Kurzemes dabas pērļu sargātāja

DACE SĀMĪTE ir Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas direktore. Viņa ir stingra, kad jāievēro dabas intereses un likums, un daudzus tas sanikno. Toties darbinieki jūtas pasargāti no nozares lielo priekšnieku niķiem un stiķiem – ne velti citu reģionu kolēģi šo administrāciju sauc par Kurzemes katlu. Viņi visi ir nepiekāpīgi un vienoti savā pārliecībā par dabas vērtību sargāšanu, un kadru mainība, par spīti nelielajām algām, ir maza. Šogad tiek atzīmēta Slīteres dabas pieminekļa 95 gadu jubileja – tas ir kodols vecākajam un mazākajam nacionālajam parkam Latvijā.

– Kad tu sāki strādāt dabas aizsardzības jomā?

– No 2005. gada janvāra pirmās darbadienas, kad sāku strādāt par Slīteres nacionālā parka administrācijas direktori. Mūsu pārziņā tolaik bija ne tikai Slīteres nacionālais parks, bet arī Grīņu un Moricsalas dabas rezervāts. Trīs nelielas teritorijas, kas atrodas samērā tālu cita no citas: Grīņi ir Pāvilostas novadā, Moricsala – Usmas ezerā, bet Slītere – Dundagas novadā. Tagad esam atbildīgi par visas Kurzemes īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām. Kad sāku šeit strādāt, darbinieku bija uz pusi vairāk – trīsdesmit, tagad uz visu Kurzemi ir tikai piecpadsmit. Toreiz katrs nacionālais parks bija patstāvīga iestāde ar savu saimniecību, tieši pakļauta Vides ministrijai. 2009. gadā visu nacionālo parku un Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta virsvadību uzticēja Dabas aizsardzības pārvaldei. Sākās jauni laiki īpaši aizsargājamo teritoriju apsaimniekošanā, beidzot varējām pievērsties visām Kurzemes aizsargājamajām teritorijām, pieskatīt tās un izpētīt.

Joprojām neiziet no prāta pēkšņā apjausma astoņpadsmitajā dzimšanas dienā, kad Kupfera jubilejas konferences ietvaros biju Moricsalā, – mana dzīve būs saistīta ar to! Kad pabeidzu vidusskolu, iestājos Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, pabeidzu Botānikas un ekoloģijas katedru un pētniecības darbu izstrādāju par piekrasti. Vispirms gan piecus gadus nostrādāju par mežziņa vietnieci, bet, kad izsludināja konkursu uz Slīteres nacionālā parka direktora vietu, profesora Jāņa Priednieka iedrošināta, pieteicos. Esmu uzaugusi Ventspilī, bet vienmēr sapņoju, ka dzīvošu Popē, un šis sapnis ir piepildījies. Braucot pa klusiem meža ceļiem uz darbu, izbaudu katru brīdi, kad varu būt dabā.

– Pagājuši jau deviņi gadi kopš apvienošanas un reformas. Ir labāk nekā kādreiz?

– Oi, es nezinu! Jo vecāka un viedāka kļūstu, jo grūtāk uz šādu jautājumu atbildēt. Bieži domāju, kas īsti ir dabas aizsardzība jeb dabas sargāšana. Viss uz pasaules mainās, un ar dabas aizsardzību ir līdzīgi kā ar bērnu audzināšanu: pirms gadiem trīsdesmit visi zināja tikai Bendžamina Spoka metodes, tagad tās dedzīgi noliedz. Ar mūsu nozari tāpat: daudz kas, ko savulaik sauca par dabas aizsardzību, šobrīd atzīts par aplamu.

– Tu domā ogu lasīšanas termiņus, cilvēku trenkšanu laukā no purviem un ogu bēršanu zemē?

– Par ogu termiņiem es vēl neko neteiktu, bet padomju laiku skarbais rīcības stils, mūsdienu acīm skatoties, bija pārāk traks. Es vairāk domāju par citām aplamībām, piemēram, Slīteres mežos stādīja īves. Vai to, ka Latvijā introducēja jenotsuņus. Tikpat kaitīga bija nekā nedarīšana – pļavas, kuras vajadzēja apsaimniekot, ir zudušas, un retās sugas līdz ar tām.

– Tagad mēģināt atkarot mežam senās zvejnieku pļavas…

– Mēģinām, bet tas ir piliens jūrā, ko varam darīt. Ir mainījies cilvēku dzīvesveids. Ja kādreiz katrā viensētā bija lopi, tagad reti kur var ieraudzīt pļavā ganāmies govis vai aitas. Ja cilvēki garāmbraucot pamana siena zārdus, bremzē un fotografē kā lielu retumu. Zemes īpašnieki vaicā: «Vai tad gribat, lai pastalās staigājam?» Jā, tas ir izaicinājums, kā strādāt tā, lai saglabājas dabas vērtības.

