Latvijas Dendrologu biedrība par 2008. gada koku izvēlējusies melnalksni Alnus glutinosa.
Alkšņu ģintī ir zināmas aptuveni 25 sugas, kuru savvaļas izplatības areāls aptver Zemes ziemeļu puslodes mēreno joslu, bet Dienvidamerikā sniedzas līdz Peru. Latvijā savvaļā aug melnalksnis Alnus glutinosa, baltalksnis A.incana, reizēm gan savvaļā, gan dārzos un parkos sastopams abu sugu hibrīds – hibrīdais alksnis A. x pubescens.
Ja melnalkšņa stumbra apkārtmērs 1,3 m augstumā virs sakņu kakla sasniedz vai pārsniedz 300 cm, tas ir valsts nozīmes dabas piemineklis – dižkoks. Par valsts nozīmes dižkokiem tiek atzīti arī melnalkšņi, kuru stumbra garums ir vismaz 30 m. Dabai draudzīgākās pašvaldībās ir individuāli noteikti vietējas nozīmes dižkoku izmēri, piemēram, Rīgā par vietējas nozīmes dabas pieminekli uzskatāmi melnalkšņi, kuru stumbra apkārtmērs ir vismaz 250 cm.
Melnalksnis ir koku suga ar visai savdabīgām augšanas prasībām; vislabāk tas jūtas vietās ar auglīgu augsni tekošu ūdeņu tuvumā. Tāpēc šī suga labrāt aug vietās, kur daudzi citi koki aug slikti un nelabprāt: avoksnāju tuvumā, applūstošās upju palienēs, strauji tekošu upju krastos, kur daļa koka sakņu nereti atrodas ūdenī, – dabiskos hidroponikas apstākļos. Daudziem nav zināms, ka, līdzīgi kā tauriņziežiem, arī alkšņiem piemīt spēja sadarboties ar simbiotiskajiem mikrooorganismiem – šajā gadījumā tā ir aktinomicēte Frankenia alni. Uz koku seklāk izvietotām saknēm, bieži vien pat gandrīz pašā zemes virspusē, atrodami gumiņi, kuru sakopojumu izmēri var sasniegt vairākus centimetrus (attēlā redzamā guma izmēri ir 3 x 3,5 x 2,5 cm). Ar aktinomicētēm «draudzējoties», alksnis palīdz gan pats sev, gan bagātina ar slāpekli nabadzīgākas augsnes.
Melnalkšņu meži ir salīdzinoši maz cietuši arī lauksaimniecības kultūru ekspansijas apstākļos – pārmitrās vietas tā vai citādi ir bijušas mazpiemērotas tradicionālo kultūru audzēšanai. Tomēr auglīgās zemes ir iekārojams objekts pēc to nosusināšanas, tādēļ daļu savu «valdījumu», attīstoties cilvēka tehniskajām iespējām, melnalkšņi ir zaudējuši meliorācijas un upju regulācijas pasākumu iespaidā pēdējo 100-150 gadu laikā.
Melnalkšņu atkarība no ūdens pēdējā laikā diemžēl radījusi šai sugai problēmas arī Rīgas apkārtnē un citās strauji augošās Latvijas apdzīvotajās vietās. Jaunās apbūves teritorijās melnalkšņus var nosaukt pat par izmirstošu sugu. Apjomīgie būvdarbi, piemēram, Pārdaugavā Rīgā, strauji retina tur augošos melnalkšņus, jo izmaiņas gruntsūdeņos padara par nepiemērotiem vides apstākļus daudz plašākā teritorijā, nekā sniedzas būvlaukums.
Tajā pašā laikā melnalksnis diemžēl ir nepelnīti aizmirsta suga jaunu apstādījumu ierīkošanā. Apstādījumu ierīkotāji diemžēl bieži vien uzskata, ka Holandes liepa ir universāls līdzeklis visu tukšo vietu aizbāšanai ainavā. Atgādināšu, ka, lai cik izturīga būtu, tā tomēr ļauj par sevi ņirgāties tikai līdz zināmām robežām. Tādēļ vietās ar augstu gruntsūdeni (bet ne beznoteces slīkšņā ar pastāvīgi stāvošu nokrišņu ūdeni) melnalksni stādīt ir daudz prātīgāk nekā citas koku sugas (to skaitā tik ierastās liepas), kam pārlieka ūdens klātbūtne traucē augšanai, veicina slimību ieperināšanos un kropla vainaga veidošanos.
Melnalksnis ir nozīmīga kultūra arī mežsaimniecībā. Latvijā melnalkšņu meži aizņem 6-7% no mežu kopplatības, tie lielākoties atrodami Kurzemes pusē piejūras zemienē un Austrumlatvijas zemienē. Melnalkšņa koksne tiek izmantota mēbeļu rūpniecībā.
Melnalksni pavairo ar sēklām, šķirnes un klonus – ar noliektņiem un potējot. Latvijas apstādījumos retumis stādītas šķirnes ‘Incisa’ ar sīkām kruzuļotām lapiņām, ‘Laciniata’ – ar dziļi šķeltām lapām, ‘Rubrinervia’ – ar tumšzaļām lapām un tumši sarkanu lapu dzīslojumu. Pazīstamas arī citas šķirnes, piemēram, ‘Aurea’ ar plaukstot zeltaini dzeltenām lapām un ‘Pyramidalis’ ar stāvu vārpstveida vai konisku vainaga formu.
Andrejs Svilāns, dendrologs
Publicēts 2008.gada februārī.