Aukstas un drēgnas mājas ir grūti saukt par mīļām, tādēļ «Vides Vēstis» pētīja, kā tikt pie mājas, kur gribas atgriezties un kas ik dienu pārlieku neiztukšo savu iemītnieku naudas maciņus. Vai siltas mājas maksā dārgi un vai tās var būt arī ekoloģiski drošas? Protams, ja arī cilvēki nav sadzirdējuši Latvijas un Eiropas speciālistu sacīto par energoresursu pastāvīgu sadārdzināšanos, kurai gals nav manāms, un aicinājumus tos taupīt, tad ikviens ir manījis, kā apkures sezona ar katru gadu aizvien vairāk patukšo naudas maciņu. Pat bez īpašiem aicinājumiem cilvēki cenšas siltināt vai pat nomainīt logus savā dzīvoklī, uzmana ārdurvis un reizēm pat rūpējas par kopējās kāpņutelpas logiem un durvīm. Tomēr daudzu jo daudzu māju sienas – it īpaši padomju laikos celtajās mājās – aukstumu laiž cauri viegli un ātri. Padomu, kā saglabāt siltumu daudzdzīvokļu mājās un jau pirms krietna laika celtajās privātmājās, tāpat arī – ko darīt tiem, kas iecerējuši celt jaunu māju, «Vides Vēstis» vaicāja Andrai Blumbergai, Rīgas Tehniskās universitātes inženierzinātņu doktorei un SIA «Ekodoma» direktorei. Sarunu sākām ar to, ko darīt cilvēkiem, kas nolēmuši celt māju un ir gatavi ieguldīt naudu, laiku un rūpes, lai mājoklis būtu silts un pēc iespējas ekoloģiski drošāks, neaizmirstot arī par daudzdzīvokļu namiem, kuros mīt tik daudzi no mums. «No ekoloģiskā viedokļa ir svarīgi, lai māja tērētu pēc iespējas mazāk enerģijas. Ideālais variants ir tā dēvētā pasīvā māja, kur enerģija gandrīz netiek patērēta. Nedaudz to patērē apkurei, un elektrība ir nepieciešama vien tik, cik patērē elektroierīces, kurām ir jābūt ar A klases marķējumu,» skaidro Andra Blumberga. Protams, tas ir tikai mērķis, bet pats aktuālākais patlaban ir jautājums par esošo dzīvokļu fondu – ko un cik var izdarīt. Teorētiski jau arī esošos dzīvokļus var siltināt un pārbūvēt tā, lai tie līdzinātos pasīvajām mājām, bet tad tie būs tik dārgi, ka lētāk sanāks būvēt no jauna.
Siltāks dzīvoklis un privātmāja
Jau uzceltās privātmājas var siltināt, izmantojot 10-15 cm biezu vati – aitas vilnu, akmens vati, minerālvati, stikla vati un dažādas polistirola vates. Protams, jāraugās, cik biezs sil-tinājuma slānis ir vajadzīgs, kādas ir izmaksas un cik daudz no visa tā katrs var atļauties. Runājot par apkures sistēmu, jāskatās, kas ir izdevīgāk. No ekoloģiskā viedokļa labāk ir kurināt ar malku, bet tad pastāvīgi kādam ir jābūt mājās, lai kurinātu. Var izmantot arī gāzes apkuri, kas ir automātiska, bet dārgi maksā. Var izmantot arī šķidro kurināmo, bet tad tvertne ir jāierok zemē pie mājas un rodas jautājums par izmaksām un drošību. Protams, var kurināt ar oglēm, bet tās dod daudz izmešu, tādēļ no ekoloģijas viedokļa nav vēlamas. Turklāt tā sauktais fosilais kurināmais kļūs aizvien dārgāks – ar to katram ir jārēķinās. Ja mājas īpašnieks ir gatavs ne tikai māju kārtīgi siltināt, bet ieguldīt arī krietnu naudu mūsdienīgos un modernos siltumsūkņos, tad jautājums par fosilā kurināmā izmaksām un vides piesārņošanu viņu vairs nekad neurdīs. Protams, siltināšana un apkure ir savstarpēji saistītas lietas – kā svaru kausos. Ja no viena svaru kausa noņem, tad otrā nākas pielikt, jo ir jāieliek tik daudz enerģijas, cik mājā pazūd. Tādēļ vērts atcerēties – jo labāk māja būs siltināta, jo mazāk būs jātērē apkurei. No ekoloģiskā viedokļa – vislabākā ir siltinātā māja, kurai apkures vajadzīgs maz. Lai nu kā, Latvijā apkures sezona ir septiņus mēnešus gadā, tādēļ ar to jārēķinās gan mājokļu īpašniekiem, gan īrniekiem.
