Upes kā asinsvadi klāj zemi. Zemes virsma nav līdzena, un ūdeņi, nonākot zemes virspusē, nevar palikt uz vietas. Tie plūst no augstākās vietas uz zemāko, veidojot sīkas tērces, un, saplūstot kopā, tās kļūst lielākas. Urgas un strauti, kas tuvāk jūras krastam, plūdīs vien dažus kilometrus vai pat vēl mazāk, līdz nonāks jūrā. Bet lietus jau nelīst un avoti no pazemes neizplūst tikai jūras tuvumā. Mūsu klimatiskajā zonā ūdens teces veidojas it visur, arī tālu no jūras. Šīm it kā necilajām, bieži vien mazāk nekā pusmetru platajām urdziņām ir ļoti liela ekoloģiskā nozīme. Šķiet, nevienam vairs nav jāstāsta, ka ūdens ir dzīvība. Daudzām tādām tērcēm saplūstot kopā, veidojas upītes un upes. Uz Zemes visvairāk ir tieši sīko ūdensteču, un to kopgarums ir vislielākais – tuvu 90 procentiem no kopējā garuma. Domājams, ka Latvijā ir līdzīgi. Te ir 12,5 tūkstoši upju, strautu, valku, urgu un lielu grāvju un tikai 777 tādas upes, kas garākas par 10 kilometriem. Kurā brīdī strauts pārvēršas upē? Zinām, ka Latvijā bieži vien par upi sauc pavisam nelielu ūdensteci. Man ļoti pieņemama šķiet kaut kur lasīta šāda empīriska definīcija: «Strauts par upi kļūst tad, kad abos tā krastos augošo koku vainagi virs ūdens nesakļaujas.» Kaut gan kurš mums liedz par upi saukt to sīko tērcīti, kas čalo vai rāmi plūst gar mūsu māju, un par kalnu netālo pauguru?
Dabiska upe ir bagāta ar dzīvesvietu dažādību, un tas nodrošina bioloģisko daudzveidību. Seklumos straume ir ātra, un tur dzīvojošie organismi ir apveltīti ar spēju noturēties straumē. Tam nepieciešams liels spēks vai spēja kā citādi izvairīties no straumes – kaut vai palienot zem akmens vai pieķeroties tam ar asiem nagiem vai piesūcekni. Straujteces ūdenī ir daudz skābekļa, tāpēc te dzīvojošo organismu ķermenī vielmaiņa noris ātri un tie ir ļoti spēcīgi un kustīgi. Turpretim dziļajos upes posmos straume ir lēna, un tur dzīvojošajiem nav nekur jāsteidzas. Visi zinām Daugavu, Ventu un Gauju. Tās ir Latvijas mērogiem lielas upes. Katrs zina, ka tās ir nozīmīgas mūsu zivīm, bet kā ar to mazo, necilo, bieži vien mazāk nekā desmit kilometrus garo un trīs četrus metrus plato Silupīti, Siliņupi vai Mazupīti, kas tek gar mūsu pagalmu? Kā ar tās nozīmi zivju krājumu atjaunošanā? Atgādinu vēlreiz, ka sīko ūdensteču ir krietni vairāk par lielajām upēm un, kaut arī katras mazupītes loma būs visai neliela, kopā ņemot, to devums būs visai nozīmīgs. Protams, ne visās nārstos ceļotājzivis, bet esmu pieredzējis laikus, kad taimiņi nārstoja pat ceļmalas grāvī Mazirbes ciema vidū. Varam tikai minēt, kāpēc jau gadus divdesmit lielās zivis šeit vairs nenārsto.
Ceļo, lai pasargātu mazuļus
Ihtiologi zivis, kas pārvietojas no jūrām uz saldūdeņiem un otrādi, sauc par ceļotājzivīm. Tik tiešām – vairākums ceļotājzivju lielāko dzīves daļu pavada jūrā, bet uz nārstu ienāk upēs. Tās ir tā sauktās anadromās ceļotājzivis. Zutis ir vienīgā katadromā ceļotājzivju suga Latvijā – tas dzīvo saldūdenī, bet nārsto Sargasu jūrā viņpus Atlantijas okeānam.
Kāpēc ceļotājzivis ceļo? Ceļojums taču prasa daudz spēka un mēdz būt bīstams. Atbilde ir pavisam vienkārša: jo jūrā ir daudz barības. Bet tur itin viegli var kļūt par barību citiem, īpaši tad, ja esi nepieredzējis zivju mazulis. Tāpēc ceļotājzivīm atmaksājas ceļojums uz nārsta vietu upēs, jo te mazuļi ir salīdzinoši drošākā vidē. Te ir viņu bērnistabas. Arī mazuļiem piemērotas barības upēs un upītēs netrūkst. Pirms doties uz jūru, no ikriem izšķīlušies zivju mazuļi atkarībā no sugas un citiem apstākļiem upē pavada 1–7 gadus. Bet, ja gribi izaugt liels, vajag daudz barības, tāpēc agri vai vēlu ir jādodas ceļojumā uz jūru.
