Lieliska diena: spoži spīd saule, pūš liegs vējiņš, Raunas upē urdz straujš pavasara ūdens, un krastmalas kokos čivina putni. Pāris metru tālāk, stāvajā nogāzē pie kraujas, ir Tanīsa pilskalna ala, kur vēlos nokļūt, lai izdarītu dažus fotouzņēmumus. Viens neuzmanīgs solis, un es šļūcu tuvāk kraujas malai, taču paveicas, un no piezemēšanās aukstajos marta ūdeņos mani glābj krūmu puduris. Neliela epizode, kurā Dabas māte norāda: «Cilvēk, nesper savu kāju, kur neesi aicināts!» Taču pirms nepilniem desmit gadiem kādam pārgalvim mēģinājums nokļūt apskatei slēgtajā Siguldas Velnalā beidzās traģiski – puisis paslīdēja, nokrita no kraujas un gāja bojā. Tolaik tapa pamācoši raksti avīzēs, uz sanāksmēm pulcējās speciālisti, bet situācija saistībā ar piekļuves ierobežošanu Latvijas pazemes bagātībai nav mainījusies.
Vai alas drīkst būt tūrisma objekts? Ciktāl viesošanās alās var būt bīstama šiem unikālajiem objektiem, cik – pašiem tūristiem? Atbildi ir grūti sniegt, bet dabas draugi nešauboties saka: neierobežota un patvaļīga tūristu viesošanās alās šo noslēpumaino pazemes brīnumu drīz vien var padarīt par parastu, tumšu caurumu zemē.
Taču, lai cik tas pretrunīgi būtu, viens no Latvijā populārākajiem tūrisma objektiem ir tieši Gūtmaņala Siguldā. Populārā-ko vidū ir arī Liepas Ellīte Cēsu rajonā, Abavas Velnala Tukuma rajonā un Riežupes smilšu alu labirints Kuldīgas rajonā. Šīs un vēl vairākas citas alas ir cilvēku apgūtas un daudzu acīs pat zaudējušas savu pirmatnējo pievilcību, tāpēc nu tiek meklētas mazāk populārās, kur vēl var iegūt piedzīvojuma garšu un apmierināt kāri pēc nezināmā.
Apstājies laiks
Alu pētnieki Latvijā ir atraduši gandrīz 300 pazemes caurumu: sākot no pāris metru dziļām nišām līdz iespaidīgiem labirintiem vairāk nekā 300 m garumā ar plašām zālēm, neskaitāmiem atzariem un pat pazemes upēm un ezeriņiem. «Dziļi alās nav gadalaiku maiņas. Tur ir viena nemainīga temperatūra. Alās nav ne vasaras, ne ziemas, nav ne rīta, ne vakara. Alās ir mūžīga nakts. Alās nav ne lietus, ne sniega, ne vēja. Alās ir nemainīgs gaisa mitrums, niecīga gaisa kustība. Alās nav skaņu. Šajā pasaulē nenokļūst radioviļņi un kosmiskais starojums. Alas ir unikālas dabas laboratorijas,» – tā 1993. gadā rakstīja pazīstamākais Latvijas alu pētnieks Guntis Eniņš. Un šis ir precīzs apraksts tam, kas cilvēkus vilina pazemē: neparastais, neikdienišķais un noslēpumu pilnais… Taču nekādas saistības ar pārdabiskiem spēkiem, kā varētu cerēt pēc Velnalu vai Svētmeitu nosaukumiem, te nav. Vienkārši ģeoloģiskie procesi: sufozijas alas, kuru izveidošanās vaininieki ir avoti un strauti; karsta alas, kas veidojušās, pazemes ūdeņiem izšķīdinot dažādus iežu; abrāzijas alas, ko veidojis jūras viļņu triecienspēks; tektoniskās alas, kas veidojas Zemes spēku iedarbības rezultātā. Latvijā sastopami visi šie alu veidi, un tās visas ir saudzējamas kā unikāli ģeoloģiski objekti, zooloģiski un botāniski minirezervāti, arheoloģiski un vēstures pieminekļi.
Kā kaitēt alai?
Biologs uz šo jautājumu sniegs vienu atbildi, ģeologs citu, bet vēsturniekam būs savs viedoklis. Taču pirmais, kas krīt acīs, ir skrāpējumi. «Te biju es…», «Linda, es mīlu tevi!», «Saša», «Uldis Amoliņš. Dziļā cieņā» un milzums daudz dažādu gadskaitļu. Grafomānija jeb vēlme šādā necienīgā veidā atstāt savu vārdu vēsturē nodara milzīgu postu alām. Skrāpējumi var izpostīt gadsimtiem vecas, ar mītiskiem noslēpumiem saistītas zīmes alu sienās. Tā, piemēram, Limbažu rajona Salacgrīvas apkārtnē Lībiešu upuralas sienā konstatēts visvecākais datētais alu iegravējums Latvijā – 1664. gads. Bet Cēsu rajona Patkula alā, kur Ziemeļu kara (1700-1721) laikā slēpās vācu barons Patkuls, sienā iegravēts dzimtas ģerbonis, ko pēc uzmanīgas pētīšanas manīju arī šoziem. Un ja nu alu apmeklē kāds, kuram niez nagi ieskrāpēt kaut ko citu? Unikālā vēstures liecība ir zudusi uz visiem laikiem. Šī skrāpēšanas mānija ir nereti apbrīnojama savā apņēmībā: uzraksti ir ne tikai viegli pieejamās vietās, bet pat uz klintīm, kur piekļūt varētu tikai alpīnists, izmantojot drošināšanu. No skrāpētājiem visvairāk cietusi, protams, ir Gūtmaņala, bet pagājušā gada rudenī pirmo uzrakstu manīju arī uz unikālās Lielās X alas (Valmieras rajonā) ārējās sienas. «Katra senburta jeb petroglifa atradums ir zinātnei un kultūrvēsturei nenovērtējams dārgums ne tikai Latvijas, bet visas cilvēces mērogā. Tāpēc, izdarot alas sienās skrāpējumus, lai tur atstātu savus ierakstus, cilvēks izdara noziegumu. Šodienas klinšu aprakstītājus varētu salīdzināt ar suņiem, kuri ar savu orgānu iezīmē vietu, cik tālu bijusi drosme aiziet,» rakstīja Dabas retumu krātuves veidotāji. Starp citu, viens no interesantākajiem objektiem uzrakstu ziņā ir klintis pie Rauņa – šī vieta mistiķu vidū ir īpaši iecienīta. Ko sātana pielūdzēji uz sienas uzskrāpē, to viņu pretinieki mēģina notīrīt. Šāda intensīva iedarbība klinti nenoliedzami bojā.
