Stasi pirmoreiz satiku pirms gadiem desmit, kad biedrība «Radi vidi pats» mani uzaicināja uz tikšanos Liepājas Karostā. Esmu savā dzīvē redzējusi daudz zaļi domājošu ideālistu, kas pēc brīža jau pūš citā stabulē, tāpēc viņiem noticu, ja satieku tajā pašā vietā arī pēc krietna laika. Tā bija arī toreiz – priecīga uzklausīju stāstus par zaļajām iecerēm un aizmirsu. Pērn Liepājā STAŅISLAVU BABINU satiku atkal, un likās – nav bijis šo gadu: viņš stāstīja par apskaužami mūsdienīgiem zaļajiem darbiem un tādām idejām, par kādām es pat iedomāties neuzdrošinātos.
Kurš vēl Latvijā iedomājies un īstenojis jauniešu radošo nometni atkritumu poligonā? Tagad Grobiņas «Ķīvītēs» ikviens var apbrīnot skulptūras no nevajadzīgām mantām un nobildēties pie riepu dinozaura. Dabas parkā «Beberliņi» piknika laikā ēdamo var salikt uz galdiem, kas gatavoti no kabeļu spolēm.
Ik pa laikam kāds pa pilsētu aizbrauc ar pašgatavotu ērmriteni.
Vai pirms gadiem desmit Liepājā ieradies līdz ausīm iemīlējies krievu puisis var izmainīt ja ne pasauli, tad pilsētas rimto dzīvi? Uzdrošinos teikt, ka var! Viens no krāšņākajiem Staņislava stāstiem ir tas, kā mīlestība sagrieza kājām gaisā visu viņa dzīvi.
– Kā nokļuvi Liepājā?
– (Īpaši siltā balsī) Tāpēc, ka satiku savu nākamo sievu! Un tas notika brīdī, kad biju izdarījis visu, lai uz visiem laikiem pamestu Latviju. Man bija jau 22 gadi, biju uzaudzis Bolderājā, es runāju tikai krieviski, man nebija pilsonības, kaut citiem tādiem pašiem krieviem bija. Viņi varēja brīvi doties peļņā uz Īriju vai Angliju, bet es biju kā ieslodzītais. Man visur prasīja vīzu un apliecinājumu, ka ir pietiekami daudz naudas. Es biju dusmīgs uz šo valsti, jutos nevajadzīgs un lieks. Vienīgā iespēja aizbraukt bija, iesaistoties brīvprātīgo kustībā. Es gan nesapratu, kāds prieks ir strādāt bez maksas, bet prom taču kaut kā bija jātiek. Nolēmu doties uz Itāliju kā brīvprātīgais ar mērķi iegūt pilsonību tur un Latvijā nekad neatgriezties. Līdz tam strādāju celtniecībā, bet darbu pametu, pārdevu instrumentus, atdevu parādus un biju gatavs aizbraukt. Taču pirms tam bija jāpiedalās brīvprātīgo apmācības kursos, kur viss notika latviešu valodā! Bet, nu labi, piecietīšu arī to. Iesēdos autobusā – tajā pašā, kurā pēdējā brīdī ielēca Agata. Arī viņa devās uz tiem kursiem. Mēs sadraudzējāmies, un Agata paņēma mani līdzi uz Zemgali, kur viņas vecāku mājās notika Jāņu svinēšana. Līdz šim biju domājis, ka Jāņi – tas ir šasliks un vodka pie ugunskura. Nu es pirmo reizi mūžā ieraudzīju īsti latviskus Jāņus. Te nebija nekāda alkohola, tikai ugunskuri, dziesmas un visi rituāli kā nākas. Viss atbilda manam priekšstatam par ideālu ģimeni, tādu mierīgu, līdzsvarotu un saticīgu. Agatas vecāki bija pārdevuši dzīvokli Doma laukumā, pārcēlušies uz laukiem un audzināja ne tikai savus, bet arī audžubērnus. Es aizbraucu uz Itāliju, jau sapratis, ka te, Latvijā, ir mana vieta. Visu prombūtnes laiku rakstīju Agatai vēstules, viņa gadu bija brīvprātīgā Spānijā, pēc tam turpināja studēt Liepājā, es aizbraucu pie viņas, un tā mēs te palikām. Mums ir divi dēli – Dāvis un Sebastiāns jeb Sebis; savā dzīvē jau devušies vairāki pusaudži, kurus uzņēmām kā audžuģimene.
