Nereti cilvēki diskusijās par veselīgu pārtiku var apjukt: organiski un ekoloģiski, bioloģiski un biodinamiski produkti, «Zaļā karotīte» un vēl kaut kāda permakultūra… Kā lai saprot, kas ir kas? Ar ko atšķiras konvencionālā, integrētā, bioloģiskā un biodinamiskā lauksaimniecība? Uzreiz pateikšu, ka Latvijā ekoloģiskā, bioloģiskā un organiskā (organic) pārtika ir viens un tas pats un šādu nosaukumu drīkst izmantot tikai tiem produktiem, kurus ražojis serti cēts bioloģisko produktu ražotājs. Šos produktus var pazīt pēc logo ar zvaigžņu lapiņu, un tas drīkst būt arī melnbalts.
Cilvēku ēstgriba iznīcina dabu
Lauksaimniecība mūs nodrošina ar pārtiku, bet vienlaikus ir ļoti bīstama vides piesārņotāja. Lai gan zemkopji Eiropā un pasaulē saražo vien pāris procentu kopprodukta, pārtikas izaudzēšana un piegāde rada 20–30% no kopējās nelabvēlīgās ietekmes uz vidi un izraisa pusi no eitro cējošo vielu izplūdes ūdeņos. Lauksaimniecības pesticīdi kaitē gan videi, gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem, bet visvairāk tieši tiem, kuri ar šīm ķimikālijām strādā, – pašiem lauksaimniekiem. Intensīvā ražošana noplicina augsni, tādēļ nākas lietot aizvien vairāk minerālmēslu un pesticīdu, kā arī apgūt jaunas zemes, samazinot bioloģiski vērtīgās un klimatam labvēlīgās mežu platības. Tāpēc mums ar savu pārtikas izvēli būtu jāstiprina tie lauksaimniecības virzieni, kam ir mazāka ietekme uz vidi. Jo vairāk mēs pirksim pārtikas produktus, kas ražoti, saudzējot vidi, jo vairāk zemnieku mainīs saimniekošanas ieradumus.
Biodinamiskā saimniecība
www.demeter.net
Biodinamiskajai lauksaimniecībai ir senas saknes – pie tās šūpuļa stāvējis antropozofs, Valdorfskolu tēvs Rūdolfs Šteiners. Jau 1924. gadā viņš aizdomājās, ka modernā lauksaimniecība ir potenciāli bīstama un Silēzijā lekcijās «Lauksaimniecības atjaunotnes garīgie pamati» iedvesmoja jaunu zemnieku kustību. 1928. gadā izveidojās apvienība «Demeter», kas serti cē saimniecības, kuras atbilst biodinamiskajiem principiem. Nosaukums «Demeter» radies no senās grieķu auglības dievietes Dēmetras vārda. Biodinamiskie zemnieki ieviesa arī jēdzienu «organiskā lauksaimniecība», ar to domājot lauku saimniecību kā dzīvu, vienotu organismu. Biodinamiskais zemnieks nemēģina uzvarēt dabu, bet dzīvo ar to saskaņā, rūpējoties gan par tās auglību, gan saudzējot savvaļas augus un dzīvniekus. «Demeter» serti cētas biodinamiskās saimniecības ir visā pasaulē, Latvijā gan vairs nav, taču joprojām ir tādas, kas ievēro biodinamiskās lauksaimniecības principus, piemēram, «Kūdrāji» Aizputes novadā. Pasaulē ir gandrīz pieci tūkstoši serti cētu saimniecību, kas apsaimnieko vairāk nekā 160 tūkstošus hektārus zemes. Biodinamiskajās saimniecībās lielu vērību pievērš augsnes auglības saglabāšanai, un arī dzīvniekiem ir svarīga nozīme, tāpēc visās saimniecībās jābūt arī lopiem (ar retiem izņēmumiem, ja lopi ir kaimiņu biodinamiskajā saimniecībā). Augsnes auglību stimulē ar dažādiem dabiskiem līdzekļiem, augu sekas ievērošanu, kā arī izmanto kosmisko spēku labvēlīgo ietekmi saskaņā ar Marijas Tūnas kalendāru (tiek izdots arī latviešu valodā). Zemnieki ievēro ne tikai Mēness fāzes, bet arī īpašās lapu, ziedu, augļu un sakņu dienas, gatavo augu uzlējumus un ragu mēslu preparātus. Biodinamiskajā saimniecībā augu pavairošanai drīkst izmantot tikai sēklas no biodinamiskām saimniecībām, ja tādu nav, tad no bioloģiskajām saimniecībām. Serti cēta biodinamiskā saimniecība strādā pēc daudz stingrākām prasībām nekā bioloģiski serti cētās.
