Latvijas simtgades skaistie Dziesmu un deju svētki izskanējuši, līdz sirds dziļumiem saviļņojot gan dalībniekus, gan skatītājus klātienē un pie televizoru ekrāniem. Tomēr, kā nereti gadās, garda dzēriena glāzes dibenā var atrast arī mieles. Tā sanāca arī šoreiz – kā jokoja daži asprāši, mēs ne tikai dziedājām un dejojām, bet arī mēslojām no visas sirds.
Viens no aprites ekonomikas principiem ir pēc iespējas novērst un mazināt atkritumu rašanos. Vai mēslošana bija nenovēršama, un ko darīt nākamreiz, lai tik plaša mēroga pasākums izdotos videi draudzīgāk?
Pudeļu ūdens
«Vides Vēstis» jau ir rakstījušas, kāpēc labāk izvēlēties krāna ūdeni: pudeļu ūdens ir tūkstošreiz dārgāks, tā sagāde patērē simtiem reižu vairāk enerģijas un rada iepakojuma atkritumus. Tomēr Dziesmu un deju svētku organizatori izvēlējās dalībniekus dzirdināt ar «Rimi» piegādāto pudeļu ūdeni, un lielveikals to ar prieku arī reklamēja. Gandrīz miljons pudeļu!
Sākumā pasākuma rīkotāji neparedzēja iespēju, ka tie dalībnieki, kuri ir, piemēram, bezatkritumu dzīvesveida piekritēji, norises vietā varētu ienest ūdeni paši savās pudelēs, – XXVI Vispārējo latviešu dziesmu un XVI Deju svētku kārtības noteikumi aizliedza ņemt līdzi jebkādu dzērienu: «Pasākuma teritorijā aizliegts ienest pārtikas produktus un visa veida dzērienus (izņemot zīdaiņu un bērnu līdz četru gadu vecumam pārtiku un dzērienus).»
Iepazinusies ar nolikumu, neapmierināta bija svētku dalībniece, cilvēktiesību juriste Solvita Olsena, jo, viņasprāt, šāda prasība nepamatoti ierobežo dalībnieku brīvību. S.Olsena vērsās pie svētku rīkotāja, Latvijas Nacionālā kultūras centra, kas pēc ilgas sarakstes un diskusijām piekrita, ka dalībnieki tomēr drīkst ienest mēģinājumos bezalkoholiskus dzērienus plastmasas pudelēs un savu pārtiku, bet, ja apsargiem pārtika šķitīs aizdomīga, to varēs aizturēt. Rīkotāju galvenais arguments bija mistiski drošības apsvērumi, bet vienīgais risks, ko Solvitai Olsenai sarunā ar rīkotājiem izdevās «izspiest», bija dalībnieku iespējamā apreibināšanās ar alkoholu. Tomēr koncertu laikā pasākuma norises vietā bija aizliegts ienest gan dzērienus, gan ēdienus.
Atjautīgākie svētku dalībnieki zināja, kā šos noteikumus pārkāpt, smejoties, ka tautumeita zem brunčiem var paslēpt pat lielgabalu.
Dalībnieki arī atzina, ka apsargu rīcība nebija vienota – ko viens atļāva, to cits neļāva.
Vai varēja citādi?
Dalībnieki, kas piedalījušies Dziesmu un deju svētkos Igaunijā, stāsta, ka tur pat ticis ieteikts katram nākt pašam ar savu dzēriena pudeli un bezmaksas dzeramā ūdens uzpildes stacijas bijušas ērti pieejamas.
Varbūt pasākuma rīkotāji svētku dalībniekiem varēja uzdāvināt īpašu suvenīru – vairākkārt lietojamu pudeli, ko viņi paši varētu regulāri uzpildīt? Vairākas svētku dalībnieces atzina, ka Mežaparka estrādē nav pamanījušas izslavētos ūdens krānus un rīkotāji par tiem nav informējuši. Iespējams, šo ūdens ņemšanas vietu bija pārāk maz tik lielam dalībnieku skaitam, bet arī to varētu risināt, piedāvājot mobilās ūdens uzpildes stacijas, kā tas bija, piemēram, šovasar festivālā «Lampa».
