Kad Latvija apceļota krustu šķērsu, kad diži tālu braukt negribas, tad Igaunija ir īstā valsts, ko iepazīt pamatīgāk, it īpaši cilvēkam ar igaunisku uzvārdu. Jau sen ilgojos apskatīt Ziemeļigaunijas stāvo glinta krastu, avotus, kas krīt no milzīga augstuma un sala laikā rada brīnišķas dabas skulptūras – leduskritumus. Šo sapni piepildīt jo īpaši veicināja Jura Smaļinska raksts, kas publicēts «Vides Vēstu» 2006. gada janvāra numurā (Ceļojums gar Ziemeļigaunijas glintu), kā arī Latvijas dabas pētnieku un vienkārši mīļotāju skaistās fotogrāfijas, ko ik pa laikam apskatu portālā http://www.draugiem.lv.
Brauciena maršruts:
Rīga–Valka–Tartu–Peipusa krasts–Jehvi–Toila ~ 400 km
Kāpēc apceļot Ziemeļigauniju
Izcili dabas skati.
Labi autoceļi un veloceliņi, ērtas norādes.
Produkti un pakalpojumi pat par ceturtdaļu lētāki nekā Latvijā.
Var sazināties arī krievu valodā.
Rītausmā sēdāmies mašīnā, brokastlaikā jau bijām Valkā, pēc pusstundas – Otepē. Tartu veicu rituālo kāpienu Toome kalnā, pēcāk apsveicinājāmies ar dižo Peipusu. Jehvi drošības labad lielveikalā iepirkām našķus un ko stiprāku, jo karte liecināja, ka mūsu ceļa mērķis Toila ir mazs miestiņš, tāpēc prognozēju, ka veikalu būs maz un tie paši brīvdienās slēgti. Pēc 400 veikli nobrauktiem kilometriem agrā pēcpusdienā ieradāmies «Toila SPA Hotell», kur izbaudījām tukšo ziemas mēnešu izcili lēto piedāvājumu: pirtis, baseini un trenažieru zāle bez laika ierobežojumiem, barošana kā uz kaušanu trīs reizes dienā un, protams, naktsmājas – tas viss par Ls 75 uz diviem. Dienas gaišajā laikā apguvām Igaunijas dabu, pievakarē pēc vakariņām, kaut gribējās vien bezspēkā iekrist migā, ienirām turku pirts tvaikos, un spēki atgriezās.
Igaunijas ziemeļu daļā atrodas iespaidīgu kembrija un ordovika klinšu virkne – glints. Tas ir apaudzis ar kokiem, tāpēc ziema un pavasaris ir īstais laiks, kad bezlapu periodā to apbrīnot. Glints ir trausls veidojums, tāpēc uz stāvkrasta malas nav ieteicams mīdīties, tikai retā vietā ir izveidota nokāpšana pie jūras. Un arī lejā nav droši, jo var velties akmeņi. Turklāt izcilā Sakas–Ontikas–Toilas glinta aizsardzības nolūkos izveidots Ontikas ainavu liegums, tā ir «Natura 2000» teritorija.
Valastē, kur atrodams Igaunijā augstākais ūdenskritums, pirms dažiem gadiem noasfaltēts ceļš, izveidota autostāvvieta, vītņu kāpnes un ērts skatu laukums, lai lielisko dabas brīnumu varētu vērot bez bailēm. Un cilvēki turp dodas aptuveni tāpat, kā mēs Latvijā dodamies skatīties lapkriti Siguldā. Izrādās, ka Valastes ūdenskritums radies padomju laikos kā meliorācijas blakne!
Planētas vēstures grāmata slāņu slāņiem: aleirolītu slānis, smilšakmens slānis, degakmens, dolomīts, dolomītsmilšakmens… Latvijā neko tādu neredzēsit.
Klints, no kuras gāžas Kāsikvēlijas strauts, ir 54 m augsta. Dabas tēlniecības cienītājiem ir iespēja nokāpt iepretī ūdenskritumam, kas ir ap 20 m augsts. Īpaši skaisti te ir sala laikā, kad krītošais ūdens sasalst lielās lāstekās, un pavasara palu laikā. Taču jārēķinās, ka leduskrituma dižums nav prognozējams, jo ir atkarīgs no sala un atkušņu mijām, bet siltajā laikā – no nokrišņu daudzuma. Te salīdzinājumam: Valastes leduskritums 2009. gada 28. februārī…
…un tā paša gada 8. martā..
Esmu pateicīga liktenim, ka izdevās iepazīties ar Ziemeļigaunijas slavenāko gidu, pārliecinātu zaļo un ģeologu Ennu Kaisu. Viņš ne tikai pastāstīja par Zemes dzīļu brīnumiem, bet arī parādīja paša veidoto minerālu un fosiliju muzeju, kas atrodas raktuvju muzeja telpās. Ja vēlies iepazīt šo novadu gudra vietējā gida pavadībā, sazinies ar Ennu: .
