Plaši protesti pret mežu izciršanu Lietuvā
2017. gadā Lietuvā tika pieņemts likums par mežu reformu (Latvijā meža nozares valsts pārvaldes reforma tika uzsākta 1998. gadā), un tā būtība ir valsts meža resursu centralizēta pārvaldība, padarot tos par industriālas ražošanas platībām. 2018. gads iezīmējās ar milzu platībās notiekošām un plānotām kailcirtēm arī aizsargājamajās teritorijās – Lietuvas skaistākajās vietās –, tāpēc daudziem lietuviešiem bija sajūta, ka tiek cirsta un svešumā vesta pati tautas dvēsele. Sākās sabiedrības protesti: 13. oktobrī kailciršu «izrotātajā» Labanoras gāršā aptuveni 1500 gājiena dalībnieku pārliecinājās par situāciju un izteica prasību apturēt aizsargājamajās teritorijās notiekošās, viņuprāt, nelikumīgās darbības, aicinot uzlūkot mežu ne tikai kā koksnes, bet arī citu vērtību avotu, kā arī pauda atziņu: «Mežs nespēj runāt, tāpēc mums ir jārunā meža vietā, mēs esam meža balss!»
Diemžēl oficiālie ziņu avoti par šo notikumu klusēja. Uz mēnesi Labanorā apturētā ciršana, «būtiskus pārkāpumus nekonstatējot», turpinājās.
Nākamais pasākums notika Viļņā 1. decembrī, kad aptuveni 1500 cilvēku aicināja Lietuvas valdību atbalstīt likumprojektu par kailciršu aizliegšanu aizsargājamajās teritorijās. Aculiecinieki vēsta, ka izjūtas atsaukušas atmiņā Atmodas laikus un bijušas ļoti pacilājošas. Šajā gājienā piedalījās arī latvieši.
Diemžēl jau 6. decembrī Lietuvas mežu aizsardzības organizācija «Gyvas miškas» jeb «Dzīvais mežs» «Facebook» lapā publicēja ziņu, ka izcirsti 2,6 hektāri priežu meža Lakajas ainaviskajā liegumā, «Natura 2000» teritorijā. Tiesa, šis mežs ir privāts, taču ciršanas atļauju izdod un ciršanas noteikumus aizsargājamajās teritorijās nosaka valsts. Kaut gan juristi pierādīja, ka kailciršu atļaujas «Natura 2000» teritorijās ir izdotas nelikumīgi, atsauktas tās netika, un ciršana turpinās vēl jo straujāk – acīmredzot ar Lietuvas valdības, Seima un vides aizsardzības organizāciju atbalstu, jo likumprojekts par kailciršu aizliegšanu aizsargājamajās teritorijās novilcinot tika analizēts no septembra līdz decembrim, tagad Vides ministrija izstrādā savu likumprojektu, kuru izskatīs pavasarī.
Daži fakti
- Eiropas Komisija ir izteikusi Lietuvai aizrādījumu, ka tās aizsargājamajās teritorijās kailcirtes notiek, neizvērtējot to ietekmi uz vidi.
- Pašlaik Lietuvas saimnieciskajos mežos ir atļautas līdz 8 ha kailcirtes.
- Vairāku rajonu teritorijās iedalītā Labanoras-Pabrades gārša ir Lietuvas otrais lielākais mežu masīvs, kas aizņem 91 500 ha, no tiem Labanoras reģionālajā parkā ir 48 000 ha, kas visi aizsargājami saskaņā ar Putnu direktīvu, bet daļa ir «Natura 2009» dzīvotņu teritorija. 60% Labanoras gāršas ir klasificētas kā saimnieciskās darbības (tātad potenciāli izcērtams) mežs. Lietuvas valsts virsmežniecības vadītājs Marjus Pulkauninks (Marius Pulkauninkas) paskaidro, ka pašreizējā likumdošana pieļauj kailcirtes reģionālajos parkos. Saskaņā ar spēkā esošajām ciršanas normām Labanoras gāršā 2018. gadā tika izcirsti 166 ha meža.
- Kaut gan protesta akcijās lielākoties izskan Labanoras gāršas problēmas, aktīvisti uzsver, ka ir runa par visām Lietuvas aizsargājamajām teritorijām, jo kailcirtes notiek gandrīz visur, pat Nagļu dabas rezervātā Kuršu kāpās.
