Farmācijas profesors, korporācijas «Lettgallia» listrs Eduards Svirlovskis (1874–1949) uzskatīja, ka auga lapas sirdsveida forma nebūt neliecina, ka tas varētu līdzēt pret kādu no sirds slimībām, daudz svarīgāk – kāds ir lapas ķīmiskais sastāvs! Viņa paša sirds caur un cauri piederēja farmācijai, precīzāk – farmakognozijai. Sievu profesors nolūkoja, kad bija jau krietnos gados, un skaistie, plašie Liel-Dimzēni bagāto Zemgales līdzenumu vidū palika bez mantiniekiem…
Izzināt profesora dzīves gājumu žurnālu «Vides Vēstis» rosināja… latvānis. Runā, ka tieši Eduards Svirlovskis Latvijā iesēja pirmo augu.
Aizsākot stāstu ciklu par ievērojamiem latviešu dabas zinātniekiem, jāpaskaidro, kas ir farmakognozija. Tā ir farmācijas zinātnes nozare, kas pēta augus un dzīvniekus, to drogas visos aspektos, tajā skaitā to ķīmisko sastāvu. Tā kā E. Svirlovskim cilvēki diez ko nepatika, par ārstu viņš nevēlējās kļūt, bet skrupulozi izpētīt augu ārstnieciskās īpašības – tas gan bija viņa jājamzirdziņš! Abstrahēties no ikdienas un atklāt citiem neredzamo pasauli mikroskopā – lūk, viņa aicinājums! Milzu palielinājumā atklājas auga patiesā daba – šūnas ir kā dažādu formu pēdiņas, kas prasmīgu pētnieku aizved pie pareizās atbildes. Kādreiz dziednieki pie dabas ziņām nokļuva intuitīvi, kļūdu netrūka, un daudz kas tika palaists garām. Tikai ķīmiski analizējot dažādas auga daļas, var saprast, kad un kas varētu būt visiedarbīgākais: augu saknēs ir viena veida vielas, lapās, ziedos un sēklās – citas. Ne velti nopietnās ārstniecības augu grāmatās katra auga apraksts sākas ar miecvielu, rūgtvielu, ēterisko eļļu, alkoloīdu un citu grūti izrunājamu vielu uzskaitījumu. Vēl svarīgi, kā augu audzē, kad ievāc, cik smalki vai rupji smalcina. Kādā veidā tas ir iedarbīgāks – kā novārījums, izvilkums spirtā vai eļļā, bet varbūt tā ārstnieciskās spējas parādās fermentēšanas laikā? Farmakognosti savu pētījumu rezultātus pēcāk nodod farmakologiem, kas rada zāles, izmēģina to iedarbību un iesaka ārstniecībā.
Un tagad lai paceļ roku tie, kuriem ir kaut neliels priekšstats par farmakognozijas attīstības ceļiem Latvijā! Kuram kaut ko izsaka profesora Eduarda Svirlovska vārds? «Pat dzimtajos Ūziņos tikai retais zina, ko paveicis izcilais novadnieks,» nopūšas Ūziņu bibliotēkas vadītāja Gunita Kulmane. «Labākajā gadījumā dzirdējuši, ka ieviesis latvāni Latvijā un dusmojas par to. Tā nedrīkst palikt.»
Profesors, farmācijas doktors Eduards, Jāņa dēls, Svirlovskis dzimis 1874. gada 10. novembrī Jelgavas apriņķa Jēkabniekos (Ūziņos), kur viņa vecāki saimniekoja Dimzēnu mājās. Dimzēni bija vienas no pirmajām mājām, ko Dāvis Blauberģis, Eduarda tēva patēvs, izpirka no kroņa muižas. Mājas nebija nekādas mazās, par to liecina 1871. gadā rakstīts dokuments, kur Dāvis «atdod to māju būšanu pa Jurģiem J. Svirlowskim». Mantinieks «dabon» četrus stiprus darba zirgus, piecas slaucamas govis, vairākus buļļus un teļus, piecpadsmit aitas ar jēriem un citus sīkākus lopus, kā arī gana daudz zemes kopā ar ābeļu dārzu un vairākas ēkas.
