Trīs simti piecdesmit divi kilometri (tā rakstīts enciklopēdijās) no Latvijas–Baltkrievijas robežas līdz ietekai jūrā. Braucot ar laivu, gan sanāk vairāk, jo ir jālīkumo pa upi, jāslēpjas no pretvēja, jāapskata interesanti apskates objekti abos krastos, tādēļ ik pa brīdim upe ir arī jāšķērso. Daugava – kāda īsti tā ir? Pārsvarā to redzam konkrētās vietās – Rīgā pie tiltiem, šķērsojot HES dambjus, šad tad pie nozīmīgiem kultūras pieminekļiem, tūrisma objektiem, piemēram, Kokneses pils. Bet kāda tā ir starpposmos un tuvāk robežai? Vai tāda pati – plata, dziļa un rāma? Vai tomēr citādāka? Īsā atbilde ir – CITĀDA! Pērn, tuvojoties valsts simtgadei, nolēmu nobraukt Daugavu visā Latvijas garumā ar laivu. Te fotostāsts ar īsiem fragmentiem no ceļojuma piezīmēm.
Agrs vasaras rīts Koškovcos pie Latvijas–Baltkrievijas robežas. Pirms laivošanas šajā posmā, kur Daugava nepilnus divus desmitus kilometru vienlaikus ir Baltkrievijas un Latvijas robeža, seko garāka sarakste ar robežsargiem par to, kādas vēl formalitātes bez uzturēšanās atļaujas saskaņā ar pierobežas joslas režīma prasībām ir jākārto, lai «visi dokumenti būtu kārtībā». Sarakste ir gara, bet kārtība vienkārša – ir jāreģistrējas ar laivu Piedrujas robežapsardzības punktā. Tas notiek raiti! Posms no Koškovciem līdz Piedrujai ir taisns kā šoseja. Bezvējš. Daugava ir kā spogulis.
Jau iztālēm redzama Drujas baznīca. Savukārt Piedruja ēku un dievnamu arhitektūras dēļ ir tā vērta, lai izkāptu no laivas un izmestu kādu loku ar kājām.
Daugavā ūdenslīmenis ir augsts un straume spēcīga, tādēļ pie diviem Augšdaugavas milžiem – Robeždaugavas dižakmeņa un Podgurjes dižakmeņa – nesanāk piestāt, tikai nobraukt garām, lai straume neapgāztu laivu.
Daugavas krāces nav palikušas tikai atmiņās, daiļliteratūras avotos un uzpludinātās Daugavas dzelmē. Pirmā straujtece – krācīte – parādās jau pie Indricas, un tālākajā upes tecējumā tādu ir daudz – gan pirms un pēc Krāslavas, gan dabas parka «Daugavas loki» teritorijā, gan pirms un pēc Līvāniem un pie Jēkabpils. Vietām krāces mazūdens periodā ir iespaidīgas un mazāk pieredzējis laivotājs var arī izpeldēties.
Īss atpūtas brīdis pirms Krāslavas un tad sākas izslavētie Daugavas loki – viens no populārākajiem ūdenstūrisma maršrutiem starp Krāslavu un Daugavpili.
Īss atpūtas brīdis pie Užinkolna, kur apskatāmi smilšakmens atsegumi, kādi novērojami dažviet lejpus Krāslavas.
Mirklīti tālāk sākas Augšdaugavas klasika – Slutišķu kraujas un Ververu kraujas, kur noteikti ir vērts piestāt un izlocīt kājas, uzkāpjot to stāvajās mugurās, no kurām paveras vieni no skaistākajiem Daugavas skatiem.
Tas pats jāizdara arī pie Vasargelišķu skatu torņa, kur apskatāma nu jau vēsturiskā desmit latu naudas zīmes ainava un Dinaburgas pilskalns ar pils maketu un takām. Kad sasniegta Daugavpils, tālāk jādodas pa mazāk zināmu, taču tajā pašā laikā interesantu upes posmu.
Lejpus Daugavpils upē vietām ir dažāda lieluma salas, kas tā vien aicina piestāt un pazvilnēt siltajā vasaras saulē. Nīcgales katoļu baznīca, divas pārceltuves (mūsdienu relikti!), Jersikas pilskalns, Līvānu stiklu pūtēja darbnīca ir tikai dažas vietas, ko vērts redzēt.
Un krāces! Tās sākas pie Veiguriem, turpinās pie Trepmuižas, pirms un pēc Jēkabpils, kur ir spēcīgākās no tām. Bildes labas nesanāk, jo ir jāairē. Aiz Jēkabpils vēl kāds mazs gabaliņš ar krācēm un straujtecēm, līdz Daugavas ūdeņi kļūst rāmi, ieplūstot Pļaviņu HES ūdenskrātuvē. Pirms tās – atpūtas vieta ar informācijas stendu.
