«Gāju meklēt Ziemeļmeitu, garu, tālu ceļu veicu…», tā dziedādams gāju, bet nekā – velti gāju… Gāju, gāju – te iešāvās prātā ideja: izlikšu vienā no ejām slazdiņu. Izliku, un – ā, re! – nekur vairs nav jāiet, jo noķēries esi, «kurmīt, mana ziemeļmeita»! Iekriti gan! Kārpies, cik gribi, nekur nespruksi! Nāksies atbildēt uz jautājumiem. Nu, pakārpi, pakārpi ar savām impozantajām (ačgārnajām), platplaukstainajām, garnagainajām priekškājām gaisu, pakārpi – kamēr izlemšu, ar kādu jautājumu sākt tevi iztaujāt, kamēr tevi nosvēršu, aplūkošu, izmērīšu. Pag, pag – tik stipri gan nekārpies: nevaru vairs tevi noturēt plaukstā! Spēcīgs esi, muskuļains.
Tā, sākam! Pierakstu: svars – aptuveni 100 grami; cilindrisks, kompakts rumpis; īss kakls; mazliet saplacināta, strupa galva; ķermeņa garums – aptuveni 13,5 centimetri; strupās astītes garums – aptuveni četri centimetri; priekškājas vidēji garas, bruņotas ar milzīgām, uz āru izvērstām plaukstām; pakaļkājas īsas – nav vērts mērīt; apmatojums – ogļmelns (apakšpusē mazliet gaišāks), noplucis; aus…
Negvelz muļķības! Apmatojums nav noplucis. Tas tikai pagaidām tāds izskatās, jo tagad taču ir pavasaris, tāpēc gluži vienkārši notiek apmatojuma maiņa! Un – tavai zināšanai – vēl: mēs, kurmji, mainām apmatojumu trīs četras reizes gadā: pavasarī, vasarā, rudenī un nereti arī ziemā, jo, darbojoties pazemē, pamatīgi to deldējam. Jā, jā, lai gan spalva mums bieza, spējīga samērā labi pasargāt no netīrumiem, augsnes daļiņām. Un – tici vai netici – tā labi sargā arī no mitruma, pat no slapjuma. Mēs kā nekā esam itin labi peldētāji: forsēt divus trīs metrus platu upi veselīgam kurmim – nieks.
Nesaprotu, kāpēc tu visu pieraksti. Bet, ja jau reiz raksti, tad pieraksti arī to, ka vasarā mūsu ķermeni sedzošo matu garums ir 5–7 mm, bet ziemā 10–12 mm. Pieraksti, ka apmatojums ir biezs, silts, tāpēc ziemas sals kurmjiem īpaši nekaitē. Pieraksti: visvairāk kaitē pavasara pali, kad ūdens strauji ieplūst pazemes labirintos, kurmjus noslīcinot vai izdzenot virszemē, kur netrūkst ienaidnieku – dažādu plēsīgu nobeigtgribētāju. Pieraksti.
Klau, nupat iedomājos: uzdošu tev jautājumu, kas, manuprāt, pretendē uz ķecerīgu atbildi… Nupat man tātad ienāca prātā tev pajautāt: vai maz zini, kurmīt, kam «pateikties» par to, ka esi nokļuvis manā gūstā? Nezini? Redzu, ka nezini. Dzīvniekmīļi vainīgi, kurmīt! Starp citu, par iespēju sarūpēt sarunu ar tevi, kurmīt, man arī jāpateicas tiem pašiem dzīvniekmīļiem.
Pretruna! Nesaprotu.