Igauņi nevis raud par izbojāto ainavu, bet gūst no terikoniem prieku un bauda ziemas priekus kā Otepē vai Gaiziņā.
Kohtlanemme ir vieta, kur iegūst degošo akmeni. Degslāneklis jeb degakmens ir sīkgraudains nogulumiezis; tā vērtīgākā daļa ir kerogēns, kas pēc ķīmiskā sastāva ir ļoti līdzīgs naftai. Tas veidojies pirms 450 miljoniem gadu no dzīvnieku un augu atliekām. Pašlaik Igaunijā 95% elektroenerģijas iegūst, dedzinot degakmeni. Tomēr Eiropas Savienība pieprasa mitēties izmantot šo vietējo fosilo kurināmo, kaut TEC skursteņi tagad esot aprīkoti ar labiem filtriem un apkārtnes flora acīm redzami esot atkopusies. Tā kā degakmens slāņi mijas ar nedegošiem minerāliem, tos šķiro: degakmeņus aizved un sadedzina enerģijas ieguvei, nedegošos minerālus uz konveijera sieviešu rociņas atlasa no degošajiem, un tie veido varenus kalnus terikonus. Tagad degakmeni iegūst pāris metru dziļumā un pazemē pat nelien.
Kohtlanemmē ir vienīgais degakmens raktuvju muzejs Igaunijā. Nokāpjam pazemē – aptuveni viena stāva dziļumā – un apgūstam raktuvju strādnieku ikdienu. Pērn no 30 tūkstošiem apmeklētāju pieci tūkstoši bija no Latvijas. Lai atrastu šahtu parku–muzeju, vispirms jāatrod Kohtlajerve, jābrauc pa tās galveno ielu gandrīz cauri visai pilsētai un jāseko brūnajām norādēm. Arī Kohtlanemmei nākas izbraukt cauri un pa meža ceļu doties tālāk. Mans ceļabiedrs šaubās, vai neesam apmaldījušies, bet es kā Šerloka Holmsa mazmeita viņu pārliecinu, ka raktuves nevar atrasties miesta vidū.
Raktuvju muzejā tikām apģērbti, kā ogļračiem pienākas, un kāpām pazemē – kādus 10 m. Mums rādīja, cik primitīvi – ar spridzināšanu un rokām – degakmeni ieguva senāk; varējām izmēģināt kalnraču darbarīkus, redzējām, kā darbojas degslānekļa ieguves kombains, pavizinājāmies ar pazemes vagoniņiem. Ar baļķiem nostiprinātie garie šahtas tuneļi, vietām pustumsa, vēss un mitrs gaiss, ūdens pilēšana no šahtas griestiem… Brr! Man tomēr labāk patīk veseļoties ogļraču kūrortā nekā cilāt cirtni.
Feini – arī te ir velotransports!
Toila atrodas aptuveni 200 km gan no Tallinas, gan Sanktpēterburgas. Jau pirmsrevolūcijas laikos uz šejieni vasarās brauca krievu inteliģence, bet no 1935. līdz 1940. gadam te atradās prezidenta Konstantīna Petsa vasaras rezidence.
Šis deviņu stāvu milzenis ir «Toila SPA Hotell», kas 1980. gados būvēts kā sanatorija raktuvju strādniekiem. Vēl joprojām te ir augsta līmeņa medicīniskā aprūpe un tagad arī ļoti labs SPA – paši pārbaudījām.
Ziemas dārzs «Toila SPA» centrā. Rehabilitācijas centra interjera autors ir pārliecināts zaļais, tāpēc visi apdares materiāli šeit ir dabiski: koks, flīzes, krāsas no dabīgiem pigmentiem…
Iedomājieties šādu ainu: pie sanatorijas mūsu pašu Cīrulīšos, Baldonē vai Tērvetē mūsdienās stāv aptuveni 100 automašīnu… Neticami? Toila ir tieši tāds mazs miestiņš, un uz turieni brauc ne tikai igauņi, bet arī skandināvi un krievi. Visvairāk izbrīnīja tas, ka Krievijas pilsoņi var aizbraukt līdz Narvai, bez lielām pūlēm nopirkt Igaunijas vīzu nedēļai un sanatorijas autobuss viņus atgādā uz Toilu. Kā teica igauņi, kaut valstī ir krīze, tā nav manāma 50 km attālumā no robežas. Taču igauņus Krievzemē gan tik viegli nelaižot.
Noderīgas adreses tīmeklī:
degakmens raktuvju muzejs http://www.kaevanduspark.ee;
rehabilitācijas centrs «Toila SPA»: http://www.toilaspa.ee;
Anitra Tooma
Publicēts 2009.gada aprīlī.