Nu jau teju katrā virtuvē un sabiedriskās ēdināšanas iestādē atrodama arī mikroviļņu krāsns. Diemžēl par to, kas notiek ar tajā sildītu vai gatavotu ēdienu, kāda ir tajā gatavotas pārtikas kvalitāte un ilgtermiņa ietekme uz veselību, aizdomājas tikai retais. Ēdiena gatavošanas process mikroviļņu krāsnī nelīdzinās tam, kā tas notiek, piemēram, gāzes vai elektriskajā cepeškrāsnī. Mikroviļņu krāsns metāla korpusā iebūvēts augstas voltāžas transformators, kas pārveido no tīkla pienākošo 220 V elektrisko strāvu līdz vajadzīgajam (3000–4000 V) spriegumam un nodod to tālāk īpašai ierīcei – magnetronam. Tas elektrisko maiņstrāvu pārvērš mikroviļņos, ko tālāk novada uz krāsns telpu, kur atrodas pagatavošanai vai sasildīšanai paredzētais produkts.
Par mikroviļņiem sauc elektromagnētiskā starojuma spektra daļu, kas atrodas starp infrasarkanajiem stariem un radioviļņiem. Līdz pagājušā gadsimta 30. gadiem mikroviļņus nenodalīja no radioviļņiem, tāpēc var arī teikt, ka mikroviļņi ir īsi radioviļņi ar viļņa garumu no 1 mm līdz 1 metram un takts frekvenci no 0,3 Ghz līdz 300 Ghz. 20. gadsimta 30. gados pētījumus par mikroviļņu izmantošanu sāka ASV un citu attīstīto valstu valdību iestādes un privātās kompānijas. Noskaidrojās, ka ar mikroviļņiem iespējams veikt daudz precīzākas pārraides, taču pirmie mikroviļņu teletīkli, kas nodrošināja daudzkanālu informācijas pārraidīšanu lielos attālumos, ASV parādījās tikai 50. gados. Līdz tam mikroviļņu sniegtās iespējas visplašāk izmantoja radaru izstrādē, kas jo sevišķi nozīmīga kļuva Otrā pasaules kara gados un tam sekojošā aukstā kara laikā. Šodien dažādu diapazonu mikroviļņus datu pārraižu nodrošināšanai izmanto zemes televīzijā, bezvadu interneta tīklos, kabeļtelevīzijā, daudzos teletīklos, satelītkomunikācijās un citur. Tomēr vispazīstamākā mikroviļņu ierīce ir tieši mikroviļņu krāsns..
Mikroviļņi nepārvada siltuma enerģiju, taču to radītā lauka ietekmē notiek tā sauktā dielektriskā sildīšana – elektriski polarizētās ūdens, tauku un cukuru molekulas cenšas pielāgoties nemitīgi mainīgajai mikroviļņu plūsmas polaritātei un rezultātā sāk griezties ar milzīgu ātrumu (2 450 000 000 reižu sekundē!), triecoties cita pret citu. Berzes ietekmē rodas karstums, kas izplatās pa visu produktu. Pretēji plaši izplatītam uzskatam mikroviļņi nesakarsē produktu virzienā no vidus uz āru – tie iekļūst tikai 1 līdz 4 cm dziļumā. Krāsns sienas un durvis ir īpaši aizsargātas, lai novērstu mikroviļņu noplūdi, jo tie var izraisīt apdegumus, izmaiņas šūnās un aklumu. Tāpēc nekādā gadījumā nedrīkst izmantot mikroviļņu krāsni ar durvju aizdares mehānisma vai stikla bojājumiem!
Ietekme uz veselību
Pirmo reizi mikroviļņu krāsnis tika izstrādātas Otrā pasaules kara laikā Berlīnes Humbolta universitātē, ar mērķi piegādāt kareivjiem karstu ēdienu jebkādos apstākļos. Tomēr pārbaužu rezultāti uzrādīja lielu risku cilvēka veselībai, tāpēc mikroviļņu krāšņu ražošana un izmantošana Vācijā tika aizliegta. Pēc kara krievu zinātnieki atkārtoja vāciešu pētījumus, gūstot tādus pašus rezultātu. Tas bija iemesls, kāpēc mikroviļņu krāsnis tika aizliegtas ar likumu visā Padomju Savienībā.