19. gadsimta otrajā pusē iezīmējas latviešu tautas pirmā saimnieciskā un garīgā atmoda, kuras rezultātā Latvijas gaišākajos novados veidojas latviešu biedrības. 1890. gadā tiek nodibināta Ūziņu latviešu dziedāšanas biedrība, kopš 1882. gada te darbojies arī koris, kas piedalījies vairākos Dziesmu svētkos Rīgā. Pateicoties lielai sabiedrības aktivitātei, pirmo Ūziņos savulaik uzcēla un apgādāja skolu. Tagad Ūziņu spožums ir apsūbējis, vairs nav ne skolas, ne veikala, par kultūras namu nemaz nerunājot, toties ir maza, mājīga bibliotēka ar enerģisku bibliotekāri priekšgalā. Par slaveno novadnieku Svirlovski te savākts bagātīgs materiālu krājums, ko iesākusi veidot jau Gunitas Kulmanes mamma Ligita Strazdiņa.
Latvānis, kurš neiznīkst
1874. gada rudenī turīgajās Ūziņu ciema Dimzēnu mājās piedzima puika, saimnieku Jāņa un Līzbetes Svirlovsku vienīgais dēls, kurš dabūja skaisto vārdu Eduards. Vai tiešām viņš bija tas, kurš Latvijas zemē ieaudzēja pirmo latvāni? Iespējams, jo pētījumi ar šo augu notika, taču pārmetumiem nav vietas. Farmakognosts, veicot auga ārstniecisko īpašību izpēti, to darīja ļaužu veselības vārdā. Līdz tam pētījumu par latvāņiem Latvijā nebija, un kā gan tad zināt, cik šis raženais augs labs vai slikts?
Viedus vārdus teica tagadējais Dimzēnu māju saimnieks, zaļais zemnieks Edgars Svētiņš, kura pagalmā joprojām pa kādam latvānim greznojas. «Uz latvāni skatos kā zīmi, kas, iespējams, parāda mūsu nespēju uzturēt to valsti, kuru deviņdesmitajos gados dabūjām atpakaļ kā dāvanu. Latvānis ir skaists un pat vērtīgs kā nektāraugs bitēm, bet ar nosacījumu, ka zeme tiek apstrādāta. Kas šodien notiek laukos? Tie nevienam nav vajadzīgi! Ja apkārtni izpļauj, ja viss ir kārtīgi, uz latvāni var paskatīties arī kā uz brīnumu.»
Eduarda tēvs Jānis Svirlovskis bija savam laikam labi izglītots vīrs, pārvaldīja vācu un krievu valodu, pasūtīja laikrakstus un žurnālus. Viņš mīlēja izdaiļot apkārtni, stādīja ap māju ozolus, liepas, vīksnas un lazdas, kā arī dažādus krāšņuma augus, bija ļoti kārtīgs un stingrs. Paņēmi darba rīku? Zini notīrīt, sakārtot un nolikt atpakaļ vietā, tāpat kā apģērbu un saimniecības lietas! Māte nodarbojās ar prāvās saimniecības vadīšanu un labprāt rosījās dārzā, kur audzēja arī ārstniecības augus. Jelgavā strādāja pazīstams aptiekas pārzinis, pie kura Svirlovska kundze reizēm griezās pēc padoma par viena vai otra auga lietošanu un dziednieciskajām īpašībām. Ļoti ticams, ka aptiekāra zinībās ieklausījās arī Līzbetes dēlēns, kuram, kā vecāki vēroja, bija reti gaiša galva, sevišķi uz lasīšanu un rēķināšanu.
Būdams gana turīgs, Jānis Svirlovskis varēja atļauties sūtīt savu vienīgo dēlu skolā. Iesākumā turpat Ūziņu pamatskolā, kuru Eduards pabeidza kā labākais audzēknis, pēc tam Jelgavas klasiskajā ģimnāzijā, kur centīgais, apzinīgais puisis uzrādīja teicamas sekmes. Interesanti ielūkoties trīspadsmitgadīgā skolnieka Eduarda Svirlovska 1887. gada skolas liecībā, kas glabājas Ūziņu bibliotēkas krājumos. Viņš «sēdēja pirmajā vietā», viņa uzvedība bija «ļoti laba», slavēts 15 reizes, «smādēts» nav ne reizi un gandrīz visos mācību priekšmetos ieguvis vērtējumu «ļoti labi», tikai dziedāšanā un zīmēšanā – «itin labi».
