Matus regulāri sešas līdz astoņas reizes gadā krāso aptuveni 60% sieviešu un 5–10% vīriešu. Lielbritānijā cilvēki to dara 100 miljonus reižu gadā un vairāk nekā pusē gadījumu – mājās. Eiropā tas ir miljardos mērāms bizness. Jā, tieši tik iespaidīgi izskatās matu krāsošana, ja to pārvērš skaitļos. Cipari varētu kļūt vēl brangāki, jo sabiedrība noveco, bet mūžīgās jaunības kultam sirmas cirtas nepiestāv. Vēlme krāsot matus parādās jau agrā jaunībā, ne velti daudzās Eiropas Savienības valstīs frizieriem ir aizliegts ar ķīmiskām krāsām krāsot par 16 gadiem jaunāku bērnu matus. Lielais pieprasījums padara matu krāsas par populāru preci kosmētikas tirgū un ir labs iegansts papētīt šo nozari uzmanīgāk. Sāksim ar svarīgāko «spēlētāju» šajā jomā – parastajām noturīgajām jeb oksidējamajām (iepakojumā divas tūbiņas, kas jāsajauc pirms lietošanas) matu krāsām, kuras veido līdz pat 80% matu krāsu tirgus Eiropā.
Matu krāsas upuri
Kaut mati sastāv no nedzīvām šūnām, tomēr, ziežot uz galvas krāsu, nedrīkst aizmirst par lielu un ļoti jutīgu ķermeņa orgānu – ādu, uz kuras krāsa gribot negribot nonāk. Pirms pāris gadiem medijus pāršalca šausminošas ziņas par reāliem matu krāsas upuriem. Vienā gadījumā tā bija 38 gadus veca angliete, kurai pēc matu krāsošanas iestājās koma un tad arī nāve, otrā gadījumā – septiņpadsmitgadniece, kurai viena no regulārajām matu krāsošanas reizēm pie draudzenes izrādījās liktenīga. Abas anglietes bija no tiem 1,5% (citviet parādās ziņas pat par 5%) iedzīvotāju, kuri, pēc dažādām aplēsēm, ir alerģiski pret noturīgo krāsu sastāvdaļām. Dažam alerģija izpaužas kā apsarkusi, niezoša āda, citam – pietūkst seja un iestājas pat anfilaktiskais šoks. Turklāt ne vienmēr tas notiek pirmajā krāsošanas reizē vai tieši krāsošanas laikā. Britu pusaudzes gadījumā traģiska bija tikai 20. reize.
Kā galveno vaininieku abu sieviešu nāvē min vienu no noturīgo krāsu pamatvielām – p-fenilēndiamīnu jeb PPD, kas sastopams aptuveni divās trešdaļās krāsu. Bezkrāsainais organiskais savienojums nodrošina to, kāpēc tās ir tik populāras, proti, garantētu un noturīgu toni, kas pilnībā nokrāso sirmos matus. Kad pati eksperimentēju ar noturīgajām krāsām, šos bonusus atceros ļoti labi: vienu nedēļu mati sarkani, otru – melni utt. Ja vien nebūtu problēmu ar ataugušajiem matiem, par krāsas atjaunošanu varētu neraizēties mēnešiem ilgi. PPD ir arī viena no tām vielām, ko pārbauda standarta alerģiju testos, un dermatologi atzīst, ka alerģisko reakciju skaits palielinās.
Ja arī PPD jums problēmas nesagādā, noturīgajās krāsās ir arī citi potenciālie kaitnieki. Pirms diviem gadiem Dānijas Vides aizsardzības ministrija izrevidēja 365 profesionālās un mājlietošanas matu krāsas. 10 visbiežāk sastopamās vielas vienlaikus ir arī stipri vai pat ļoti stipri (angliski extreme) sensibilizētāji jeb jutības pastiprinātāji, piemēram, rezorcinols, p-aminofenols, 2,5-diaminotoluols. Tikai 70 no vairāk nekā 300 krāsām nesaturēja nevienu no šiem «ekstrēmajiem» sensibilizētājiem. Pretēji pieņemtajai vīpsnāšanai par matu balināšanu, kaitīgās vielas vairāk sastopamas tieši tumšajās – brūnajās un melnajās – matu krāsās.
Noturīgās matu krāsas arvien tiek saistītas arī ar dažādiem ļaundabīgajiem audzējiem, visbiežāk – urīnpūšļa vēzi un leikēmiju. Kaut arī pētījumu un pārskatu rezultāti ir samērā pretrunīgi, tomēr ES kosmētikas un nepārtikas produktu zinātniskā komiteja vairākkārt ir secinājusi, ka sievietēm, kuras regulāri un ilgstoši krāso matus ar noturīgajām krāsām, ir papildu risks saslimt ar jau minētajiem audzēju veidiem.
Kosmētikas industrija aizbildinās, ka pagaidām nav radīts līdzvērtīgs aizvietotājs, piemēram, PPD, tāpēc likums minētās vielas ierobežo, taču pilnībā neaizliedz. Uz krāsām, kurās ir stipri sensibilizētāji, būs brīdinājums par nopietnas alerģijas draudiem, kā arī aicinājums iepriekš veikt ādas alerģijas testu. Par to lietderību gan valda zināma skepse, jo, pirmkārt, nav pārliecības, ka cilvēki (it īpaši pusaudži) tos veic pareizi, otrkārt, šādā veidā, iespējams, tiek palielināta cilvēka jutība, kas krāsošanas laikā var pārtapt smagā alerģiskā reakcijā.
Nesmird, tātad dabisks?
