Mēs, latvieši, patiesībā īsti neapzināmies, cik bagāti esam. Mums netrūkst vietējo resursu, drīzāk grūti tos notērēt. Un mēs savus resursus izmantojam primitīvi, nevis pietiekami efektīvi. Parasti – lai iegūtu ātru peļņu, kas gandrīz vienmēr ir neliela – daudzas reizes mazāka, nekā varētu būt. Vienā no Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas februāra sēdēm vecākais konsultants Artis Grīnbergs atzina, ka jau piecus gadus runājam par bioekonomiku, bet tā arī nekas īsti nenotiek. Kāpēc? Tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli.
Bioloģisko resursu efektīva un inovatīva izmantošana prasa plašu zināšanu diapazonu. Vajadzīga radoša domāšana un zināšanas inženierzinātnēs, dabas zinātnēs, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, ekonomikā un citās zinātnēs, kā arī dizainā. Pasaulē arvien vairāk attīstās bioresursu izmantošana ne tikai tradicionālo produktu, bet arī bioķīmisku vielu ražošanā, tā aizvietojot fosilos resursus. Visvienkāršākais piemērs: no sapelējušas maizes var ražot iepakojuma plēvi. Paradoksāla ir situācija, kad mums netrūkst bioresursu, no kuriem ir iespējams ražot preces ar augstu pievienoto vērtību, taču notiek pretējais. Visvienkāršākais piemērs ir koksnes palešu dēļu ražošana no lapkokiem. Ar minimāliem ieguldījumiem augstas kvalitātes koksne labākajā gadījumā Latvijā tiek pārvērsta zāģmateriālā un eksportēta uz valstīm, kur no dēļiem sanaglo paletes jeb pievieno vērtību. Valstiski ekonomiski vēl neizdevīgāk ir eksportēt enerģētisko šķeldu un importēt dabas gāzi.
Esam nevarīgi pret fosilo resursu pārdevējiem
Ceļš uz bioekonomikas attīstību vizuāli ir līdzīgs tautas gājienam caur purvu, kur akačos sēž mazie zaļie cilvēciņi un gaida brīdi, kad izdosies ieraut dzelmē tos, kuri domā par fosilo resursu aizvietošanu ar vietējiem. Ir pat tik tālu, ka vienā no purva akačiem ir iesēdināts arī bijušais premjerministrs, kurš aizmirsis, ka viņam kā latvietim ir ne tikai atbildība par valsts ilgtspējīgu attīstību, bet arī bijušā valstsvīra atbildība pret savu tautu, kurai Jaungada uzrunā savulaik skaidroja, ka «nevar būt savas valsts patriots cilvēks, kurš visus pārējos savus tautiešus uzskata par muļķadesām». Akačos sēdošie ir aizrāvušies un nepamana, ka ir pārspīlējuši savas aktivitātes, un tiem, kuri līdz šim izmanto fosilo dabas gāzi, ir gana daudz iemeslu nosvērties par labu enerģētiskajai koksnei.
Biotautsaimniecība jeb bioekonomika ir bioloģisko resursu ieguves un pārstrādes tehnoloģiju izmantošana augstas pievienotās vērtības produkta ražošanai. Sakarā ar to, ka bioresursu ieguvei un pārstrādei, kā arī produkta ekodizaina izstrādē galvenā loma ir tehnoloģiskajiem risinājumiem, tā būtu jādēvē par biotehonomiku.
Tas viss ilustrē šķēršļus, kas gadu gaitā ir izveidoti, lai bremzētu mūsu izpratni. Tagad pienācis laiks pieņemt lēmumu turpi
nāt tāpat kā līdz šim vai mainīties. Lai ilustrētu iespējas, Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūtā veikta 70 iespējamo bioresursu un produktu analīze. Investoru vienmēr interesē peļņa. Lai ieskicētu bioekonomikas problēmas, analizēts piemērs par skujkoku zāģbaļķiem.
Dažādu koksnes produktu pievienotā vērtība uz 1 m3 skujkoku zāģbaļķu.
Svarīgi ir saprast, par cik pieaug peļņa.
- Viszemākā tā ir, ja zāģbaļķi tiek eksportēti no Latvijas, tos valstī neapstrādājot, – tad peļņa ir 50 EUR/m3.
- Ja tiek izgatavoti zāģmateriāli, peļņa pieaug līdz 76 EUR/m3.
- Ja no zāģbaļķiem ražo skaidu plates un OSB, peļņa ir 85 EUR/m3.
- Jatiekizgatavotaszemaspievienotāsvērtībasmēbeles:
– no zāģmateriāla, tad kopējā peļņa no viena kubikmetra zāģbaļķu var būt 186 EUR/m3;
– no skaidu plates un OSB – kopējā peļņa sasniedz 195 EUR/m3. - Ja tiek izgatavotas augstas pievienotās vērtības mēbeles:
– no zāģmateriāla, tad kopējā peļņa no viena kubikmetra zāģbaļķu var būt 846 EUR/m3;
– no skaidu plates un OSB – kopējā peļņa sasniedz 855 EUR/m3. Piemērs ilustrē to, cik svarīgi ir pievienot inženiertehnisko un radošo vērtību. Lai vienkāršo ikdienas mēbeļu vietā ražotu dizaina mēbeles, valstī ir gana resursu un tehnoloģiju, vajadzīga vien mākslinieciskā uzdrīkstēšanās un apsviedīgs tirgotājs. Un mehānisms, kas pamodina ne tikai uzdrīkstēšanos, bet vēlmi rāpties stikla kalnā pēc augstākas peļņas. Nepieciešams valstisks pamudinājums un likumiska drošība, kas tiek nodrošināta biznesa uzsākšanai.
Raksts tapis Eiropas Ekonomikas zonas nanšu instrumenta atbalstu projekta «Bioekonomikas modeļa izstrāde bioloģisko resursu ilgtspējīgai izmantošanai klimata pārmaiņu samazināšanai un pielāgošanās kapacitātes celšanai (BIO-KLIMATS)» ietvaros.
Prof. Dagnija Blumberga, Rīgas Tehniskā universitāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2016