Lai gan skatījums uz daudzdzīvokļu paneļu mājām lielākajai daļai iedzīvotāju ir visai skeptisks, Andra Blumberga teic, ka uz šo namu siltināšanu raugoties visnotaļ optimistiski, tikai jāatceras, ka jāsiltina visa māja. Katram siltināt savu dzīvokli neesot lielas jēgas, jo, ja nosiltināta nebūs visa māja, siltuma zudumi šā vai tā būs lieli. Prātīgi un uzņēmīgi īrnieki sametot naudiņu kopā, lai nosiltinātu mājas sienas, parūpētos par logiem un uz radiatoriem ierīkotu siltuma regulatorus. Izmaksas ir aptuveni no 20 līdz 25 latiem par kvadrātmetru. Ja pieskaita arī logus, tad summa varētu sasniegt 30 latus par kvadrātmetru. Aptuveni šie skaitļi ir tādēļ, ka siltināšanas izmaksu aprēķini gan ir veikti rūpīgi, bet inflācija tos nedaudz maina katru mēnesi. Veiksmīgi siltināšanas projekti īstenoti gan Kuldīgā, Mucenieku ielā, gan Limbažos, Sporta ielā, gan Ķegumā un Brocēnos. Protams, pirms iedzīvotāji vienojas par kredīta ņemšanu un siltināšanas darbiem, ēkā vispirms jāveic energoaudits – procedūra, kuras laikā nosaka ēkas enerģijas patēriņu, faktorus, kas to ietekmē, un pasākumus, ko var veikt, lai samazinātu enerģijas patēriņu. Tiem, kas interesējas par siltuma un arī elektrības taupīšanu mājoklī un nav uz «Jūs» ar tehniskiem jautājumiem, der papētīt grāmatiņu «Siltuma un elektrības taupīšana mājoklī. Materiāls dzīvokļu īpašniekiem un apsaimniekotājiem zināšanu paplašināšanai enerģijas efektīvas izmantošanas jautājumos.»
Ideālais risinājums – pasīvā māja
Ja runājam par pasīvo māju, uzreiz jāteic, ka Latvijā vēl neviena tāda māja nav uzbūvēta. Daudz pasīvo māju ir Vācijā, Zviedrijā un Austrijā, arī šo zemju kalnos, tādēļ ir skaidrs, ka Latvijai noderīga pieredze ir atrodama, tomēr tā vēl rūpīgi jāpārbauda – gan mūsu klimata vajadzības, gan arī izmaksas. Pašlaik SIA «Ekodoma» veic aprēķinus, lai noteiktu, cik varētu izmaksāt pasīvās mājas kvadrātmetrs, izmantojot dažādus materiālus, tādēļ šādas mājas izmaksas pagaidām neviens nevar nosaukt pat aptuveni. Tomēr informācija par pasīvās mājas būvniecības principiem var noderēt katram, kas domā par savas mājas būvi, jo atsevišķas zināšanas un būvniecības principus var izmantot katrs. Tāpat arī informāciju par sil-tināšanas materiāliem un logiem der zināt ikvienam, kas nodomājis padarīt savu mājokli siltāku un nomainīt logus. Tādēļ arī «Vides Vēstis» piedāvā vismaz īsumā iepazīties ar šādas mājas būvēšanas principiem un izmantojamiem mate-riāliem.