– Tepat Vīdalē ir vairāki govju bari, kas ir laukā visu gadu. Šur tur ganās aitas. Nav tā, ka lopu nebūtu vispār.

– Jā, bet tas ir par maz uz tām platībām, ko zaudējam. Ja vēsturiski paskatāmies uz zvejniekciemiem, pļavas bija visnetipiskākajās vietās, piemēram, pārejas purvos, kur pļāva zāli pakaišiem un tad ziemā, kad zeme sasala, tos izveda ārā. Tagad nopļaut varam, bet izvākt ir grūti, un sienu nav kur likt. Tā augu barības vielas paliek, sadalās, un vieta aizaug vēl straujāk. Igaunijā ir pilsēta, kur ēkas apkurina ar siena un niedru ruļļiem no blakus esošā nacionālā parka. Tāpēc ir bēdīgi noskatīties, kā ugunskurā sadeg niedres, ko varēja izmantot apkurei.

– Šogad Slīteres purviņā bija daudz bezdelīgactiņu. Vai tas tāpēc, ka vairākus gadus kopjat šo biotopu?

– Grūti pateikt. Tas bija pirmais purviņš, kur kopām biotopus – ziemā novācām niedres, un tās nesagūla un neapēnoja bezdelīgactiņas. Kad atbrīvojām purvu no krūmu apauguma, parādījās retumi, piemēram, Lēzeļa lipare, kas ir Latvijā un Eiropas Savienībā reta orhideja. Prieks skatīties, ja izdodas kādu sugu dabūt atpakaļ, bet biotopu kopšana ir dārga un laikietilpīga. Jā, tā ir ļoti dārga!

Lai varētu veikt vairāk darbu un iesaistītu sabiedrību, biotopu kopšanas talkas tiek izziņotas Dabas aizsardzības pārvaldes interneta vietnē – tur ir sadaļa, kur var pieteikties. Bet, ja ir kolektīvs, kas zina, ka vēlas talkot Kurzemē, mēs varam sarunāt, kad, kur un ko darīt. Bet brīdinu – nav viegli, mugura ir slapja un bieži vien arī kājas.

– Tā jau liekas, ka skaista daba ir pašsaprotama lieta un katram pienākas dabas jaukumi. Tajā pašā laikā politiķi saka: sargājiet dabu, bet netraucējiet ekonomiskajam uzrāvienam! Nu ekonomika ir tā uzrauta, ka ārpus aizsargājamajām teritorijām nav vietas, kur baudīt dabu. Tāpēc tām vietām, kas radītas sugu un biotopu saglabāšanai, jāiztur liela cilvēku radīta slodze.

– (Dace smagi pūš.) Eh, aizvien vairāk pie mums vēršas dažādu sacensību organizētāji, lai atļaujam aizsargājamā teritorijā rīkot, piemēram, lielas orientēšanās sacensības, rogainingus, baskāju gājienus. Bet daba šos cilvēkus maz interesē. Viņi sabrauc, lai apliecinātu, cik varens vīrs (vai sieva) viņš ir, ka var aiztraukties visiem un visam garām pirmais, pārvarēt sevi. Bet absurdi, ka viņi jūtas kā visīstākie dabas draugi, tajā pašā laikā neredzot un neinteresējoties, ko samin.

Šajos pasākumos pulcējas vairāki tūkstoši cilvēku, un šādu noslodzi var izturēt reti kurš dabiskais biotops. Turklāt viņi savas sacensības plāno tad, kad cilvēkiem dabā nevajadzētu būt, jo tobrīd ligzdo putni, dzimst zvēru mazuļi, nārsto reti abinieki. Viņi saka: «Mums tādas sacensības notiek reizi trīs gados.» Un sabrauc pāris tūkstoši cilvēku! Bet viņi nezina, cik un kādus pasākumu vēl kāds vēlas te organizēt. Ja tam vienam atļāva, kāpēc citiem ne? Visi šie lielie saieti noved pie aizsargājamās teritorijas noplicināšanas. Jā, atkritumi aiz viņiem nepaliek, tiek tiek savākti, bet tas rada lielu un regulāru traucējumu. Uz aizsargājamām teritorijām vajadzētu doties tikai tad, ja jūs vēlaties iepazīt dabu. Tā nav vieta, kur pierādīt savus spēkus. Labāk nāciet ar mums kopā biotopu kopšanas talkās! Nupat mēs dziļā vientulībā vācām atkritumus un sakritušos kokus no laivotāju tik iecienītās Irbes upes. Bija tikai daži palīgi no firmām, kas organizē laivu braucienus, bet neviena, kas regulāri izmanto skaisto upi atpūtai. Mani izbrīna pašvaldības, kas priecājas, ka pie viņiem brauc daudz tūristu, bet neatvēl naudu tualetēm un to aprūpei, kā arī atkritumu vākšanai un laipu ierīkošanai pāri kāpām.

