Stepe brūngani violetos toņos, lieli pakalni, vienmēr zilas debesis, un tālumā ielejā vīd baltu punktu grupas – ganu jurtas. Tā izskatās visapkārt, lai kur mēs dotos. Braukājot pa Mongolijas stepi ar «bobiku», ir pilnīgi sajukusi attāluma izjūta – var redzēt tik tālu, un tuvākais kalns šķiet dažu simtu metru attālumā. Ejot ar kājām, izrādās, ka jurtas ir kilometriem tālu cita no citas plašajās ielejās, pakalni ir augsti, un tajos ganās simtiem lopu. Ir vasaras beigas, un gani apmetušies ielejā pie gandrīz izžuvušajiem strautiem. Drīz klāt būs rudens, un tie aizklejos uz citām ganību vietām. Daudziem ganiem gan nav ne jausmas, ka Mongolijā tiek īstenota zemes reforma, kas, iespējams, nozīmē, ka klejotāju brīvais dzīvesveids vairs nebūs iespējams.
Sapnis par Mongoliju īstenojas
Iespiesta starp Krieviju ziemeļos un Ķīnu dienvidos, Mongolija var šķist neliela valsts. Tomēr Mongolijas teritorija ir 1,56 miljonus kvadrātkilometru liela, bet tajā dzīvo vien 2,4 miljoni cilvēku. Tas ir aptuvenais Latvijas iedzīvotāju skaits, izkaisīts gandrīz 25 reizes lielākā teritorijā. Mongolija ir pasaulē viena no retāk apdzīvotajām valstīm, kurā uz vienu iedzīvotāju tātad ir lielas zemes platības. Vairāk nekā 80 procentu no šīs platības ir ganības.
Mongolija ir valsts, kurā daudzus gadsimtus cilvēku galvenā nodarbošanās bijusi lopu ganīšana šīs valsts milzīgajās stepēs. Patlaban gani ir trešā daļa no visiem Mongolijas iedzīvotājiem. Viņi pilnībā nodrošina sev iztiku ar zirgu, govju, jaku, kazu, aitu un dažviet arī kamieļu ganīšanu. Gani ir klejotāji, kas joprojām, tāpat kā pirms daudziem gadsimtiem, pārvietojas kopā ar saviem ganāmpulkiem pa tradicionālajiem ganu ceļiem. Gani dzīvo jurtās, ko, tāpat kā pārējo nelielo mantību, ņem līdzi un ceļ apmetnes vietās.
Tik daudz, varbūt mazliet vairāk, par Mongoliju zināju, kad izlēmu rakstīt maģistra darbu par Mongolijas ganiem. Sākotnējā ideja radās pagājušā gada pavasarī, nejauši izlasot kādu rakstu par vietējās zemes reformas ietekmi uz vidi un Mongolijas ganu dzīvi. Ideju izdevās realizēt, pateicoties manas universitātes sapratnei un atbalstam.
Es mācījos Zviedrijā, Lundas Universitātes vides zinātnes maģistrantūras programmā, kurā bija savākušies cilvēki no visiem pasaules apdzīvotajiem kontinentiem. Dažiem no viņiem universitāte sniedza atbalstu maģistra darba lauka pētījuma veikšanai. Darba tēma un līdz ar to pētījums varēja būt par jebkuru vietu pasaulē, ja vien to pietiekami pārliecinoši pamatoja. Man izdevās, un augusta beigās kopā ar savu draugu Jāni biju ceļā uz Mongoliju. Galvenais mērķis bija intervēt ganu ģimenes un vietējās varas pārstāvjus, lai izzinātu pašreizējos ganīšanas veidus, problēmas, ar kurām jāsaskaras ganu ikdienā, un notiekošās zemes reformas nozīmi problēmu risināšanā vai – tieši pretēji – to radīšanā.
Kāpēc gani klejo?
Lielāko daļu Mongolijas teritorijas klāj stepe, bet valsts dienvidos atrodas Gobi tuksnesis. Stepei raksturīgs neliels un katru gadu atšķirīgs veģetācijas daudzums, jo ievērojami atšķiras saņemtais nokrišņu daudzums. Lietus apjoms variē arī pa mēnešiem. Tā dēļ atsevišķās vietās stepes jau tā mazā veģetācija kādos mēnešos vai pat gados var būt vēl nīkulīgāka, bet citos apgabalos – tieši pretēji – uzzelt. Veģetācijas neparedzamais mainīgums liek ganiem klejot, lai tie varētu atrast lopu pabarošanai piemērotākās vietas. Skaidrs ir viens – izdzīvot stepē bez klejošanas nebūtu iespējams.