Paskaidrošu. Agrāk, kad no kurmjādām šūdinātos tērpos ģērbti ļaudis pat «attīstītajā» Eiropā varēja atļauties atrasties publiskās vietās, nebaidoties, ka kāds pret kustoņu nobeigšanu protestējošs sintētiskā kažokā ievīstījies «zaļais» viņus aplies ar kečupu, jūsu vieglās, izturīgās ādiņas bija vērtīga, dārga prece, tāpēc daudzviet kurmjus itin čakli medīja – nogalēja un nodīrāja. Nogalēja ar tūlītēju nāvi nesošām lamatām. Ar šīm lamatām tavus sugasbrāļus nīdēja un nīdē arī lauksaimnieciņi; to darīja un dara golfa laukumu īpašnieki un citi līdzenu mauriņu kultivētāji – tie cilvēki, kam ir zobs uz kurmjiem par kurmju rakumiem – pat pilsētniekiem labi pazīstamajām zemes izsviedumu kaudzēm. Tiesa, cik zinu, gūt vērā ņemamus panākumus, mēģinot izskaust racējus šādā veidā, reti kuram izdevies. Kāpēc – to gan nezinu. Ceru, ka tu man izklāstīsi savas versijas.
Nekādas versijas! Elementāri: laba teritorija tukša nepaliek; noslepkavoto kurmju vietā ierodas citi no apkārtējām, ne tik labām teritorijām. Elementāri, un nekādas versijas! Turpini labāk savu versiju par lamatām.
Turpinu: agrāk kurmjus ķēra tikai tādās lamatiņās, kas nes tūlītēju nāvi, bet tagad… Bet tagad, kad uzstājīgi tiek propagandēta «saudzīga attieksme pret mazākajiem brāļiem», lai dotu cilvēkiem iespēju mēģināt no kurmjiem atbrīvoties, viņus nenobeidzot jeb «humāni», ir izdomāti, tiek ražoti un pārdoti arī dzīvķeroši slazdiņi. Izmantojot šos slazdiņus, jūs, rakarus, var sagūstīt nevēlamajā vietā un dzīvus aiznest citur – tur, kur jūsu, kurmju, rakņāšanās nešķiet nevēlama. No tevis iepriekš sacītā gan jāsecina, ka rezultatīva var būt vienīgi ļoti plaša mēroga gūstīšanas un pārvietošanas kampaņa. Nu, lūk, es lietoju tieši tādu – nenogalinošu – slazdiņu un… noķēru tevi, «kurmīt, mana ziemeļmeita». Noķēru dzīvu! Tādējādi sarūpēju sev iespēju aprunāties ar tevi. Neuztraucies – pēc tam atbrīvošu.
Pēc kam – «pēc tam»? Un – ko īsti tu no manis gribi? Bet vispirms – kas tu esi? Neredzu tevi. Dzirdēt dzirdu – gan tavu vāvuļošanu, gan aplamo dziedāšanu par ziemeļmeitu. Starp citu, neesmu nedz ziemeļ-, nedz kāda cita meita; esmu vairāk par pusi mūža nodzīvojis tēviņš – kurmis labākajos gados, t.i., trīsgadīgs. Esmu tēviņš, kurš – būšu paškritisks –, riesta trakuma pārņemts, neraugoties uz savu dzīves pieredzi, tik ļoti aizrāvās ar gribošas mātītes smaržas vai konkurējoša tēviņa smakas meklēšanu, ka iepērās tavās lamatās… Šis laiks – marta nogale, aprīļa sākums – ir kurmju pārošanās laiks…
Pārošanās vai pāru veidošanās laiks?
Pārošanās. Kurmji ir poligāmi – stabilus pārus neveido. Par pēcnācējiem rūpējas tikai māte, kura pēc aptuveni četrdesmit dienas ilgušas grūsnības laiž pasaulē 4–6 mazuļus; parasti tas notiek maijā. Tas notiek pazemes bērnistabā, kas lielākoties ierīkota samērā dziļi zem kāda koka vai krūma saknēm. Paiet 1–1,5 mēnesis, un kurmēni kļūst patstāvīgi. Tad viņi dodas (pareizāk sakot, ir spiesti dodies) piemērotu dzīvesvietu meklējumos.
Kā to saprast – ir spiesti doties?
Ja nedosies paši, pieaugušie tēviņi viņus patrieks.
Kurmji ir nesaticīgi dzīvnieki?
Jā. Katrs apsaimnieko savu – konkrētu – teritoriju. Vienkop uzturas tikai mātes ar bērniem, ar pusaudžiem (kamēr pieaugušie tēviņi tos pusaudžus iztramda).