Bet vai par dzīvi lauku sētā, kā to bija iecerējis tēvs, sapņoja ģimnāzists Eduards Svirlovskis, kura sirds, Jelgavas Pilsgalma aptiekas aptiekāru un mātes zināšanu iedvesmota, vilka pavisam uz citu pusi? Studijas Tērbatā – lūk, kāds bija Eduarda sapnis! Skolas laikā viņš bijis kluss, noslēgts, draugu pulkā nepieņemts vienpatis, kuru kopš mazām dienām interesējusi zinātne. Uzaudzis viens starp pieaugušajiem, bez brāļiem un māsām, zēns mīlēja vientulību, bieži paslēpās no citiem, lai netraucēti mācītos. Būdams ģimnāzists, uzkāpa Dimzēnu kalna galā, ierīkoja liepā soliņu un nodevās valodu studijām. 1899. gada rudenī pirms aizbraukšanas uz Tērbatu tēva mājās sanākuši viesi. «Kas tavs dēls būs, kad pabeigs studijas?» interesējušies. «Vai nu vēzis, vai profesors,» vecais Svirlovskis atbildējis. Ko viņš ar to domāja? Un vai zīmīgais sakāmais, kuru atminējušies vecie ūziņnieki, tomēr nebija vairāk rūgtuma kā prieka pilns?
Labāk profesors!
Palikt pēc ģimnāzijas beigšanas Dimzēnos? Nē, daudz labāk Eduards strādātu aptiekā! Jelgavas Pilsgalma iestādījumā tolaik darbojās zinīgi aptiekāri, un, mātes un mātesmāsas iedvesmots, puisis uzsāka aptiekāra mācekļa gaitas. 1895. gadā viņš jau bija ieguvis aptieku asistenta tiesības. Tolaik farmaceiti bija baltvācieši, kuru perfekcionisms un punktualitāte ir vispārzināma. Vairums izglītību ieguvuši
Tērbatā. Aptiekāri paši sev izaudzināja maiņu, deva māceklim pajumti, drēbes, baroja un sūtīja skolā. Māceklim par apmācību nebija jāmaksā. Viņš to kompensēja ar darbu, kura laikā ieguva visas nepieciešamās iemaņas, prasmes un zināšanas. Lai kļūtu par farmaceitu, skolas naudu nevajadzēja, tikai labu galvu, čaklas rokas un izturīgu dibenu, jo strādāt nācās ļoti daudz.
1899. gadā Eduards devās uz Tērbatas universitāti, kas tolaik piedzīvoja dramatiskas pārmaiņas. Ja pirms tam Tērbatā valdīja īsteni vācisks gars, tad pēc cara Aleksandra III nākšanas pie varas Baltijā notika radikāla skolu un augstskolu reorganizācija un rusi kācija. Tērbatu pārdēvēja par Jurjevu, un daudzi profesori, nespēdami pārņemt krieviskās tradīcijas un valodu, pameta universitāti. 1894. gadā no universitātes padzina slaveno farmācijas profesoru, Medicīnas fakultātes dekānu vācieti Johanu Georgu Dragendorfu, viņa vietā iecēla Ivanu Kondakovu. Kaut arī viņam tika piešķirts profesora grāds, nav atrodams neviens jēdzīgs pētījums farmācijas jomā. Kondakovs vēsturē iegājis ar to, ka izgudroja sintētisko kaučuku, un arī 100 gadu pēc viņa rosīšanās Tērbatā no atmiņām negaist nostāsti, ka šis vīrs bijis liels draņķis un galvenokārt nodarbojies ar pasniedzēju un studentu izspiegošanu. Daudzi tā laika farmācijas studenti Tērbatā pamācījās pāris gadu, bet gala eksāmenus kārtoja Maskavā vai Kazaņā, lai izvairītos no izrēķināšanās par brīvdomību. Svirlovskis bija vienpatis, politikā nejaucās un 1906. gadā pabeidza universitāti ar diplomdarbu par atšķaidītas sālsskābes iedarbību uz olbaltumvielām. Jau rudenī viņš devās uz Pēterburgu, kur Kārļa Krēsliņa aptiekā sāka strādāt par asistentu. Strādāja centīgi un tika ievērots. Pēc pāris gadiem Svirlovski izraudzīja par Farmaceitu biedrības ķīmiski bakterioloģiskās laboratorijas vadītāju un farmaceitu žurnāla redaktoru. 1914. gadā radās iespēja Šveicē papildināt zināšanas augu mikroķīmijā pie profesora Otto Tunmanna un pasaulslavenā farmakognozijas pamatlicēja profesora Aleksandra Čirha viņa dibinātajā Farmakognozijas institūtā Bernē. Tas bija pavērsiena punkts. Kad Svirlovskis pats Rīgā nodibināja Farmakognozijas institūtu, profesora Čirha fotogrā ja atradās goda vietā.