Spiediens uz dabas teritorijām pieaug arī tāpēc, ka apkārtnes meži tiek raiti izcirsti un visi, kas nodarbojas ar sēņošanu un ogošanu, dodas šurp. Netālu no Popes ir medņu mikroliegums, tur mežs ir saglabāts, bet pārējais visapkārt nocirsts. Atbrauc mikroautobuss un izlaiž pārdesmit ogotāju. Viņi brauc šurp vairākas dienas pēc kārtas, kamēr visas ogas noķemmētas. Bet kur palikt tramīgajai medņu vistai ar cāļiem? Viss perējums ir izbiedēts, un ogas, kas ir putnu pamatbarība šajā laikā, novāktas pa tīro.

Jā, zināšanas nāk ar laiku. Arī es pirms gadiem divdesmit nenojautu, ka ogojot radu traucējumu. Tagad informācijas ir vairāk, bet cilvēki par to nedomā. Daudziem ogošana un sēņošana ir arī iztikas avots, tāpēc viņi pastiprināti apmeklē aizsargājamās teritorijas, kā arī piemētā purvus un mežus ar atkritumiem. Šajā sausajā vasarā lietusgāzes gaidīju nevis tāpēc, lai tās veldzētu dārzu, bet lai samazinātos ugunsbīstamība.

Ogot īpaši aizsargājamās dabas teritorijās nav aizliegts. Nav atļauta atkritumu izmētāšana. Bet, lai vainīgo sauktu pie atbildības, mēslotājs jānoķer pie rokas. Man no sirds žēl, ka laukos daudziem cilvēkiem ir spiedīgi apstākļi. Pazīstu ģimenes, kur bērni visu vasaru lasa mellenes, lai nopirktu apavus skolai. Joprojām esam tālu no Eiropas attīstīto valstu ekonomiskā līmeņa – tur neviens ogas nelasa pārdošanai, labi, ja sauju, ko mutē iemest.

Papildus administratīvajam darbam ir arī sūrā inspektora maize. Veicot inspektora darbu, dzīve brīžiem nostāda dīvainās situācijās. Piemēram: divi maluzvejnieki ir noķēruši pa lasim. Viens zivi pārdos un naudu notrieks spēļu zālē, bet otrs ir daudzbērnu ģimenes tēvs, kam vajag bērnam jaku nopirkt. Abu nodarītais kaitējums dabai ir vienāds. Kuru sodīt? Bieži ir tā, ka naktī nevaru mierīgi iemigt, risinot šādus gadījumus. Ir tik grūti valstiskā līmenī panākt, lai cilvēki paiet dabai pretī kādu solīti. Kaut vai mūžsenā diskusija par meža ciršanu un audžu kopšanu ligzdošanas periodā. Uzskatu, ka šīs nepiekāpības cēlonis ir lielo uzņēmumu lobijs. Tas pats ar pesticīdu, it īpaši glifosātu, aizstāvētāju lobiju lauksaimniecībā.

Manā praksē vislielākie konflikti dabas aizsardzības jautājumos rodas ar zemes vai meža pārpircējiem, nevis tiem, kuri teritoriju mantojuši. Pārpircējs taču zināja, ko pērk, bet droši vien tā zeme bija tik kārdinoši lēta, ka viņš nopirka īpašumu ar apgrūtinājumiem un tad visiem spēkiem mēģina panākt sev labvēlīgu lēmumu.

Bieži izskan viedoklis, ka īpaši aizsargājamā dabas teritorijā viss ir aizliegts, bet, kad uzdodu jautājumu, kas ir aizliegts, atbildes lielākoties nav. Latvijā ir lielas aizsargājamās teritorijas, kur aprobežojumi nav būtiski, piemēram, Abavas senlejas dabas parkā, kur ir atļauta pat galvenā cirte izlases cirtes veidā. Tas ir ļoti niecīgs ierobežojums. Tāpat Slīteres nacionālajā parkā daudzās teritorijās, kas ir privātīpašums, ir atļauta mežsaimnieciskā darbība. Tāpēc atnāciet, izrunāsimies, un mēs pastāstīsim, ko drīkst un ko ne, lai pēc tam nav konfliktu. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki nāk un sūkstās, ka nevar savā īpašumā neko būvēt. Kad izrādās, ka drīkst gan, viņi mēģina sarunāt, lai mēs aizliedzam kaimiņu zemēs būvēties. Šāda situācija izteikta jūras piekrastē, jo visi grib dzīvot pie jūras, bet kaimiņus blakus redzēt negribas.

– Slīteres nacionālais parks šogad svin 95 gadu jubileju. Vai te ir lielāka bioloģiskā daudzveidība nekā tur, kur teju simt gadu varēja saimniekot, kā vēlas?