Būvējot pasīvo māju, jāievēro zināmi pamatprincipi. Pirmais no tiem: māja jābūvē ar fasādi pret dienvidiem, lai saule sasildītu visas stikla virsmas. Otrais princips: jābūt ļoti biezai siltinājuma kārtai, vismaz 30 cm. Logiem jābūt ar ļoti labu siltuma pārejas koeficientu – patiesībā, tiem jābūt vislabākajiem logiem, kādi vien tirgū pieejami. Pasīvajā mājā nav klasiskās apkures sistēmas – ir siltumsūknis un dabiskā ventilācija ar siltuma atgūšanu. Siltumsūknis ir iekārta, kas palīdz savākt apkārtējā vidē akumulēto saules enerģiju no augsnes, ūdens krātuvēm, dziļurbuma ūdeņiem vai gaisa un izmanto to dzīvojamo māju un citu ēku apkurei, dzesēšanai un patēriņa ūdens sildīšanai, visu gadu nodrošinot stabili un ekonomiski strādājošu apkures sistēmu. Siltumsūknis ir ļoti ērts apkures veids – iekārta automātiski reaģē uz gaisa temperatūras svārstībām ārpusē un automātiski uztur vēlamo klimatu mājā.
Pasīvajā mājā parasti tiek izmantota dabiskā ventilācija. Savukārt ventilācija ar siltuma atgūšanu, ko izmanto pasīvajās mājās, nozīmē izplūdes gaisa siltumu atgriešanu atpakaļ apkures sistēmā, tādējādi samazinot apkures izdevumus. Veidojot šādu ventilācijas sistēmu, kas darbojas tikai uz izplūdi, svaigā gaisa ieplūdei nepieciešams izmantot logus, kuros ir ventilācijas režīms vai arī pašā mājā jāveido dabiskā ventilācija. Dabiskā ventilācija nozīmē nevis sūknēt gaisu ar motoru palīdzību, to mehāniski jaucot, bet gan tādas ventilācijas ejas, kurās gaiss pārvietojas pats vēja un temperatūras maiņas ietekmē.
Lai būvējot varētu ievērot pasīvās mājas pamatprincipus, vispirms jāatrod arhitekts, kas spētu projektēt māju ar vietu dabiskajai ventilācijai, kas spēj darboties. Atklāti sakot, Latvijā tādu arhitektu atrast būs grūti, jo viņam ir jāsaprot gan mājas izvietošanas princips, gan tās konstrukcija. Latvijā ir tikai daži cilvēki, kas spētu palīdzēt pasīvās mājas celšanā, tādēļ padomu vērts meklēt SIA «Ekodoma», kuras darbinieki veido pilotprojektu un veic dažādus aprēķinus, kas saistīti ar pasīvās mājas būvniecību. Arhitektam, lai paveiktu savu darbu, ir vajadzīgi tehniskie parametri, kas jāievēro mājas konstrukcijā. Andra Blumberga godīgi atzīst, ka viņa nemaz nezina arhitektu, kas saprot šādas mājas tehnisko konstrukciju, tādēļ uzņēmuma speciālistiem nāktos strādāt kopā ar arhitektu, kas uzņemtos mājas projekta veidošanu. Katrā ziņā, ventilācijas speciālists ar savu padomu noteikti būtu jāaicina talkā arhitektam.