Līdzko es sapratu, kāpēc man vajadzīga latviešu valoda, es to iemācījos. Trīs mēnešu laikā jau runāju brīvi. Turklāt, kā lai Rīgas krievs iemācās runāt latviski, ja pieklājīgie latvieši vienmēr ar viņu runā krieviski? Pēc gada Itālijā es iemācījos arī itāliešu valodu un sapratu, ka katra valoda ir bagātība. Trīs valodās es runāju brīvi, bet, tā kā itāliešu valodu tik bieži nevajag, esmu to jau piemirsis, taču saprasties varu. Es saprotu visas romāņu valodas – franču, spāņu, itāliešu –, jo tur loģika ir līdzīga.
Īstie latvieši tiecas pēc zemes un slikti jūtas pilsētā, tāpēc Rīgā es viņus nedz satiku, nedz izpratu. Bet tur, laukos, es ieraudzīju latviešus, kas ir atvērti, ļoti pieklājīgi, kulturāli, pieticīgi, un es beidzot ieraudzīju tās vērtības, ko meklēju. Es gandrīz aizbraucu, bet… neaizbraucu. Es iemīlējos ne tikai latviešu meitenē, bet arī Latvijā. Sāku apceļot Latviju un sajutu, ka man jādzīvo Liepājā.
Visi mani radi un vecāki ir no Urāliem un Baškīrijas. Pa mātes līniju visi ir Baškīrijas zemnieki, kas paaudzēm dzīvojuši laukos. Vecmāmiņas brālis bija kolhoza priekšnieks. No tēva puses visi ir celtnieki. Es piedzimu Rīgā un dzīvoju Bolderājā, mācījos 34. vidusskolā, bet no 11. klases aizgāju. Tad apdomājos un pēc vairākiem gadiem vidusskolu pabeidzu tālmācībā.
Pirms desmit gadiem es atklāju neformālās izglītības burvību un sapratu, ka visu, kas man nepatika tā sauktajā formālajā izglītībā, es varu sasniegt citādi. Man ļoti patīk mācīties, bet es mācos, nevis vienatnē studējot materiālus, bet gan darot kopā ar citiem. Izdaru, analizēju, vispārinu. Un izrādās, ka tas ir labi izpētīts izglītības virziens ar dažādām metodēm, un mani tas tā aizrāva, ka es sāku apmeklēt dažādus pasākumus, atklāju, ka Eiropas Savienībā ir programma, kas atbalsta neformālo izglītību, un es tajā iesaistījos. Šobrīd jau pats vadu apmācības programmu par projektu rakstīšanu, atbildību, komandas darbu. Akadēmiskā grāda man nav, toties Agatai ir divi, tā ka uz ģimeni ir gana. Agata Liepājas Universitātē māca spāņu valodu.
– Vai trūkumi tev vispār ir?
– Bija periods, kad daudz pīpēju nikno tabaku un sev stāstīju, ka man patīk pīpēt, bet, līdz ko apniks, atmetīšu. Taču tad es sapratu, ka esmu atkarīgs, jo nevaru atmest tad, kad vēlos. Tas mani sadusmoja, jo es uzskatu sevi par brīvu cilvēku, taču tikai tad, kad sapratu, ka esmu atkarīgais, ne brīvais, spēju saņemties un atmest visus kaitīgos ieradumus. Tas bija milzīgs solis uz priekšu. Tagad man ļoti patīk būt tīram no jebkādām atkarību veicinošām vielām. Daudzus gadus esam arī veģetārieši.
