Pašlaik par Latvijā lielāko akmeni atzīts Nīcgales Lielais akmens – tā apkārtmērs ir 31 m, augstums 3,5 m, tilpums aptuveni 170 m3. Vēl divi citi akmeņi, kas bijuši vai nu lielāki, vai apmēram tikpat lieli kā Nīcgales akmens, gājuši zudumā 19. gadsimtā. Viens no tiem bija Grobiņas Bātas Pērkona akmens, otrais dižakmens atradās Latvijas pretējā pusē – Daugavā pie Krāslavas.
Informācija par iznīcināto akmeni Latgalē ir skopa, un to 19. gadsimta beigās sniedzis baltkrievu novadpētnieks un vēsturnieks A. Sapunovs. Viņš publicēja izrakstus no podporučika Debonala dienasgrāmatas, kurā stāstīts, kā 1818. gadā karavīru spridzinātāju komanda tīrījusi Daugavas ūdensceļu, spridzinot un iznīcinot strūgām un plostiem bīstamos atsevišķos lielos akmeņus un akmeņu sakopojumus. 1818. gada 25. oktobrī dienasgrāmatā izdarīts ieraksts, kas latviskā tulkojumā varētu skanēt apmēram šādi:
«Piektdiena, 25. oktobris. Šajā dienā iznīcinājām akmeņu grēdu Daugavas vidū pie Krāslavas. Šo darbu laikā saurbts 16 saženus liels un pusotru saženu augsts akmens, kura līdzenajā skaldnē iekalts seno bruņinieku vairogs, uz kura saule un uzraksts slāvu burtiem: «Lai mana dvēsele nebīstas mana ienaidnieka kā stipra roka labo roku. Svjatopolka pēcnācējs Aleksandrs.» Akmenī tika izveidoti seši caurumi, katrs no tiem sešas četvertes, un saspridzināts sīkās šķembās. Tikai trīs gabali, pusotru saženu lieli, atkrita nesadragāti.»
Pārvēršot metriskajā sistēmā, saspridzinātā akmens apkārtmērs varētu būt bijis 34,1 m, augstums – 3,2 m. Tātad tā apkārtmērs bijis lielāks nekā Grobiņas Pērkona vai Nīcgales Lielā akmens apkārtmērs, bet augstums – mazāks par iepriekš minēto akmeņu augstumu.
Kur tieši atradās Krāslavas akmens? Podporučika Debonala dienasgrāmatā lielā akmens atrašanās vieta nav tuvāk norādīta, tikai vispārinoši teikts, ka akmens atradies pie Krāslavas.
Borisa akmeņi
Pēc iekaluma veida un akmens novietojuma Daugavas gultnē Krāslavas akmens atbilst Baltkrievijā esošajiem tā sauktajiem Borisa akmeņiem, kuros bijis iekalts pareizticīgo krusts un teksts senslāvu valodā: «Dievs, palīdzi savam kalpam Borisam!» Kopumā zināmi deviņi šai grupai pieskaitāmi akmeņi. Daugavas gultnē lejpus Polockas bijuši četri akmeņi. Patlaban pie Daugavas saglabājušies tikai divi Borisa akmeņi – viens Polockā, bet otru, savulaik saspridzināto un noslīcināto Drujas akmeni 2002. gada oktobrī izvilka no Daugavas un novietoja pie Drujkas upes ietekas Daugavā.
Borisa akmeņiem veltītas ļoti daudzas publikācijas, tomēr nepastāv vienots viedoklis par šo akmeņu nozīmi. Pamatojoties uz krustu veidu un burtu rakstības īpatnībām, noteikts, ka Boriss, kura vārds biežāk minēts uzrakstos, bijis Polockas kņazs no 1127. līdz 1129. gadam. Uzskata, ka: uzraksti iekalti kņaza Borisa piemiņai; kņazam dodieties karagājienā un lūdzot Dieva palīdzību; lai norādītu ūdens līmeni Daugavā; akmeņi bijušas savdabīgas navigācijas zīmes un ar iekalumiem apzīmēti kuģniecībai īpaši bīstami akmeņi; akmeņi bijuši Polockas kņazistes robežzīmes; uzrakstus licis iekalt kņazs Boriss, kura valdīšanas laikā kņazistē bijis briesmīgs bads; akmeņi bijuši pagānisko dievu pielūgšanas vietas, tāpēc, cīnoties pret pagānismu, tajos iekalts pareizticības simbols – krusts.