– Uz visas Latvijas fona – jā! Ziemeļkurzeme uz Latvijas fona ir ļoti spēcīga ar savām dabas bagātībām un būtu pelnījusi lielāku nacionālo parku. Bet… tas ir mazākais Latvijā. Nacionālajam parkam piekļaujas ļoti vērtīgas teritorijas. Dabas liegums «Ances purvi un meži» desmit tūkstošu hektāru platībā un dabas liegums «Ovīši» piecu tūkstošu hektāru platībā ir ļoti vērtīgas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, kas saglabājušās, pateicoties pierobežas zonai, kur visu padomju laiku bija aizliegta klasiskā mežsaimniecība. Vienmēr esmu gribējusi Slīteres nacionālo parku apvienot ar šiem dabas liegumiem, kā tas bija plānots laikā, kad Slīteres valsts rezervātu pārveidoja par Slīteres nacionālo parku. Visas šīs vietas atrodas kultūrvēsturiskajā lībiešu teritorijā, un kultūrvēsturei bijusi vienādi spēcīga ietekme uz teritorijas ainavas izveidi un dabas vērtību saglabāšanu.

– Priecājos, ka pēdējos gados gan Kolkas ragā, gan Ēvažos, Slīterē un Pēterezerā ir atjaunotas dabas takas, laipas, kāpnes un skatu torņi. Šīs ir vietas, kas atdotas sabiedrībai, cilvēki nebrien pa pārējo mežu un netraucē. Ja būtu vairāk soliņu, būtu ideāli…

– Cilvēku plūsma ir jāorganizē. Īpaši piekrastē redzams, ka, ja ir laipa pāri kāpai uz liedagu, cilvēki iet pa laipu, nevis brien pa smiltīm. Ir tik ērti Pēterezera taku iziet sausām kājām un aplūkot purvaino vigu ar zilajiem ezeriem. Šīs vietas radītas sabiedrības izglītošanai.

Bieži vien privātīpašnieki nesaprot, ka te ir nacionālais parks un tas ir domāts visai sabiedrībai, nevis dažiem izredzētajiem. Ne velti to sauc par nacionālo, nevis individuālo vai personīgo parku. Tāpēc mēs būvējam autostāvlaukumus un pieejas pie jūras. Tas nepatīk vasaras māju īpašniekiem, no kuriem daudzi ir samērā populāri cilvēki, kas nevēlas, lai tauta aplūko viņu turību.

– Kādreiz daudzi gribēja būvēt māju pie jūras. Vai arī tagad dara visu, lai tur iebūvētos, vai tomēr sapratuši, ka uz Ziemeļkurzemes piekrasti no Rīgas ir jābrauc divarpus stundas un laikapstākļi te skarbi?

– Vēlme ir palikusi, tikai nesaprotu, vai cilvēki grib būvēties vai dabūt būvatļauju, lai varētu pārdot īpašumu. Pašvaldība iecerējusi mainīt teritorijas plānojumu, lai ciemos varētu lielāku īpašumu dalīt mazākos. Tādu ir vieglāk pārdot, bet vai cilvēki ir apdomājuši, ka pavisam drīz pienāks laiks, kad, piemēram, Kolkā, uz visām četrām debespusēm netālu no viņa logiem būs mājas un žogi? No dabas aizsardzības viedokļa esam ciemu centrus ielikuši neitrālajā zonā, un tajās visu nosaka pašvaldība.

– Cilvēkus tracina, ja eksperts atrod viņu pagalmā retu sugu, jo tad var aizliegt būvēties un saimniekot.

– Latvijā ir spēkā «Sugu un biotopu aizsardzības likums», un tur ir noteikts, ka aizsargājamas sugas un to dzīvotnes iznīcināt nedrīkst, lai kur tās atrastos. Vienīgais izņēmums – ja nav pieejamas citas alternatīvas un tas nepieciešams, lai nodrošinātu sabiedrības veselības aizsardzības, drošības vai citas sevišķi svarīgas intereses, arī sociāla vai ekonomiska rakstura intereses, un videi primāri svarīgas labvēlīgas izmaiņas. Ja kaut kur aug rets augs vai dižkoks, to nedrīkst iznīcināt. Ja zaļā vārna sēž uz elektrības staba, tas jau nenozīmē, ka stabu nedrīkst mainīt. Nepieciešams sameklēt ligzdas koku, un jāsaglabā šis koks, kā arī pļavas, kur vārna barojas. Uzskatu, ka pret dzīvajām radībām jāizturas ar lielu pietāti, un mums ir virkne aizsargājamu sugu un biotopu, kur šo sugu saglabāšana sabiedrības interesēs varētu būt nozīmīgāka par privātīpašnieku iegribām.