1916. gadā Svirlovskis sāka strādāt Krievijas Zemkopības ministrijā. Jauno speciālistu norīkoja uz Turkmēniju izpētīt, kādas ir iespējas šajā saules zemē audzēt magones un iegūt opiju, lai to par milzu naudu nebūtu jāpērk Tuvajos Austrumos. Turkmēnija izrādījās nepiemērota, un Svirlovskis nolīga važoņus, kas viņu ar visām smagajām laboratorijas instrumentu kastēm pārvestu uz Kazahiju. Brauciens bija grūts un briesmu pilns: stepē apdzīvotas vietas atrodas 50–100 verstu attālumā viena no otras, turklāt notika kirgīzu dumpis, un pamalē rībēja šāvieni. Vienu nakti nolīgtie važoņi nolēma labāk glābt savu ādu un laidās lapās, pamezdami Svirlovski vienu ar visām kastēm stepē. Eduards tomēr veiksmīgi nokļuva Semirečjes apgabalā Tjanšana kalnu pakājē pie Ķīnas robežas, kur vairākās vietās izveidoja laboratorijas. Opijs tolaik bija populārs sāpju mazināšanas līdzeklis un lieti noderēja ievainoto ciešanu remdēšanai Pirmā pasaules kara laikā.
Nodibinoties Latvijas brīvvalstij, sapņi par savu augstskolu kļuva reāli. Jau 1917. gada vasarā latviešu skolotāju kongresā Tērbatā pirmo reizi izskanēja doma, ka jādibina sava augstskola, un pēc neatkarības pasludināšanas tam vairs nebija nekādu šķēršļu. Visās Latvijas augstskolas fakultātēs mācībspēku kodolu veidoja Tērbatas universitātes beidzēji, Farmācijas nodaļā tie bija Eduards Zariņš un Eduards Svirlovskis, un 1922. gadā viņiem piebiedrojās Jānis Kupcis un Jānis Maizīte – četri vaļi, uz kuru pleciem balstījās farmācijas zinātnes attīstība Latvijā pirmās brīvvalsts laikā.
No 1920. līdz 1944. gadam Svirlovskis vadīja Farmakognozijas institūtu, izveidoja Ārstniecības augu izmēģināšanas dārzu LU Botāniskajā dārzā, kā arī drogu ekspozīciju. Šis laiks bija ļoti ražīgs: studiju nolūkos vasarās Eduards apceļoja Eiropu – Itāliju, Dienvidslāviju un Grieķiju –, praktizējās Berlīnē un Vīnē, publicēja aptuveni 30 zinātnisko darbu, uzrakstīja pirmās mācību grāmatas «Mikroskops un tā lietošana» un «Farmakognōzija» latviešu valodā. Tā dzīve zemnieka dēlu aizveda prom no saimniekošanas lauku sētā. Ko par to domāja viņa vecāki?
Tēvs
Par Svirlovska, seniora, personību daudz ziņu nav. Aina mazdrusciņ iezīmējas, pārlapojot vecus laikrakstus, kuros aprakstīts kon ikts, kur profesora tēvs netieši iesaistīts. Cik noprotams, viņa apsaimniekotajā Dimzēnu «parciņā» notikusi koku izciršana, bet ap to savērpies strīdu mutulis. 1886. gada augusta «Balss» rubrikā «Iekšzemes ziņas» raksta, ka ««Balsei» Ūziņos radušies lieli pretinieki tādēļ, ka tā aprakstījusi Svirlauku Jāņa savādo mundieriņu un zilās bikses». Pievērsiet uzmanību – Svirlauku Jānis. Bet skolas liecībās skaidri un gaiši rakstīts – Eduards Svirlovskis. Dēls ar sava uzvārda mainīšanu nenodarbojās, no kā jāsecina, ka to paveicis tēvs. Kāpēc? Vai latviskais Svirlauks viņam likās par prastu? Ap 1887. gadu tā sauktā krievināšana Baltijas guberņā gāja pilnā sparā. Varbūt tēvs parūpējās, lai dēlam būtu vieglāka, labāka dzīve nākotnē, kad krievu ķeizars par krieviem pataisīs visu savu tautu?