Tātad kurmji ir nesaticīgi un poligāmi? Paskaidro, lūdzu, vārdu «poligāms», jo nezinu, ko tas nozīmē.
Daudzsievība. Tā: tēviņš apsēklo vienu mātīti, dodas pie nākamās un apsēklo to, pēc tam – pie nākamās. Tiesa, ja vien kaut kur pa ceļam viņš krietni nedabū pa mizu no kāda par sevi pārāka konkurenta.
Ir nu gan žargonvārds – miza! Šo pūkaino kažociņu dēvēt par mizu?! Un nekādus īpašus ieročus, kas būtu paredzēti sadošanai «pa mizu» neredzu. Ja nu vienīgi pret rumpi gandrīz horizontāli novietotās priekškājas…
Priekškājas nav cīņas ieroči, priekškājas ir rokamrīki: plaukstas tām, re, cik masīvas, platas; starp pirkstiem – ādas plēve, lai palielinātu rokošo virsmu; pirkstu galos, re, gari, izturīgi nagi augsnes šķelšanai.
Tātad priekškājas nav cīņas ieroči, bet ir rokamrīki. Kas tad ir tie ieroči, ar ko sadod «pa mizu»?
Zobi. Konkrētāk – augšžokļa ilkņi. Es tev tos parādīšu, ja tūdaļ atbrīvosi mani. Nevaru to vairs izturēt: mani sugasbrāļi tagad smakarē pa zemzemes labirintiem dzimumpartneru meklējumos, bet es esmu spiests ostīt tavu nelāgo smaku – bezmaz jānožēlo, ka tik labi saožu… Labi saožu, ka esi cilvēks. Bet konkrētāk: kas tu esi?
Nu, vai zini! – man nelāga smaka?! Pats tu smirdi – tā, ka pat ieelpot caur nāsīm tavā tuvumā ir nepatīkami: riebīga muskusa smaka. Nez, par ko daba tevi tā sodījusi?
Ja tu runā par muskusa smaržu – tā nav sods, tā ir dabas dāvana. Un vēl – tā ir sazināšanās līdzeklis.
Interesanti! Paskaidro, lūdzu!
Vispirms paskaidro man – kas īsti tu esi, jo, kā jau teicu, saožu, bet neredzu tevi. Paskaidro arī – ko no manis gribi.
Nav brīnums, ka mani neredzi, jo tu taču esi bezacains. Brīnums, ka visu sacīto labi dzirdi, jo ausu arī tev nav. Vismaz es tās neredzu.
Par sevi: kā jau pareizi esi nopratis no manis teiktā un kā jau esi saodis, tevi rokā tur cilvēks. Ja konkrētāk – esmu dažādu kustoņu intervētājs. No tevis gribu saņemt informāciju. Pārstāvu žurnālu «Vides Vēstis». Nu, bezacainais, bezausainais – sākam interviju?
Bezacainais!? Neesmu bezacains! Tiesa, actiņas man nelielas, ja tīši nemeklēsi – neieraudzīsi. Ar actiņām spēju konstatēt tikai gaismas intensitātes izmaiņas. Šobrīd konstatēju: esmu izvilkts saules gaismā. Tas man nepatīk. Dzirde man – kā pats konstatēji – labu labā. Ausis – ieskaties! – ir! Nu, paskaties uzmanīgāk: ausis ir; tiesa, nav ārējo ausu jeb ausu gliemežnīcu, bet ausis – dzirdes kanāli – ir. Tātad – nenoliedzu: redze man, maigi izsakoties, slikta; dzirde – jau teicu – ir laba. Bet oža! Saožu ļoti labi – oža ir kurmja svarīgākā maņa! Paskat, kāds man ostāmrīks – purniņš: smails, izstiepts, mazliet pat kustīgs – kā mazs snuķītis.
Es piebildīšu: arī sārts. Tu jau pats savu degungalu, neraugoties uz tā garumu, neredzi, jo vispār neko neredzi. Man gan tavs ostāmorgāns vairāk atgādina mazu cūkas šņukuru, nevis snuķīti. Bet lai nu paliek subjektīvās līdzības… Atgriežamies pie intervijas. Tātad oža tev ir svarīgākā maņa? Pierakstu.