Lai nodrošinātu katrai lopu grupai vajadzīgās atšķirīgās ganības un sadzīvotu ar veģetācijas mainīgumu, gani parasti pārvietojas četras reizes gadā – atbilstoši gadalaikiem. Tomēr klejojumi nekad nav haotiski vai neskaidri. Katrai ģimenei ir savi noteiktie ceļi un konkrētas teritorijas, uz kurām tās dodas ik gadu katrā gadalaikā.
Uz parastās un meža stepes robežas, kur atrodas mūsu apmeklētais Hudžirtas ciematiņš, ganiem parasti ir līdzīgs ikgadējā pārgājiena maršruts. Vasarā gani apmetas līdzenumā pie upes, strauta vai cita ūdens avota. Rudenī tie pārvietojas tuvāk kalnu piekājei, kur ir mazāk vējains. Savukārt ziemā un pavasarī gani dodas kalnos, kur ir vairāk pasargāti no vēja un sniega.
Lielākajai daļai ganu ģimeņu ir pastāvīgas ziemas un pavasara apmetnes. Parasta apmetne ir nojume un aploks dzīvniekiem, kur tie var cieši saspiesties, lai sargātu cits citu no aukstuma. Parasti ziemas temperatūra ir ap mīnus 20°C līdz 30°C, bet dažkārt nokrītas pat līdz mīnus 40°C. Apmetne ir nepieciešama arī pavasarī. Īsts siltums Mongolijā atnāk vien maijā vai jūnijā, un pavasarī vajadzīga īpaša aprūpe novārgušajiem dzīvniekiem, kuriem joprojām ir grūti atrast barību.
Ziemas un pavasara periodam gani vāc sienu dzīvnieku barošanai. Tā kā nav iespējams sagatavot sienu visam lielajam dzīvnieku baram, ar to lopus baro tikai īpaši grūtos apstākļos. Pārējā laikā dzīvnieki ganās sasalušajās, apsnigušajās ganībās. Dažkārt gani tīra sniegu no ganībām.
Protams, nepastāv juridiski noteiktas robežas starp atsevišķu ģimeņu lietotajām teritorijām. Aptuvenās robežas gan zina katrs gans. Atšķirīgu ģimeņu lietotās ganības var daļēji pārklāties, tomēr strīdi par ganību lietošanu starp ganiem rodas ārkārtīgi reti.
Sociālisma gados – vieglāk
Klejošanas iespējamību nodrošina tas, ka visa zeme Mongolijā pieder valstij. Šāda kārtība saglabājusies kopš sociālisma laikiem, kad visa zeme nonāca valsts īpašumā. Iepriekš – līdz pat 20.gadsmita sākumam – lielākā daļa Mongolijas zemes un lopi piederēja budistu klosteriem un augstdzimušo ģimenēm. 1921.gadā Mongolijā notika sociālistiskā revolūcija, pēc kuras parādījās pirmie neveiksmīgie kolektivizācijas mēģinājumi. Pilnīga kolektivizācija un kolhozu izveidošana izdevās vien 50.gados. Sākumā dalība kolhozos bija brīvprātīga, bet drīz vien to vadību pārņēma valsts.
Lai gan mainījās lopu un zemes īpašnieki, ganu dzīve nemaz tik ievērojami nemainījās – tāpat tie klejoja kopā ar lopiem; nedaudz gan tika mainīti maršruti, kuriem nu bija jāpielāgojas noteiktajām administratīvajām robežām.
Vienlaikus dalība kolhozā nozīmēja atbalstu cīņā ar skarbajiem apstākļiem. Gani varēja izmantot kravas auto, gan vācot sienu, gan gadījumos, kad bija nepieciešama steidzama pārvietošanās. Kolhozi nozīmēja zināmu infrastruktūru un atbalstu saražotās produkcijas pārdošanā. Sociālisma laikos tika veikti nozīmīgi ieguldījumi medicīnā un izglītībā, kas nu nonāca līdz pat tālākajiem un mazākajiem ciematiem. Pašlaik gan Mongolijas laukos, gan pilsētās jūtama nostalģija pēc sociālisma laikiem, kad dzīve bijusi vieglāka, jo saņemts lielāks valsts atbalsts. Tagad izdzīvot, paļaujoties tikai uz pašu spēkiem, ir krietni sarežģītāk.