Ļoti svarīga pasīvās mājas būvē ir materiālu izvēle. Materiāls ir tik svarīgs tāpēc, ka tas nosaka mājas izmaksas, turklāt dažādiem materiāliem ir dažādas pakāpes ekoloģiskā drošība, kura tiek vērtēta pēc tā, kur var likt šo siltumizolācijas mate-riālu pēc tam, kad tas beigs kalpot. No ekoloģiskā viedokļa vislabākais materiāls ir aitas vilna, kurai piemīt arī laba siltum-izolācijas spēja, bet tā ir ļoti dārga. Latvijā ir tikai dažas mājas, kas siltinātas ar aitas vilnu, un viena no tām ir Aivara Lemberga lauku māja Puzē. Nākamais materiāls ir akmens vate, kas gatavota no akmens un ir videi draudzīga. Pakāpienu zemāk jau ir stikla vate, kuru gan īpaši daudz vairs nelieto, jo uz-klāšanas brīdī ar to jāstrādā ļoti uzmanīgi – sīkas stikla daļiņas var nonākt plaušās. Stikla vate gan pieder tiem materiāliem, kurus var pārstrādāt. Uz viszemākā videi draudzīgo produktu pakāpiena ir dažādi putupolistiroli. Reizēm cilvēki interesējas par tā dēvētās ekovates, ko gatavo no makulatūras, izmantošanu. Taču ir kāda brīdinoša pazīme, kas liek domāt, ka šī vate ir kaitīga visam dzīvajam. Andra Blumberga esot saskārusies ar to, ka telpās, piemēram, bēniņos, kur šī vate izmantota, nav nevienas dzīvas būtnes, pat nevienas mušas. Latvijā šo vati gan vairs īpaši neizmantojot, jo cilvēki laikam ir sapratuši, ka tā ir drauds visam dzīvajam.
Logu izvēle ir būtiska pasīvās mājas celtniecībā. Ja gaiss no ēkas aizplūst, tad tam ir jānāk arī klāt. Ja gaisam nav atstātas iekļūšanas vietas un ja telpa ir hermētiski noblīvēta, tad ar laiku mājā rodas sēnīte, jo sienas appelē. Šodien jaunu hermētisku logu likšana skaitās pats pirmais energoefektivitātes pasākums siltuma taupīšanai. Protams, ja telpu hermētiski noslēdz, enerģijas patēriņš ievērojami samazinās, bet sākas pelējuma sēnītes uzvaras gājiens trīs četrus gadus pēc logu nomaiņas. Plastmasas logiem ir arī sava iekšējā ventilācijas sistēma, bet tas papildus maksā, un pārdevēji par to parasti nemēdz runāt, jo viņus neinteresē māja kā kopums, bet gan logi kā pārdodama vienība. Bieži tiek sacīts, ka logu konstrukcijā ir ventilācija, bet tā ir konstrukcijas ventilācija, lai neveidotos kondensāts, šai ventilācijai nav nekāda sakara ar mājas kopējo ventilēšanos. Izvēloties logus, būtiska nozīme tātad ir tam, vai logam ir ventilācija un kāds stikls tajā izmantots. Ir jāuzmanās no parastā stikla – Latvijā ir regulējošie būvnormatīvi, kas nosaka, kādiem jābūt logu pieļaujamiem siltuma zudumiem un kāds ir minimālais siltumpārejas koeficients. Praksē tas nozīmē, ka ražotāji nemaz nedrīkstētu ražot logus, kuru normatīvie rādītāji ir zemāki par noteiktajiem, bet ar aci to nevar redzēt, tādēļ bieži vien logos tiek izmantoti parastie stikli. Stikla veids un pārklājumi, kas atstaro telpā siltumu, inertās gāzes starp logiem dod siltuma taupīšanas efektu. Protams, logu ražotājiem ir mērinstrumenti, ar kuriem var izmērīt visus parametrus, bet lielākā daļa pircēju to nemaz nezina, kam ir jābūt. Lielie logu ražotāji parasti godprātīgi izpilda visus normatīvus, bet ar mazajiem ražotājiem mēdz būt dažādi.
Arī pasīvā māja ir jāapsilda. Ideālais apsildīšanas veids ir siltumsūknis, bet to var kombinēt arī ar tradicionālajiem apsildes veidiem. Arī siltumsūkņi ir jādarbina ar elektrību, tādēļ ir būtiski, ka patērētās elektrības un saražotā siltuma attiecības ir 1:5 jeb – lai saražotu vienu kilovatu siltuma, elektrības ir vajadzīgs piecas reizes mazāk, tikai 200 vati. Siltumsūkņa cena ir atkarīga gan no sūkņa jaudas, gan no zemē vai ūdenī ieguldīto kolektoru garuma, apsildāmās platības un citiem parametriem, tādēļ interesenti var ielūkoties mājaslapā internetā: http://www.siltumsuknis.lv. Katrā ziņā, jāatceras, ka arī sūkņa uzstādīšana maksā, tādēļ vienu lietu var pateikt pavisam droši – jārēķinās, ka nāksies iztērēt no pieciem līdz septiņiem tūkstošiem latu. Lai nu kā, siltumsūknis prasa tūlītējus finanšu ieguldījumus, toties garantē neatkarību no arvien pieaugošajām energoresursu cenām un pasargā vidi no fosilā kurināmā radītajiem izmešiem.