Bija laiks, kad es uzskatīju, ka esmu ļoti mierīgs cilvēks, kuru grūti izvest no pacietības. Bet tad, kad ģimenē uzņēmām audžubērnus, divpadsmitgadīgus spurainus pusaudžus, izrādījās, ka mani var arī pamatīgi nokaitināt. Tolaik likās, ka tas ir grūts laiks, nu jau saku – interesants. Vislabākās attiecības mums joprojām ir ar Oskaru, viņš pie mums nodzīvoja astoņus gadus, nu jau ir savā dzīvē.
– Cik naudas vajag ģimenei, lai dzīvotu, kā vēlaties?
– Uz četriem cilvēkiem mums ir gana ar 800 eiro mēnesī. Ja ir 1000 eiro, tad uzskatām, ka ļoti labi iztiekam.
– Kā pie tevis atnāk nauda?
– Kad strādāju par celtnieku, man naudas netrūka. Sākumā biju palīgstrādnieks, vēlāk jau brigadieris, un tolaik es fokusējos tikai uz naudu: jo vairāk, jo labāk. Bet nauda nav mērķis, nauda ir līdzeklis. Ja šo sajauc vietām, tad pārņem izmisums, jo šo absurdo mērķi nekad nevar sasniegt, visu naudu nevar nopelnīt. Labi, ka vienā brīdī man nāca apskaidrība, ka uz naudu nevajag fokusēties. Bet ko likt vietā? Izrādās, ka var darīt labas lietas bez naudas brīvprātīgi. Un tas dod brīvību darīt to, kas liekas svarīgi tev, nevis kādam, kurš tevi kārdina ar naudu. Sāku darīt to, kas man patīk, proti, vadīt neformālās sabiedrības apmācības. Tas tagad ir mans galvenais ienākumu avots. Tie parasti ir dažādi projekti, ko iesniedzam no biedrības «Radi vidi pats». Daudz darbojos brīvprātīgo kustībā. Jā, ienākumi nav stabili, bet telefona rēķinu un degvielas izmaksu segšanai pietiek. Sieva mani ļoti atbalsta, jo mums saskan vīzija, kā jādzīvo.
– Kas ir tavi domubiedri?
– Biedrība «Radi vidi pats» apvieno aptuveni 20 cilvēku, kas līdzīgi domā, un pieci no viņiem noteikti ir tādi, kas jebkurā laikā nāks un iesaistīsies. Mums ideju netrūkst, un lieliski, ka lielākā daļa no tām arī piepildās. Mums ir ērmriteņu darbnīca, kur katru gadu no savāktām detaļām jeb lūžņiem būvējam jocīgus riteņus, kā arī mācām tos salabot. Prieks, ka aizvien vairāk Liepājas puišeļu garāžās paši labo vai būvē braucamos.
– Vai redzi, kā tavā ietekmē pasaule kļūst labāka?
– Jā! Tikai tas notiek ļoti lēni. Man, protams, gribētos, lai pēc katra labā darbā jau rīt būtu rezultāts, bet tā nav, izmaiņas notiek pamazām. Piemēram, iecere par velo darbnīcu, kas man ienācā prātā, jau ierodoties Liepājā, piepildās tagad, nevis toeiz. Nu ir pienācis laiks, kad pa Liepāju var ļoti ērti un forši braukāt ar velosipēdu.
Pirms daudziem gadiem strādājām ar bērnunama bērniem un rīkojām nometnes «Dabas bērns ir dabas draugs», kur stāstījām arī par veģetārismu un veģetāro ēdienu, bet reti kuru tas interesēja. Patiesībā viņiem vajadzēja uzmanību un mīlestību, nevis runas par atkritumu šķirošanu. Taču tagad, pēc gadiem, viens no šiem bērniem mani uzmeklēja un teica: «Zini, man iešāvās prātā doma pamēģināt veģetāro uzturu!» Vaicāju, kā viņš pie tā nonācis, un puisis atbildēja: «Pats nezinu.»