Pieraksti, ka arī tauste ir svarīga maņa. Ne tikai svarīga, bet arī labi attīstīta maņa. Taustes mati man aug visās malās, abos galos.
Arī pakaļgalā? Kurā vietā? Neredzu.
Nebrīnos – tu daudz ko neredzi. Ja neredzi, patausti manu mataino astīti. Ar taustes matiņiem segtā astīte ir ikviena kurmja galvenais ceļa rādītājs, pārvietojoties pa pazemes labirintiem atpakaļgaitā.
Priecājos, ka esi tapis daudz pretimnākošāks, atsaucīgāks nekā sākumā – sāc brīvāk dalīties informācijā. Jauki. Tā turpini. Kā jau solīju – pēc sarunas tevi atbrīvošu. Turklāt nekur tevi nenesīšu, atbrīvošu tepat, kur sagūstīju – sakņu dārzā. Cerams, Līga (dārzkopība ir viņas pārziņā) neļaunosies par manu labvēlīgo attieksmi pret kaitnieku – dobju izrakņātāju, sakņaugu apgrauzēju.
Jau iepriekš pateicos par lojalitāti, par humānismu – par to, ka nenesīsi turp, kur mana rakņāšanās «nekaitē». Bet, ja jau esi iesācis par to kaitnieku…Varēji pirmīt man nepaskaidrot, kurai sugai piederi: ja es nebūtu to atšifrējis ar ožas palīdzību, tagad noteikti saprastu, jo vārdu «kaitnieks», runājot par citām dzīvām radībām, lieto vienīgi cilvēki. Starp citu – gan tev, gan Līgai, gan citiem taviem sugasbrāļiem iesaku krietni padomāt, pirms izteikt kādu kategorisku novērtējumu. Iesaku salīdzināt, samērot tā saukto kaitējumu, ko jums nodarām, ar labumu, ko dodam.
Nu, salīdzināsim! Vienosimies tā: es – par kaitējumu, par ļaundarībām, bet tu – par labumu. Piekrīti?
Kamēr tu turi mani sažņaugtu plaukstā, neuzdrošinos nepiekrist. Man nav izvēles. Piekrītu.
Sāku uzskaitījumu. Kurmji piemājas dārziņos izceļ sakņaugus, mielojas ar tiem, izrušina puķu dobes, ar saviem rakumiem sabojā zālienus un pļavas. Virszemē jūsu radītās kaudzes, ja tās nenovāc vai neizlīdzina, laika gaitā pārtop par ciņiem, kas vēlāk tracina pļāvējus; turklāt ļoti bieži šais ciņos ieviešas skudras, tostarp tā sauktās mīzenes.
Zināmā mērā varu piekrist… Raugoties no jūsu, cilvēku, egocentriskā viedokļa, principā varu piekrist gandrīz visam, bet… Bet par mielošanos ar augu saknēm – tas gan ir ļoti stulbs apgalvojums! Ļoti stulbs apgalvojums! Mēs, kurmji, taču esam kukaiņēdāju kārtas pārstāvji – sistemātiski radinieki ciršļiem un ežiem. Esam konsekventi gaļēdāji! Pārtiekam no dažādiem bezmugurkaulniekiem, galvenokārt no sliekām. Vai maz zini, cik slieku diennaktī katrs spējam notiesāt? Piecdesmit, rudeņos pat septiņdesmit gramus! Šāds daudzums atbilst vismaz pusei no paša kurmja svara! Turklāt tos tārpus, ko esam nogrābuši, bet nespējam tūlīt apēst, padarām aizbēgtnespējīgus – raktiesnespējīgus –, sakožot tiem galvgalus, pēc tam dzīvus aizstiepjam uz barības rezervju krātuvēm, kur «iekonservētas» sliekas gaida savu kārtu. Šie tārpu krājumi jo īpaši noderīgi var izrādīties aukstā ziemā, kad dziļi sasalst zeme un tās iemītnieki, tostarp sliekas, pārvietojas dziļāk augsnē.