Latvija dabas jomā ir vēsturiski bagāta. Šogad daudz runā par valsts simtgadi, tāpēc vēlos atgādināt, ka tā republika, kas tika nodibināta 1918. gadā, ļoti jaudīgi ķērās klāt dabas aizsardzībai. Pirms tam 1912. gadā bija izveidots tikai Moricsalas rezervāts. Un, tā kā vairākās vietās ceļojošās kāpas apdraudēja apdzīvotās vietas, bija liegts cirst mežus piekrastē. Tie bija svarīgākie dabas aizsardzības pasākumi. Kad nodibināja Latviju un beidzās kari, teju no pirmās dienas intensīvi veidoja dabas pieminekļus, un viens no tiem bija Slīterē. Labs piemērs brīvvalsts attieksmei pret dabu skatāms vienā no Popes zemesgrāmatu aktiem, ar kuru zemes reformas laikā vienu gabalu barona zemes ar aleju atdeva pašvaldībai. Zemesgrāmatā tika ierakstīts, ka aizliegts nocirst vai bojāt aleju. Tas nozīmē, ka tā bija plaši izplatīta prakse. Ja brīvvalsts nebūtu par to rūpējusies, mēs ļoti daudz ko no dabas bagātībām vairs neredzētu. Mums atliek vienīgi noņemt cepuri šo cilvēku priekšā. Bet es nevaru teikt, ka tagad esam tādā līmenī kā tolaik.

– Pašlaik Latvijā notiek tā sauktā dabas skaitīšana. Kādas ir tavas prognozes – atklāsies jaunas vērtības vai noplicinājums?

– Man liekas, ka mēs uzzināsim, cik esam nabadzīgi. Nesen skatījos TV interviju, un viena no kultūras jomas darbiniecēm, kura atbild par Latvijas tēlu pasaulē, uzsvēra, ka mums pasaulei jāparāda, cik Latvija ir zaļa un tīra valsts. Man šermuļi pār ādu pārskrēja: kad beidzot kultūras cilvēki sadzirdēs skarbo patiesību, ka mēs dabas bagātību jomā esam zem vidējā līmeņa Eiropā, jo pamatīgi atpaliekam no lielākās daļas valstu! Mūsdienu Latvijas zaļums Eiropas mērogā nav unikāls un vienreizējs.

Ja jau mēs reklamējam sevi pasaulē kā ūberzaļus, ko tad varam piedāvāt? Jā, mežu hektāri mums ir, bet cik tur ir dabas vērtību? Lauksaimniecība? Tā ir intensīvā saimniekošana, kur drīkst miglot pesticīdus pat līdz bērnudārza žogam, nevienu nebrīdinot. Par kādu cilvēkam draudzīgu vidi varam runāt? Mēs pārspīlējam ar to, kas mums ir. Un dabas skaitīšana to pierādīs. Daudz kas ir nopostīts līdz skaitīšanai vai uzarts un nocirsts pēc tam, kad biotopi uzskaitīti.

– Bet jūtami sliktāk jau nekļūst. Kurš tad pamana, ja izzūd kāda jutīgāka suga? Bieži cilvēks nekad pat nav dzirdējis par tādas esamību.

– Cilvēks kaut ko pamana tad, ja tas skar viņu. Piemēram, kad vienu rītu paveras skats pa logu uz izcirtumu un vairs nav, kur iet ogās un sēnēs. Vēl cilvēki sāk domāt, kad bērniem, tuviniekam vai pašam rodas veselības problēmas no mūsu «zaļās» dzīvošanas. Līdz tam viņiem ir dziļi vienalga. Tāda ir skaudrā patiesība.

– Ir vesela populācija, kas kāju nesper mežā, jo baidās no ērcēm.

– Tas nav slikti. Tikai nezinu, vai daba to ieviesusi, lai pasargātu sevi. Vēl esmu pamanījusi, ka ir daudzi, kas nespēj dabā orientēties – apmaldās trīs priedēs. Tāpēc aizvien pieprasītākas ir kļuvušas ekskursijas ar pavadoni. Es nekad neietu pārgājienā no punkta A uz punktu B lielā barā! Bet tās ir sekas – cilvēkam vienam ir bail dabā.

– Ik pa laikam Dabas aizsardzības pārvaldes rīkotos pasākumos parādās cilvēku grupas, kuras atvedis ceļojuma organizētājs, kurš par to iekasē naudu!

– Tas ir ļoti nepatīkami. Mēs sagatavojam pasākumus bez maksas, un ir stulbi, ka kāds pamanās tos pārdot. Visi mūsu pasākumi tiek reklamēti mājaslapās – pārbaudiet! Ceļojumu organizētāji šai informācijai seko līdzi uzmanīgi. Ja kāds jūs ved uz mūsu pasākumu, vienīgais, par ko jums ir jāmaksā, ir par transportu, bet ne par ieeju pasākumā vai pasākuma gidu.

– Kurzemes reģionālās administrācijas kolektīvs ir ļoti pieredzējis. Vai jaunajiem te ir vieta?

