Pirmsākumos senā okeāna iemītnieki, lai vairotos, izlaida ūdenī dzimumšūnu mākoņus. Nekāds «patīk – nepatīk». Nekādas vecāku rūpes par pēcnācējiem. Pienākot X stundai, TAS vienkārši notika. Pirmatnējām dzīvības formām bija milzums pēcnācēju, jo arī mirstība bija milzīga. Miljoniem gadu vēlāk evolūcijas gaitā izveidojās smalkāka un precīzāka apaugļošanās sistēma, kas ļāva dzīvajiem organismiem apzināti saplūdināt gametas jeb dzimumšūnas. Augstāk attīstītajām dzīvajām būtnēm radās iespēja izvēlēties dzimumpartneri. Ar laiku izveidojās sarežģītas seksuālās attiecības starp vienas sugas īpatņiem. Daļa dzīvo būtņu sāka rūpēties par pēcnācējiem, un, tā kā tas ļāva izdzīvot lielākam mazuļu skaitam, šīm dzīvības formām vairs nevajadzēja radīt nepārskatāmus bērnu pūļus. Sugas izdzīvošanu spēja nodrošināt daži desmiti, ne vairs tūkstoši pēcnācēju. Sarežģījās ar vairošanos saistīto uzvedības aktu kopums. Radās ģimenes, kurās dzīvnieki apvienojās, lai radītu, apmācītu un izaudzinātu mazuļus, kā arī ģimenes, ko veido abi vai tikai viens no vecākiem un viņu bērni. Var teikt, ka laika gaitā ģimenes institūts no «nulles ģimenes», kurā vecāki apvienojās tikai mazuļu radīšanai, bet par tiem nemaz nerūpējas, evolucionēja līdz visai sarežģītai ģimenei, kurā par mazuļiem rūpējas ne tikai abi vecāki, bet to aprūpē tiek iesaistīti citi, pat neradnieciski sabiedrības locekļi. Pastāv dažādi zvēru un putnu ģimeņu modeļi. Ir ģimenes, kurās mātīte viena pati audzina mazuļus, līdz tie kļūst patstāvīgi. Citās ģimenēs divas vai trīs mātītes audzina mazuļus kopā. Tāpat pastāv ģimenes, kurās tēviņš viens pats audzina savus mazuļus, kas dzimuši vienai vai divām mātītēm.
«Čau!» – Čiki-briki – «Čau!»
Dzimumattiecību izejforma ir promiskuits. Tas ir tāds attiecību veids, kur dzimumsakari starp partneriem notiek nejauši un nereglamentēti. Vulgarizējot: šādā seksuālo attiecību sistēmā visi pārojas krustu šķērsu ar to, kurš patrāpās acu priekšā. Tas gan nepavisam nenozīmē, ka šādu attiecību piekopēji ir neizvēlīgi. Starp tiem vienkārši neveidojas pāra saites un tos nesaista ilgstošas attiecības. Šo sistēmu uzskatāmāk varētu attēlot kā: «Čau!» – Čiki-briki – «Čau!» Šāds dzimumattiecību veids vērojams zemākajiem hordaiņiem, zivīm, abiniekiem, rāpuļiem, putniem un ir dominējošais seksuālo attiecību veids zīdītājiem – to skaitā daudzām primātu sugām.
Kopā audzina
Sarežģītākas seksuālās attiecības pastāv starp dzīvniekiem, kuri veido savienību ar citiem savas sugas indivīdiem, lai ne tikai radītu, bet arī kopā izaudzinātu mazuļus. Ir monogāmas un poligāmas sugas. Monogāmijā viens tēviņš noteiktā laika posmā izveido attiecības ar vienu mātīti. Poligāmijā viens noteikta dzimuma īpatnis veido seksuālās attiecības jeb pārojas ar vairākiem pretējā dzimuma īpatņiem. Ja to dara tēviņš ar vairākām mātītēm, attiecības sauc par poligīniju, ja mātīte ar vairākiem tēviņiem – poliandrija. Daudzām sugām seksuālo attiecību sistēmā vienlaikus novērojamas kā poligīniskas, tā poliandriskas dzimumattiecības.