Latvijā taimiņi, laši, salakas, sīgas un vimbas ir pazīstamākās anadromās ceļotājzivis. Citas, tādas kā paledes un kazes, Latvijā ir retāk sastopamas. Arī trīsadatu stagars var būt ceļotāj- zivs. Daudzu sugu ceļotājzivīm mēdz būt saldūdens populācijas, kuras jūru nekad nav redzējušas. Tādas ceļotājzivis kā salakas un paledes neveic tālus ceļojumus līdz nārsta vietai. Tās nārsto upēs tuvu ietekai jūrā. Citas uz nārstu dodas dziļi iekšzemē. Ienākot upēs, anadromās zivis uz laiku pārtrauc barošanos. Sīkajās upēs un upītēs zivju daudzveidība būs ievērojami mazāka nekā lielajās upēs ar lielu dzīvesvietu daudzveidību. Upju augštecēs un mazajās upēs visa dzīvība koncentrējas upes gultnē, jo nav pavasara palos applūstošu palieņu un vecupju. Lielākā sugu daudzveidība tomēr ir upju lejtecēs, kur ir lielāka biotopiskā dažādība.
Zivju sabiedrības upē ietekmē straumes ātrums, dziļums, ūdens temperatūra, ūdens skābums (pH) un grunts sastāvs, kā arī piemērota un pietiekamā daudzumā sastopama barība. Ļoti svarīgi, lai upē būtu zivju nārstam un mazuļiem piemērotas vietas. Tā, piemēram, taimiņi un vimbas nārsto straujtecēs, bet to mazuļiem ir nepieciešami dziļāki upes posmi ar lēnāku tecējumu, bagāti ar slēptuvēm.
Ja atņem bērnistabas
Esam noskaidrojuši, ka mazās upes ir akūti nepieciešamas ceļotājzivīm, tās ir to bērnistabas, un tā tas varētu palikt, ja vien upes nebūtu vajadzīgas arī mums, cilvēkiem. Ja paskatāmies kartē, upju grafiskais raksts rada asociācijas ar dzīvas būtnes asinsvadiem, vēnām. Smalkajām urgām saplūstot, veidojas aizvien lielākas un lielākas, ūdeņiem bagātākas ūdensteces, līdz tās nonāk lielajās upēs, ezeros vai jūrā. Mēs, cilvēki, ar savu saimniecisko darbību aktīvi iejaucamies šajā Zemes «asinsritē». Cilvēki izsenis centušies apmesties uz dzīvi ūdensteču krastos. Lai padarītu savu dzīvi ērtāku, mēs aizvien kaut ko aizdambējam, kaut ko padziļinām, iztaisnojam. Bija un ir tik ērti atbrīvoties no atkritumiem, ļaujot tos aizskalot garām plūstošajam ūdenim. Senatnē, kad mūsu bija maz, ūdensteces spēja attīrīties. Tagad, kad esam pārņēmuši planētu, attīrīšanās notiek ar lielām grūtībām.
Upju krastos izcērtot kokus, uzceļot ēkas, iekopjot laukus, cilvēks ietekmēja un aizvien ietekmē upes un tajā dzīvojošos organismus. Jau izsenis cilvēki sāka organizēt un novirzīt ūdens plūsmu sev vajadzīgajā virzienā – rokot grāvjus un kanālus, ierīkojot dambjus. Tā dabiskās ūdensteces tika aizstātas ar mākslīgajām, kas bija taisnākas, bieži vien dziļākas, un ūdens pa tām plūda ar lielāku ātrumu. Pirms tūkstošiem gadu vienīgais «hidrotehniķis», kurš regulāri spēja aizdambēt upi, bija bebrs. Tad nāca laiks, kad bebrus izmedīja, toties cilvēki sāka celt dzirnavu dambjus. Tie ceļotājzivīm bija nepārvarams šķērslis, kas upes daļu augšpus aizsprosta padarīja tām nepieejamu. Ūdensdzirnavas palēnām pazuda no upju krastiem, bet tad sāka būvēt mazās hidroelektrostacijas, un visbeidzot nāca Daugavas hidroelektrostaciju kaskādes būvniecība, kas lielu upi ar visām tās pietekām padarīja ceļotājzivīm nepieejamu. No 150 Latvijas mazajām hidroelektrostacijām zivju ceļi ir vien dažās. Pēc Pasaules Dabas fonda datiem, HES aizsprosts kļūst par nepārvaramu šķērsli zivju nārsta migrācijās. Zivju ceļi ir mazefektīvi. Teorētiski aizsprostu pa zivju ceļu pārvar ne vairāk kā 15 procenti ceļotājzivju, parasti – līdz pieciem procentiem zivju. Turklāt visi zivju ceļi ir selektīvi, t.i., pa lašveidīgo zivju ceļu neiet karpveidīgās zivis un nēģi. Tas nozīmē tikai vienu – pirms jebkuras saimnieciskās darbības uzsākšanas, kas skar mazo upi, rūpīgi jāizvērtē enerģētiskie ieguvumi un ekoloģiskie zaudējumi.