– Protams, mums vajadzētu jaunus speciālistus, bet ir vairāki «bet». Jau sen valsts pārvaldē ir sasāpējis jautājums par atalgojumu. Vidēji dabas eksperts vai valsts vides inspektors saņem 500–600 eiro uz rokas mēnesī. Prasības ir augstas: augstākā speciālā izglītība, valodu prasmes, autovadītāja apliecība. Varam iedomāties, cik daudz juridisku lietu jāzina inspektoram, lai pareizi sagatavotu dokumentus pārkāpuma lietā, jo bieži sodus pārsūdz un notiek ilga tiesāšanās. Pie viena viņam arī jālabo salauztās tūrisma infrastruktūras būves un jāiznes no dabas atkritumi. Vai arī dabas ekspertam – viņam jāpārzina retas sugas un jāpazīst biotopi, jāvada ekskursijas dažādās valodās… Bet vai ar tādu atalgojumu var izdzīvot un uzturēt ģimeni? Un kur viņš dzīvos? Piekrastes ciemos mājokļu cenas ir ļoti augstas. Valsts vairs nenodrošina speciālistus ar dzīvokli. Te varētu strādāt tikai ļoti pieticīgs dabas draugs – tāds, kurš te dzimis, kuram te ir mājas un kuram ir augstākā izglītība biologa specialitātē. Tajā pašā laikā dabas pētniekiem vienmēr ir bijis gods strādāt tik bagātīgā dabas teritorijā.

Es priecājos, ka mums ir cilvēki, kuri strādā idejas vārdā. Priecājos, ka šajos laikos, kad Dabas aizsardzības pārvaldē un visā valsts pārvaldē ir liela kadru mainība, Kurzemes administrācijā ir ļoti noturīgs kolektīvs un daudziem šis ir mūža darbs, viņi jau gadus 20–30 citu darbu nav meklējuši. Tas iespējams tāpēc, ka dabas aizsardzība nav rutīnas darbs, daba ik dienu piedāvā jaunus izaicinājumus. Arī manis te nebūtu, ja būtu garlaicīgi.

– Kamēr sarunājamies zem veciem kokiem, pļaviņā blēj aitas, – Kurzemes reģionālās administrācijas birojs atrodas dziļi laukos.

– Daudzi brīnās, kā valsts pārvaldes iestāde var būt tik tālu. Mūsu birojs atrodas Šlīteres pusmuižā, un savu saimniecību veidojam kā mazā muižiņā; jau otro gadu tepat blakus ganās aitas, kuras kopj pļavu apsaimniekotājs. Esam vecu ozolu un lielu liepu pavēnī, mums ir 27 metrus dziļa aka, kuru šogad iztīrījām, un varēsim piedāvāt cilvēkiem visdzidrāko ūdeni. Mēs esam netālu no Zilo kalnu kraujas, vienā no visklusākajām Latvijas vietām. Ne velti pie Slīteres bākas ir seismoloģiskā stacija, kas uztver zemestrīču grūdienus. 2005. gadā tai meklēja tādu vietu, kur neiet garām ne šoseja, ne dzelzceļš, kas varētu drebināt zemi. Mēs esam kā Dieva ausī. Ceru, ka intensīvā lauksaimniecība nepietuvosies, kaut par to vairs neesmu tik droša.

Lai gan esam ļoti tālu no cilvēkiem, mūsdienu apstākļos tas nav kavēklis, jo ir labs internets. Lielākā daļa saziņas notiek attālināti, un apmeklētāji uz šejieni brauc reti. Daudzi Dabas aizsardzības pārvaldes biroji atrodas skaistās vietās, sākot jau ar galveno – Siguldā, Baltajā pilī, arī Ķemeros, Meža mājā, Ļaudonā, Salacgrīvā un citur. Man nepatīk centralizācija, uzskatu, ka gudriem cilvēkiem ir jādod iespēja strādāt ne tikai Rīgā, jo tikai tad, kad viņiem te būs ko darīt, reģioni attīstīsies.

– Vai biotopus var atstāt savā nodabā, lai attīstās, kā paši grib un var?

– Meži un purvi ļoti labi iztiek bez cilvēka. Nu, izņemot, ja purvā ir sarakti meliorācijas grāvji. Ja cilvēki tik dikti nestaigātu, priekškāpas varētu atstāt bez laipām. Smilšakmens atsegumi un avotaines labi jūtas savā nodabā. Bet kādreiz pat aizdomājusies nebiju, cik ātri aizaug ezeri un cik ļoti pie tā vainīgi ir cilvēki. Liepājas un Papes ezers, arī Tosmāres un Engures ezers – ja tur nepļaus un neaizvāks niedres, tie drīz būs pārejas purvi! Ventu pie rumbas tīra un tīra, bet nākamajā gadā upe atkal ir pilna ar zālēm. Kaut arī padomju piesārņojums ir akumulējies, jaunas barības vielas noplūst no tīrumiem, arī melnzeme no meliorācijas sistēmām ieplūst ūdeņos, un neizvāktais augu materiāls nogulsnējas un trūd.