Vai viss no kādreizējā un leģendārā Kokneses–Pļaviņu kanjona ir zudis pilnībā? Ja ļoti vēlamies kaut ko no tā visa ieraudzīt, pēdas var meklēt dabā! Pļaviņu HES ūdenskrātuves krastos ar zinātniskiem un novadpētnieciskiem mērķiem var pavadīt ne vienu vien dienu, pētot ūdenskrātuves viļņu noskalotos dolomītu atsegumu ieskautos krastus un mēģinot saprast, kā te ir izskatījies pirms tam. Noteikti ir jāatrod Lorelejas klints vieta, Oliņkalna Andreja siena, Sēlpils pilskalna atsegumi, iespaidīgais dolomīta atsegums Krustalīcī, Kraukļa klints vieta, atsegumi Daugavas kreisajā krastā – Staburaga vietas apkaimē, kā arī daudzas citas vēsturiskās (bijušās) vietas, par kurām varētu uzrakstīt ne vienu vien tūrisma ceļvedi un sastādīt jaunus maršrutus. Un, protams, šī posma klasika – Kokneses viduslaiku pils drupas un Pērse!
Starp citu, kurš zina, kur atrodas Pērses izteka? Laivošanas laikā rodas ideja doties ekspedīcijā, atrast un iezīmēt Pērses – šīs leģendārās upes – iztekas vietu! Daudzviet uz dolomīta atsegumiem aug aizsargājamā mūru sīkpaparde.
Nākamais «lielais posms» laivošanas laikā ir Ķeguma HES ūdenskrātuve. Šīs dienas gaitā rodas jautājums: «Kādēļ ir tik daudz publikāciju, grāmatu, fotoattēlu par vēsturisko Daugavu Kokneses–Pļaviņu pusē, bet tik maz par Ķeguma posmu?» Šeit taču atrodas mūsu eposa «Lāčplēsis» vietas! Jāsaka, ka arī šim gabalam starp Jaunjelgavu un Ķegumu piemīt zināms šarms. Šeit ir gan dolomīta atsegumi (tiesa, nelieli un tikai dažviet), gan arī skaistas, ainaviskas vietas. Taču, manuprāt, šā posma rozīnīte ir Pirmā pasaules kara militāro būvju dzelzsbetona konstrukciju frontes līnijas paliekas visā tās garumā. Dažas no tām atrodas augstākās vietās, biezas veģetācijas un privātīpašumu ieskautas, bet dažas līdz vai pat mazliet zem HES ūdenskrātuves līmeņa parādās tikai tad, kad ūdens līmenis ir pazemināts. Parasti šie objekti meklējami stratēģiskās vietās – pie upju ietekām, krasta izvirzījumos u.c. Interesanti, ka šīs Pirmā pasaules kara laika liecības kā vienots kopums nav aprakstītas nevienā tūrisma ceļvedī vai iezīmētas publiski pieejamās interaktīvās interneta kartēs. Te plašs darba lauks vēsturniekiem un novadpētniekiem.
Nākamais posms aiz Ķeguma HES – Ciemupe, Ogre, Ikšķile, Salaspils. Aizvien blīvāka apdzīvotība, grūtāk (no īpašumu viedokļa un apbūves) pieejami upes krasti. Viens no interesantākajiem un Daugavas krastu ceļotājiem grūtāk pieejamajiem vēstures pieminekļiem ir Nāves sala. Aprīkota ar laivu piestātni, informācijas stendiem un meža takām. Salu ir vērts izstaigāt un vēlreiz atcerēties latviešu strēlnieku varonību Pirmā pasaules kara cīņās. Saulkalnes «Jaunkalnēs» pieejama labiekārtota atpūtas vieta. Upes krastos parādās slavenais gliemeždolomīts. Vēl atpūtas vieta pie lībiešu virsaitim Ako veltītā pieminekļa, kas iezīmē Daugavas lībiešu lomu Latvijas vēsturē.
Upes pretējā krastā – viens no iespaidīgākajiem Daugavas lejteces pilskalniem un arī nozīmīgs vēstures piemineklis – Daugmales pilskalns. Un tad – Salaspils ar publisko pludmali un Sv. Jura luterāņu baznīcas drupām.
Nu jau tuvojas finiša taisne – garām Doles salai ar tās atsegumiem Sausās Daugavas pusē, Ķengarags ar gājēju promenādi un veloceliņu. Rīga. Nu ko tur daudz var uzrakstīt par Rīgu, lai gan Daugavas lejteces salu labirinti ar pavisam citu skatupunktu uz vietām, kur būts teju vai ikdienā, arī ir interesanti laivotājam. Rīgas tilti, Mīlestības saliņa ar putnu vērošanas torni un Daugavas moli ar Daugavgrīvas bāku. Brauciens ir galā.
Daugavu nevar nobraukt vienā reizē – šī ekspedīcija ar pētniecības elementiem notika 10 dienas. Tās laikā tapa vairāki ūdenstūrisma maršruti un arī viena zinātniska publikācija par Pļaviņu HES krastu ģeoloģiskajām vērtībām. Bet katrs ceļojums rada idejas jauniem, un nu jau var kalt plānus nākamajām ekspedīcijām!
Juris Smaļinskis; autora foto
Šis raksts ir par Daugavas savienības naudu