Līdz nāve mūs šķirs!
Lai gan parasto šņibīšu populācijā pārsvarā ir tēviņi, te valda monogāmija.
Vairāk nekā 90% visu putnu sugu ir monogāmas. Zosīm un gulbjiem ciešas saites starp pāra putniem saglabājas visu gadu. Par īsti monogāmu sugu ornitologi uzskata paugurknābja gulbi. Galējā izpausmē monogāmām sugām pāri saglabājas līdz pat viena partnera nāvei. Tomēr – nekas nav akmenī cirsts, un katru gadu aptuveni 3% gulbju pāru izjūk nezināmu iemeslu dēļ. Arī banāli skaistā leģenda par sērojošo gulbi, kurš triecas pret klintīm, padarot sev galu, ir pilnīgi aplama. Šādas pašnāvnieciskas tieksmes piemīt mums, cilvēkiem, jo mēs ar savu noslieci uz abstraktu prāta konstrukciju veidošanu spējam padarīt savu dzīvi nepanesamu.
Gulbis beigta partnera dēļ nesitīsies nost, jo viņa dzīvē tā ir standartsituācija. Katrai putnu populācijai ir neligzdojošu īpatņu rezerve pat līdz 40% no kopskaita. Tas nozīmē, ka populācijā rindā gaida abu dzimumu vairoties gatavie īpatņi. Un agrāk vai vēlāk savu kārtu sagaida. Vecāku jūtas pret bērniem bieži vien ir stiprākas nekā tās, kuras pastāv starp pāra locekļiem. Šoruden man bija iespēja par to pārliecināties. Kādā Slīteres laukā uzturējās jauna dzērve ar savainotu spārnu. Kopā ar viņu bija palicis viens no vecajiem, otrs pāra putns bija devies prom. Man tuvojoties, vecā dzērve ātri ieveda jaunuli mežā. Diemžēl attāluma dēļ nespēju noteikt vecā putna dzimumu. Vecā dzērve bija uzupurējusies un acīmredzot gaidīja, kad mazulis atgūs lidspēju. Atpalikdama no sava bara, tā neapšaubāmi riskēja, bet darīja to dzīva mazuļa, nevis miroņa dēļ.
Pāra saišu noturību ietekmē tas, kā veicies ar ligzdošanu iepriekšējā gadā. Lauka cīruļu pāriem, kuru ligzdošanas sekmes iepriekšējā gadā bijušas ļoti labas, nākamajā gadā pat 90% pāru ligzdo kopā atkal. Ja sekmes bijušas zemas, nākamajā gadā kopā ligzdo vien 20% pāru. Pāru izjukšanai par iemeslu mēdz būt arī daudz prozaiskākas lietas. Izpētīts, ka trešā daļa žagatu pāru pēc gada ligzdo ar citu partneri, jo jaunajam partnerim pieder resursiem bagātāks iecirknis. Piekritīsit, ka arī mums, cilvēkiem, tas ir tik saprotami. Zīdītāju vidū monogāmija ir reta – tikai daži procenti sugu ir monogāmas.
Daudzsievība harēmos
Poligīniska ģimene zīdītāju vidū ir visizplatītākā – te visbiežākās ir viena tēviņa un vairāku mātīšu attiecības jeb daudzsievība. Šādā seksuālo attiecību sistēmā tēviņu vidū valda spriedze mātīšu dēļ. Ir sugas, piemēram, staltbrieži, kur viens tēviņš monopolizē uzreiz vairākas pieejamās mātītes, veidojot harēmu, un tas kļūst par sociālā statusa mērvienību. Cita veida poligīniskās attiecības ir sugām, kurās valdošie tēviņi iegūst mātītes citu pēc citas ilgākā laika posmā, – tādi ir, piemēram, aļņi. Reizēm šādas attiecības ir grūti vai pat neiespējami atšķirt no promiskuita.