Latvijā ir vairāki ezeri, kuros aizliegts peldēties nevis tāpēc, ka tajos ir pārāk netīrs ūdens, bet tieši otrādi – ļoti tīrs. Piemēram, Ummja ezera lielākā vērtība ir tā, ka tas ir barības vielām nabadzīgs un tajā aug ļoti rets ūdensaugs – Dortmaņa lobēlija. Cilvēks domā, ko gan viņš daudz var ietekmēt, bet neiedomājas, ka iet ūdenī, sasmērējies ar pretiedeguma krēmu, sapūties ar dezodorantu, viņš mazgājas pats un skalo drēbes, pačurā. Daudziem šis uzskaitījums liekas smieklīgs, bet tādā veidā no katra cilvēka ūdeņos nonāk barības vielas, kas maina ezera ekosistēmu.

– Daudzi vēlas aplūkot Moricsalu un ir vīlušies, ka to neļauj…

– Nupat klasesbiedri salidojumā man vaicāja par Moricsalu: kas tur ir tik unikāls? Jā, tur nav nevienas sugas, kas būtu unikāla. Cilvēkam, kurš nepazīst retas sūnu vai kukaiņu sugas, nekādi brīnumi nepavērsies. Ja grib redzēt skaistas ozolu audzes, Latvijā ir gana daudz vietu, kur tādas var apskatīt. Tas neparastais ne tikai Latvijai, bet plašākam reģionam ir pati sala, kur daba atstāta bez traucējumiem simt gadu. Vieta, kur vērot, kas notiek dabā, bez mūsu saimniekošanas.

– Cilvēks neiedomājas, ka te katrs solis var traucēt.

– Tieši tā! Viņš varbūt atnāk ar drēbēm, pie kurām pieķērušās invazīvu augu sēklas no nezāļu lauka. Salas interesantas ar to, ka ir izolētas no sauszemes. Ja uz tās parādās kurmis, interesanti, kā tas te nokļuva? Pa ezera apakšu neaizlīda, pa gaisu neatlidoja… Nesen lasīju par vienu vulkānisku saliņu, kuru apmeklē tikai zinātnieki, lai redzētu, kas un kādā secībā salā ienāk un veidojas. Un tad atklājās, ka tur tomāts izaudzis! Viens pētnieks atzinās, ka bija to ēdis un tad pakakājis. Moricsalas vienīgā atšķirība ir tā, ka nesākām no smilšainas sēres. Simt gadu dabai nav daudz, mums gan, un šādu alternatīvu teritoriju nav citur Eiropā.

Uz Moricsalu drīkst doties tikai pētnieki. Piemēram, šovasar te ieradās Daugavpils Universitātes biologi pētīt kukaiņus un ķērpjus. Vēl atļaujam uz Moricsalu doties žurnālistiem, lai viņi izglīto cilvēkus. Bet ir cilvēki, kuri vēlas, lai viņu pelnus tur apglabā. Nē! Nu nē! Pieļauju, ka kāds Usmas makšķernieks izkāpj uz salas, bet tur vairs nav iestaigātu taku, kā kādreiz, kad padomju laikā uz Moricsalu veda tūristu grupas. Es iesaku uzkāpt Ūdru kalna skatu tornī un priecāties par Usmas ezera ainavu un salām no augstiem tālumiem.

– Vai pašvaldības izprot dabas aizsardzības lielo nozīmi reģiona attīstībā?

– Manā praksē labo piemēru ir salīdzinoši maz, kaut pašvaldībām ir ļoti liela loma un ietekme uz to, ko redzam apkārt. Ja pašvaldībā strādā kāds speciālists, kurš pirms tam bijis saistīts ar dabas lietām, tad ir labāk, bet parasti materiālās intereses cilvēkiem ir svarīgākas. Pašlaik daudzas pašvaldības izstrādā teritorijas attīstības plānus, tādēļ iesaku iedzīvotājiem ļoti intensīvi iesaistīties sabiedriskajās apspriešanās un sekot līdzi tam, ko pašvaldība plāno darīt, lai saprastu, vai jūs vēlaties tādā vidē dzīvot. Es ceru, ka ar laiku pašvaldības apzināsies savu ietekmi un atradīs līdzekļus, lai dotu darbu kompetentiem speciālistiem, kuri spēj saprast, ko īsti saplāno.

– Vides aizsardzības fonds pašvaldībām atvēlējis divus miljonus eiro vides projektiem. Vai šī nauda tik tiešām tiek izmantota dabas daudzveidības vairošanai?

