Kurzemes pussalas tālākais stūris, zaļos mežos ietērpts un ar balto kāpu jostu apvīts, jau izsenis bijis viens no klusākajiem un noslēpumainākajiem. Viena no retajām vietām, kur cilvēka un dabas līdzāspastāvēšana gājusi roku rokā. Šeit mājvietu ilgstoši radusi viena no Latvijas pirmtautām – līvi, tādēļ šo teritoriju dēvē par Līvu krastu.
Līdz šim viens no mazzināmākajiem Līvu krasta dabas brīnumiem bijušas pļavas – tām uzmanību dabas pētnieki pievērš tikai pēdējos gados. Līvi dzīvoja ciemos jūras piekrastē uz nabadzīgām smilts augsnēm, un pļavu te bija ļoti maz, jo māju tuvumā esošās lauksaimniecības zemes izmantoja kartupeļu un labības audzēšanai. Lai kaut nedaudz uzlabotu augsnes auglību, no jūras krasta regulāri tika novāktas izskalotās aļģes jeb, kā vietējie saka, jūras mēsli. Lai iegūtu pēc iespējas vairāk jūras mēslu, pagājušā gadsimta 30. gados Latvijas valdība piešķīra līdzekļus jūras mēslu ķērāju izbūvei. Šīs būves vēl šodien apskatāmas jūras piekrastē, bet maldīgi tiek uzskatītas par laivu piestātņu paliekām.
Kūtsmēslu bija maz, jo sakarā ar pļavu trūkumu lopu skaits katrai saimniecībai bija neliels. Lūžņas ciema iedzīvotājs stāsta, ka viņa ģimene varēja atļauties vasarā izaudzēt tikai vienu cūku un bērniem katru dienu bija jāiet uz Lūžņas upi ar grābekli vilkt no upes ūdensaugus, piemēram, parastos elšus, ar ko barot cūku. Rudenī pēc cūku bērēm gatavoja desas, bet, lai iegūtu vairāk, cūkgaļu sajauca ar zivīm proporcijās 1:1. Vidēji saimniecībā bija trīs govis un viens zirgs. Zirgus ganīja nelielajās piemājas pļavās, bet govis – mežā un jūras piekrastē, izņemot svētku dienas, kad tās ielaida aplokā pie mājas.
Lībiete Emīlija Rulle par ganīšanu stāsta: «Meža gāj ganos. Mēs pat gāj piec septiņ kilometr ar govem prom uz pļavam. Jabrien pa puriem pār, dikt bij slikts ganibs, govs nevarej paēst dabut, japiebaro. Pur zāl, un nekas labs nebij. Ta mēs plūc nātrs maisos. Katr dien gāj zāl plūkt. Saplucinaj govem nātras un vīgriežs un nes pār mugur maiss mājas. Un katr vakar bij jadod govem pār spaiņ, lai ir piens. Jo ganibs bij dikt, dikt švaks. Gov pa dien dev piecpadsmit sešpadsmit litr pien.»*
Sienu pļāva ciemu tuvumā – starpkāpu ieplakās jeb, kā vietējie saka, vigās, bet šo sienu pārsvarā izmantoja pakaišiem, jo to galvenokārt veidoja grīšļi. Vigu pļaušana bija sarežģīts process, bija gadi, kad vigas pildīja ūdens. Slapjajos gados nopļauto zāli iznesa no ieplakas un žāvēja uz kāpu vaļņa saulainās nogāzes. Savukārt rudenī šajās vigās lasīja dzērvenes. Dzērveņu lasīšana deva papildu peļņu vietējiem iedzīvotājiem, jo ar mazbānīti Ventspils–Mazirbe–Dundaga ogas aizveda uz Ventspils tirgu.