Lai mazinātu iespēju svētku dalībniekiem «ieraut», noteikumos varēja iekļaut prasību par pieļaujamo promiļu līmeni izelpā. Citādi naudīgāks pilsonis mierīgi varēja apreibināties pie svētku teritorijā strādājošiem tirgotājiem, kas piedāvāja iegādāties gan alu, gan citus alkoholiskos dzērienus.
Tev būs ēst gaļu vai dārgi maksāt!
Arī par gaļas produktu lielo ietekmi uz klimatu «Vides Vēstīs» ir daudzkārt stāstīts, iesakot vairāk ēst augu izcelsmes produktus. Kā zināms, ir cilvēki, kas pilnībā atteikušies no gaļas lietošanas pārtikā, un viņu izvēli vajadzētu cienīt, jo tā ir videi draudzīga. Tomēr Dziesmu un deju svētku rīkotāji bija pamanījušies iekļaut gaļu dalībnieku ēdienkartē katru dienu, turklāt ne tikai vienā, bet pat vairākās maltītēs dienā. Kad LTV1 raidījums «Kultūršoks» 8. jūnijā skaidroja šo situāciju, no rīkotāju argumentiem bija noprotams, ka par šo jautājumu viņi vienkārši nav domājuši. Rīkotāji pat aizbildinājās ar Datu drošības regulas prasībām, kas liedzot interesēties par cilvēka ēšanas paradumiem, jo to varot interpretēt kā ziņu ievākšanu par veselības stāvokli. Nē! Lai nodrošinātu dalībniekam pieņemamu piedāvājumu, šādus jautājumus mierīgi varēja uzdot – ja dalībnieks negribētu, viņš drīkstētu arī neatbildēt.
Rezultātā sastādītā ēdienkarte bija tāda, ka, atsakoties no gaļas, dalībnieks paēdis nebūtu, jo pārējās maltītes sastāvdaļas nenodrošinātu pietiekamu olbaltumvielu un tauku daudzumu, kas nepieciešams sāta sajūtai. Tā ēst var vienu divas dienas, bet ne nedēļu. Kā raidījumā «Kultūršoks» atzina uztura speciāliste Ksenija Andrijanova, «nevar kotleti vienkārši nostumt no šķīvja. Tā ar kaut ko ir jāaizvieto. Vai tie ir piena produkti vai pākšaugi – gaļa ir jāaizvieto.»
Tā nu veģetāriešiem veselu nedēļu bija jādzīvo pustukšu vēderu vai dārgi jāmaksā tirgotājiem. Lai gan, pateicoties juristes Solvitas Olsenas iniciatīvai, viņi tomēr drīkstēja pasākuma norises vietā ienest paši savus produktus, bija risks, ka apsargi kaut ko no viņu pārtikas uzskatītu par «aizdomīgu» un lūgtu izmest vai ātri apēst pirms ieejas.
Svētku dalībniece Ieva, kura ir veģetāriete, atzina, ka vienu dienu tā arī dzīvojusi pusbadā, jo no rīta bijušas desmaizes, pusdienās – gaļa ar piedevām, bet launaga paciņās – siers ar šķiņķi. Nu kāpēc vismaz vakarā nevarēja būt veģetārs uzturs? Raidījumā «Kultūršoks» uztura speciāliste Ksenija Andrijanova kritizēja pārlieku aizraušanos ar gaļu: «Vasarā cilvēkiem prasās pēc vieglāka ēdiena, kas ir termiski maz apstrādāts, kas nav karsts un smags. Un karbonāde ne vienmēr ir patīkamākais enerģijas līmeņa nodrošinātājs.»
Ēdienkarte Nr. 3
Vai varēja būt citādi?