– Labi piemēri iespējami tur, kur pašvaldības darbinieki saprot, ka dabas aizsardzība nav volejbola laukums, ģērbtuve vai dabas takas izveide neskartā vietā, bet gan dabas vērtību uzturēšana, piemēram, bioloģiski vērtīgu pļavu vai niedru nopļaušana un augu izvākšana. Labs piemērs ir Liepājas pašvaldība, kas pļauj un izvāc niedres no ezera. Es ceru, ka šis darbs turpināsies. Kopš Mērsraga novada domes vadītājs ir Roberts Šiliņš, pašvaldība no Vides aizsardzības fonda dabūja līdzekļus, lai uzturētu dabiskos zālājus pie Engures ezera. Ventspils pilsētas pašvaldības darbinieki bija pārsteigti, kad dabas skaitīšanas laikā atklājās, ka visvērtīgākās pļavas ir pie lidostas, jo tās regulāri pļauj. Droši vien mums vajadzētu biežāk pašvaldībām stāstīt, ka ir vietas, kur tikai pietiek saimniekot tāpat kā līdz šim, un ka tas palīdz izdzīvot dažādām sugām.

– Vai iespējama dabai draudzīga uzņēmējdarbība īpaši aizsargājamās dabas teritorijās?

– Tādi gadījumi nav bieži, bet ir. Piemēram, Papes ezera niedres tiek izmantotas jumtu segumiem. Es gribētu, lai niedres un zāli kāds uzņēmējs presē un izmanto apkurei. Iespējams, šādam projektam varētu dabūt Eiropas nansējumu. Visdabiskāk, ja šādās teritorijās attīstās ekotūrisms – tā tiek saglabāts tradicionālais dzīvesveids un vietējiem cilvēkiem ir iespēja rādīt atbraucējiem dabu. Labs piemērs ir Andra Antmaņa darbošanās Pitragā. Viņš ir viens no izcilākajiem zivju kūpinātājiem un ir izveidojis dažādu tradicionālo žogu ekspozīciju pie mājas. Vai Ivars Hausmanis Vaidē – viņš turpina vadīt tēva izveidoto ragu muzeju, stāsta krāšņus stāstus par zvēru dzīvi un piedāvā tūristiem naktsmājas. Vai Dženeta Marinska Kolkā – putnu vērotāji no ārzemēm ir bieži viesi Ūšos. Viņa mielo ciemiņus ar dažādiem vietējiem ēdieniem un zeltainajām šprotēm, ko ražo uzņēmums Kolkā.

Būtu labi, ja aizsargājamās teritorijās uzņēmēji saimniekotu ekstensīvi. Man patīk Latvijas Dabas fonda mobilais ganāmpulks – tā varētu labi apsaimniekot mazās pļaviņas, kas tagad strauji aizaug. Ja liellopus turēt par grūtu, ganiet aitiņas un pievienojiet vilnai vērtību – to var krāsot ar augu krāsvielām bez ķīmiskiem kodinātājiem. Latvijā ir daudz lielisku amatnieku, kas saglabājuši senās prasmes, būtu tikai lielāka vēlme maksāt adekvātu cenu par šīm lietām.

– Kāda sadarbība veidojas ar dižuzņēmumu «Latvijas valsts meži» Kurzemē?

– Nevaru sūdzēties. Tas ir valsts uzņēmums, un valsts tam diktē noteikumus un nosaka ciršanas tāmi. Ne jau viņi vainīgi, ka jācērt tik daudz. Bet mums ir laba sadarbība. Jā, zinu, ka kompromiss nav problēmas risinājums, jo vienmēr viens piekāpjas un otrs gūst virsroku. Viņi ir palīdzējuši izgatavot un izvietot dabas aizsardzības zīmes un robežzīmes, turklāt tās nemitīgi ir jāatjauno. Laba sadarbība ir medņu riestu kopšanā, jo mums ir teorija, viņiem – prakse. Mums kopā bijušas vairākas biotopu atjaunošanas talkas. Cirtām priedes purvā un dienu pavadījām draudzīgā atmosfērā, analizējām biotopu, runājām, kā saimniekot dabai draudzīgāk, lai vairotu bioloģisko daudzveidību. Jā, «Latvijas valsts meži» ir labs mežu īpašnieks, ja tikai tam būtu vairāk laika veltīt uzmanību dabas aizsardzības interešu ievērošanai valsts mežu apsaimniekošanā.

– Kādi ir tavi hobiji?

– Man ir daudz dažādu interešu, bet visas krustojas ar dabu. Man tiešām patīk būt dabas pētniecei gan vēstures jomā, gan praktiski lietišķās lietās. Patīk tēju vākšana, krāsošana ar augiem, izmantojot dabīgas izcelsmes kodinātājus, piemēram, kosu vai pelnu sārmu. Ir tik aizraujoši pētīt dažādu vietu vēsturi, un tas ļauj prognozēt, kā veidotos ainava pie dažādām rīcībām. Darba laikā man nesanāk daudz laika lasīt pētnieku pierakstus par to, ko viņi te redzējuši pirms gadiem simts, tāpēc darbam arhīvos veltu brīvo laiku. Jā, es nespēju atdalīt privāto dzīvi no darba.

Anitra Tooma
(autores un Vilņa Skujas foto)
Visu VV 02/2018 žurnālu pdf formātā skatiet te!