Nepilnus trīsdesmit astoņus gadus ilgu mūžu neviens nenosauks par garu. Parasti mums atvēlēts krietni vairāk, lai paspētu izdarīt visu, kas cilvēkam virszemes dzīvē paveicams, – iegūtu izglītību, izveidotu ģimeni, laistu pasaulē bērnus, centīgi strādātu un tad… pamazām laistos no kalna lejup, baudot līdzšinējās darbošanās saldos vai sūros augļus. Tomēr visus Dievs neapbalvo vienādi. Gadās, ka kādam iedota tikai puse no cita līdzgaitnieka mūža garuma, tomēr viņš dzīvo daudz ātrāk, uzmirdz daudz spožāk un atstāj aiz sevis izcilus darbus – gluži kā meteors zeltītu svītru tumšās debesīs. Šis būs stāsts par vienu no tādiem cilvēkiem – par botānikas Barontēvu dēvēto dabas pētnieku Jāni Ilsteru.
Pēkšņi aizejot no dzīves, bez maza brītiņa trīsdesmit astoņi bija mūsu atmodas saucējam, izcilajam pedagogam un latviešu valodas kopējam Atim Kronvaldam (1837–1975), kurš nomira Vecpiebalgā. Tikpat – viņa novadniekam, vestienietim Jānim Ilsteram (1851–1889). Interesanti – abi šie vīri bija skolmeistari, abus aizrāva dabas pētniecība un latvisku jaunvārdu veidošana, kā arī folkloras vākšana un rakstu darbu sacerēšana. Domājams, ka Kronvalds ar Ilsteru satikās gana bieži, jo abi centīgi apmeklēja skolotāju konferences, ar priekšlasījumiem piedalījās zinātniskos vakaros un atbalstīja savu pagastu biedrību aktivitātes, kopīgi rakstīja «Botānikas vārdnīcu». Turklāt abi, savu līdzgaitnieku ieskatos, visdrīzāk, bija drusku ķerti. Aizrāvušies ar pedagoģiju, zinātni un pētniecību, nostrādājās līdz galējam spēku izsīkumam un nomira sirds mazspējas dēļ.
Piedzima ar vāju veselību
Domās iztēlojos Vestienas pagasta zemnieku mājas Gretes 19. gadsimta viducī, kur 1851. gada pašā ziedoņa laiciņā jaunajā Ilsteru ģimenē klusai, kautrīgai mātei atskrēja puika, otrais bērns Jānītis (pēc viņa esot dzimuši vēl pieci, turklāt, domājams, ka pirmā bijusi meitene, jo Gretes vēlāk kļuva par Jāņa dzimtmāju, kā parasti notika ar vecākajiem dēliem). Augsta, gleznaina vieta pašā Vidzemes sirdī, kur slejas sirmais Gaiziņš un palejās kā Dieva acis spīguļo zili ezeri. Dakteru toreiz laukos īsti nebija un, ja arī atradās, tad diezin vai tik zinoši, ka spētu noteikt precīzu diagnozi slimībai, kas kopš mazotnes uztrauca puisīša vecākus. Kaut kas ar viņu labi nelikās, tāpēc, lai pasaudzētu, Jančuku nesūtīja smagākos darbos kā citus zemnieku bērnus, viņš drīkstēja izvēlēties, ar ko nodarboties, lai īsinātu garo laiku. Skaidrs, ka tuvākā apkārtne, tās košās dabas neskaitāmie noslēpumi vilināt vilināja sapņaino zēnu ar zilajām acīm un kuplo, gaišo matu ērkuli, kas veidojās skaistos viļņos. «Īsts eņģelītis,» droši vien priecājās saimes sievietes, labprāt ierādīdamas zinātkārajam puikiņam savas zemnieču gudrības: kuru zālīšu novārījumā vilna krāsojama, kuras noderīgas veselības kopšanai, bet kuras – pirtsslotām vai zāļu vanniņām.