Atgriezīsimies pie Svirlauku Jāņa «savādā mundieriņa un zilajām biksēm»! Cilvēks, kurš konservatīvajos lauku apstākļos izcēlās ar neparastu apģērbu, noteikti nebija nekāds kautrīgais malā stāvētājs. Ūziņos baumoja, ka vecais Svirlauks iepretī vēlāk tik ļoti ieturētajam, apzinīgajam un mazliet pat nūģiskajam dēlam esot bijis visai apsviedīgs, šiverīgs un labprāt paskatījies arī uz svešiem brunčiem, ne tikai savas Līzbetes vienīgajiem. Vai, dieviņ, vēl trakāk! Svirlovskis esot pat uzbūvējis pāris brūtēm mājas, kas gan nekur nav pierādīts, tāpēc, ļoti iespējams, ir vienīgi baumas un nepatiesība. Bet tajā pašā laikā aptiekārs Kārlis Krēsliņš Pēterburgā Eduardam meklēja papildu darbus, jo talantīgajam puisim esot slikti materiālie apstākļi…
Māte
1933. gada pavasarī Eduards no Itālijas sūtīja mātei atklātnīti: «Mīļā māte! Pēc garā ceļa jau trešo dienu atpūša mies S.Remo. Še ir ļoti skaisti: jūra, kalni un tik daudz dažādu puķu, ka viss slīkst ziedos. Vakar pusdienā ēdām jau dārza zemenes. Apelsīnus esam atēdušies. Pirm dien došos tālāk. Varbūt, ka Latvijā iebraukšu pāris dienas vēlāk kā domāju. Ar mīļiem sveicieniem – Jūsu Eduards.» Ko izsaka šie daži skopie teikumi, kurus turpat sešdesmit gadus vecais dēls – vecpuisis sūta savai sirmajai māmiņai uz Ūziņiem? Noteikti to, ka viņš mīl, rūpējas un atceras mīļo māti. Dažos vārdos pastāsta galveno – ka ir paēdis un jūtas labi. Taču ne tikai. Eduards piemin dabas krāšņumu un puķes, kuras visu mūžu abi mīļojuši. Un zīmīgs paraksts: «Jūsu Eduards». Māti uzrunāt uz «jūs» tā sauktajos Latvijas laikos bija inteliģentu cilvēku labais tonis. Taču šajos divos īsajos vārdiņos slēpjas vēl kaut kas – jūsu (un TIKAI jūsu!) Eduards. Nevienas citas. Jo neviena cita līdz tam nav spējusi nostāties līdzās Eduarda vienīgajai mūža sievietei – mātei.
Kāpēc profesors palika neprecējies tik ilgi, un kāpēc tikai pēc mātes nāves beidzot atrada sev dzīves draudzeni cienījamas dakteres, par pašu divdesmit gadus jaunākas sievietes Zelmas Puriņas personā? Kādi dzīves pavērsieni tik ļoti satuvināja māti ar vienīgo dēlu, ka viņa pieņēma viņa vecpuisību un arī to, ka izdzisa uguns Liel-Dimzēnu pavardā? Profesora dzīve bez atlikuma tika ziedota zinātnei. Vai mātei viegli nācās samierināties? Jautājumu daudz. Līzbete aizvēra acis uz mūžu, tā arī nenojauzdama, ka viņas mīļais Eduards reiz tomēr vēl būs precēts vīrs un izbaudīs laulības vēlīno laimi.