Likums un energomarķēšana jeb Nepērciet sarkanu apkures katlu ar melnām durvīm!
Jau pavisam drīz Latvijā jāpieņem likums par energoefekti-vitāti. Šā likuma pieņemšanu nosaka Eiropas Savienības direktīva, un līdz brīdim, kad likumam jābūt pieņemtam, palikuši vien pāris mēneši. Diemžēl – kā jau pie mums ierasts – daudzas lietas mēs pieņemam un ieviešam tikai tāpēc, ka to prasa Eiropa, pat nemēģinot saprast, ka tās mums var labi noderēt. «Vides Vēstis» vaicāja Andras Blumbergas viedokli par mokās topošo likumu un Eiropas direktīvām, jo Rīgas Tehniskās universitātes inženierzinātņu doktore un docente ir šo jautājumu speciāliste un ir piedalījusies arī likuma izstrādes darba grupā.
Andra Blumberga: Ideja ir – ar likuma spēku panākt, lai ļau-dis sāk domāt par enerģijas taupīšanu. Likums neparedz visus piespiest siltināt mājas, bet tas paredz ieviest tā sauktās energopases mājām. Energopase ir standartizēts dokuments, kurā sniegta informācija par ēkas enerģijas patēriņu, salīdzinot ar citām ēkām (marķējums pa patēriņa klasēm), kā arī galvenie enerģijas patēriņu ietekmējošie raksturlielumi. Kā zināms, ledusskapjiem, veļasmašīnām arī ir šis marķējums – A, B un C klase. Mājām būs tāpat. Kad cilvēks gribēs pirkt, pārdot vai izīrēt īpašumu, energopase būs obligāti vajadzīga. Pašlaik, pērkot dzīvokli, cilvēks var tikai minēt, cik silts tas ir un kādas summas būs vajadzīgas apkures samaksai. Dzīvokļa cena pašlaik ir atkarīga no vietas, kur māja atrodas, un no stāva, bet tas, vai māja tērē daudz vai maz siltuma, cenā neparādās. Energopase šo tirgu sakārtos, un cilvēks zinās, ar ko viņam jārēķinās. Nopērkot dzīvokli, viņš energopasē varēs izlasīt, kas un kā jādara, lai dzīvoklis vajadzības gadījumā vēlāk iegūtu augstāku klasi. Katrs pircējs vai īrētājs varēs izlemt, ko var un grib atļauties, viņam vairs nebūs jārīkojas kā ar aizsietām acīm.