Kauns runāt latviski
19. gadsimta vidus pieminams kā laiks, kad laukos dzīvojošie latvieši vēl tikai pirms pārdesmit gadiem bija saņēmuši uzvārdus. Tiesa, kaut kur tālu tālumā, svešajā Tērbatas pilsētā, kur atradās augstskola, kurā izglītojās pirmie latviešu tautības studenti, gaisā jau virmoja pirmās atmodas vēsmas (lai pieminam Alunānu, Valdemāru, Baronu, vēlāk arī Kronvaldu, Māteru, Brīvzemnieku un citus), taču pagāja vēl ilgs laiks, kamēr «atmosties» iekustējās lielākā tautas daļa, kas, Kronvalda vārdiem runājot, «saldi snauda garīgā tumsībā». Krišjānis Valdemārs aicināja savus piekritējus: «Sniedziet jūs, kam Dievs līdzējis pie gaismas tikt un tās gudrības saules spīdumu baudīt, sniedziet jel saviem brāļiem tumsībā roku un velciet tos gaismā!» Gaisma – zināšanas. Gaisma – «glītošanās», kā tolaik par mācīšanos teica, jo, lai latviski izteiktos, pietrūka ļoti daudzu vārdu. Neaizmirsīsim, ka mūsu mīļā latviešu valoda pirms pārsimt gadu tika turēta lopu, bauru valodas statusā. Un liels kauns bija tiem, kuri tajā sarunājās un neprata vāciski, t.i., nepārvaldīja «kungu mēli».
Kāpēc putniem un puķēm nav vārdu?
Mazais puika no Gretēm, kas atradās tik augstu, ka gandrīz pieskārās pār kalnieni slīdošo mākoņu maliņām, saprotams, arī nerunāja vāciski, vismaz savas dzīves pirmsākumos ne. Toties viņš sarunājās ar putniem, kuru balsis ātri iemācījās atšķirt un atdarināt, ar zālēm un puķēm, kuras atrada un rūpīgi aplūkoja piemājas pļavās. Pavasarī, tiklīdz Vestienas gravās nokusa sniegs, parādījās pirmās… kas tās bija par puķītēm ar neparasti zilām ziedlapiņām un smaržīgu, dzeltenu vainadziņu viducī? Kā tās latviski sauca? Bībelē lasīt zēns no mātes bija ielauzījies, pat mācītājs atzina – gaiša galva, bet kur lai meklē puķu nosaukumus? Vai tāda grāmata vispār pasaulē atrodama? Māte teica – neesot. Bet tā taču skaidra netaisnība, kas noteikti jālabo! Jo koki, krūmi un ziedi paša mīļā Dieva radīti. Kā tad bez vārdiem?!
Latviešiem nepieciešami gaiši prāti
19. gadsimta sākumā tautas izglītības sistēma Baltijā vēl tikai veidojās, un lauku bērni visu nelielo apmācību saņēma mājās. Latvietis tikai muižas kalps, priekš kam viņam zināšanas? Sēžot pie skala uguns un čakli vērpjot, aužot vai ko tamlīdzīgu darot, lūgšanas, baušļus un baznīcas dziesmas mātes bērniem sauca priekšā tik ilgi, līdz viņi tās iegaumēja un varēja bez misēšanās mācītājam pārklaušināšanas reizēs atskaitīt. Ap to laiku, kad skološanās kļuva aktuāla Ilsteru Jānim, Vestienā darbojās draudzes skola, kuru viņš pavisam neilgi apmeklēja. Pēc tam – no 1864. līdz 1868. gadam – mācījās pārdesmit kilometru attālajā Ērgļu draudzes skolā pie Cimzes semināra absolventa, vēlāk ievērojamā latviešu pedagoga Ādama Tērauda. Uzsākot skolotāja gaitas, šis vīrs rakstīja: «Priekš tās latviešu tautas labuma lai ir visa mana dzīvošana šinī draudzē…» Labi nostādīto mācību dēļ Tērauda pārvaldītā Ērgļu skola bija izslavēta visā Vidzemē, uz to plūda audzēkņi no malu malām, un klasē, pēc