Tagad es zinu, ka ar varu kādu mainīt pat nevajag mēģināt, jo tas nemaz nav iespējams. Es pats sevī pārmaiņas panāku ar lielām grūtībām, kur nu vēl mēģināt mainīt citus! Bet es varu dzīvot tā, kā man liekas pareizāk, rādīt citiem piemēru, un lai tad katrs pats izlemj, piebiedroties vai ne. Katram ir jāseko savai sirdsbalsij. Cilvēki sāk iedvesmoties, ja viņiem neko neuzspiež.
– Vasarā es tevi satiku Mazirbes pļaviņā, kur tu ierādīji, kā no dzērienu kārbām pagatavot maciņu. Kurš tad tādu izmanto?
– Es! Par tādiem uzzināju pirms sešiem gadiem. Tagad katru gadu pagatavoju jaunu maciņu, un tas kalpo godam. Sākumā es veikalos meklēju skaisti apdrukātas sulu pakas ar uzrakstiem «eko» vai «organic», bet tad attapos, ka rīkojos pavisam aplami: es veicinu patēriņu, lai uztaisītu maciņu! Tagad mēs lūdzam, lai kafejnīcas atdod izlietotās pakas.
Mums Liepājā ir pašapkalpošanās velodarbnīca, kur var izmantot metināmo aparātu un spieķošanas stendu, te cilvēki paši var saremontēt savu velosipēdu vai lūgt palīdzību meistariem. Pāri paliek caurās kameras, tās nav kur utilizēt, bet sadedzināt negribam, un mēs no velokamerām un kociņiem taisām žonglēšanas piederumus: vidū ir bērnu gultiņas redelīte, to aptin ar gumijas lenti, un veidojas žonglēšanas kociņš ar labu saķeri.
Pērn Vides aizsardzības fonds atbalstīja 21 nakts velobraucienu Liepājā. Pirmajā reizē braši izreklamējām savu pasākumu, piedāvājām, ka riteņus aizdosim, jo mums taču ir 10 velospēdi, atstarojošās vestes, megafons… Sagatavojāmies, ka būs kādi trīsdesmit braucēji, un bijām pārsteigti, ka pirmajā braucienā mēs bijām divi simti! Ātri pārplānojām maršrutu, jo tik liels braucēju pulks nevar droši veikt kreisos pagriezienus. Pēc tam cilvēki teica, ka noguruši nevis no braukšanas, bet smaidīšanas. Turpmāk gan tik daudz braucēju nebija, kādi 60–80 dalībnieki. Braucām līdz oktobrim. Septembrī bija gan tematisks brauciens par veselību, gan Dzejas dienu brauciens. Piedalījāmies Eiropas Mobilitātes dienās.
Ērmriteņi ir veids, kā piesaistīt uzmanību labam pārvietošanās veidam. Mums ir meistardarbnīca, un man pašam ir vairāki šādi braucamie. Katru dienu jau ar to ērmriteni nebraucu, bet bērni redz, ka tā var darīt, un sāk paši darboties garāžās. Latvijā ir visi priekšnoteikumi tam, lai pārvietotos ar velo: līdzens reljefs, platas ielas, tie nepiesārņo gaisu un stilīgi izskatās. Ja Somijā var visu gadu braukt, tad taču Latvijā arī tas ir iespējams, it īpaši Dienvidkurzemē, kur sniega ir vēl mazāk!
– Pastāsti par vides objektiem!
– Atkritumu poligona «Ķīvītes» teritorijā pagājušajā vasarā izveidojām skulptūru parku. Organizējām nometni 24 jauniešiem no Polijas, Ukrainas, Gruzijas un Vācijas, un neparastākais bija tas, ka deviņas dienas dzīvojām atkritumu poligonā un pamatīgi iepazinām, kas te notiek: katru dienu no Liepājas reģiona šeit ieved aptuveni 50 kravas visdažādāko atkritumu, šķiroto atkritumu konteineru saturs tiek pāršķirots, no nešķirotajiem iegūst metāna gāzi un ražo elektrību. Šis poligons ir neliels, bet mūsdienīgs. Biju pārsteigts, ka pie kantora dīķī dzīvo pat kokvardes.