Jaunpienācējas (nebūs pat 10 gadu) matu krāsu tirgū ir tā dēvētās «dabiskās» matu krāsas, kuras pārstāv tādi zīmoli kā «Herbatint», «Naturtint», «Tints of Nature». Šos produktus rotā uzraksti «noturīgās augu matu krāsas», «organiskas sastāvdaļas» u.tml., taču pats produkts, tā sagatavošana un krāsošana ne ar ko neatšķiras no parastajām oksidējamajām krāsām. Pirms vairākiem gadiem kādā Rīgas frizētavā šādu jaunumu iepazinu arī es. Krāsošanas pieredze bija lieliska: nekādas kodīgās smakas, dabisks matu tonis (ļaujot izsprukt no ataugušo sakņu stadijas), noturīgs krāsojums, kam pa zobam bija arī mani sirmie mati. Toreiz par matu krāsu sastāvdaļām neko nezināju un uzticējos ražotāju un tirgotāju sacītajam. Dīvaini gan šķita, ka «dabiska» krāsa, par kurām līdz tam biju dzirdējusi tikai nievājošas atsauksmes, tik labi un paredzami nokrāso matus. Tikai tad, kad biju tiktāl izglītojusies, lai saprastu krāsu sastāvu, vairs nebiju tik iepriecināta.
Kā jau ražotāji sola uz iepakojuma, starp sastāvdaļām nav rezorcinola, parabēnu un amonjaka, taču tur ir citas nebūt ne mazāk kritizētas vielas. Piemēram, vienā no šīm matu krāsām bija gan bēdīgi slavenais PPD, gan kaitīgais etanolamīns, p-aminofenols un 2-metilrezorcinols. Jāpiekrīt reiz lasītai frāzei: ja krāsa nesmird, tas nenozīmē, ka tā ir dabiska. Šajās «dabiskajās» krāsās varbūt ir mazāk ķimikāliju, taču tās joprojām ir ķīmiskas krāsas, kuras varētu iedvest maldinošu drošuma izjūtu tajos, kuri alerģijas dēļ nevar lietot parasto matu krāsu.
Jums gan ir daudz matu!
Šobrīd matu krāsošanā esmu evolucionējusi līdz augu matu krāsām, galvenokārt tāpēc, ka mani mati vairs nebija nedz kupli, nedz veselīgi, bet sirmai savos 30 plus gados
arī negribējās staigāt. Tās ir krāsas, kurās nav ķīmisku pigmentu, ir tikai augu izcelsmes krāsvielas. Lūk, daži piemēri: labi zināmā henna (sarkanoranžais tonis), indigo jeb basma (padara toņus tumšākus), sarkano biešu saknes, ratānija, rubija (sarkanais tonis), rabarberu saknes, kumelīšu ziedi, kasija (zeltainais tonis), salvijas laksti (pelnu pelēkais tonis), valriekstu čaumalas (brūnie toņi), pat melnā tēja un ka ja. Atkarībā no vēlamā matu toņa noteiktās proporcijās sajauc šo un vēl citu augu pulverīšus.
Augu matu krāsas, ko pie mums piedāvā tādi zīmoli kā «Logona», «Khadi», «Sante», ir atgriešanās pie senču metodēm, jo tieši tā – ar krāsojošiem ziediem, saknēm, lapām, koku mizām utt. – viņi savulaik ieguva vēlamo matu toni. Atšķirībā no ķīmiskajiem pigmentiem, kas agresīvi aizstāj dabiskos matu pigmentus, augu krāsvielas iekļūst tikai mata virskārtā, tādēļ arī krāsošanas rezultāts ir īpašs: krāsa ir dabiska, saglabājas matos esošā toņu daudzveidība, bet sirmie mati vienmēr paliek gaišāki. Tonis kļūst pamanāmāks ar katru nākamo krāsošanas reizi, tas īpaši jāielāgo ļoti veselīgo un biezo matu īpašniekiem. Ar augu krāsām matus nevar padarīt gaišākus, var tikai iegūt izteiksmīgāku toni.
Lai uzlabotu rezultātu, ir jāatsakās no matu mazgāšanas un kopšanas līdzekļiem, kuros ir silikoni (vielas sastāvdaļu listē ar izskaņu –cone). Tie uz mata veido plēvīti un neļauj iekļūt krāsvielām. Krāsošana ar augu krāsām ir samērā laikietilpīga (mājas apstākļos vidēji divas stundas ierastās pusstundas vietā), taču rezultāts ir ilgnoturīgs – vismaz 4–8 nedēļas. Arī pret šīm krāsām, jo īpaši hennu vai kumelītēm, var būt individuāla nepanesība, taču, piemēram, «Logona» atzīst, ka ziņu par šādiem gadījumiem līdz šim nav bijis.
Izklausās, ka augu matu krāsām nav nemaz tik daudz priekšrocību? Pats svarīgākais ieguvums ir matu un arī paša veselība, un vai tad tas ir maz? Tā kā šīs krāsas sastāv no augiem, iedarbība uz matiem un galvas ādu ir spēcinoša un pat atveseļojoša. Mati atgūst spīdumu un aug ātrāk. Pēc augu krāsu izmantošanas es pirmo reizi dzirdēju frizieri sakām: «Jums nu gan ir daudz matu!»
Pēc matu krāsošanas ar augu krāsvielām kanalizācijā neaiztek simtiem litru atšķaidītu ķimikāliju, jo, piemēram, aprēķini liecina, ka Rietumeiropā ik gadu notekūdeņos nonāk aptuveni 70–80 tonnu rezorcinola. Toties jārēķinās, ka izlietni var aizdambēt augu pulveris.
Plašāk – www.padomapirmsperc.lv
Kristīne Sēnele, «Baltijas Vides forums»;
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2015