Reizēm poligāmiju izraisa izmaiņas populācijas dzimumstruktūrā. Tas panākams arī eksperimentālā ceļā. Kādā melnā mušķērāja populācijas teritorijā izvietoja ļoti daudz putnu būrīšu, kas izraisīja nenormālu populācijas blīvuma palielināšanos, kā rezultātā palielinājās poligīnisko ģimeņu īpatsvars. Vienlaikus palielinājās mirstība vientuļo mušķērāja mātīšu ligzdās, jo viņām nācās audzināt bērnus bez tēviņa palīdzības. Pierādīts, ka viena mātīte bez tēviņa palīdzības var izaudzināt vien četrus putnēnus, bet dējumā reizēm ir pat septiņas olas. Ne vienmēr noteikta dzimuma īpatņu pārsvars izraisa poligāmiju. Parastā šņibīša populācijā pārsvarā ir tēviņi, bet, neskatoties uz to, te valda monogāmija.
Poliandriskā ģimene
Seksuālās attiecības starp vienas sugas īpatņiem, kur mātīte pārojas ar daudziem tēviņiem, ir poliandrija jeb daudzvīrība. Šī parādība nav pārāk plaši izplatīta, bet tai ir savs bioloģiskais pamatojums. Piemēram, daudzu kukaiņu sugu mātītes vajadzīgo spermas daudzumu, kas nepieciešams olu apaugļošanai, var iegūt, sapārojoties ar vairākiem tēviņiem pēc kārtas. Bišu māte vienā reizē sapārojas ar četriem līdz septiņiem traniem.
Biežu kopulāciju sērija ir nosacījums, lai pelēko žurku mātītēm iestātos grūtniecība. Izpētīts, ka meža strupaste, pārojoties ar vairākiem tēviņiem pēc kārtas, apaugļojas ātrāk nekā darot to ar vienu partneri. Līdzīgi ir arī putniem. Piemēram, brūnkakļa (Latvijā bieži ligzdojoša pīle) mātītes labprātīgi mēdz sapāroties ar diviem tēviņiem pēc kārtas. Daudzām zīdītāju sugu mātītēm – sikspārņiem, grizli lāčiem, lauvām, roņiem – dokumentētas seksuālās attiecības ar vairākiem tēviņiem vienu pēc otra. Šāda rīcība nodrošina lielāku ģenētiskā materiāla daudzveidību. Savukārt lielāka daudzveidība nozīmē lielākas mazuļu izdzīvošanas iespējas mūžam mainīgā vidē, jo pēkšņi noderīga var izrādīties kāda līdz tam evolūcijas nepieprasīta īpašība.
Meža kuilis riesta laikā seko cūku baram un pārojas, tiklīdz saož pāroties gatavu mātīti. Un tad karo ar citiem pāroties gribētājiem. Līdz spēku izsīkumam
Nekas nav vienkārši
Seksuālās attiecības reizēm mēdz būt īpaši sarežģītas. Rudeņos no ziemeļu tundras pie mums ierodas neliels bridējputns – tievknābja pūslītis. Šie necilie putni ir interesanti ar to, ka tēviņi ir neizskatīgāki par mātītēm, kaut putnu pasaulē parasti ir otrādi. Šo putnu mātītes mēdz izdēt divus dējumus divās dažādās ligzdās, kurus perē un pēc tam mazuļus audzina tēviņi vieni paši, jo tad, kad mātīte pabeigusi dēt, tēviņš viņu neceremoniāli padzen prom. Arī vēlāk, mazuļu audzināšanas laikā, tēviņi ļoti agresīvi izturas pret daiļo dzimumu. Mātītes spiestas apvienoties lielākos baros un mazuļu audzināšanā nepiedalās.