Kur atradies Krāslavas dižakmens?
Jau 1939. gadā Krāslavas skolotājs, novadpētnieks un senatnes pazinējs Ādolfs Pildegovičs arheologam P. Stepiņam bija stāstījis: «Braucot vairākus kilometrus no Krāslavas pa Daugavu uz augšu, sasniedzams akmeņu valnis Daugavā (iešķērsām), kas 1939. gada vasarā, kad Daugavas līmenis bija sevišķi zems, bija labi saredzams. Uz dažiem akmeņiem it kā esot iecirstas zīmes.» Kad 1971. gadā arheologi apsekoja Daugavas krastus, tika saklaušināts, ka pie Balticas, kas atrodas 5-6 km augšpus Krāslavas, esot akmens ar iecirstām zīmēm. Akmeņi tautā saukti par Rakstītiem akmeņiem. Norādītajā vietā Daugavā gan bija josla ar daudziem lieliem laukakmeņiem, tomēr nekādas mākslīgi kaltas zīmes šajos akmeņos tolaik neizdevās ieraudzīt.
Daugavā augšpus Balticas sākas krāčains upes posms, kas tāds ir gan Balticas, gan lejāk esošās Naudīšu sādžas rajonā. Te Daugavā ir vairākas kāpes, atsevišķi lielāki akmeņi, akmeņu sēkļi un saliņas. Zemāk Daugavas straume ir pietiekam liela un stipra, tomēr krāčainu seklumu aiz Naudīšiem līdz pašai Krāslavai Daugavā vairs nav. Daugavas krastos pie Balticas un Naudīšiem vairāki akmeņi ir ar asām šķautnēm, kas liecina, ka tie kaut kad tikuši spridzināti.
Viens tāds kādreiz liels, savulaik saspridzināts akmens atrodas Daugavas salas un sēkļa Kobila lejasgalā upes teces labajā pusē lejpus Naudīšiem. 2006. gada vasarā Daugavas līmenis bija īpaši zems, tādēļ šā akmens paliekas varēja labi apskatīt. Kobila ir paliela, ap puskilometru gara, pat zemiem kokiem un krūmiem apaugusi smilšaina sala. Daugavas straume abās salas pusēs ir pietiekami liela un stipra, tomēr taisnākais Daugavas ceļš ved pa salas labo krastu; pa kreiso pusi upe ap salu met diezgan plašu loku. Vietā, kur sala beidzas, labā krasta straume savienojas ar pretējās puses straumi, metot diezgan asu līkumu. Šajā līkumā kādreiz ir bijis liels akmens, kas saspridzināts. Asajā līkumā, izgriežoties lielajā straumē, lielais akmens šādā novietojumā neapšaubāmi traucēja plostus un strūgas.
Par to, ka akmens noteikti ir saspridzināts, liecina akmens gabalu asās šķautnes un urbumu kanālu paliekas. Spridzinot lielie akmens gabali un mazākas šķembas izsvaidītas vairāk nekā 20 m plašā teritorijā. Daļa akmens gabalu atrodas zem pašreizējā ūdens līmeņa, apauguši aļģēm, tādēļ nebija tuvāk apskatāmi, un spriest par kādu iekalumu esamību ir grūti.