zināšanām tiecoties, sēdēja ne tikai zaļi jaunekļi, bet arī trīsdesmitgadīgi vīri. Par ko talantīgs pedagogs kļūst padsmitgadīga audzēkņa acīs? Par atdarināšanas vērtu paraugu, iedvesmotāju un, protams, darbaudzinātāju. Savukārt skolotājs nevarēja nepamanīt klusā Ilsteru Jāņa patiesi lielo kaislību – dabas pētniecību, kuru veicināja visiem spēkiem, ierādīdams, kā kaltējami augi un veidojami herbāriji, un neatlaidīgi mudinādams turpināt izglītošanos. Kaut vai pašmācībā, ja nepietika līdzekļu augstām skolām vai arī piekliboja veselība. Latviešiem taču nepieciešami gaiši prāti! Skolotājs Tērauds to saprata un gan jau tieši par savu dedzību samaksāja ar vietas zaudēšanu – 1869. gadā, sanīdies ar Ērgļu baronu Tranzē, viņš bija spiests pamest labi iesākto darbu un atstāt Ērgļus, taču ar savu talantīgo audzēkni arī turpmāk jo bieži sazinājās. Turēdams rokās Ilstera sarakstīto pirmo botānikas mācību grāmatu latviešu valodā «Botānika tautas skolām un pašmācībai» (izdota 1883. gadā), Tērauds nekavējās ar cildinājumu: «Man tik bija, tāpat kā vēl tagad ir liels prieks par šo tik jauko botānisko grāmatu, kuru turēju un turu par jo svarīgu, ievērojamu soli latviešu zinātniskās literatūras veicināšanas ziņā.»
Laipns, labprātīgs un piemīlīgs pret ikkatru
Gadus trīs Jānis Ilsters strādāja Iršu vācu kolonijā par mājskolotāju, līdz 1871. gadā, nokārtojis eksāmenus, Cēsu apriņķa skolu pārvaldē saņēma pagastskolotāja tiesības. Līdz augstskolai viņš netika, kaut visdrīzāk to vēlējās, toties nelaida garām iespēju izglītoties pašmācības ceļā. «Cilvēks sastāv no miesas un gara, un abi cieši savienoti. Kad viens cieš, tad arī otrs cieš, kad viens jūsmu jūt, tad arī otrs to jūt jeb, kad miesa nīkst, tad arī gars nīkst,» vēlāk, jau nobriedušā vecumā rakstīja Ilsters. Viņa miesa bieži cieta no neveselības, bet gars visu negaro mūžu slāpa pēc arvien jaunām un jaunām zināšanām. Vai arī pēc mīlestības, ģimenes, bērniem? To mēs nezinām, kaut grūti iedomāties, ka kāds to nevēlētos. No skata Jānis esot bijis glīts cilvēks ar «maigi mīlīgu» seju un kupliem kviešu krāsas matiem, turklāt ar patīkamu raksturu. Kaudzītes Matīss, kurš 1924. gadā izdeva savas «Atmiņas no tautiskā laikmeta» un, starp citu, nemaz nebija knašs uz savu laikabiedru slavēšanu, atzina: «Ilstera dzīves un darbības gados viņš piederēja pie pašiem ievērojamākiem un pirmākiem tautas darbiniekiem», pēcāk piebilstot: «Runājot kā par cilvēku vispāri, jāsecina, ka par viņu palika gan ikkatram mīļas atmiņas, kas vien ar viņu ticis pazīstams. Viņš bij skaitāms pie tiem cilvēkiem, uz kuriem neviens netur naidīga prāta, bet kurus drīz iemīlē visi un nekad neaizmirst, – laipns, labprātīgs un piemīlīgs pret ikkatru. No viņa paklusās izturēšanās vajadzēja domāt, ka viņš pavisam nespēj pāriet ar savām jūtām ātrumā un dusmoties, kas laikam arī bij un palika patiesība. (..) Daudz viņš no sevis runāt nemēdza. (..) Bet valoda pagriezās arvienu un kā nemanot pie viņa ļoti mīlamās botānikas zinātnes.»