Pilsētnieki pārvācas uz laukiem
Neraugoties uz to, ka zudis kolhozu atbalsts, pēdējo 15 gadu laikā ganu skaits laukos ir divkāršojies. Ārkārtīgi daudz jauno ganu radās pēc sociālisma sabrukuma un tam sekojošās dekolektivizācijas. Lopu privatizācija deva iespēju ikkatram kolhoza darbiniekam saņemt daļu kopējā ganāmpulka un autoparka. Redzot rūpnīcu slēgšanu, pilsētās un ciematos pieaugošo bezdarbu, daudzi izvēlējās palikt laukos un kļūt par ganiem, vai arī pārvākties atpakaļ uz laukiem pie vecākiem vai citiem radiniekiem. Tādējādi Mongolijā notika mūsdienu pasaulei netipiska parādība – atgriešanās pie lauku skarbā, smagā dzīvesveida. Daži no pašreizējiem ganiem ir izbaudījuši galvaspilsētas dzīvokļu komfortu, bet nu atkal dzīvo bez elektrības un tualetes, bez ūdens, bet ar darbu, ēdienu un dabas tuvumu.
Spēcīgas tradīcijas
Jurtā, ko veido koka konstrukcijas un sienas no vairākām vilnas filca kārtām, gani dzīvo cauru gadu. Mūsu izpratnē jurta ir apaļa telts, kurā jāsadzīvo visai ģimenei ar tai piederošajām lietām. Katram ģimenes loceklim jurtā ir noteikta vieta. Jurtas ieeja vienmēr ir vērsta uz dienvidiem. Ciemiņiem vienmēr jāsēžas uz zemiem ķeblīšiem jurtas kreisajā pusē, pretī sēž ģimenes locekļi. Tikai saimnieks drīkst atrasties ziemeļu galā, kas ir svētākā vieta jurtā. Ziemeļu pusē parasti atrodas arī ģimenes svētvieta, uz kuras glabājas fotogrāfijas, budisma lūgšanu atribūti un statujiņas.
Budisms ir Mongolijas galvenā reliģija. Laukos tas ir sajaucies ar šamanisma elementiem un spēcīgām vietējām tradīcijām, veidojot pasaules uztveri, kas balstīta uz ārkārtīgu cieņu pret dabu un dzīvošanu saskaņā ar tajā notiekošajiem procesiem.
Nesavtīgi palīdz cits citam
Gani labi pārzina milzīgos ganību hektārus, zina, kādi augi dzīvniekiem nepieciešami konkrētajā laikā un kur tos meklēt. Gani zina arī to, cik neparedzami ir Mongolijas klimatiskie apstākļi, un ir gatavi pēkšņiem aukstuma vai sausuma periodiem. Dzud – tas ir vārds, kādā tiek sauktas vietējās dabas katastrofas: liels aukstums vai sniega vētras, arī sausums vai karstums, kas liek iztvaikot atlikušajam ūdenim. Viens no veidiem, kā gani izdzīvo tad, kad atnāk dzuds, ir došanās tālos pārklejojumos uz vietām, kur ir labāki apstākļi. Tad, kad gani ir tālu no savām parastajām apmetnēm, ārkārtīgi svarīga ir citu ganu palīdzība, dodot vietu savās apmetnēs un ļaujot ganīt savās ganībās.