Īpašs stāsts būtu par lauksaimniecības radīto piesārņojumu, kad, aplami rīkojoties ar minerālmēsliem un pesticīdiem, zemnieki var kārtīgi «uzbarot» un izmainīt mazās upītes ekosistēmu, veicinot tās aizaugšanu ūdens eitrofikācijas rezultātā. Tāpēc ir ļoti svarīgi neapstrādāt zemi līdz pašai upei, atstājot neapstrādātas zemes joslu, kas kavētu ķimikāliju nokļūšanu ūdenstecē.
Mūsdienās arvien mazāk cilvēku mierīgu sirdi nomazgā savu auto vai traktoru upē vai samet tajā krāmus un vecas autoriepas. Kaut piesārņotāju skaits samazinās, to aizvien netrūkst. Tomēr diezin vai šie cilvēki gribētu, lai viņu bērnistabā kāds rīkotos līdzīgi.
Bebri, uzbūvējot dambjus, spēj pārvērst mazās upes par taimiņu un nēģu nārstam nederīgām. Tāpēc upēs, kuras ir svarīgas šo zivju nārstam, dambji būtu regulāri jānojauc un intensīvi jāmedī paši dambju būvnieki.
Pārlieka centība kaitē dabai
Pēdējos gados bieži tiek rīkotas upju tīrīšanas talkas, kurās laivotāji un makšķernieki mēģina no upītēm izvākt tur sakritušos kokus, bet, kā norāda bioloģijas doktore Santa Purviņa no Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta «BIOR», «pārmērīga lielu koku aizvākšana no upes grauj vides dažādību, rada vienādu vidi, samazina organismu dažādību, attiecīgi – arī zivju skaitu». Kritalas kalpo par mājvietu vēžveidīgajiem un kukaiņu kāpuriem, kas ir zivju mazuļu barība, tāpēc to izvākšana ir rūpīgi pārdomājama, tai jābūt zinātniski pamatotai.
Arī izzāģēt kokus mazo upju krastos vajadzētu ar apdomu. Piemēram, pavirši raugoties, melnalkšņu lapas, nonākot upes gultnē, rada piesārņojumu. Mēs redzam, kā tās krājas upes meandros aizstraumē, bet jāatceras, ka tā ir barība sīkajiem vēžveidīgajiem, ar kuriem savukārt barojas zivju mazuļi. Bieza koku lapotne karstā vasarā neļauj pārlieku uzsilt ūdenim, tā veicinot skābekļa saglabāšanu ūdenī. Sausās vasarās, kad ūdens kustība samazinās līdz minimumam, zivju izdzīvošanai svarīgas ir noēnotas bedres jeb padziļinājumi gultnē, kur saglabājas pietiekami dziļš ūdens, kas ļauj izdzīvot lielākām zivīm un ceļotājzivju mazuļiem. No krastā augošiem kokiem ūdenī nemitīgi krīt kukaiņu kāpuri un pieaugušie kukaiņi, kuri tūliņ pārtop zivju barībā. Stāvošā ūdenī liels daudzums pūstošas koksnes ir bīstams tur dzīvojošām zivīm, bet upes plūst, bagātinoties ar skābekli, un ūdenī iegrimušie zari un koku stumbri sniedz patvērumu mazuļiem un lielajām zivīm. Šādi šķēršļi upē apgrūtina medības ūdriem, ūdelēm un zivju gārņiem, jo zivis var noslēpties zaru un sakņu mudžekļos, kļūstot nepieejamas ātram plēsēja uzbrukumam. Gāžoties pār iekritušu koka stumbru, ūdens bagātinās ar skābekli. Sieksta upītē, kuras gultnē nav akmeņu, pilda tās pašas funkcijas, ko akmens.
Ir lašveidīgo zivju nārsta laiks. Ikviens drīkst iet to skatīties. Taču tas jādara, izturoties, cik iespējams, diskrēti pret zivīm un ļoti neiecietīgi un traucējoši pret maluzvejniekiem. Tāpat nevajadzētu šajā laikā bez īpašas vajadzības rogainingā bradāt pa mazajām taimiņupēm vai – vēl trakāk – braukt pa tām ar kvadriciklu vai džipu. Vēl jau nav tāda zīme izdomāta, bet varbūt vajadzētu: «Bērnistabā iebraukt aizliegts!»
Vilnis Skuja, autora foto
Raksts tapis ar Latvijas Zivju fonda atbalstu.