Kā lai mūsu maziņie pavada savu laiku?
Skolotāja darbs botānikas entuziastam sagādāja patiesu prieku, jo viņš bija, kā vēlāk izteicās draugs Āronu Matīss, «dzimis pedagogs». Pedagoģiska rakstura pārspriedumos, kurus publicēja vairākas avīzes, Ilsters uzsvēra, ka zināšanas bērniem vēlams sniegt rotaļu formā, tādējādi mācības padarot patīkamas un pievilcīgas. Šim nolūkam izmantojama tautas folklora – pasakas, mīklas un tautasdziesmas –, kā arī zīmējumi, putnu balsis. 1889. gadā žurnālā «Austrums» publicēts raksts «Kā lai mūsu maziņie pavada savu laiku?» ar apakšvirsrakstu «Kur nav darba, tur ir nedarbi», kurā uzsvērts tieši šis aspekts. Vairākus gadus Jānis Ilsters nostrādāja Rīgas apkaimes Ozolaines bērnu patversmē, kādu brīdi arī Vestienas un Liezēres skolās. Bērni savu skolmeistaru tā iemīļojuši, ka nav gribējuši laist prom pat brīvdienās. Taču – veselība, veselība… Kaut tā būtu labāka, tad varētu kalnus gāzt! «Savas skolotāja darbības neatstādams, viņš centās arvienu dziļāk un dziļāk iedibināties savā vismīļākā botānikā, klusām darbodamies arī kā dzejnieks, bet nerādīdamies ar to daudz gaismā,» rakstīja Kaudzītes Matīss.
Dod vārdus augiem: pienenīte, mežrozīte, purene…
Kā minēts atmiņās, Kaudzīte kopā ar Ilsteru devušies dažā labā ekspedīcijā jeb «dabas pētnieciskā gājienā» arī pa Piebalgas laukiem un mežiem. Visdrīzāk, tas noticis ap 1880. gadu, kad Ilsters loloja sapni sagatavot un izdot botānikas grāmatu skolu vajadzībām. «Viņš žēlojās, ka netiekot nekādā skaidrībā ar dažādu svešāku lauku puķu un citu augu nosaukumiem, kur gandrīz ikkatrai draudzei un pat vēl mazākiem apgabaliem esot citādi nosaukumi. Šai ziņā viņš vēlējās dzirdēt, kā sauc manā apvidū šo vai citu stādu,» rakstīja Kaudzīte. «Tas nu bij tāds dabas pētniecisks gājiens, kurā es daudz ko dabūju redzēt un dzirdēt no Ilstera prašanas stādu zinātnes lietās. Viņš tur atrada puķi pēc puķes, visādas lapas un zāles, pastāstīdams par ikkatru ne vien viņu zinātniskos nosaukumus, bet arī zinātnisko nozīmi.» Botānikas entuziasts esot ļoti priecājies, kad kādam augam, kuram līdz tam nav bijis zināms latviskais nosaukums, tāds atradies. Ja neatradās, izdomāja pats: pienenīte, gundega, rudzupuķe, kaķpēdiņa, purene, mežrozīte… Viņa savāktie augu, putnu un dzīvnieku latviskie nosaukumi apkopoti un iespiesti Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājumos 1884. un 1885. gadā.