Palīdzēšanas tradīcija ir viena no spēcīgākajām un nozīmīgākajām vietējām tradīcijām, kas padara iespējamu izdzīvošanu skarbajos apstākļos. Gani stāstīja gan par to, cik daudz palīdzības ir saņēmuši no citiem, gan par to, kā paši palīdzējuši atnākušajām ģimenēm. Dažreiz palīdzēšana citiem nozīmē to, ka pašu ģimene zaudē daļu lopu, bet šāda iespējamība neattur ganus no dalīšanās ar cilvēku un dzīvnieku pārtiku. «Viņi ir tādas pašas ganu ģimenes kā mēs, un mēs zinām, ka jebkurā brīdī paši varam būt līdzīgā situācijā, kad būsim atkarīgi no citu atbalsta,» izskanēja no daudzu ganu mutēm, un tas labi raksturo ganu sadarbības tradīciju. Mums, kas nāk no sabiedrības, kurā katrs, ticamāk, vispirms padomās par sevi, pirms palīdzēs svešiniekiem, mongoļu ganu tradīcijās noteiktā nesavtība likās apbrīnojama. Radās sajūta, ka gani dzīvo ne tikai saskaņā ar dabu, bet arī sabiedrībā valda iekšējs līdzsvars un saskaņa.
Pārtiek no gaļas un piena
Neparasti šķita arī tas, cik ļoti gaidīti ir ciemiņi. Katram svešiniekam, kas apstājies pie jurtas, ir bez uzaicinājuma jāiet iekšā un jāapsēžas ciemiņiem domātajās vietās. Viesi nekavējoties cienā ar airagu jeb kumisu, kas ir raudzēts ķēves piens, un mongoļu saldumiem – žāvētu rūgušpienu, īpaša veida sieru un sviestu. Jāsaka godīgi – sākumā likās, ka viss, ko mums piedāvāja, garšo pavisam neparasti.
Airags iegaršojās jau drīz, un tas bija labi, jo raudzēto ķēves pienu bija jādzer katrā ģimenē visu apciemojuma laiku. Tā kā pabijām vairāk nekā 50 ģimenēs, katru dienu izdzērām vairākus litrus airaga. Mongoļi saka, ka tas ir ārkārtīgi veselīgs. Paši gani vasaras laikā dažkārt vispār neēd, bet dzer airagu visu dienu, kopā patērējot līdz pat desmit litru dienā. Tas attīra ķermeni un sniedz daudz dažādu vitamīnu un minerālvielu, kas ir tik nepieciešamas.
Gani pārtiek gandrīz tikai no jēra gaļas un rīsiem vai paštaisītām nūdelēm. Dārzeņus laukos tikpat kā neaudzē, jo zeme tam nav piemērota. Mūsu līdzpaņemtie dārzeņi un no tiem gatavotie sautējumi ganiem bija neredzēts ēdiens. Mums savukārt neredzēta bija aitas kaušana. Izrādījās, ka gani pārtikā izmanto visu aitu, arī iekšējos orgānus, taukus un recekļus. Būt par viesi «aitas bērēs» ir īpašs gods, un, apliecinot to, gani mums pirmajiem sniedza svaigi vārītās iekšas, kuras nu bija obligāti jānogaršo. Priecājāmies, ka lielajā recekļu un iekšu savārījumā izdevās atrast kaut ko, mūsuprāt, ēdamu – aknas. Tomēr izrādījās, ka vienas pašas tās nevarot ēst, un uz aknas tika uzlikts arī kāds receklis, kuru norīt bija tik grūti…
Pēdējo gadu katastrofas
Katrai ganu ģimenei ir no dažiem desmitiem līdz pat vairākiem simtiem lopu. Hudžirtas ciemata apkārtnē satiktās ģimenes uzturēja pārsvarā 100–200 dzīvnieku, no kuriem lielākā daļa ir aitas vai kazas.
Mongoliju laikā no 1999. līdz 2002.gadam dabas katastrofas jeb dzuds piemeklējis vairākkārt, nesot milzīgus lopu zaudējumus. Visā Mongolijā no bada un aukstuma aizgāja bojā 15 procenti lopu, bet atsevišķos rajonos pat vairāk nekā puse. Tā kā dzuds skāra milzīgas platības, arī aizklejošana uz citiem apgabaliem nepalīdzēja, un daudzi gani zaudēja visu, kas viņiem pieder; dažiem palika vien izturīgākie dzīvnieki, ar kuru palīdzību ģimenei izdevās izdzīvot. Mūsu pētītais rajons bija viens no smagāk cietušajiem – tur gani zaudēja gandrīz pusi lopu. Lielākos zaudējumus piedzīvoja tie gani, kam bija vairāki simti lopu, jo sausuma dēļ bija grūti atrast platības, kur pabarot lielo dzīvnieku pulku. Sausajās stepes ganībās nebija arī izdevies savākt skarbajai ziemai nepieciešamo siena daudzumu. Satikām ganu ģimeni, kas zaudēja tūkstoti lopu un šobrīd strādā, lai izdotos izdzīvot ar atlikušajiem simts dzīvniekiem. Ir grūti iedomāties, kā pirms dažiem gadiem izskatījās Hudžirtas ciemata apkārtne, kur stepē baloja gandrīz 80 tūkstoši mirušu dzīvnieku ķermeņi.