Lai nodrošinātu lopus ar sienu, pagājušā gadsimta 20.–50. gados līvi izmantoja tā sauktās tālās pļavas, kas atradās piecus kilometrus un tālāk iekšzemē – Irbes, Stendes, Ķikana upes krastos vai Zilo kalnu pakājē. Katrai saimniecībai bija savs pļavas gabals, uz kura atradās arī siena šķūnis. Pļaujas laikā visu dzīvei nepieciešamo sakrāva ratos, un cilvēki no piekrastes kopā ar mājlopiem pārcēlās uz tālajām pļavām, kur mitinājās šķūņos, kamēr sapļāva un šķūnī saveda visu sienu. Tam pakaļ brauca ziemā ar ragavām. Siena šķūnīši kalpoja arī par patvērumu Otrā pasaules kara laikā, kad no piekrastes ciemiem visi iedzīvotāji tika izraidīti, jo rīkojums par 10 km platas piekrastes joslas atbrīvošanu no iedzīvotājiem tika izdots tieši siena laikā. Līdz vēlam rudenim cilvēki dzīvoja šķūņos, līdz Dundagas, Ances un Popes apkārtnē atrada mājas, kurās sagaidīt kara beigas.
Irmgarde Matilde Cerbaha no Sīkraga atminas: «Mums pļavs bij aiz Mazirbs kād desmit kilometr, tur mēs nedeļ dzīvoj. Mēs tur pļāv, kamēr sadzīvoj to sien. Un tur viss tas ciems dzīvoj tā pa to pļāv, visam ciemam bij pļavs tur. Košrag mežs saucas, aiz Mazirbs. Esot dikti lustig gājs. Visur kurejas ugunskur un vārij vakariņas. Sien salik šķūni, no baļķiem tas šķūns, tās šķirbs bij tāds liels.»
Pašreiz tālās pļavas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem dabas aizsardzības speciālistiem – tās pat mūsdienās ir ļoti daudzveidīgas, jo kolhozu laikos vairs netika intensīvi apsaimniekotas, tāpēc saglabājusies pļavu dabiskā struktūra, it īpaši upju krastos. Palu laikā tās pārplūst, un tas kavē pļavu aizaugšanu. Mitrākajās ieplakās sastopami līdz pat 1,5 m augsti purva dievkrēsliņa ceri (Latvijā aizsargājama suga), kuros iemaldoties jūties kā apreibusi ziedu muša. Šajās teritorijās izveidojies parkveida pļavu biotops ar atsevišķiem lielu dimensiju ozoliem, kuru apkārtmērs variē no diviem līdz pat sešiem metriem. Ozolus apdzīvo retas kukaiņu sugas, arī īpaši aizsargājamās – lapkoku praulgrauzis un blāvais praulgrauzis. Stendes upes krasta pļavas ir vienīgā sekstainā nārbuļa atradne Latvijā.
Un kur tad teiksmainās zilās govis, kas pārtiek no jūras gaisa un kāpu asās zāles? Uz šo jautājumu man atbildes pagaidām nav, jo par zilajām govīm līvi savās atmiņās nestāsta, bet par igauņu zirdziņiem gan: «Zēģelniek – tie kuģ tād. Tād tiem veciem saimniekiem visiem ir bijuš. Un ta viņ braukuš uz Sāmsal un veduš Sāmsala kartupeļs, un veduš zirgs mājas no Sāmsal. Tur ir bijuš dikt smuk, tād maz, dūšig zirg. Un gans no Sāmsal ir veduš pār. Tāds Teho bij no Sāmsal. Viš mazas dienas atvests, viš nav vairs apakaļ gājs, viš palics turpat ir. Apprecej lībieš siev un dzīvoj tur. Tāds Teho.» (Emīlija Rulle)
Tāds, lūk, ir līvu krasts, kluss un noslēpumains, nezinātājam pārāk skarbs, bet zinātājam – brīnumu valstība, kas uz ikkatra soļa atklāj jaunus dabas un vēstures noslēpumus. Tā runā, ka katrā latvietī ir pa līvu gēnam, varbūt tāpēc Kolkas rags ir viens no apmeklētākajiem objektiem Latvijā?
Citāti no Māras Zirnītes grāmatas «Lībieši Ziemeļkurzemes ainavā» (2011; izdevējs – Dabas aizsardzības pārvalde)
Dace Sāmīte; DAP Kurzemes reģionālās administrācijas direktore
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2015