Bioloģiskā lauksaimniecība
biologiski.lv
Paralēli biodinamiskajai lauksaimniecībai Eiropā un pasaulē attīstījās arī citi saudzīgas lauksaimniecības modeļi, kas neveicina augšņu noplicināšanu un pārtrauc vai samazina sintētisko pesticīdu un minerālmēslu izmantošanu. Strauja bioloģiskās lauksaimniecības izaugsme sākās pagājušā gadsimta 80. gadu nogalē. 1991. gadā Eiropas Komisija pieņēma regulu, kas noteica vienotas prasības bioloģiskās lauksaimniecības serticēšanai. Ja zemnieku saimniecība vēlas kļūt par bioloģisko saimniecību, jāievēro pārejas laiks, kad raža netiek atzīta par bioloģisku, bet nedrīkst lietot pesticīdus un minerālmēslus, lopi jābaro ar bioloģiskās saimniecībās audzētu barību un jāatsakās no antibiotiku profilaktiskas izmantošanas.
Bioloģiskā lauksaimniecība (tāpat kā biodinamiskā saimniecība) ir zināšanu lauksaimniecība – lai atteiktos no konvencionālās lauksaimniecības metodēm, ir jāizmanto dažādi dabiski līdzekļi auglības stimulēšanai un kaitēkļu apkarošanai. Piemēram, bioloģiskajā saimniecībā izmanto augu seku, augsni bagātina ar kompostu un sēj tauriņziežus. Daudziem kaitēkļiem ir dabiskie ienaidnieki, piemēram, mārītes, trihogrammas un zeltactiņas. Bioloģiskajās lauksaimniecībā ir augstākas dzīvnieku labturības prasības, piemēram, lopiem un putniem vasarās ir jāganās laukā.
To, cik pareizi zemnieki ievēro regulas prasības, vērtē neatkarīgs auditors, kurš apciemo zemnieku gan plānotās, gan negaidītās pārbaudēs. Kontrolētāji regulāri ņem paraugus no zemnieka laukiem, lai pārbaudītu, vai nav izmantoti neatļauti preparāti. Nereti uzvirmo diskusijas, ka arī bioloģiskie zemnieki izmantojot pesticīdus. Bioloģiskajā lauksaimniecībā drīkst izmantot vien bioloģiskās lauksaimniecības regulas Nr. 889/2008 pielikumā uzskaitītos pesticīdus, kuru izmantošana pieļaujama ar retiem izņēmumiem. Pārsvarā tie ir augu izcelsmes preparāti vai minerālvielas, vienīgais sintētiskais insekticīds pieļaujams slazdā – tā, lai nenonāktu vidē,– pret kaitēkļiem, kas Latvijā nav sastopami. Latvijā bioloģisko saimniecību skaits strauji aug – 2015. gadā 3800 saimniecību apsaimniekoja 230 tūkstošus hektāru zemes.
Integrētā lauksaimniecība
Integrētā lauksamniecība ir mēģinājums atrast vidusceļu starp konvencionālo un bioloģisko saimniekošanu, un zemnieki cenšas kaitēkļus ierobežot dabiskiem līdzekļiem – izmantojot augu seku, dabiskos kaitēkļu ienaidniekus, bet pesticīdus var lietot vien tad, ja dabiskās metodes nedod vēlamo rezultātu. Tomēr, atšķirībā no bioloģiskās, integrētajai lauksaimniecībai nav tik striktu noteikumu attiecībā uz pesticīdiem (nepieciešamības gadījumā lietojamo pesticīdu saraksts ir gana garš, tostarp, atļauts arī raundaps), tāpēc grūti novērtēt, cik ievērojami integrētās saimniecības ir samazinājušas pesticīdu izmantošanu. Integrētajām saimniecībām ir īpašs reģistrs, un pirms iekļaušanas tajā saimniecību pārbauda. Tomēr gan prasības, gan arī kontroles mehānisms ir ievērojami vājāks nekā bioloģiskajām samniecībām.
