Kā jau normālam organismam, arī augam nepieciešams baroties, lai tas varētu augt un vēlāk pabarotu citas dzīvības formas. Divdesmitā gadsimta sākumā tika radīti minerālmēsli, kas ļāva pabarot kultūraugus, cik vien tiem gribas. Galvenās šīs maltītes sastāvdaļas ir fosfora un slāpekļa savienojumi. Fosfors pa zemi nemētājas – to iegūst raktuvēs, un tas kaut kad arī izbeigsies. Savukārt slāpekli iegūst no tukša gaisa. Tieši tā! Izplatītākā gāze atmosfērā ir slāpeklis, bet augs to nespēj uzņemt, līdzīgi kā cilvēks nevar padzerties no gaisa, kaut arī tajā ir ūdens tvaiki. Nepieciešams bioloģiski ksēt slāpekli, un tas ir baktēriju darbs. Taču attapīgi vīri izdomāja, kā, izmantojot enerģiju, iespējams no gaisa dabūt ārā to, ko grib augi. Par to, protams, viņi nopelnīja Nobela prēmiju ķīmijā. Kopš tā laika fosfora lietojums globāli pieaudzis četras, bet slāpekļa – astoņas reizes. Protams, tāds barības vielu pieplūdums nepaliek bez ievērības. Nav jāraugās silto zemju virzienā, pietiek uzmest aci Baltijas jūrai, lai ieraudzītu tās lielāko problēmu – eitro kāciju jeb pastiprinātu aļģu augšanu. Nedrīkst aizmirst par lopkopību. Ne tikai minerālmēsli sabaro zemi un ūdeņus tā, ka vairs nevar izturēt, bet arī lopu mēsli. Ar mēsliem ir tāpat kā ar visu pārējo – ar mēru tie ir vajadzīgi. Mežā neviens neskraida apkārt, vākdams briežu un putnu mēslus. Tie vienkārši sadalās, un tos gardu muti apēd augi. Tāpat notiek pļavā, kurā ganās neliels skaits lopu. Tomēr pļavas augu apetīte ir limitēta, tāpēc daļa barības vielu no «neapēstajiem» mēsliem aizplūst uz upēm un jūrām. Barības vielu ziņā nav nekādas starpības – izmantot minerālmēslus vai mēslot zemi ar to, ko gotiņas devušas, – nitrāti paliek nitrāti, fosfāti paliek fosfāti. Vienīgi, lietojot minerālmēslus, fosfāti nāk no raktuvēm, bet slāpekļa savienojumi radīti, izmantojot papildu enerģiju, kas nozīmē, ka šāda ražošana saistīta ar siltumnīcas efekta gāzu radīšanu. Īsi sakot – dabīgo mēslu gadījumā šie savienojumi jau mums ir, bet minerālmēslu gadījumā tie tiek speciāli ražoti un transportēti, tā patērējot papildu resursus un radot papildu piesārņojumu.
Lauksaimniecība, protams, nav vienīgais barības vielu piesārņojuma avots. Ar fosfātiem un nitrātiem ir pilni arī mājās saražoti notekūdeņi. Taču šī problēma Eiropā ir atrisināta – izveidotas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas gan «vecajā Eiropā», gan pie mums, kas spēj tikt galā ar liekajām barības vielām. Municipālie notekūdeņi ir relatīvi viegli risināma problēma, jo ir tā sauktais punktveida piesārņojums. Viss tiek savākts vienkopus un attīrīts. Savukārt barības vielu notece no lauksaimniecības zemēm jau ir smags izaicinājums, jo nav tādas vienas vietas, kur to visu savākt un satīrīt, – barības vielas noplūst no visiem laukiem, no visiem grāvjiem. Un šī nozare vēl aizvien ir atbildīga par aptuveni 60–70 % barības vielu noteces.
Iznīcinātāji
Viena no lauksaimniecības blaknēm ir pesticīdu lietošana un pārdozēšana. Lai tiktu vaļā no nevēlamām sēnēm, lieto fungicīdus; lai pieveiktu nezāles, lauku apsmidzina ar herbicīdiem; lai apkārt nerāpotu kukaiņi, izmanto insekticīdus. Protams, daļa no šiem pesticīdiem nonāk ne tikai ūdeņos, bet arī cilvēka ķermenī. Spilgtākais piemērs noteikti ir pesticīdu pasaules «Coca-cola» – glifosāts, kas efektīvi nokaltē jebkuru augu. To izmanto, lai no laukiem pazudinātu nezāles. Un, lai šajā uzbrukumā neciestu kukurūza, soja, kartupeļi vai citi vēlamie augi, lauku ar glifosātu apsmidzina, pirms tajā sāk augt vēlamā kultūra. Otrs variants ir ģenētiski modi cēti kultūraugi, kurus – kāds pārsteigums! – radījusi tā pati kompānija, kas ražo pesticīdus. Šādi modi cēti augi ir vienaldzīgi pret pesticīdiem. Tas nozīmē, ka ar glifosātu var smidzināt ne tikai tad, kad uz lauka vēl nekā jēdzīga nav, bet arī tad, kad vēlamā kultūra jau ir dzimusi, sasniegusi pusaudža vecumu un briedumu. ASV pret glifosātu izturīgus ģenētiski modi cētos augus sāka ražot pagājušā gadsimta 90. gados. Laikā no 1994. līdz 2009. gadam glifosāta lietošanas apjoms pieaudzis 15 reižu. Sagadīšanās?
