Igaunijas Mākslas akadēmija šogad kļuvusi par pirmo izglītības iestādi Baltijas valstīs, kur ieviests ilgtspējīga dizaina kurss. Tiesa, pagaidām tam ir vien pilotprojekta statuss, taču iecerēts, ka no nākamā gada tajā varētu uzņemt arī studentus no citām valstīm. Viena no šā kursa iniciatorēm ir pazīstamā igauņu modes dizainere Rēta Ausa (Reet Aus). Kopš 2002. gada viņa darbojas tā dēvētajā upcycling modes nišā, kas nozīmē, ka Rētas Ausas tērpu kolekcijas top no ražošanas atkritumiem jeb industriālajiem pārpalikumiem. Kaut zaļās domāšanas laikmetā šis modes atzars kļūst arvien populārāks, Rēta pagaidām ir vienīgā Eiropas modes dizainere, kurai izdevies upcycling pārvērst kaut nelielā, bet masu ražošanā. Jau vairākus gadus viņa sadarbojas ar «Beximco» rūpnīcu Bangladešā, veidojot kolekcijas no tur tapušo «Zara», «H&M», «Tommy Hil ger», «Calvin Klein» un citu pazīstamu modes brendu ražošanas procesa pārpalikumiem.
«Eiropā lielu apģērbu ražošanas rūpnīcu vairs nav,» stāsta Rēta. «Lielākā daļa masu produkcijas šobrīd tiek ražota Bangladešā, kam tas ir galvenais ienākumu avots. Tās galvaspilsētā Dakā vien ir vairāk nekā tūkstoš šādu rūpnīcu – gan legālu, gan nelegālu. Veicot iksezonas pasūtījumu, tādas kompānijas kā «Zara», «H&M» vai «Calvin Klein» daudz neuztraucas par to, kas notiks ar ražošanas pārpalikumiem. Fast fashion dzirnas griežas pārāk ātri. Dažas fabrikas pārpalikumus mēģina pārdot melnajā tirgū. Tas ir nelegāli, un par to nav pieņemts runāt. Citi tos sadedzina vai vienkārši izmet – visbiežāk kaut kur turpat apkārtnē, jo īpašas atkritumu pārstrādes politikas viņiem nav.
«Beximco» vien gadā saražo vairāk nekā 240 miljonus apģērba vienību. Vidēji 20% auduma aiziet atkritumos, neierēķinot to, kas saražots par daudz. Savas nelielās ražošanas ietvaros mēs spējam izmantot tikai pavisam mazu daļu pārpalikumu. Taču ideālā pasaulē upcycling vajadzētu būt dabiskai kopējā ražošanas procesa daļai. Piemēram, ja «Calvin Klein» pasūta vienu miljonu vīriešu kreklu, no to ražošanas pārpalikumiem pēcāk varētu saražot vēl 35 tūkstošus. Tas ir tikai dizaina un ražošanas organizācijas jautājums, turklāt visiem būtu izdevīgi. Pasūtītājs no tā paša auduma varētu pagatavot vairāk apģērbu, ražotājam nebūtu jānodarbojas ar atkritumu problēmu, savukārt no pārpalikumiem radīts krekls, ja to salīdzina ar no jauna ražotu produktu, ietaupa vidēji 90% ūdens un 80% enerģijas.»
Rētas pieredze liecina, ka visvairāk ražošanas pārpalikumu ir džersijas un džinsa audumam. «Taču nereti gadās arī, ka saražotā auduma krāsa nav pasūtītāja idejai atbilstoša, un tad atkritumos tiek izmests pat 800 un vairāk metru auduma.
Spāņu uzņēmums «Inditex» savulaik bija pirmais, kas ieviesa modeli, ka apģērbs tiek ražots tur, kur šis process ir vislētākais, savukārt pārdots tur, kur to iespējams izdarīt visdārgāk.» Tālāko jau mēs zinām – «Inditex», kam pieder arī «Zara», šobrīd ir lielākais masu modes ražotājs pasaulē, savukārt tā dibinātājs Amansio Ortega ir bagātākais cilvēks Spānijā un otrais bagātākais pasaulē.