– Jūs poligonā arī nakšņojāt?
– Nu nē! Nakšņojām skolā Kapsēdē. Visu dienu strādājām un tad braucām atpakaļ. Poligonā ir milzīgas kaudzes ar sašķirotu plastmasu, koka gabaliem, riepām, un no šiem otrreiz izmantojamiem materiāliem mēs veidojām skulptūras, lai parādītu, ka šīs lietas nav atkritumi, bet gan resursi, ko var radoši pārveidot par iespaidīgiem objektiem, tā teikt – dot iedvesmu vai vismaz likt aizdomāties, ka atkritumu apjoms ir ti-i-ik liels un izeja ir nevis to pārstrāde, bet gan atkritumu samazināšana.
– Kabeļu spolēm arī atradāt jēdzīgu pielietojumu…
– Aizpērn Liepājā notika vērienīga dzelzceļa modernizācija, lika jaunus kabeļus, un tos piegādāja uz lielām koka spolēm. Uzņēmuma vadība pati mūs atrada un teica, ka paliek pāri labas koka spoles, viņi nevēlas tādu labu materiālu dedzināt, vai mēs nevaram izdomāt tām pielietojumu… Mums uzdāvināja 18 dižas koka spoles. Pieaicinājām Liepājas dizainerus un izdomājām, ka jātaisa galdi un krēsli. Tagad galdiņi izvietoti pie Beberliņu ezera, kur izveidota atpūtas zona ar piknika vietām, kā arī veikparku un trasi kokos. Tā ir veiksmīga sadarība starp uzņēmējiem, pašvaldību un nevalstisko organizāciju, apliecinot, ka ar maziem ieguldījumiem var paveikt labus darbus. Mans dēls, atgriezies no skolas pārgājiena, priecīgs stāsta, ka visi priecājas un izmanto šīs atpūtas vietas. Pārsteidzošākais ir tas, ka nevis mēs gājām un lūdzām, sak, nededziniet labas spoles, atdodiet tās mums, bet uzņēmēji paši redzēja, ka ir iespēja dot lietām otro mūžu! Tagad aizvien vairāk uzņēmumu izstrādā ētikas kodeksu, lai viņu bizness nekaitētu ne videi, ne cilvēkiem – lai visiem ir labi. Es nebiju gaidījis, ka tas notiks tik ātri.
– Gan jau tev netrūkst jaunu ideju!
– Jā, ideju tiešām ir daudz: turpināsim nakts velobraucienus, meklēsim aizvien jaunus alternatīvos maršrutus, un es ceru, ka izdosies atrast biedrībai jaunu mājokli ar plašu pagalmu, kur darboties. Man patīk ar cilvēkiem sadarboties, dalīties ar idejām. Man tiešām nav bail, ka kāds nozags manu ideju un izdarīs labāk. Mums nemitīgi ir jāpilnveidojas: ja kaut kur puiši sāks būvēt vēl ērmīgākus riteņus nekā es, kas tur slikts? Ja kāds ātrāk pārķers mūsu ieceri nolikt visiem pieejamā vietā ikvienam pieejamu ledusskapi, kur tie, kam paliek pāri, var ievietot ēdienu tiem, kam nepietiek, – kuram no tā būs sliktāk? Šovasar «Ekotopia» velobrauciena dalībnieki apbrīnoja, cik daudz labas pārtikas var atrast Latvijas lielveikalu atkritumu konteineros. Tiešām sirds sāp, cik izšķērdīgi Eiropā izturas pret ēdienu. Tajā pašā laikā lauksaimnieki apgalvo, ka cilvēkiem trūkst produktu, tāpēc jākāpina ražas, izmantojot pesticīdus, un viņiem vienalga, ka iet bojā daba…
– Kas tevi spārno jaunām zaļām idejām?
– Man apkārt ir ļoti daudz mīlestības, un dažreiz es brīnos, vai tiešām esmu to nopelnījis. Un saprotu: ja man ir tik daudz dots, man jādod pretī vēl vairāk! Mīlestība ir spēks un dzinulis visam.
Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2017