Dzīvokļa vai mājas vērtējums būs jādod energoauditoriem – inženieriem, kas veiks ēkas energoauditu, un šiem cilvēkiem jābūt sertificētiem. Latvijā mēs esam kādi cilvēki desmit, kuriem ir sertifikāts un kuri ar to nodarbojas. Līdz šim tādām lietām nebija pieprasījuma, bet tagad ir problēma ar to, ka šādi cilvēki nav sagatavoti. Lai likumu iedarbinātu, ir vajadzīgi energoauditori. Patiesībā, laiks sagatavoties šā likuma pieņemšanai un ieviešanai dzīvē bija no 2002.gada decembra. Direktīva nosaka, ka likumam jāstājas spēkā no nākamā gada 4.janvāra, pretējā gadījumā Brisele varēs pieņemt pret mums sankcijas. Pašlaik likums ir negatavs un nekvalitatīvs. Neviens nav domājis, kā šo energoaudita sistēmu radīt. Uzskatu, ka mums ir jāmācās no citiem, nevis no savām kļūdām, – ir visas iespējas sistēmu uzreiz radīt labu, pašfinansējošu, kas neprasīs lielus valsts ieguldījumus. Valsts iestādes negrib un nevar saprast to darbu, kas tām ir jādara saistībā ar šo likumu un noteikumiem. Esmu sarūgtināta, ka netika izmantota Dānijas valdības palīdzība, lai šo likumu radītu. Mēs, privātā sektora pārstāvji, bijām gatavi brīvprātīgi un bez maksas palīdzēt šos jautājumus sakārtot, bet arī tas nebija vajadzīgs. Tagad ātrumā tiek radīta nelietojama un nekvalitatīva sistēma. Starp citu, būtiska ir profesionālās darbības apdrošināšana. Iedomājieties, ka energoauditors iesaka jums paņemt kredītu un izdarīt konkrētas lietas, lai ēka iegūtu augstāku klasi. Īpašnieks to izdara, bet efekta nav. Kas par to atbildēs? Mūsu uzņēmumam, piemēram, ir apdrošināšana un līdz ar to atbildība par paveikto. Somijā ir shēma, pēc kuras elektroniski pārbauda energoauditora darbu. Pēc vairākkārtējas kļūdīšanās auditors var zaudēt sertifikātu. Pie mums pat nav datu bāzes par mājokļiem. Nevajag stāstīt visai pasaulei, ka ir netaisnīgi mums uzspiest to, kas nekad nav bijis. Likums mums ir vajadzīgs, un, ja vien būtu patiesa vēlme un izpratne, varējām mācīties no citiem un izveidot labu sistēmu. Šobrīd jau daudzi jauno ofisu un veikalu ēku būvētāji lūdz mums sagatavot energoaudita projektu un ieteikt, kas jādara, ēku ceļot, lai ēka pēc tam varētu saņemt A klases vērtējumu. Viņi grib, lai nekustamajam īpašumam būtu augstāka cena. Reizēm projektos atrodami zili brīnumi, jo nav pat uzrādīts, kāda veida stikli ēkai paredzēti. Vienīgā norāde ir krāsa, bet kāds ir paredzētā stikla siltumpārejas koeficients, var tikai zīlēt – par to neviens nav iedomājies, ka no stikla ir atkarīgs ēkas siltuma patēriņš.
Vēl šajā Eiropas Savienības direktīvā ir pieminētas divas, manuprāt, ļoti svarīgas lietas. Pirmā ir par apkures katlu pārbaudi, to energoauditu un par kondicionēšanas iekārtām. Bieži vien ir tā, ka kondicionēšana ir jāskatās kontekstā ar māju, proti, ja tā ir vienos stiklos, tad enerģijas patēriņš būs milzīgs – varbūt labāk meklēt racionālāku mājas plānojumu, nevis mēģināt atdzesēt uzkarsušu stikla kasti. Savukārt, pērkot apkures katlus, ir jāpēta lietderības koeficients un līgumā jāieraksta nevis «sarkans katls ar melnām durvīm», bet katla tehniskie parametri. Ja ekspluatācijā šie parametri neatbilst tehniskajā pasē rakstītajam un līgumā uzrādītajam, tad var pieprasīt katlu apmainīt. Mums bija kāds smieklīgs gadījums, kad lūdza mūsu palīdzību. Cilvēks nopirka jaunu apkures katlu kurināšanai ar malku. Katla jauda bija mazāka par solīto, jo pie mīnus desmit grādiem ārā katls, strādājot ar pilnu jaudu, telpās nevarēja nodrošināt vairāk kā plus desmit grādus. Katla tehnoloģija mums šķita savāda, neatbilstoša malkas katliem, bet raksturīga ogļu dedzināšanai. Pētījām tehniskos dokumentus, un tajos bija kāds dīvains ieraksts: malka paredzēta, lai tiktu dedzināts koks! Visbeidzot izrādījās, ka sekretāre ir tulkojusi angļu tekstu, kurā teikts, ka malka domāta, lai sāktu kurināt koksu! Taču viņa starpību starp koku un koksu nebija pamanījusi. Tāpēc līgumos ir jāieraksta tehniskie dati un energoaudits ir vajadzīga lieta.
Sallija Benfelde
Publicēts 2005.gada novembrī.