Lietus mežs – tā ir dzīves vide daudzām augu un koku sugām, kukaiņiem, dzīvniekiem un cilvēkiem, to skaitā daudzām indiāņu ciltīm. Vienlaikus lietus mežs ir pētījumu vide zinātniekiem, atpūtas vide tūristiem un diemžēl aizvien pieaugošās neprātīgās cilvēku darbības dēļ – arī krimināla vide.
Amazones lietus meži klāj 5% zemeslodes un 40% Dienvidamerikas kontinenta, turklāt vairāk nekā puse šo platību pieder Brazīlijai. Lietus mežu komerciāla izciršana ir nozīmīgākais cēlonis to līdzšinējā izpostīšanā. Pēc Pasaules bankas datiem, kopš 70. gadu sākuma kopumā iznīcināts aptuveni 653 000 km2 lietus meža – šī platība aptver Franciju un Portugāli kopā. Savukārt starptautiskā neatkarīgā organizācija «Greenpeace» lēš, ka katru gadu iznīcina aptuveni 25 000-30 000 km2, kas ir aptuveni puse no Latvijas teritorijas.
Tā kā tropu mežiem raksturīga liela biodiversitāte jeb kokaugu sugu daudzveidība ar nelielu īpatņu skaitu, nereti uz 1 ha meža sa-stopami tikai 1-2 koki, ko vērts cirst. Lai pie šiem kokiem nokļūtu, nocirstu un tos transportētu, jāveido stigas un jābūvē šosejas, kā rezultātā aptuveni 50% no pārējās veģetācijas aiziet bojā.
Tomēr Amazones lietus mežu iznīcināšanu veicina arī daudz kas cits, piemēram iedzīvotāju migrācija un to skaita pieaugums Centrālamazonē pēdējo 30 gadu laikā. Spaidīgo dzīves apstākļu, bezdarba un pieaugošās kriminalitātes dēļ daudzi lielpilsētu (Manausa, Sanpaulu, Riodežaneiro un Brazilja) iedzīvotāji paļaujas viltus vilinājumiem un, cerībā paēdināt savu ģimeni, dodas uz attāliem lietus meža nostūriem, kur faktiski kļūst par kokmateriālu mafijas, kā to dēvē Brazīlijas preses izdevumi, vergiem, jo spiesti strādāt gandrīz par velti.
Lauksaimniecības attīstība prasa aizvien jaunu teritoriju apgūšanu, izmantojot ekstensīvo lauksaimniekošanu – mežu līšanu un dedzināšanu. Pēc Brazīlijas vides mi-nistrijas datiem, pēdējos gados strauji pieaugusi liellopu un sojas audzēšana, kas Brazīliju ierindo otrajā vietā pasaulē šajā jomā. Ar lauksaimniecības palīdzību valsts cenšas atlīdzināt kaut nelielu daļu savu parādu.
Liela apmēra infrastruktūras projektu realizēšana, piemēram, «Transamazonica» maģistrāles un Balbina hidroelektrostacijas izbūve, prasījusi savu artavu, un tas atkal ir Amazones lietus mežs. 1987. gadā ierīkojot šo HES, pārplūdināja aptuveni 2500 km2 lielu meža platību. Pēc iepriekš veiktiem aprēķiniem, šai elektrostacijai bija jāapgādā Amazones reģiona galvaspilsēta Manausa ar 250 MW elektroenerģijas. Realitāte parādīja, ka šī elektrostacija var saražot tikai 94 MW, turklāt bojā aizgāja neskaitāmas augu un dzīvnieku sugas, daudzi iedzīvotāji zaudēja savas mājas un piespiedu kārtā tika pārcelti uz dzīvi citur.
Tropu kokaugu koksnes šarms
Kādēļ gan tropu kokaugi ir tik iekāroti, ja pašmājās – Eiropā un arī Latvijā – gana dažādu kokaugu ar labu koksnes kvalitāti, piemēram, priede, egle, ozols un dižskābardis?
Viena no atšķirībām varētu būt neparasti daudzveidīgā dažādo sugu koksnes krāsu palete – tā variē no gaišas, gandrīz baltas, dzeltenas un sarkanīgas krāsas līdz tumši brūnai. Krāsu toni papildina sevišķais koksnes spīdīgums un tekstūras īpašības. Neapstrādātas koksnes blīvums ir svarīgs parametrs kokapstrādes nozarē. Tropu lapu ko-kiem šis rādītājs variē un var būt zems, piemēram, balzas kokam (Ochromus lagopus) tas ir 0,05 g/cm3 un tā koksne ir ļoti viegla. Priekšstatu par šīs koksnes vieglumu var gūt, zinot tās pielietojumu, – to izmanto lidmašīnu un kuģu modeļu, galda tenisa rakešu, agrāk pat vindsērfinga dēļu pagatavošanā. Smagākā koksne pasaulē – tās blīvums sasniedz 1,50 g/cm3 – ir gvajaka kokam (Lignum vitae; Guaiacum officinale, lat.), tādēļ to izmanto tādu produktu ražošanā, kam jāiztur liela slodze: zobrati, dažādi darba- rīki, kāpnes, pat dažas kuģu detaļas. Gvajaka koks un daudzi citi – teak, bongossi, meranti (nosaukumi atbilstoši starptautiskajam koku tirdzniecības reģistram) – ir arī ļoti izturīgi pret klimatisko apstākļu iedarbību un dažādu kokgraužu un kaitēkļu, to skaitā termītu, uzbrukumiem.