Nemodini sikspārņus
Taču, pat tikai ieejot alā, cilvēks tai var nodarīt lielu postu. Ala ir mājvieta unikāliem augiem un saudzējamiem dzīvniekiem, no kuriem pazīstamākie ir dažādu sugu sikspārņi. Sevišķi nevēlami līst alās ir ziemā, kad sikspārņi ļāvušies trauslam ziemas miegam: no cilvēka izdalītā siltuma temperatūra alā paaugstinās, mazais lidonītis pamostas un pēc tam vairs nespēj aizmigt, taču baroties ziemā tam nav ar ko, jo kukaiņu nav. Savulaik dolomīta iežos esošajās Sikspārņu alās (Cēsu rajons) lielā skaitā ziemoja sikspārņi, bet nu pētnieki par tiem var runāt tikai pagātnes formā.
Alās sastopami arī augi, lielākoties gan dažādas sūnas un ķērpji. Lai arī pēc izskata necili, tie ir ārkārtīgi vērtīgi Latvijas floras pārstāvji. Visbrīnumainākais no tiem ir spulgsūna, kas gan saglabājusies tikai dažās cilvēku neskartās alās, – šī sūna tumsā zaigo kā vecs zelts. Tā ir ļoti jutīga un prasīga pret apkārtējo vidi un daudzās alās tieši cilvēku klātbūtnes dēļ jau izzudusi.
Pētnieki klusē kā spiegi
Taču nosargāt alas no pārlieku lielas cilvēku uzmanības ir maz iespēju – neba pie katra pazemes cauruma noliksi sargu. Tāpēc ir jāsāk ar sabiedrības apziņas maiņu. Lai pasargātu alas no neapzinīgajiem tūristiem, vērtīgāko alu atrašanās vietas tiek slēptas. Tā G. Eniņš 1989. gadā atrastās unikālās «X alas» ilgi sargāja, tikai speciālistiem atklājot to atrašanās vietu. Tomēr pēdējos gados informācija par šīm alām jau atrodama populārākajos tūrisma ceļvežos internetā un «Jāņa sētas» kartēs. Un tas nenoliedzami darījis tām postu: pagājušajā rudenī uz alas sienas atradu pirmo skrāpējumu, bet tās priekšpusē mētājās plastmasas pudeles.
Bluķis uz galvas
Taču ir arī piemēri, kā alas var padarīt par sakārtotu un pieejamu tūrisma objektu, proti, Gūtmaņala un alas Skaņākalna dabas parkā. Ap tām izveidota sakārtota tūrisma infrastruktūra, celiņi, un ekskursanti uz tām plūst straumēm. Manuprāt, būtu jāturpina popularizēt šos objektus, izmantot tos kā iespēju izglītot jauniešus par Latvijas dabas bagātībām. Uz īpašajām alām cilvēkus vest gidiem tomēr vajadzētu atturēties, turklāt – arī pašu tūristu labā. G. Eniņš īpaši piemin Sikspārņu alas, kas ir veidojušās dolomītā, tāpēc ļoti trauslas un apmeklētājiem bīstamas. Pētnieki tajās iekšā dodas pa vienam un pārvietojas ļoti uzmanīgi. Taču pilnīgs pretstats ir skolēnu ekskursijas: pie alas piebrauc pilns autobuss ar bērniem, kas, cits citu pārkliegdami un grūstīdamies, metas iekšā alā, – cik tur vajag, lai kādam uz galvas uzkristu nestabils dolomīta bluķis.
Liepas Ellīte Cēsu rajonā ir visspilgtākais piemērs tam, kā cilvēks var kaitēt alai: no kāpelēšanas noplicināta virsma, ar uzrakstiem saķēpātas sienas, bet pati ala un tās apkārtne pilna ar atkritumiem. Alā dzīvojošās vardes par mājvietu izvēlējušās stikla burku atliekas. Arī Svētavota ala Cēsīs ir baiss piemērs tam, kā dabīga ala tiek civilizēta tiktāl, ka zudusi tās burvība: ala ir aizbūvēta, grava labiekārtota, bet avota ūdens tiek pārdots par naudu…
Paldies par sadarbību alu entuziastam Indulim Krauzem!
Rakstā izmantota informācija no mājaslapas http://www.alas.lv
Maija Pētermane
Publicēts 2008.gada martā.