Šatrijas Svētās Uguns sargi
Pilskalnu gadā un valsts simtgadē Lietuvā daudz uzmanības pievērsts pilskalniem. Te jāpaskaidro, ka Lietuvas aizsargājamajās teritorijās – nacionālajos un reģionālajos parkos – daba un kultūrvide tiek uzlūkotas kā vienots veselums, līdz ar to īpaša vieta un uzmanība ierādīta pilskalniem, kuru Lietuvā ir ap tūkstoti (aptuveni divas reizes vairāk nekā Latvijā), tāpēc viena no Lietuvas videi raksturīgajām iezīmēm ir rūpes un lepnums par pilskalniem un citu vēstures mantojumu, kā arī to iekļaušana mūsdienu dzīves norisēs. Lietuviešu vides darbinieki nereti pat nenodala aizsargājamās dabas un kultūras bagātības, saucot tās vienā vārdā: paveldas – ‘mantojums’, šādi apzīmējot visas vērtības, kas ir jāsargā un jānodod nākamajām paaudzēm.
Tā kā 2019. gadu Lietuvas Seims ir pasludinājis par Žemaitijas gadu, aicinu ielūkoties Žemaitijā, Varņu reģionālajā parkā esošā pilskalna – Šatrijas – dzīvē.
Latviešu uztverē Šatrija ir tipisks Lietuvas pilskalns – iespaidīgs, ainavisks, sakopts un rūpīgi uzturēts, viens no augstākajiem (228,7 metri) Žemaitijas pakalniem, no kura uz visām pusēm paveras tāla un skaista ainava. Pilskalns bija apdzīvots pirmā gadu tūkstoša otrajā pusē – otrā gadu tūkstoša sākumā, apkārtne apdzīvota jau otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Lietuvā plaši atzītais profesors Vīkints Vaitkevičs (Vykintas Vaitkevičius) Šatriju atzinis par 2018. gada vietu un raksta, ka «Šatrija ir viena no baltu pasaules nozīmīgākajām svētvietām». Vieta unikāla ar to, ka te sirmā senatnē ir uzturēta un arī šodien deg Mūžīgā Uguns!
Pēc aptuveni 600 gadu pārtraukuma Svētā Uguns Šatrijā no jauna tika iedegta Mūžīgās Uguns svētkos 1994. gada 17. jūlijā un pēc tam uzturēta Rīšķēnos (Ryškenai), tautas mākslinieka un Žemaitijas goda krīva Ādolfa Gedvila (Adolfas Gedvilas) mājās, ik gadus jūlija vidū to atkal uznesot Šatrijas kalnā. Tā turpinājās līdz pat Ādolfa aiziešanai viņsaulē 2017. gada 10. septembrī.
Teikai līdzīgais mūsdienu ugunsstāsts vēsta: pēc bērēm aizgājēja domubiedri iedeguši atvesto uguni Šatrijas aukurā (no akmeņiem veidotā ugunsaltārī), kavējušies atmiņās un izteikuši vēlēšanos, lai Svētā Uguns mūžīgi degtu Šatrijā. Tad viens no viņiem – Vaidots – teicis: «Ja visi gribam, lai notiek!» – pabarojis dziestošās liesmiņas ar skaidām, ko nodrāzis no karoga kāta, noskrējis uz mežu pēc malkas un palicis sargāt Svēto Uguni kalna virsotnē, naktī, vētrā un lietū tikai ar savu biezo apmetni… Nez, brīnumam ticot vai ne, bet 40 dienas Šatrijas virsotnē aizgājēju pieminēt atļāva arī Varņu reģionālā parka vadība. Pēc tam uguns pārnesta uz līdzās esošo Raudonkalni, kur, cits citu nomainot, to Uguns mājā Ugnumā joprojām uztur baltu dzīvesziņas turpinātāji no Lietuvas, arī Latvijas un Baltkrievijas. Ik rītu Svētā Uguns tiek uznesta un iedegta Šatrijas kalna aukurā. Mūžīgās uguns kuršanas pamatdoma – uzturēt saikni starp redzamo un neredzamo pasauli, ar mūsu senčiem un viņu dzīvesziņu, ar savu zemi un debesīm virs tās.
Vēstis no Lietuvas interneta plašumiem un klusiem ielokiem apkopoja Linda Lemhena