Vēl kāds necils, bet migrāciju laikā mūsu jūrmalā bieži sastopams bridējputns – Temminka šņibītis – ir slavens ar savu nepastāvību un seksuālo attiecību daudzveidību. Šo sugu raksturo poligīniski–poliandriskas attiecības. Mātīte ar dažu dienu intervālu izdēj divus dējumus, katram dējumam ir savs tēvs. Mātīte pati perē otro dējumu, bet tēvi, pirms uzsāk pirmā dējuma perēšanu, sapārojas vēl katrs vismaz ar vienu mātīti, kuras tad pašas perē savus dējumus. Interesanti, ka pēc olu izdēšanas starp tēviņu un mātīti norisinās cīniņš par tiesībām dējumu perēt. Pēc pirmā dējuma mātītes seksuālā aktivitāte vēl ir augsta, tādēļ tēviņam nav grūti viņu padzīt no ligzdas, sak’, ej vien, ej, tev taču vēl jādēj… Pēc otrā dējuma mātīte ir realizējusi savu potenci, tā negatavojas piekāpties, un tad viņai vienmēr izdodas padzīt tēviņu. Pēc tam tā apmierināta pati uzsāk perēšanu. Tēviņš, kuram jāperē divi pērkļi reizē, sākumā mēģina perēt tos abus, bet pēcāk spiests vienu no ligzdām pamest. Minētā sistēma ir pielāgojums īsajai ziemeļu vasarai, kuras laikā jārada maksimāli daudz pēcnācēju.
«Kreisie» soļi nav cilvēka monopols
Daudzu sugu pīļtēviņi cerēšanās laikā uz īsu brīdi mēdz pamest savas izredzētās un mēģina varmācīgi sapāroties ar kaimiņu mātītēm, kuru «likumīgie» partneri, savukārt, reti kad iejaucas šajā procesā. Tāpat zinātniskajā literatūrā ir ziņas, ka kolonijās ligzdojošo putnu sugu tēviņiem (jūras kraukļiem, zivju gārņiem, kaijām, bezdelīgām, krauķiem) reizēm ir grūti savaldīties, diendienā lūkojoties uz kaimiņa smuko sievu. Tiem raksturīgi spontāni «kreisie» soļi, kuru laikā tie aktīvi uzmācas ligzdojošajām kaimiņienēm, mēģinot ar tām sapāroties. Man gan ir aizdomas, ka pētnieki šo procesu apraksta neobjektīvi, jo mātīšu izaicinošo uzvedību ir grūtāk ieraudzīt un atpazīt.
Kas mēs esam? Daudzsievība «rullē»
Iespējams, kādam šķiet, ka cilvēku suga gan stāv pāri visam manis iepriekš rakstītajam. Atšķiru LU Bioloģijas fakultātes profesores Tatjanas Zorenko 2001. gadā izdoto grāmatu «Dzīvnieku uzvedība» un lasu: «.. no 142 tautām 100 ir raksturīgas poligīniskas, 40 monogāmas un 2 poliandriskas seksuālās attiecības. No 849 cilvēka vairošanās sistēmām četrās novēro poliandriju (0,5%), 137 monogāmiju (16,1%) un 708 (83,4%) poligīniju.» Daudzsievība «rullē»! Pasaules tautu vidū sastop pat tik neparastus laulību veidus kā laulības starp diviem brāļiem un vienu sievu (aleutiem, komančiem, tibetiešiem), diviem neradnieciskiem vīriešiem un vienu sievu (dažās Āfrikas ciltīs), dvīņubrāļiem un vienu sievu (bambari cilts Āfrikā), māti un meitu ar kopēju vīru (čiriguani Dienvidamerikā), grupveida laulības (čukčiem)… Domāju piekritīsit, ka mēs, cilvēki, patiešām esam sasodīti dažādi!
Apbrīnojami šķiet tas, ka pasaulē vienlaikus eksistē visa milzīgā vairošanās sistēmu dažādība – gan tās, kuras uz Zemes eksistēja jau pirms simtiem miljonu gadu, gan tās, kuras radušās pavisam nesen. Mans rakstiņš ir vien pavirša skice un nebūt neatspoguļo visu lielo niansēto dzimumattiecību daudzveidību, kas valda uz Zemes. Un visa lielā dažādība radusies tāpēc, lai dzīvība varētu rasties un turpināties arī tad, kad šķiet – tas nudien nav iespējams…
Vilnis Skuja
Publicēts 2010.gada decembrī.