«Mums šodien akūti nepieciešams dizains, kas spēj risināt problēmas, nevis tās radīt vēl vairāk.» Tiesa, Rēta apzinās, ka viņas spēkos nav cīnīties ar globālo masu ražošanu un ka, «izglābjot» vienu pāri džinsu, vienlaikus vietā tiks radīti, pārdoti un, iespējams, tikpat ātri arī izmesti 10 tūkstoši citu. Taču viņa cer, ka izpratne par industrijas izšķērdību, iespējams, kādam liks aizdomāties, pirms investēt kārtējā «Zara», «H&M» un tamlīdzīgu brendu sezonas viendienītī.
Par vienu no šādiem instrumentiem kļuvusi arī Rētas Ausas aktivitātēm veltītā dokumentālā lma «Out of Fashion», kas pirmizrādi piedzīvoja septembra vidū – Tallinas Dizaina nedēļas laikā. Tas ir pētniecisks stāsts par patērētājkultūras un fast fashion būtību, asociatīvi izsekojot viena džinsu pāra tapšanas vēsturei – no kokvilnas lauka Dienvidamerikā, ražotnes Bangladešā, kur strādnieki saņem 8 eiro mēnesī, līdz gatavā produkta nonākšanai «H&M» vai «Zara» veikalu plauktā. Izaicinājums un pētnieciskie ceļi Rētu Ausu aizveduši arī līdz «PVH» korporācijai Ņujorkā (tās paspārnē atrodas «Tommy Hil iger» un «Calvin Klein») un «H&M» mītnei Stokholmā. Apzinoties, ka tikai lielās korporācijas spēj radikāli mainīt industriju, Rētas ambīcija bijusi atrast brendu, kurš upcycling loso ju varētu padarīt par sava ražošanas procesa daļu. Kaut lmā redzams, cik pārliecinoši savā prezentācijā «PVH» korporācijas vadībai Rēta pierāda, ka, izmantojot ražošanas procesa pārpalikumus, masu brendi vismaz par 50% varētu samazināt ūdens patēriņu, «PVH» mītnē viņas iniciatīva atbalstu neguva. Pēcāk viņa tikpat birokrātiski vēsu atteikumu saņēma arī no «H&M».
Kopš apģērbu industrijā parādi diktē fast fashion, mode līdzinās kabatlakatiņam, ko vienu sezonu palieto un pēc tam izmet. Pārmaiņas iespējamas, vienīgi radikāli mainoties arī pašu patērētāju attieksmei. Rēta teic, ka Igaunijā cilvēki to jau sāk apjaust: «Es domāju, ka jautājums par ilgtspējību pakāpeniski kļūst arvien aktuālāks. Jaunie dizaineri izmanto vairāk ekoloģiski serti cētu materiālu vai pievēršas upcycling. Pirms desmit vai pat pieciem gadiem par to reti kurš aizdomājās.»
«Es domāju, ka nākamais lielais jautājums būs toksiskums. Ja tekstila industrijā tiks ieviesti tādi paši noteikumi, kādi jau ir pārtikas industrijā – proti, ka uz etiķetes jānorāda, kāda veida ķimikālijas izmantotas apģērba tapšanā, tas ļoti mainītu situāciju. Tagad audumu krāsošanā un to pēcapstrādē izmanto virkni ļoti toksisku ķīmisku vielu, kas ietekmē arī mūsu veselību. Otrs aktuāls jautājums ir izejvielas un materiālu resursi. Kokvilnas cena, piemēram, ar katru gadu pieaug, jo pasaulē nav brīvas zemes. Sava ietekme, protams, ir arī klimata pārmaiņām. Daudzi apvidi, kur savulaik tika audzēta kokvilna, šobrīd pārtapuši tuksnesī. Papētot masu modes apģērbu etiķetes, kokvilnas procents tajos ar katru gadu kļūst arvien mazāks, palielinoties ķīmisko, rūpnieciski radīto šķiedru īpatsvaram. Taču cilvēku paradumus mainīt ir ļoti sarežģīti. Manuprāt, tas vispār ir viens no visgrūtākajiem uzdevumiem.» Jautāju, vai pastāv kaut utopiska iespēja, ka mūsu dzīves laikā fast fashion sistēma varētu kolapsēt, Rēta atbild: «Nezinu. Domāju, ka tas ir tikai resursu un noteiktas politikas jautājums.»
www.reetaus.com
Raksts pārpublicēts no tīmekļa žurnāla «Arterritory.com»
Una Meistere
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 06/2015