Vašingtonas konvencija par kokaugu aizsardzību
Vairāku gadu desmitu ilgā nesaudzīgā, neapdomīgā un dramatiskā kokaugu izciršana ir iemesls tam, ka daudzas no šīm sugām ir apdraudētas, vairākas no tām atrodas uz izzušanas robežas. Jāsaka gan, ka vismaz attiecībā uz šīm kokaugu sugām cilvēka veselais saprāts ir pamodies – 1973. gadā Vašingtonā tika pieņemta konvencija CITES (Convention on International Trade in Endangered species of Wild Fauna and Flora). Šī starpvalstu kopienas vienošanās, kuras dalībniece no 1997. gada ir arī Latvija, iedala un uzskaita iznīkstošās augu un dzīvnieku sugas pēc to apdraudētības pakāpes. 1. pielikumā ietilpst tās kokaugu sugas, kurām draud izmiršana, jebkāda komerciāla darbība ar šiem kok-augiem ir aizliegta, savukārt plantācijās audzētu šo kok-augu tirgošana ir atļauta tikai īpašos gadījumos. Piemēri: dižegle Araucaria araucana, upes ciedrkoks Pilgerodendron uviferum, Parlatores podokarps Podocarpus parlatorei u.c.
2. pielikumā uzskaitītajām sugām tieša izmiršana nedraud, taču turpmākas starptautiska mēroga tirgošanās dēļ to krāja var strauji sarukt. Šo kokaugu eksportēšanas atļaujā jābūt papildu apstiprinājumam, ka šo sugu tirgošana neapdraud tās izplatību dabā. Piemēri: visas mahagonu sugas. Un visbeidzot 3. pielikumā uzskaitītas tās kokaugu sugas, kas dažās valstīs jau iekļautas Sarkanās grāmatas sarakstos. Ļoti vēlams būtu pārējo valstu atbalsts šo augu aizsardzībā.
Alternatīvi pasākumi kokmateriālu iegūšanā un aizsardzībā
Taču realitāte ir tāda, ka nelegāli iegūto kokaugu – bongossi, meranti vai mahagonu dzimtas koku – koksni un tās produktus bez īpaša sertifikāta joprojām eksportē uz Eiropu. 2003. gada maijā Eiropas Komisija nāca klajā ar īpašo pasākumu plānu – Forest Law Enforcement, Governance and Trade (FLEGT). Galvenais mērķis ir brīvprātīga sadarbība ar tām valstīm, no kurām nelegāli iegūtā koksne un tās produkti nokļūst Eiropā. Šīm valstīm Eiropas Savienība piedāvā savu atbalstu sertificēšanas un licenču sistēmas izstrādāšanā, lai novērstu nelegāli iegūtu kokmateriālu tirgošanu. Gandrīz visos līdzšinējos politiskajos procesos, kas skar lietus mežu aizsardzību, brīvprātīgi uzsāktie pasākumi daudzkārt pārsniedz likumos noteiktos. Taču tikai tajā gadījumā, ja valdības, uzņēmēji un bankas ar likumu palīdzību būs spiesti ievērot ekoloģiskos un sociālos standartus, izdosies apturēt pieaugošo lietus mežu iznīcināšanu.
Plantāciju ierīkošana ir viens no soļiem, kā tropos mēģina atgūt to, kas daļēji jau zaudēts. Šādi mēģinājumi sākti jau 19. gadsimtā, taču ne vienmēr tie vainagojās ar panākumiem. Iemesls tam ir ar minerālvielām ļoti nabadzīgās augsnes, kas veidojušās pirms aptuveni
100 000 līdz miljons gadiem, bez tam stipro lietusgāžu dēļ tās pakļautas specīgiem sadēdēšanas procesiem. Augu barošanās notiek tikai pašā augšējā pāris centimetru biezajā humusa slānī, kurā atrodas lielākā daļa no augu sakņu sistēmas un mikoriza. Saules radiācija, kas ir aptuveni divas reizes spēcīgāka nekā mērenā platuma grādos, jaunos stādiņus apdedzina, bet kaitēkļi dažu nedēļu laikā ieguldīto darbu plantācijā dažkārt iznīcina līdz pamatiem. Mahagons (Swietenia macrophylla) plantācijās ļoti labi aug pirmos trīs līdz sešus gadus, sasniedzot aptuveni septiņu metru augstumu. Un tieši šis koks ir dzīves niša nelielajam, 25-30 mm lielajam taurenim Hypsiphyla grandella – tas mazo kociņu dzinumos sadēj oliņas, no kurām izlīdušais tārps grauž ejas koksnes serdē, koka galotne lēnām atmirst, līdz viss koks aiziet bojā.
Savādi, taču pēdējā laikā prese klusē vai pavisam reti stāsta par Amazones lietus mežu problemātiku. Visa uzmanība pievērsta citiem krīžu skartiem reģioniem pasaulē. Bet vai tas nozīmē, ka traukme jāatceļ? Varbūt tas saistīts ar jau labi zināmo mediju darbības principu – pievērsties jaunajam, nezināmajam un sensacionālajam? Zinātnieki visā pasaulē negrasās atcelt trauksmi. Tieši otrādi – fakti un dati par Amazones lietus mežu izciršanu un izpostīšanu ir iemesls satraukumam un negatīvā prognoze nākotnei diemžēl ir šokējoša. Ko varam un spējam darīt mēs?
Guna Noldt
Publicēts 2006.gada novembrī.