Tā kā Ūziņos bijām kopā ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti, Svirlovsku dzīves līkločus apspriedām arī ar viņu. Lūk, Rudzīša atziņas: «Svirlovsku gadījumā bilde ir ļoti skaidra, tikai nav skaidrs, kāpēc tāda izveidojusies. Ģimenes trīsstūrī māte ir kopā ar dēlu, nevis vīru. Tāda attiecību dinamika izveidojas ļoti bieži, ja mātei ir viens vienīgais dēls. Izskatās, ka Eduarda tēvs savu kaisli sublimēja mājas parka apzaļumošanā un citās aktivitātēs. Eduards izvēlējās profesiju, kurā ļoti var izpaust fantāziju: es regulēju visu! Un to, ko vēl neregulēju, pie tā strādāju, lai regulētu. Tie ir nedzīvās dabas objekti, kurus puisis izvēlas, tos var vadīt, atšķirībā no mātes (sievietēm), kurām tikai jāpakļaujas. Aiziet no mātes ziski un profesionāli jaunais Svirlovskis spēj, bet emocionāli – ne. Tas «Jūs», manuprāt, ir mēģinājums attālināt, o cializēt attiecības, nevis inteliģences paraugstunda. Secinājums: māte Eduardu ir saprecinājusi ar zinātni, tēvu pabīdot malā, jo citai sievietei atdot savu mīļo, vienīgo dēlu viņa nespētu. Var teikt arī tā – farmakoloģija jaunajam Svirlovskim bija kā māte, tikai māte vairāk vadīja viņu, bet viņš farmakoloģiju.» Savukārt farmakoloģijas vēstures pētniece Venta Šildovska domā, ka māte to vien gribēja, lai dēls savā dzīvē kaut ko sasniedz, un visā atbalstīja viņu. Eduards aizgāja pasaulē. Tur viņš bieži bija ļoti vientuļš, taču zināja, ka kaut kur tomēr ir kāds cilvēks, kas katru brīdi ir kopā ar viņu. Māte viņam bija draugs un atbalsts. Eduarda noslēgtais raksturs, visticamāk, veidojās tēva dēļ, un tēva nekoptais kaps tam ir apliecinājums.
Profesors tomēr apprecējās. Spriežot pēc sievas krietni vēlāk rakstītajām atmiņām, viņi bijuši gara radinieki, divi ar iemīļotu darbu pārņemti, vientuļi cilvēki, kas mūža vakarā laimīgi atraduši kopīgu pavardu, pie kura pasēdēt un paklusēt, sajūtot garīgo tuvību. Puriņas jaunkundze bijusi gudra un apdāvināta, izmācījusies par dakteri, bet tā arī palikusi vientuļa.
Divi Eduardi
Latvijas farmācijas vēsturē liela nozīme diviem Eduardiem – Zariņam un Svirlovskim. Abi vienā laikā studēja Tērbatā, abi strādāja Krievijas Zemkopības ministrijā, bija domubiedri un draugi. Pretpoli pievelkas? Profesors Zariņš bija pilnīgs Svirlovska pretstats: runīgs, sirsnīgs, aktīvs, ne tikai sabiedrības dvēsele, bet arī īsts ģimenes cilvēks. Viņš nodarbojās ar uzturvielu pētīšanu, Latvijā atgriezās jau Pētera Stučkas laikā un pēc brīvvalsts dibināšanas ķērās pie Latvijas augstskolas dibināšanas, kļuva par Medicīnas un Veterinārmedicīnas fakultātes pagaidu dekānu, organizēja Farmācijas nodaļu, kas tika iekļauta Ķīmijas fakultātē, bet no 1920. gada nodevās Ķīmijas fakultātes un Farmācijas nodaļas darba organizēšanai. 1922. gadā ievēlēts par Ķīmijas fakultātes dekānu.
1919. gadā, kad Eduards Svirlovskis atgriezās Latvijā, viņš sāka strādāt Veselības departamentā par Ķīmijas nodaļas vadītāju. Zariņš ar savām idejām ātri vien aizrāva biedru, un abi visu sparu ieguldīja mācību programmu izstrādē. Abus Eduardus vienoja pārliecība, ka citas medicīnas zinātņu disciplīnas atzīs farmāciju par līdzvērtīgu profesiju tikai tad, kad farmaceiti būs baudījuši līdzvērtīgu akadēmisko izglītību. Tā viņi plecu pie pleca strādāja līdz 1944. gadam, kad Zariņš, necerēdams uz padomju varas žēlastību, devās emigrācijā (miris Vācijā 1947. gadā). Svirlovskis kopā ar sievu Zelmu aizbrauca uz Dimzēniem. Ar pārliecību, ka nekad nav maisījies politikā, viņš palika aiz frontes līnijas, turpinādams strādāt Farmācijas nodaļā, lasīt lekcijas farmakognozijā un mikroskopijā. Ja kāds students skaļāk aizcirta Farmācijas nodaļas ārdurvis, kurām blakus atradās profesora kabinets, cerības sekmīgi nokārtot farmakognozijas eksāmenu zuda, tomēr jāsaprot – ja durvis aizsit ar tādu joni, ka mikroskops palecas, tas var satracināt pat vislēnāko dvēseli.