Nu, labi, nedaudz kļūdījos – augu saknes neēdat; viens manis piesauktais kaitējums atkrīt. Bet pārējie!? Un kāds tad tas labums, ko dodat? Slieku ēšana!? Ha, ha! Ja pareizi esmu sapratis kādā grāmatā rakstīto, jau 1881.gadā Čārlzs Darvins publiski pasludināja sliekas par derīgiem, pat par ļoti derīgiem dzīvniekiem – par neaizstājamiem augsnes dabiskajiem kultivatoriem. Un ko gan par kurmju īpašo kāri uz sliekām, šo interviju izlasījuši, domās makšķernieki? Tātad: zemestārpu izskaušana – vēl viens kurmju kaitējums cilvēkiem! Eh, vajadzētu tevi izbarot kaķim, bet – solīts paliek solīts – atbrīvošu.
Pag, pag – tu jau vēl neesi itin neko dzirdējis par labumiem! Un, starp citu, kaķi kurmjus neēd… Vai tad tas nav labums, ka, veidojot alu labirintus, veicinām gaisa un mitruma apriti augsnē, ka uzirdinām augsni? Vai tas, ka mūsu ejas noder par patvērumu daudziem citiem dzīvniekiem, nav labums?
Ha, ha! Starp tiem citiem taču ir arī kaitīgie grauzēji! Klau, vai tie citi dzīvnieki kurmjus reizēm izdzen virszemē, teiksim, uz ceļa? Atceros, bērnībā mamma man stāstīja, ka kurmis, ja izlien virszemē uz ceļa, nobeidzas. Nespēju mammai īsti noticēt, jo viņas sacītais zināmā mērā liek domāt par dzīvnieku pašnāvību. Taču – kā citādi izskaidrot to, ka uz ceļiem, pie ceļiem ļoti bieži izdodas ieraudzīt beigtus kurmjus?
Vai tu bieži staigā pa meža biezokņiem, pa aizaugušām pļavām, pa laukiem? Tu biežāk pārvietojies pa ceļiem vai pa brikšņiem?
Pa ceļiem, protams.
Nu, lūk, – kur biežāk staigā, tur biežāk ieraugi. Jā, lai gan beigtu kurmju diemžēl netrūkst arī citur.
Un kā ar… pašnāvību? Kāpēc citu zvēriņu, teiksim, peļu, līķi atrodami ceļmalās daudz retāk par kurmju līķiem?
Tāpēc, ka peļu ķermeņi neizplata muskusa smaržu. Mūsu ķermeņi izplata, tādēļ ne viens vien plēsīgais zvērs vai putns, medību un nobeigšanas instinkta vadīts, kurmi gan nobeidz, bet muskusa smaržas un – piebildīšu – arī īpatnās garšas dēļ neēd. Tā mēs, nobeigti un neapēsti, dēdam…
Tu mūsu sarunas iesākumā apgalvoji, ka muskusa smaka kurmjiem ir dabas dota dāvana. Kas tā par dāvanu, ja pasargā tikai no apēšanas, bet neglābj no nobeigšanas?
Kad to sacīju, man prātā bija paša paēšana. Muskusa smarža ir paredzēta pirmām kārtām potenciālo barības objektu pievilināšanai – sliekām tā patīk.
Slieku bende!
Jā, kurmji apēd daudz slieku, taču ne tik daudz, cik iznīcina lauksaimnieki, radot monokultūru plantācijas, ar smago tehniku sablietējot augsni, saindējot to ar ķimikālijām. Vai tad neesi ievērojis, ka lielsaimniecībās ir salīdzinoši maz kurmju rakumu? Kurmjiem šajās teritorijās nav ko darīt. Mēs uzturamies tur, kur ir sliekas, bet sliekas dzīvo vietās, kur pareizi apietas ar augsni. Ā, re! – esam augsnes stāvokļa indikatori!
Labi, indikator, nekur tevi nenesīšu, atbrīvošu tepat – kā apliecinājumu, ka manā piemājas dārziņā pareizi apietas ar augsni.
Ilmārs Tīrmanis
Publicēts 2005.gada aprīlī