Nerunāsim par to, ka glifosātu vaino vēža izraisīšanā, parunāsim par biznesu. Zemniekiem, kuru galvenais mērķis ir ražas iegūšana, nav liela prieka, jo nezāles, kurām gāž virsū labi daudz pesticīda, pamazām kļūst izturīgākas. Lai tās iznīcinātu, jālieto vairāk un vairāk pesticīda. Tā, ASV jau šobrīd ir 24 nezāļu sugas, kuras ir pilnīgi izturīgas pret pesticīdiem. Arī Eiropai tā nav sveša problēma. Piemēram, Francijas, Itālijas, Grieķijas vīnogu laukos jau tagad zaļo nezāles, kuru priekšteči tā pārbaroti ar glifosātu, ka tagad tām no miglošanas ne silts, ne auksts.
Iestājas narkotiska atkarība…
Gan cukurs, gan alkohols, gan citas narkotiskās vielas rada atkarību, kā arī atstāj negatīvu ietekmi uz cilvēka organismu. Līdzīgi ir arī ar pesticīdiem – tie nepieciešami arvien vairāk, lai justu efektu, un pie viena tie bojā dzīvi gan cilvēkiem, gan citiem organismiem dabā. Pirmkārt, jāatceras – ja pesticīdu lieto, lai kaitētu vienai konkrētai sugai (Kolorādo vabolēm vai kādam nezālēm), tas nenozīmē, ka tur arī vielas iedarbība apstāsies. Pesticīds iznīcina organismus, kas dzīvo un strādā augsnē. Paskatoties uz zemi, varētu šķist: «Ha, kādi tur organismi? Viena vienīga zeme!» Tomēr dažādi mikroorganismi ir atbildīgi par to, lai bojā gājušie organismi un to atkritumvielas pārvērstos auglīgā augsnē. Sliekas, kukaiņi, kurmji un citi augsnes iedzīvotāji, šiverējot apkārt, uzirdina augsni, kas, piemēram, ļauj vieglāk uzņemt un uzkrāt ūdeni. Šādu ūdens rezervju veidošana sevišķi svarīga ir sausuma periodos. Kamēr sausā vasarā pesticīdatkarīgie ir spiesti nodrošināt papildu laistīšanu, tikmēr bioloģiskajā saimniecībā augsnes ora un fauna zemē ir sagatavojusi «bāriņu», no kura padzerties kultūraugiem.
Pesticīdi mēdz nonāvēt vai vismaz saslimdināt bites un citus kukaiņus. Vai tas mums kaitē? Protams, jo ir zināms, ka augi nespēj paši apaugļoties – nav kājiņu, kas putekšņus aiznestu līdz zieda auglenīcai. Tad vai nu jāpaļaujas uz vēju, jāsamierinās ar mazāku ražu, vai jāuztaisa roboti apputeksnētāji, vai arī radības kronim cilvēkam pašam jāapgūst apputeksnēšanas arods. Kukaiņu iznīcināšana ASV jau tagad rada aptuveni 200 miljonu dolāru zaudējumu gadā. Nākamā bēda: arī putni iet bojā, apēdot pesticīdus. Ja paveicas, putnam izdodas apēst gana daudz pesticīdu pašam, kas nozīmē ātru nāvi. Ja nepaveicas, putns pesticīdus uzņem, apēdot, piemēram, kukaiņus vai tārpus, kas saēdušies pesticīdus. Tas putnam nozīmē lēnu un mokošu nāvi.
Arī ūdenī, kurā nokļūst pesticīdi, ir dzīvas būtnes, kuru dzīvi ķimikāliju pieplūdums neuzlabo. Pesticīdi nonāvē ūdens dzīvniekus dažādos veidos. Tie var uzreiz apēst indi. Zivis var saēsties, piemēram, kukaiņus, kas saindēti ar pesticīdu, kas pamazām bioakumulējas zivs taukaudos. Un, ja, piemēram, glifosāts nogalina visus ūdens augus, tad, tiem visiem vienlaicīgi pūstot, tik ļoti samazinās skābekļa koncentrācija ūdenī, ka arī zivis un citi ūdens dzīvnieki aiziet pie dieviem.