Sirdīgā uzpirkstīte
Eduards Svirlovskis ilgus gadus veltīja Latvijā kultivētu ārstniecības augu ķīmiskā sastāva izzināšanai. Uzpirkstīšu, piparmētru, velnābola un driģenes lapas, baldriāna saknes – viņš tiešām nebija nekāds maigo kumelīšu cilvēks! Uzpirkstīšu lapu izpēte bija viņa mūža lielākais veikums, šīs drogas eksportēja uz Igauniju, Lietuvu, Somiju un Zviedriju. 1937. gadā Svirlovskis aizstāvēja disertāciju «Hibridoloģiskas un embrioloģiski citoloģiskas studijas par Digitalis ģinti». Gan jau zināt, ka lielziedu un sarkanās uzpirkstītes lapas satur indīgas vielas – dažādus glikozīdus, kas, prasmīgi lietoti, ir neaizstājami, ārstējot hronisku sirds mazspēju, aritmiju, tahikardiju. Tomēr visiem, kas nav ārsti, ziņa ir viena: uzpirkstīte ir ļoti indīgs augs, un tam nekādā gadījumā nedrīkst laist tuvumā bērnus vai svaigēdājus!
No siltajām zemēm atceļojušās augu sēklas profesors sēja Dimzēnu plašajā izmēģinājumu dārzā un aizrautīgi pētīja turpat mājās ierīkotajā laboratorijā. Droši vien tieši Ūziņos uzziedēja Latvijā pirmā kalnu arnika, rīcins, lakrica, koriandrs, fenhelis, helēniju ālante. Šie augi tagad koši zeļ daudzos Latvijas dārzos, bet Dimzēnu māju zālienā palicis vien latvānis un vairāki svešzemju koki un krūmi.
Svirlovskim bija maz draugu, un laikam vienīgi viņa asistents Kārlis Kazerovskis pieredzēja īpašu labvēlības izpausmi: kad viņš aizstāvēja savu disertāciju, profesors no sajūsmas par studenta veikumu tam uzdāvināja savu vienīgo goda zīmi – zinātņu doktora zelta nozīmīti. Kazerovskis atmiņās raksta: «Sakarā ar profesora noslēgtību un atturību, saprotams, viņam nebija daudz tuvu draugu. Jāatzīst tomēr, ka šīs īpašības vairāk vai mazāk raksturo katru apzinīgu farmaceitu, jo šis darbs nepieļauj paviršību vai acumēru, izpildījumam jābūt nevainojamam, jo viņa darbā kļūdas nedrīkst ieviesties.»
Taupība nav skopums
Mums katram svarīga sadzīve, jo bez tās neiztikt. Kārlis Kazerovskis apraksta spilgtu epizodi: «Profesoram Svirlovskim bija sveša bohēmieša dzīve. Izklaidēšanos pie alus vai dzidrā glāzēm vai kāršu galda viņš neatzina. Viņš nepiekrita ierastam buršu teicienam «In vino veritas». Profesoram, kurš tik labi pārzināja farmakoloģiju, nebija sveša alkohola iedarbība. Viņš nevarēja saprast, kāpēc jāierobežo smadzeņu sistēmas augstākie centri, lai izraisītu draudzību un radītu tā saukto sirsnību. Draudzība un sirsnība, kas izpaužas tikai šādos apstākļos, nav dabīga – tā radīta mākslīgi. Savus ciemiņus profesors pie pusdienu vai vakariņu galda sabiedrības tradīcijas dēļ pacienāja gan ar glāzi aqua vitae, un tad, ne jau nenovīdības dēļ, pēc pirmās glāzes pudele tika novietota atpakaļ skapī. Saprotams, ka no vienas un tās pašas pudeles profesors cienāja savus viesus pat vairākus gadus. Viņš atzina un sekoja vecai dzīves gudrībai – ko dari, to dari ar mēru un ar jēgu.»