Pievērš starptautisko uzmanību
Lopu nāve ganiem nozīmē ne tikai badošanos gaļas un piena trūkuma dēļ, transporta līdzekļu un kurināmā materiāla – lopu mēslu – zaudēšanu, bet arī nepietiekami daudz vilnas un ādu apģērba un apavu izgatavošanai. Miljoniem lopu nāve triju gadu laikā visā Mongolijā vērsa starptautisko un vietējo organizāciju uzmanību uz problēmām ganību kvalitātē. Atsevišķas starptautiskās organizācijas, piemēram, Āzijas attīstības banka, jau iepriekš bija sniegusi ieteikumus, kā uzlabot ganības. Katastrofu rezultātā ganīšanas un ganu dzīvesveida pētīšanā aktīvi iesaistījās arī Pasaules Banka un ANO Attīstības programma (UNDP), kā arī vietējie zinātnieki. Pētījumos secināja, kādi ir galvenie iemesli lopu nāvei un kas būtu darāms, lai šādas katastrofas vairs neatkārtotos.
Eksperti secināja, ka ganu skaita pieauguma un zemo gaļas cenu dēļ lopu skaits palielinājies, kas savukārt nozīmē to, ka esošās ganības tika pārganītas. Vienlaikus gani vairāk koncentrējas ūdenstilpju un pilsētu tuvumā, tādējādi vēl vairāk pārganot šīs platības, kamēr citas vispār netiek izmantotas. Ganību trūkuma dēļ gani vairs tik stingri neievēro tradicionālos klejošanas ceļus, izmanto citu ganu ganības un gana attiecīgajai sezonai nepiemērotās ganībās, secināja eksperti.
Lai liktu ganiem labāk rūpēties par savām ganībām un aizstāvēt tās pret nelikumīgiem izmantotājiem, eksperti ierosināja zemi sadalīt. Ganībām jānosaka skaidras robežas, un tās jānodod lietošanā konkrētām ganu grupām, kas būtu atbildīgas par šo ganību kvalitātes saglabāšanu. Piešķirtās lietošanas tiesības nozīmē to, ka gani uzskatīs zemes gabalu par savu un vairāk par to rūpēsies, labāk kops un nesaprātīgi nepalielinās sev piederošo lopu skaitu, uzskata starptautiskie eksperti.
Lai īstenotu šos ieteikumus, uzsāka ganu grupu veidošanu, piešķirot tām zemes, ar cerību, ka jaunā sistēma iemācīs ganiem turēt mazākus, bet augstākas kvalitātes ganāmpulkus. Gani arī tiek apmācīti dārzeņu audzēšanā un vilnas apstrādē. Dažādās jaunās prasmes var palīdzēt ganiem radīt produkciju, kas ir pieprasīta tirgū, un tādējādi palielināt savus ienākumus.
Gani zina labāk!
Bez šaubām, triju gadu katastrofas nesa milzīgus zaudējumus un grūtības ganiem. Tomēr viņu pašu attieksme pret šo nelaimi ir atšķirīga. Gani uzskata, ka vainīgi ir klimatiskie apstākļi – sausums un aukstums. Šīs stihijas ielaužas ganu dzīvē ik pēc vairākiem gadiem vai desmitgadēm. Parasti gan zaudējumi nav bijuši tik milzīgi. Tomēr gani domā, ka nelaimīgās klimatiskās sakritības ir viena no neparedzamās dabas parādībām, un saka, ka ganību kvalitāte jau ir uzlabojusies.