Pirmās publikācijas par mikroviļņu krāsnī gatavotās pārtikas iespējamo kaitīgo ietekmi uz patērētāju veselību parādījās 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā, kad skandalozu pētījumu veica Šveices pārtikas zinātnieks dr. Hanss Ulrihs Hertels kopā ar Lozannas universitātes bioķīmijas profesoru, Šveices Tehnoloģiju institūta līdzstrādnieku Bernardu Blanku. Tā rezultāti izrādījās tik biedējoši, ka mikroviļņu krāšņu ražotāji un tirgotāji īpaši nopūlējās, lai tie tiktu pēc iespējas ātrāk aizmirsti un netiktu analizēti tālāk. Divu mēnešu ilgajā eksperimentā, kura pamatuzdevums bija noteikt, vai un kādu ietekmi uz cilvēka organismu atstāj ar mikroviļņiem apstrādāta pārtika, piedalījās astoņi cilvēki vecumā no 20 līdz 64 gadiem. Visi dalībnieki dzīvoja vienā viesnīcā, turklāt eksperimenta laikā viņiem nebija atļauts lietot alkoholu, nikotīnu un nodarboties ar seksu. Hertels uzskatīja, ka šie noteikumi, kas maksimāli izslēdza nelabvēlīgas ārējās vides, stresa faktoru un nekvalitatīvas pārtikas iespaidu uz asins sastāvu, ļaus ticamāk novērtēt tieši mikroviļņu iedarbību.
Divas līdz piecas dienas brīvprātīgie saņēma kādu no šiem pārtikas veidiem:
- neapstrādātu pienu no bioloģiskās saimniecības;
- šo pašu pienu, bet sagatavotu konvencionālajā krāsnī;
- veikalā pirktu pasterizētu pienu;
- bioloģisko pienu, sagatavotu mikroviļņu krāsnī;
- zaļus dārzeņus no bioloģiskās saimniecības;
- šos pašus dārzeņus, sagatavotus konvencionālajā krāsnī;
- šos pašus dārzeņus, iepriekš sasaldētus un atkausētus mikroviļņu krāsnī;
- šos pašus dārzeņus, sagatavotus mikroviļņu krāsnī.
Eksperimenta dalībniekiem pirms un pēc ēšanas tika ņemti asins paraugi. Dati apliecināja, ka tiem, kuri ēda ar mikroviļņiem apstrādātus dārzeņus un pienu, salīdzinot ar tiem brīvprātīgajiem, kas saņēma neapstrādātu vai konvencionāli sagatavotu ēdienu, tika novērotas izmaiņas asins ainā. Pazeminājās limfocītu un hemoglobīna līmenis, sasniedzot vispārpieņemtā normālā līmeņa zemākos rādītājus. Leikocīti pieauga daudz straujāk nekā parastās fizioloģiskās ietekmes rezultātā, tuvodamies patoloģijām raksturīgam daudzumam. Vienlaikus cēlās visu frakciju holesterīna līmenis. Zinātnieki pamanīja arī zīmīgu saikni starp mikroviļņu apstarotās pārtikas ēšanu un ar īpašu serumu apstrādātu luminiscento baktēriju spīdēšanas intensitātes palielināšanos. Tas zinātniekam ļāva secināt, ka mikroviļņu enerģija pēc krāsns izslēgšanas tomēr saglabājas apstrādātajā pārtikā un induktīvi nokļūst cilvēka organismā. Pētījumā iegūtos datus par mikroviļņu ietekmi uz cilvēku Hertels raksturoja kā anēmiskus, raksturīgus deģeneratīviem organisma procesiem, kurus var saistīt ar pirmskancerogēniem stāvokļiem.
Tirgotāji pret zinātniekiem
1992. gadā Šveices mājsaimniecības iekārtu ražotāju un piegādātāju asociācija, pamatojoties uz Cīrihes Tehnoloģiju institūta profesora Toibera atzinumu par nupat aprakstītā pētījuma nevērtīgumu un apšaubāmajiem rezultātiem, iesūdzēja abus Šveices zinātniekus tiesā. Pēcāk tiesa, atsaucoties uz Šveices konkurences likumu, nolēma, ka Hertels turpmāk nedrīkst izteikt publiskus apgalvojumus par mikroviļņu krāšņu apdraudējumu veselībai, proti, ka to izmantošana pārtikas gatavošanai var izraisīt kancerogēna procesa sākumam raksturīgas patogēnas izmaiņas organismā. Taču Hertels turpināja cīņu un iesniedza Eiropas Cilvēktiesību tiesā pretprasību pret Šveices valdību. 1998. gadā Strasbūras Cilvēktiesību tiesa nolēma, ka pret Hertelu izvirzītās apsūdzības nav bijušas pamatotas un piemērotais spriedums pārkāpis zinātnieka cilvēktiesības.