Vēl Kazerovskis atminas, ka, «lai gan skolotājs bija pietiekami turīgs, savos saimnieciskajos darījumos nebija izšķērdīgs, daži viņu dēvēja pat par skopu. Viņa dzīvē kredīts nekad nebija cieņā, dzīvot bez plāna un tikai šodienai – tas nesaskanēja ar viņa dzīves principiem. Bajārs savās lauku mājās, gara aristokrāts, respektēts audzinātājs un zinātnieks augstskolā, estēts un pašdisciplīnas paraugs savā dzīvē – tāds profesors Dr. pharm. Eduards Svirlovskis palicis savu skolnieku, draugu, darba kolēģu un daudzu korporācijas «Lettgallia» listru atmiņā.»
Pateicoties Kazerovska atstātajām atmiņām, mazliet tomēr atklājas stingrā profesora Eduarda Svirlovska iekšējā romantiskā stīga: «Kā jau iepriekš minēts, prof. Svirlovskis bija tipisks zinātnieks, liels lasītājs, stipri noslēgts un atturīgs ne tikvien savā personīgā dzīvē, bet arī attiecībās ar studentiem, asistentiem, darba kolēģiem un cilvēkiem vispār. Tikai atsevišķās reizēs bija izdevība runāt ar profesoru ārpus viņa laboratorijas un darba kabineta. Šajās reizēs tad arī bija izdevība baudīt un mācīties no tiem gara un zināšanu apcirkņiem, ko viņš bija sakrājis un izkopis savā garajā mūžā. Kā jau lielam grāmatniekam, viņam nebija sveši ne tikai latviešu rakstnieki un dzejnieki, bet viņš ļoti labi pazina vācu un krievu klasiķus un pa daļai arī angļu literatūru. Vācu un krievu autoru darbus viņš lasīja oriģinālvalodā. Šillers, Gēte, Tolstojs un Šekspīrs bija iemīļotākie autori. Grāmata un žurnāls bija profesora tuvākie un pastāvīgie draugi, tie aizņēma viņa brīvo laiku un aizpildīja dzīvi. Grāmatā viņš atrada izklaidēšanos, un rakstnieka vai dzejnieka domas, ietērptas rakstītā vārdā, sagādāja baudu, pārdzīvojumu un apmierinājumu viņa izsmalcinātam estēta garam. Filistri interesēja arī glezniecība un senā arhitektūra. Viņa viesi bija pārsteigti par daudzajām gleznām un gleznu reprodukcijām, kas rotāja dzīvokli. Senā architektūra, domājams, ir bijusi viens no galveniem motīviem viņa ceļojumam uz Itāliju un Grieķiju. Kad klausījāmies profesoru debatējam par Rembrantu, Mikelandžello vai raksturojot gotisko un Bizantijas stilu celtniecībā, tad bija grūti iedomāties, ka šis pats cilvēks bija farmaceits un atzīts mācībspēks šaurā zinātnes nozarē.»
Iztēlojos nopietno zinātnieku ar brillēm uz acīm un kārtīgi pieglaustiem matiem, kāds viņš redzams visās fotogrā jās, sēžam mīkstā krēslā ar Aspazijas dzejas krājumu rokās… Kāpēc ne? Viņi taču bija novadnieki, laikabiedri, iespējams, dzīvē satikušies ne reizi vien. Svirlovskis bija nejauks? Jā, pasaule ir pilna jaukiem cilvēkiem, bet cik no viņiem tādu, kas aizurbjas līdz kādas zinātņu jomas vistālākajām dzīlēm un ne tikai ierauga brīnumu, bet arī nesavtīgi atklāj dabas noslēpumus citiem?
Stāsts tapis, pateicoties Ūziņu novadpētnieču Ligitas Strazdiņas un Gunitas Kulmanes savāktajiem materiāliem (tie atrodas Ūziņu bibliotēkā), Dimzēnu saimnieka Edgara Svētiņa viesmīlībai, kā arī sarunām ar farmācijas vēstures pētnieci Ventu Šildovsku un dvēseļu inženieri Viesturu Rudzīti.
Inguna Bauere par likteņiem
Anitra Tooma par zinātni un darbu
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 04/2015