Izrādās, ka Hudžirtas gani joprojām klejo pa tradicionālajiem ceļiem, ka neatļauti neielaužas citu ganībās, daudzi neplāno palielināt sev piederošo lopu skaitu. Tāpēc radās jautājums, vai uz starptautiskajiem padomiem balstītais projekts cīnās ar īstajām problēmām. Varbūt tiešām katastrofas bija tikai veids, kā daba cīnījās ar lielo dzīvnieku skaitu, kurš nu ir atjaunots dabiskajā līdzsvarā? Varbūt sausums un tam sekojošais aukstums bija neveiksmīga sakritība, kas, visticamāk, neatkārtosies tik drīz? Varbūt nav nepieciešams iejaukties ganu dzīvē un mēģināt to uzlabot, aizstājot tradicionālos, ganu pašu radītos ganīšanas noteikumus ar no ārpuses uzspiestiem?
Reformas ne vienmēr piemērotas vietējiem apstākļiem
Neņemot vērā labumus, ko ganiem, iespējams, nesīs ienākumu pieaugums, projekta īstenošana ir saistīta arī ar dažādām grūtībām un potenciāli negatīvu ietekmi. Eksperti, piemēram, nav pievērsuši pienācīgu uzmanību tam, ka dažādu ģimeņu lietotās ganības mēdz pārklāties, tāpēc skaidru robežu noteikšana katras ģimenes lietotajām dažādajām ganībām, kas atrodas tālu cita no citas, tikpat kā nav iespējama.
Vienlaikus lietošanas tiesību piešķiršana nozīmētu klejošanas ierobežošanu, jo ganiem būtu jāpaliek savās ganībās neatkarīgi no laika apstākļiem un veģetācijas kvalitātes. Tas nozīmētu ganību neatbilstošu izmantošanu, iespējams, atkārtotu pārganīšanu, kas var būt iemesls dažādām negatīvām ekoloģiskām sekām. Ganu piesaiste konkrētam zemes gabalam nozīmē arī apgrūtinošu formalitāšu kārtošanu, pirms iespējams aizceļot dzuda gadījumā. Tas ir pretēji šādu klejojumu jēgai: lai glābtu sevi un dzīvniekus, ģimenei ir jādodas prom no katastrofas skartajiem apgabaliem nekavējoties. No tā iegūst ne tikai gani, bet arī stepe.
Tā kā ganīt sev nepiederošajās ganībās nebūtu atļauts, gani vairs nevarētu lūgt palīdzību vai sniegt palīdzību citiem. Privātīpašuma apziņa varētu iedragāt pašreizējo nesavtīgās palīdzēšanas tradīciju, līdz ar to pārvērst ganu sabiedrības iekšējās attiecības. Taču būtu žēl, ja vienu no retajām pasaulē atlikušajām sabiedrībām, kurā cilvēki un daba vēl dzīvo savā īpašajā saskaņā, pārvērstu par «mūsdienīgu» sabiedrību, kurā rūpes par savu īpašumu ir pirms rūpēm par cilvēkiem un dabu.
Cerība, ka dabas un cilvēka vienotība saglabāsies
Neapšaubāmi ir tas, ka reformas nesīs zināmus ieguvums ganiem. Tiks raktas akas, kas atvieglos ūdens iegūšanu, jo pašlaik lielai daļai ganu ik dienas ir jādodas vairāku kilometru garā ceļā pēc ūdens un ziemā jākausē sniegs. Tiks palielināti ganu ienākumi, tāpēc, iespējams, vairāk bērnu varēs iet skolā un lielāka daļa cilvēku varēs nopirkt zāles un citas pirmās nepieciešamības preces. Iespējams, ganiem vairs nebūs jāpārdzīvo sava ganāmpulka izmiršana, jo tiem būs pieejama lopbarība.
Vismaz daļa no ieguvumiem ir nepieciešama un noteikti uzlabos ganu dzīvi. Taču, cerams, tiks pārskatīti šo mērķu sasniegšanas līdzekļi. Lietošanas tiesību un ganu attiecību formalizēšana noteikti nav vienīgais veids, kā uzlabot ganības. Ganību pētnieki ir piedāvājuši arī citus kompromisa variantus, kurus īstenojot tiek saglabātas ganu sabiedrības tradicionālās attiecības un normas, tiek ņemtas vērā ganu pašu dziļās zināšanas par stepi un lopiem, un galu galā iegūst visi – gan vide, gan cilvēku attiecības, gan naudas maciņš. Un arī mēs, jo apzināsimies, ka kaut kur pasaulē vēl joprojām pastāv vieta, kur daba un cilvēks ir vienoti.
Ieva Ušča
Publicēts 2005.gada jūlijā.