Ikviens svētku dalībnieks pirms svētkiem aizpildīja anketu, tādēļ svētku rīkotāji tajā varēja iekļaut papildu jautājumu par veģetāra uztura izvēli. Ņemot vērā, ka pusdienās ēdiens tika dalīts no lielajām bļodām, tas prasītu tikai vienu papildu trauku, turklāt, pretēji izplatītajam mītam, veģetārs ēdiens, piemēram, pākšaugi, siers vai biezpiens gaļas vietā, porcijas izmaksas nesadārdzina. Esmu pārliecināta, ka dalībnieki veģetārieši nekurnētu par modīgās kvinojas neesamību, ar kuras dārdzību aizbildinājās pieaicinātā dietoloģe.
Neizmet ēdienu!
Svētku gājiens aizkavējās, kā rezultātā desmitā daļa no sagatavotā ēdiena jeb vairāk nekā četri tūkstoši porciju bija jāizmet. Tās bija ne tikai papildu izmaksas (aptuveni 15 000 eiro). Tie bija velti tērēti resursi un lieki piesārņota daba – gan nodrošinot šā ēdiena pagatavošanu, gan apsaimniekojot radušos atkritumus.
Tomēr šajos svētkos bija nodrošināta arī kāda uzteicama pieeja, proti, ēdiens tika dalīts nevis jau gatavās porcijās, bet no lielām bļodām, tādējādi katrs dalībnieks varēja izvēlēties tik, cik pats vēlas, vai atteikties no kādas sastāvdaļas. Šāda pieeja ir atbalstāma, jo mazāk ēdiena paliek uz šķīvja un labāk var izmantot neizdalīto pārtiku. Jautājums, protams, kas notika ar neizdalītajām porcijām, jo ēdināšanas reizē svētku dalībnieki varēja saņemt tikai vienu porciju, nekādas papildporcijas. Dažas dalībnieces arī atklāja, ka izlaidušas vairākas ēdienreizes lielo rindu un ēdināšanas vietu neparocīgā izvietojuma dēļ. Kas notika ar pāri palikušo ēdienu?
Vai varēja citādi?
Esmu piedalījusies Dziesmu un deju svētkos arī kā dalībniece un zinu – gājiens mēdz aizkavēties. Tāpēc, plānojot šīs dienas ēdienkarti, to varēja paredzēt un sagatavot tādu maltīti, kas nesabojājusies spētu izturēt vairākas stundas.
Pāri palikušo ēdienu varētu atdot kā papildporcijas lielākajiem ēdājiem, kā arī labdarībai. Dalībniece Zane slavēja Koru olimpiādi, kur, viņasprāt, ēdināšana bija organizēta daudz labāk.
Gurķis plastmasā
Vēl viens pārsteigums svētku dalībniekiem bija lielais plastmasas iepakojuma daudzums – gan ēdienu izdalē, gan saņemot launaga «paciņas», katrs produkts, pat svaigs gurķis, bija iesaiņots atsevišķā plastmasas maisiņā.
Ļoti daudz plastmasas atkritumu (vienreizlietojamie trauki) radās arī pusdienu maltītes sadalē, kā arī apmeklētāju ēdināšanā. Tomēr pozitīvi, ka bija diferencēta pieeja un vismaz atsevišķos gadījumos ēdiens netika pasniegts vienreizlietojamos traukos.
Dalībnieki arī sūdzējās, ka ne visās svētku norises vietās bija padomāts par šķirošanas konteineru parocīgu izvietojumu. Ēdiena pārpalikumi (bioloģiskie atkritumi) atsevišķi netika šķiroti.
Vai varēja citādi?
Sagatavoto launagu varēja izdalīt nevis katram dalībniekam atsevišķi, bet visam kolektīvam kopā vienā vairākkārt lietojamā vai kartona kastē, kas ievērojami samazinātu nepieciešamo plastmasas maisiņu daudzumu. Turklāt kādreiz tā arī ticis darīts!