Valstu robežas nosaka pēc akmeņiem
Baltkrievu vēsturnieks V. Varoņins Lietuvas metrikas arhīvā ir uzgājis dokumentus par to, kā 1529. gadā Viļņas Seimā lemts par robežas nospraušanu starp Lietuvas lielkņazisti un Livonijas ordeni tagadējās Krāslavas tuvumā. Nosakot robežu, tās virziens tika apzīmēts šādi: no akmens, kas atrodas Daugavas upē, ar krievu uzrakstu, bet akmens atgādina ķēvi (kobila), iepretim šim akmenim Daugavā ietek upe, kas saucas Kobila. Šī pati robeža 1542. gada aprakstā noteikta šādi: līdz akmenim Kobila, kas guļ Daugavas upē, izkalts ķēves veidā. 1529. gada aprakstā teikts, ka Kobilas upīte iztek no Pļusas ezera, ietek Peresveta ezerā (mūsdienās ezeru sauc par Presvjata ezeru), pēc tam no tā iztek un ietek Daugavā.
Šādam robežupes raksturojumam atbilst mūsdienās par Viļeiku sauktā 12 km garā upīte, kurai ir fiksēti arī vairāki citi nosaukumi, to starpā arī Kobila. Viļeika jeb Kobila tiešām iztek no Pļusas ezera, tad tek pa Presvjatu purviem Latvijas pusē un gar purvaino Prasvjata ezeru Baltkrievijas pusē, lai pēc tam ietecētu Daugavā 300 m lejpus Kobilas salai un saspridzinātajam akmenim. Arī nelielā Viļeikas labā krasta pieteka tiek saukta par Kobilku.
Zīmīgi, ka līdz pat mūsdienām divu upīšu un Daugavas salas un sēkļa nosaukumā ir saglabājies nosaukums Kobila, kā 16. gadsimtā saukts akmens un robežupe. Jāpiebilst, ka vēl divas Daugavas saliņas, kas atrodas augšpus un lejpus Kobilas salai, arī ir saistītas ar «zirdziskiem» nosaukumiem slāvu valodā: Žerebok (Kumeliņš) un Koņok (Zirdziņš).
Zinot, ka pie Kobilas salas esošais akmens noteikti bijis ievērojami liels, ka akmens paliekas atrodas tieši tur, kur, spriežot pēc 16. gadsimta dokumentiem, vajadzētu atrasties Livonijas un Lietuvas lielkņazistes robežakmenim, ka dokumenti stāsta par akmenī iekalto uzrakstu krievu valodā, varētu uzdrošināties izvirzīt hipotēzi, ka 16. gadsimta dokumentos minētais robežakmens Kobila ar uzrakstu krievu valodā un 1818. gadā saspridzinātais milzu akmens arī ar uzrakstu krievu valodā un ģerboni, varētu būt bijis viens un tas pats akmens, kura paliekas tagad atrodas Daugavā Kobilas salas lejasgalā.
Zirdziskie nosaukumi
Kāpēc akmenim bija tāds zīmīgs nosaukums, kas saglabājies cauri gadsimtiem? Iespējams, ka akmens pēc savas formas atgādināja ķēvi vai varbūt akmenī iekaltā ģerboņa sastāvā bija zirga galva. Arī tālāk Latvijā Daugavas tecē ir zināmi akmeņi, kas pēc sava nosaukuma un tradīcijām saistīti ar zirgu un pajūgu, piemēram, Lielais zirgs Bebrulejas krācēs pie Pļaviņām, Jumpravas Dīriķu Velna pajūgs un Daugavas zirgs Doles salas lejasgalā. Vismaz divos gadījumos – Bebrulejas krācēs un Doles salas lejasgalā – šie akmeņi bija nopietns traucēklis navigācijai Daugavā. Arī akmens Kobila. Iespējams, ka tā ir kāda savdabīga, tieši Daugavai raksturīga tradīcija, kas likusi ļaudīm akmeņos saskatīt līdzību ar zirgu un šo līdzību skaidrot teikās un akmeņu nosaukumos.
To, ka kādreiz saspridzināta akmens gabalus ar uzrakstu paliekām var vēl pēc daudziem gadiem atrast un identificēt, apliecina Drujas Borisa akmens palieku atklāšana. Tas ļauj cerēt, ka Daugavas ūdeņi pie Kobilas salas sedz viena no Latvijā lielākā akmens daļas, uz kurām varbūt ir saglabājušās senā iekaluma paliekas.
Juris Urtāns
Publicēts 2007.gada septembrī.