Biedrību spēks
Rīgas Latviešu biedrības nodibināšana 1868. gadā un tās pirmās aktivitātes rosināja latviešu sabiedriskās dzīves uzplaukumu. «Sevišķs, neizskaidrojams aizgrābtības spēks», kā to raksturoja Kaudzītes Matīss, vienoja inteliģentos tautiešus zem nacionālās kopības karoga. Ar skubu gan laukos, gan pilsētās uzradās aizvien jaunas latviskas biedrības. Tas lika saausīties Baltijas guberņas vāciešiem, kuri, savas avīzes «Rigasche Zeitung» redaktora J. Ekarta vārdiem izsakoties, uzskatīja, ka «latvieši ir tik neattīstīti, ka viņiem kaitē pat mazākā izglītības deva». Tajā pašā laikā vācbaltiešu nonicinātie «bauri» cits pēc cita pierādīja, ka tiekšanās pēc izglītības nes bagātīgus augļus. Jau būdams pie mūžības sliekšņa, Jānis Ilsters savam draugam, Vietalvas skolas priekšniekam Jurim Kalniņam rakstīja: «Vai ar zemkopības biedrības dibināšanu jau kādu soli esat uz priekšu? Zemkopības biedrībām nākamībā būs lielu lielais svars.»
1845. gadā Rīgā nodibināja Rīgas Dabaspētnieku biedrību (Rigaer Naturforscher Verein), kas bija visīstākais vācu iestādījums, kurā diezin vai bija paredzēta vieta arī latviešiem. Apstiprinošas ziņas atrodamas presē, kur vēstīts, ka «Rīgas Dabaspētnieku biedrība visus interesentus neuzņēma savējo vidū, jo tur lielākoties darbojās vācbaltu pārstāvji» («Brīvā Latvija», Nr.26 12.07.2003). Kā šajā slēgtajā organizācijā 19. gadsimta astoņdesmitajos gados iekļuva mūsu Jānis Ilsters? Visticamāk, pierādīdams un ar darbiem apliecinādams savas izcilās dotības. Kā Vestienas lauku puisis jutās augstprātīgo Rīgas kolēģu vidū? To mēs varam tikai minēt, taču skaidrs, ka pirmajā vietā viņam noteikti bija darbs, nevis jūtu peripetijas. Ilsters piedalījās skolotāju konferencēs ar referātiem un čakli rakstīja avīzēm. Viņa augu pētniecībai un arī pedagoģijai veltītie apcerējumi parādījās «Baltijas Vēstnesī», «Dienas Lapā», «Balsī», «Rotā» un «Austrumā». Par autora zināšanu daudzpusību varam spriest pēc virsrakstiem: «Kārklu rīkstīšu audzināšana», «Veco latviešu puķu dārziņš», «Ap Jāņu laiku», «Daži dārzun zemkopības jautājumi», «Par dabas vēsturi mūsu tautas skolās» un tā tālāk. Daļu no šiem rakstiem publicēja jau pēc autora pāragrās nāves, kas pārvilka svītru daudzām iecerēm, to skaitā zemkopības laikraksta «Latvijas Zemkopis» izdošanai.
Līdzdalība Dabaspētnieku biedrībā Jānim Ilsteram ļāva piekļūt biedrības fondiem un bibliotēkai. Grāmatas par dabas pētniecību bija retums, tāpēc arī ļoti dārgas, bet tajās apslēptās zināšanas – neizmērojams dārgums! Aktīvi veidojās botāniķa personisko grāmatu krājums – kā nu bez tā? Pēc Jāņa Ilstera aiziešanas, Āronu Matīss, rakstot par draugu, norādīja, ka viņš savas dzīves laikā sakrājis ļoti bagātu bibliotēku, kurā bijuši ne tikai vispārēja rakstura darbi par botāniku, ģeoloģiju, kultūraugiem, augu kultivēšanu u.c., bet arī visi ievērojamākie teksti par šiem jautājumiem, kas attiecās uz Baltiju. Blakus zinātniskiem iztirzājumiem pētnieks neaizmirsa arī dzīves praktisko pusi, prātoja par to, kā ar augu kultūru uzlabošanu vairot zemnieku ienākumus. Ik uz soļa taču atradās iespēja kaut ko progresīvu ieviest! Kaudzītes Matīss atminas, kā, nejauši paņēmis zāļu sauju no siena gubas, Ilsters to sadalījis vairākās daļās. «Viena ceturtdaļa šai pļavā ir labu zāļu, otra – vidēju, trešā – mazvērtīgu, bet ceturtā pavisam nederīgu,» viņš secinājis. «To sacīdams, viņš pēdējā blāķītī rādīja kādus tur «paeglīšus» un vēl nezin kādus citus niekus, piebilzdams klāt, ka tad, kad pļavas sākot mēslot, kā ārzemēs to darot, tad nederīgās zāles izzūdot un vietā nākot pavisam citas. (..) Tai laikā pļavu mēslošana Baltijā vēl nemaz nebij daudz zināma, bet Ilsters jau prata par viņu runāt.»