Protams, nedrīkst nepieminēt pesticīdu ietekmi uz cilvēku. Saskarsme ar tiem izraisa faktiski jebkuras orgānu sistēmas bojājumus. Glifosātu vaino vēža izraisīšanā. Pesticīdus cilvēks var apēst, ieelpot un nejauši apklāt ar tiem savu ādu. Sevišķi izplatītas dažādas slimības ir to cilvēku vidū, kuri šajās fermās strādā. Galu galā ietekme uz cilvēka organismu lielā mērā atkarīga no tā, cik nesen un cik tuvu izsmidzināts pesticīds. Bet saimniecību strādnieki ir «šeit un tagad», un šķiet, ka saimnieki viņiem neizstāsta visu baiso patiesību par bezbēdīgas pesticīdu lietošanas blaknēm.
Nesen biju slimnīcā. Tur kāds tantuks no manas palātas uz savu roku izlietoja pašas izvēlētas zāles vismaz desmit reižu lielākā daudzumā, nekā vispār kādam būtu ieteicams. Kad atnāca ārsts, lai apraudzītu savus pacientus, tantuks nerunāja un blenza sienā. Tad dakterim pastāstīju par pacientes veikumu. Ārsts nosprieda: «Jā, katrs pats izvēlas, kā dzīvot.» Tieši tā: ja kāds ir izvēlējies strādāt ar pesticīdiem – lai tā būtu. Tomēr būtu labi, ja citiem, kuri šādu izvēli nav izdarījuši, būtu iespēja izvairīties no šī kaitējuma. Piemēram, saimnieks varētu brīdināt savus kaimiņus par to, ka pēc dažām dienām grasās izsmidzināt pesticīdus. Un tad kaimiņiem, tāpat kā saimniekam vai tantukam palātā, būtu iespēja izvēlēties darīt to, kas šķiet pareizāk: viens aizturētu elpu uz dienu, cits informāciju ignorētu, cits neietu ārā no mājas, cits sarunātu ar bērniem, ka gar kaimiņa lauku šodien nevazājamies, cits aizbrauktu uz dažām dienām paciemoties pie pilsētas radiem. Diemžēl šobrīd šādu noteikumu nav. Tiek meklēti dažnedažādi iemesli, kāpēc vienkārša īsziņas nosūtīšana ir dārga, sarežģīta un neveselīga.
…bet nav jāmirst badā
Nonākam pie svarīgākā jautājuma: ko darīt? Otrs svarīgākais jautājums: ko nedarīt? Badā nomirt negribas pat man – zaļā dzīvesstila žurnāla rakstu autorei –, tomēr šķiet kaut kā nepareizi, ka pārtikas ražošanas industrija laika gaitā no dzīvības nodrošinātāja pārvērtusies par draudu videi un veselībai. Neviens negrasās klapēt ciet zemkopības nozari, bet kaut kā tā ir jāsalabo, jo palēnām tā nonāvē pati sevi. Ļaudis strīdas par to, vai Einšteins ir vai tomēr nav sacījis, ka cilvēce izzudīs tad, kad pazudīs bites. Es nebiju klāt un nezinu, vai viņš to patiešām ir sacījis, bet, ja nav, tad TO saku es: bez apputeksnētājiem beigas mums būs! Tāpēc ir jādomā, kāda ir lauksaimniecība, ko atbalstām vai pret kuru iestājamies. Ikdienā, piemēram, varam izvēlēties bioloģiski audzētus produktus. Un – pats svarīgākais – pirkt tik, cik varam apēst, nevis mest ārā.
Individuālā izvēle, protams, var daudz ko ietekmēt, tomēr ne mazāk svarīgāki ir noteikumi, pēc kuriem spēlē spēlētāji.
Šajā gadījumā noteikumi ir Eiropas Savienības lauksaimniecības politika, bet spēlētāji ir lauksaimnieki. ES teritorijā ar intensīvu lauksaimniecību nodarbojas visnotaļ braši – tā aizņem vien 3 % visas kontinentālās teritorijas, bet ir vainojama pie 10 % slāpekļa savienojumu noplūdes. Tātad – vairāk, nekā pienāktos. Tāpat nav noslēpums, ka ES maksā subsīdijas zemniekiem par to, ka viņi nodarbojas ar savu biznesu. Un zināms arī tas, ka dažādu valstu zemnieki saņem atšķirīga apjoma atbalstu. Tartu universitātes zinātnieki kopā ar Igaunijas Dabas fondu izpētījuši, ka subsīdiju apjoms un slāpekļa noplūdes no laukiem ir cieši saistītas. Proti – jo lielākas subsīdijas, jo vairāk liekā slāpekļa noplūst no lauksaimniecības zemēm uz ūdeņiem. Citiem vārdiem – piemaksājam, lai piesārņotu savas upes, ezerus un jūras. Jocīgs fetišs.