42 tūkstošu cilvēku ēdināšanai ir jāvelta krietni vairāk uzmanības, bet pārtikas paciņu iepirkums tika izsludināts nepiedodami vēlu – tikai 1. jūnijā, lai gan dalībnieki sāka ierasties Rīgā jau 30. jūnijā. Piedāvājums bija jāiesniedz desmit dienu laikā – līdz 10. jūnijam! Tik milzīga apjoma iepirkums ir jāplāno krietni savlaicīgāk. Kas notiktu, ja neviens no pretendentiem nebūtu iesniedzis atbilstošu piedāvājumu? Šis iepirkums diemžēl ir arī piemērs tam, kā nevajag veikt zaļos iepirkumus – tajā iestrādātās zaļās prasības bija salīdzinoši maznozīmīgas, ja ņem vērā milzīgo iepakojuma apjomu, ko šāda veida ēdināšana saražoja, jo prasība katras porcijas katras sastāvdaļas atsevišķai iesaiņošanai bija ietverta iepirkuma nolikumā.
Svētku koncerti bija gana ilgi, lai varētu sagaidīt, ka arī apmeklētājiem sagribēsies ēst, turklāt ir cilvēki, kam nepieciešamas regulāras vai īpašas diētiskas ēdienreizes, bet viņiem savus pārtikas produktus ienest bija aizliegts. Kāda apmeklētāja meita pamanījās asprātīgi apiet šo aizliegumu, ievietojot ēdienu briļļu futlārī, jo viņas tēvam veselība nepieļauj lielus pārtraukumus starp ēdienreizēm. Neskatoties uz to, ka Dziesmu svētki ir visas tautas svētki, pasākuma norises vietā nopērkamie ēdieni un dzērieni bija ļoti dārgi, turklāt pie ēdināšanas vietām veidojās lielas rindas – tas vien ir pietiekams pamatojums, kāpēc bija jādod iespēja arī apmeklētājiem ņemt līdzi savus pārtikas produktus.
Tā kā līdzpaņemtās pārtikas aizliegums bija pamatots ar drošības riskiem, svētku rīkotāji varēja sagatavot apmeklētājiem atļauto vai nevēlamo produktu sarakstu. Neticu, ka somiņā līdzi paņemts gurķis vai siermaizīte varētu kādu apdraudēt.
Un ko vispār varētu darīt citādi?
Svētki bija skaisti, un savu galveno uzdevumu Latvijas Nacionālais kultūras centrs bija izpildījis godam! Diemžēl svētku organizācija no aprites ekonomikas viedokļa bija ļoti vāja – tika radīts milzumdaudz atkritumu, no kuriem varēja izvairīties. Tik plaša mēroga svētku rīkotāju komandā vajadzētu iesaistīt vides ekspertu, kurš ir lietpratējs ilgtspējīgu, sociāli atbildīgu pasākumu rīkošanā, un tādu mums ir ne viens vien. Lai par septiņiem eiro dienā paēdinātu 42 tūkstošus dalībniekus deviņas dienas, izmaksas lēšamas pāri par diviem miljoniem eiro – tas ir ļoti liels iepirkums, un tādam ēdināšanas apjomam ir arī ļoti liela ietekme uz vidi, tāpēc tā plānošanai jāatvēl pietiekami daudz laika. Diemžēl ne tikai launaga paciņu, arī pusdienu nodrošināšanas iepirkums tika izsludināts šāda apjoma iepirkumiem ļoti vēlu. Ēdienkartes sagatavošanai gan tika izveidota speciāla darba grupa, bet, šķiet, vides jautājumi izpelnījās vien formālu uzmanību.
Kā vienu no argumentiem, kāpēc šādu pasākumu organizēšanā netiek piesaistīti vides vai aprites ekonomikas eksperti, organizatori nereti min naudas trūkumu. Tomēr, atceroties, ka sliktas plānošanas dēļ nācās izmest vairāk nekā 4000 porciju ēdiena, kas izmaksāja aptuveni 15 000 eiro, tas noteikti izmaksāja daudz vairāk nekā ekspertu piesaiste. Aprites ekonomika palīdz ietaupīt!
Jana Simanovska
Visu VV 02/2018 žurnālu pdf formātā skatiet te!