Vērtīgie herbāriji
No 1885. līdz 1888. gadam dzīvodams un strādādams Pļaviņās un Vestienā, zinātnieks savāca plašu un vērtīgu herbāriju, kas šodien glabājas LU Bioloģijas fakultātes Latvijas oras herbārijā un Latvijas Dabas muzeja fondos. Bez tam viņš sīki iepazinās ne tikai ar Daugavas krāšņākā posma oru, bet arī ar vēsturi un ievērojamām vietām, piedalījās Daugavas ielejas Kokneses–Pļaviņu posma ceļveža sarakstīšanā (publicēts 1887. gadā). Diemžēl veselība kļuva tik slikta, ka pētniekam nācās atgriezties dzimtenē un mūža pēdējo cēlienu aizvadīt lauku klusumā savās Gretēs, par kurām viņš sacerējis šos naivos, bet mīlīgos pantus:
«Kur mainās kalni, lejas
Ar jaukiem līcīšiem,
Tur mājiņ’ mana ceļas
Ar zemiem palodiem..
Šai mājiņai vispirmāk
Nes saulīt’ jaunu rīt
Un vakaros visilgāk
Vēl viņas logos spīd..
Šās jaukās gravas galā
Zem kokiem vietiņa,
Kur daudzreiz, darbs kad galā,
Man salda stundiņa..»
«Ilsteram toreiz bij piekalnē zem kupliem kokiem īpaša ēnaina vietiņa ar galdu un sēdekļiem, kur – pēc viņa paša
vārdiem – viņš mīlot darboties ar rakstniecību un stādu pētījumiem,» atmiņās apstiprina Matīss Kaudzīte. «Mīļo hiacintu zilumam līdzīgo acu Ilster!» aizrautīgajam botāniķim esot rakstījusi kāda dabu mīloša kundze vācu valodā, šķiet, no Tērbatas (toreiz Jurjevas), no kurienes latvieti apciemot ieradies arīdzan universitātes botānikas profesors Johans Kristofs Klinge, kam Ilsters ik pa laikam sūtījis savus augu fenoloģiskos novērojumus.
Arī ļoti slimam esot, strādāts tika daudz. Rokrakstā palika Jāņa Ilstera «Zooloģija». Zināms, ka viņš rakstīja arī «Praktiskās botānikas sistemātisko kursu», taču šis darbs nav atrasts. Daudzi manuskripti palikuši nepublicēti. Pēdējais ieraksts botāniķa piezīmju grāmatā izdarīts 1889. gada 9. aprīlī: «Ļoti jauks, saulīgs, silts, rāms laiks, var sacīt, daba svin pavasara atmodu. Pirmie ziedi ziliem vizbulīšiem, Gretēs vēl tikai 1 eks. uzziedējis, citi pumpuros, šodien redzami pirmie tauriņi, vakarā skraida mēslu vabolis. Līdaku nārsts. Sniegu redz vairs maz…»
Sniegam nokūstot pavisam, uz raiba taureņa spārniem gaišā cilvēka Jāņa Ilstera dvēselīte aizlidoja debesīs. Kāds nezināms draugs, kurš paslēpies zem segvārda Zundulis, 1889. gada maija sākumā laikrakstā «Balss» publicēja viņa piemiņai veltītas vārsmas:
«Kamēr vecais Pērkons maigi latvju druvas slacinās,
Tikmēr baltie bāleliņi tavus darbus daudzinās…»
Inguna Bauere
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2015