Protams, tas, ka eiro apjoms un slāpekļa noplūdes korelē, uzreiz nenozīmē, ka papildu nauda rada šīs noplūdes – var gadīties, ka tā notiek pavisam citu iemeslu dēļ. Tomēr pētījums rāda, ka vismaz Igaunijā līdz ar subsīdiju ēras sākumu dubultojās slāpekļa noplūžu apjoms, kā arī turpina pieaugt pesticīdu izmantošana. Turklāt igauņu zinātnieki secinājuši, ka, jo vairāk minerālmēslu lieto, jo lielākas ir noplūdes ne tikai nomināli (kilogramos), bet arī procentuāli.
Šobrīd lauksaimniecības subsīdijas ir vienkārši sagājušas grīstē. Ideālā pasaulē piesārņotājs maksā, bet šajā gadījumā maksā piesārņotājam. Aptuveni 30 % visa ES budžeta aiziet šim mērķim. Es saprotu, ka Latvijā cilvēkiem ir tendence «Eiropas naudu» uzskatīt par kaut kādu abstraktu, neizsmeļamu resursu, tomēr jāsāk apzināties, ka tas ir nekas cits kā nodokļu maksātāju (mūsu) nauda. Un man, piemēram, negribas savu naudu atdot vides piesārņošanai.
Protams, dzirdēts arguments, ka zemnieki ir jāatbalsta, lai vispār saglabātu laukus un darbavietas tajos. Jautājums – ko īsti mēs gribam saglabāt? Ja gribam saglabāt lauku ainavu, tad šādas subsīdijas diemžēl ir pēdējais, kas varētu palīdzēt. 80 % nansējuma tiek 20 % saimniecību. Tātad atbalstītas tiek lielas fermas, kurām tas nemaz nav nepieciešams.
Tā kā tehnoloģijas attīstās un nepieciešams aizvien mazāk darbaroku, lai sasniegtu rezultātu, arī darbavietu skaits šajās lielsaimniecībās samazinās. Par vēlmi saglabāt ainavu vispār varam aizmirst. Kāda ainava, ja šādas subsīdijas būtībā stimulē milzīgus monokultūras laukus minerālmēslu un pesticīdu mērcē?
Patiesības labad jāatzīst, ka daļa subsīdiju ir paredzētas arī tam, lai zemnieki ieviestu dažādus zaļināšanas pasākumus, tomēr paši saimnieki atzīst, ka šajā gadījumā birokrātija ir tik smaga, ka vieglāk tomēr iet iesākto ceļu. Un tas ir tas, kas ir nepareizi – piemaksāt par stagnāciju. Būtu jāatbalsta zemnieki, kuri meklē jaunus risinājumus un riskē ar to, ka neizdosies; būtu jāatbalsta saimnieki, kuri ievieš videi draudzīgus risinājumus, jo no tā iegūst visa sabiedrība. Bet tie, kuri strādā, kā ierasts, varētu parūpēties paši par sevi. Lauksaimniecībai, tāpat kā jebkuram citam biznesam, ir jāmainās.
Ir ļaudis, kas apgalvo, ka subsīdijas garantē pārtikas drošību Eiropai. Drīzāk tās rada nevis drošību, bet gan pārprodukciju. Pārtika, kas paliek pāri un netiek izmesta ārā, tiek eksportēta uz jaunattīstības valstīm, kur vietējie ražojumi, kas auguši bez subsīdijām, cenas ziņā nespēj konkurēt ar lēto Eiropas pārtiku. Tā lauksaimniecības subsīdijas dara pāri ne tikai eiropiešiem, bet arī ļaudīm, kam ar mūsu politiku nav nekāda sakara. Un nobeigt vēlos ar to, ka bez tīra ūdens cilvēks var dzīvot dažas dienas. Bez ēdiena ilgāk. Tāpēc sevišķi jocīgi šķiet, ka, kreklu uz krūtīm plēšot, tiek aizstāvētas cilvēka tiesības uz pārtiku, kaut arī dažkārt šīs tiesības pieliek kāju priekšā iespējai dzert tīru ūdeni.
Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2017