Uzturvielu zudums
Lai gan mikroviļņu krāšņu ražotāji un pat pieredzējuši uztura speciālisti uzsver, ka mikroviļņu krāsnīs gatavots ēdiens saglabā visas vērtīgās barības vielas, tomēr daudzi pētījumi pierāda pretējo. 1998. gadā «Science News» rakstīja, ka japāņu zinātnieki izmērījuši B12 vitamīna daudzumu piena produktos un gaļā pēc produkta sešu minūšu apstrādes mikroviļņu krāsnī. Izrādījies, ka šādi gatavotā pārtikā vitamīnu atlicis krietni mazāk, nekā karsējot ēdienu tradicionālajās krāsnīs.
2003. gadā akadēmiskais žurnāls «Journal of the Science of Food and Agriculture» publicēja spāņu zinātnieku pētījumu par fenola savienojumu saturu brokoļu ēdamajās daļās pēc sagatavošanas dažādos veidos. Vislielākie uzturvielu zudumi tika novēroti tieši pēc dārzeņu apstrādes mikroviļņu krāsnī – attiecīgi 97% flavonīdu. Salīdzinājumam – tvaicētiem brokoļiem tas pats rādītājs bija 11%.
Arī Šveicē veiktie pētījumi liecina, ka pēc apstrādes mikroviļņos būtiski samazinās uzturvielu daudzums ēdienā. Tas nozīmē, ka organisms ar pārtiku saņem daudz mazāk barības vielu un dzīvības enerģijas, kuras zudums visos pārbaudītajos produktos ir pat līdz 90%, pārtika daudz ātrāk bojājas, un tajā ir paaugstināta skābuma pakāpe.
Aizdomīgs klusums
Izvērtējot internetā pieejamo informāciju par dažādu pētījumu rezultātiem, jāsecina, ka par mikroviļņos apstrādātas pārtikas ietekmi uz cilvēka organisma bioķīmiskajiem procesiem joprojām ir veikti tikai daži vērā ņemami pētījumi, lai gan krāsnis masveidā tiek ražotas jau 50 gadu! Iespējams, tas izskaidrojams ar ražotāju un tirgotāju lobiju. Iespējams – ar zinātnieku vidū izplatīto priekšstatu, ka nopietni jāizvērtē tikai jonizējošo, tas ir, radioaktīvo, starojumu skarto produktu ietekme uz veselību.
Uzmanības vērts ir jautājums arī par to, kādu ietekmi uz mikroviļņu krāsnī gatavotu pārtiku, tātad arī uz cilvēka organismu, atstāj dažādi iesaiņojuma materiāli. Pat to, ka dažas plastmasas mikroviļņos izkūst, brīdina gan krāsniņu ražotāji, gan tirgotāji, bet tā ir tikai šīs problēmas redzamā daļa. Par to, kā un kādās molekulās sadalās plēvīte, kurā ietīts uzsildīšanu gaidošais hotdogs, ir vēl mazāk pētījumu nekā par pašām krāsniņām. Toties zināmi neskaitāmi pētījumi par to, kas notiek, piemēram, gadījumos, kad mikroviļņu krāsns durtiņas nav pietiekami aizvērtas, vai par to, kādi priekšmeti krāsnī eksplodēs, kādi ne. Tāpēc olas i nemēģini bāzt mikroviļņos!
Kur likt?
Ja visbeidzot esi nolēmis no šā mājas «radara» atbrīvoties, lieki nekavējies, jo kaut reizi izmantota mikroviļņu krāsns turpina izstarot pat tad, ja to vairs neizmanto vai izmanto arvien retāk. Rīgā pie daudziem tirdzniecības centriem ir novietoti konteineri nolietotajai elektrotehnikai, kur var atstāt ne tikai mikroviļņu krāsnis, bet arī citu sadzīves tehniku.
Rakstā izmantotās informācijas avoti:
http://www.organicconsumers.com;
http://www.foodscience.csiro.au;
http://www.smecc.org.
Laura Siliņa
Publicēts 2009.gada novembrī.