«Zaļā karotīte»
karotite.lv
Nacionālās pārtikas kvalitātes shēmas zīmola «Zaļā karotīte» nosaukums ir maldinošs – pirmajā brīdī gribas noticēt, ka tas ir īpašāks, «zaļāks» produkts, tomēr tā diemžēl nav. Šo logo piešķir produktiem, kam vismaz trīs ceturtdaļas izejvielu ražotas Latvijā. Dārzeņiem un augļiem jābūt audzētiem integrētajās saimniecībās, bet graudu, gaļas un piena produktiem šādu prasību nav. Man šķiet, labākais, ko sniedz serti kāts «Zaļā karotīte», ir garantija, ka daļa produkta izejvielu audzētas Latvijā. Un tas arī viss.
Tagad parādījusies arī «Bordo karotīte», kuru piešķir tad, ja produkts ražots Latvijā, bet visas izejvielas ir no ārzemēm. Lai gan arī šajā gadījumā izejvielām ir paaugstinātas kvalitātes prasības, nekādu īpašu labumu Latvijas dabai vai cilvēkiem tā nenodrošina.
Permakultūra
Permakultura.lv
Permakultūra (permanent + culture jeb iltgspējīga kultūra) būtu pelnījusi atsevišķu rakstu, un «Vides Vēstis» par to plaši rakstīja jau 2010. un 2011. gadā (lasi arhīvā videsvestis.lv). Tā ir īpaša pieeja dzīvei un saimniecībai, kas garantē ilgtspējīgu attīstību, un attiecas ne tikai uz lauksaimniecību. Latvijā ir vairākas kopienas, kas izmanto permakultūras principus: būvē mājokļus no apkārtnē pieejamiem materiāliem, audzē salmu klājienā kartupeļus, augsnes apstrādē palīgos ņem vistas un sivēnus, izbaro mājputniem lietusūdeņu toveros izaugušos odu kāpurus utt.
Ja bioloģiskā saimniekošana ir labāka, kāpēc tā nedara visi?
Bioloģiski saimniekojot, jārēķinās ar aptuveni 20% mazākām ražām. Tāpēc uzskats, ka tikai ar konvencionālās lauksaimniecības agresīvajām metodēm iespējams pabarot planētas Zeme iedzīvotājus, nav diez ko pārliecinošs. Turklāt cilvēki ēd pārāk daudz gaļas un izmet ārā pārāk daudz ēdiena (pat 30–40%), un varbūt jāsāk ar to, ka jākļūst pieticīgākiem? Nereti saka, ka konvencionālā pārtika ir labāka klimatam, jo ir lielākas ražas, tas ir, mazākas SEG emisiju uz vienu produkcijas vienību. Tomēr, izrādās, tā salīdzināt nevar – bioloģiski aprūpētās augsnēs ir vairāk mikroorganismu un lielāks organisko vielu daudzums un tās labāk piesaista oglekli no atmosfēras.
Cilvēki ieraduši sūroties, ka ekopārtika ir dārga, bet kampaņas «Bioloģiski.lv» ietvaros aprēķināts, ka Latvijā tā ir par 14–52% dārgāka nekā nebioloģiskā jeb konvencionālā, lai gan dažādās produktu grupās un sezonās cenas atšķiras. Bet varbūt ir otrādi – konvencionālā pārtika ir pārāk lēta, jo ar subsīdijām mākslīgi samazinātajā cenā nav iekļautas tās izmaksas, ko šāda saimniekošana nodara videi, kā arī strādnieku un ēdāju veselībai. Eiropas un ASV zinātnieki lēš, ka kaitējums, ko rada endokrīno sistēmu ārdošās vielas pesticīdos, Eiropas veselības aprūpes sistēmai izmaksā aptuveni 120 miljardus eiro gadā. Bet kā ar kaitējumu ūdeņiem, abiniekiem, zivīm un kukaiņiem? Par bišu saimju izmiršanas epidēmiju ziņo jau vairākus gadus, un zinātnieki uzskata, ka tieši konvencionālā lauksaimniecība ar pesticīdu lietošanu milzīgos monokultūru laukos veicina bišu bojāeju. Ķīnā nu jau paši zemnieki spiesti kāpt kokos un tēlot bites – apputeksnēt augļu kokus ar otiņu. To, kas notiek ar tauriņiem un citu dzīvo radību, vispār bail iedomāties.
Dažādas lauksaimniecību sistēmas
Jana Simanovska
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2016