Visas dzīvās būtnes visvairāk apdraud tas, ka kāds cits tās varētu apēst. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka arī Homo sapiens, kura populācijā ir vairāk nekā septiņi miljardi īpatņu, visjūtamāko iespaidu uz citām sugām un ekosistēmu kopumā atstāj tieši ar savu izsalkumu. Kad cilvēku vēl bija maz un tie nebija atklājuši lauksaimniecību, bet medīja un vāca dabas veltes tur un tad, kad tās bija pieejamas, mūsu suga uz ekosistēmu atstāja apmēram tikpat lielu iespaidu cik mušas, vāveres vai lapsas. Tad iemācījāmies kaut ko audzēt paši, lai nebūtu nemitīgi jāpārvācas no vienas vietas uz otru, bet varētu pavasarī iesēt savus rāceņus ar cerību, ka rudenī tos varēs cept. Arī tas nevienam citam baigās problēmas neradīja. Tā gāja gadu tūkstoši, auga cilvēku populācija, tie kļuva aizvien ziņkārīgāki un apņēmīgāki un rada iespējas audzēt vairāk un ātrāk. Diemžēl apjomiem līdzi nāca arī dažnedažādas problēmas. Un tagad lauksaimniecību var uzskatīt par nozari, kas atstāj lielāko negatīvo iespaidu uz ekosistēmu it visās zemeslodes vietās. Turklāt jāatceras, ka lauksaimniecība neattiecas tikai uz to, ko mēs ēdam, bet arī uz kokvilnas T-kreklu, siltu vilnas kamzoli un vīnu.
Visi gali ūdenī
Lielākās problēmas, ko rada lauksaimniecība, saistītas ar pesticīdu un minerālmēslu dāsnu lietošanu, kā arī ar dabīgu biotopu iznīcināšanu, jo kukurūzas lauki nerodas paši no sevis – tie jāizveido vietās, kur, visticamāk, jau aug kaut kas cits. «Visticamāk» šoreiz ir ar 95–100 % varbūtību, jo lauksaimniecībai nepieciešama auglīga augsne, kuru var pazīt pēc tā, ka tajā jau kaut kas aug. Piemēram, meži, kuros dzīvo dažnedažādi dzīvnieki, kas tur gribētu arī turpināt savu dzīvi. Neilgtspējīgas saimniekošanas rezultātā notiek augsnes erozija. Apkaunojošās situācijās ļaudis mēdz vēlēties, lai zeme zem kājām atvērtos. Man tā vienreiz pat ir gadījies, kad zem manām kājām ielūza slikts bruģis un es iegāzos zemē līdz viduklim. Bet erozija nodrošina nevis zemes pavēršanos, bet auglīgā slāņa vienkāršu pazušanu.
38% sauszemes aizņem lauksaimniecības zemes. Kad lauks tiek uzarts un zeme ir kaila, vējš pavisam viegli var augsnes virskārtu papluinīt un aiznest prom. Arī ūdens var aizskalot auglīgo augsnes slāni. Sevišķi labi tas novērojams, ja lauks ir slīps – barības vielas kopā ar ūdeni aiztek uz zemāku vietu. Ar aci to uzreiz nevar manīt, bet gadu gaitā šīs teritorijas kļūst nederīgas kaut kā audzēšanai. Vai tas ir mūžīgs kaitējums? Vai augsne, sadaloties augu atliekām un citiem organismiem, neatjaunojas? Protams, atjaunojas, taču ļoti lēni. Tas, ko zaudējam gada laikā, no jauna radīsies dažu desmitu vai pat simtu gadu laikā.
Eiropas Savienībā (ES) aptuveni 12 % lauksaimniecībā izmantojamās zemes zaudē vairāk nekā piecas tonnas augsnes uz hektāru ik gadu. Jāatzīst, ka tas ir pat diezgan labs rādītājs, jo ES pastāv vides prasības. Sevišķi intensīvi erozija notiek kalnainajos reģionos, kā arī tajās vietās, kur bieži līst intensīvs lietus – tam daudz vieglāk ir paķert līdzi augsnes daļiņas. Pēc tam zemniekiem jāmeklē jaunas vietas lauksaimniecībai, jo vecās ir degradētas. Tā kā šīs planētas platība tomēr ir ierobežota, skaidrs, ka, pirmkārt, tas rada kon iktus starp dažādām interesēm, otrkārt, vienā brīdī kaut kam derīgās zemes vienkārši izbeigsies.
Tas, ka auglīgā augsne ir aizskalota no lauka, ir tikai viena daļa problēmas. Otra bēda ir tā, ka šie sedimenti arī kaut kur nokļūst. Pirmkārt, tie aizplūst līdz upēm. Tās kļūst duļķainas, līdz ar to faktiski nav nekādas caurredzamības. Tas savukārt nozīmē, ka šajās ūdenstecēs nevar augt zemūdens augi, jo to fotosintēzei nepieciešama saules gaisma. No vienas puses, lieliski, jo tas nozīmē, ka upe neaizaugs. Tomēr dabā, tāpat kā matemātikas vienādojumā vai svarcelšanā, visam jābūt līdzsvarā – upēs ir nepieciešami augi, ja vien to nav par daudz. Tāpat ir normāli, ja daļa augsnes daļiņu nokļūst upēs – upei tās ir vajadzīgas, tomēr līdz ar ņipru augsnes eroziju visa kā kļūst par daudz. Tad arī zivis negrib dzīvot šādos dubļūdeņos. Varbūt palieņu tīrumos aug leknāki kartupeļi, bet vietējiem iedzīvotājiem tiek atņemti proteīni, ko potenciāli varētu sniegt upē dzīvojošas zivis.
Pēc tam no upēm šie sedimenti nokļūst jūrās un okeānos. Lielu satraukumu tas rada reģionos, kur vēl varonīgi turas koraļļu ri . Arī tiem ir nepieciešams dzidrs ūdens, un tie nevar ne paēst, ne izdzīvot, ja apkārt ir augsne, kurai vajadzēja palikt kukurūzas laukā. Tas nav nekāds jaunums – jau Kristofers Kolumbs ievēroja, ka pie upju ietekām jūrā nav koraļļu rifu, līdz ar to ir droši, ka, braucot uz Orinoko, nav riska ar kuģi uzskriet kādam rifam. Arī Čārlzs Darvins rakstīja par to, ka sedimentācija traucē koraļļu attīstību. Taču toreiz to augšana bija traucēta vien vietās, kas pastiprināti saņēma sedimentus. Tas ir normāli, jo nav tā, ka koraļļiem būtu jāaug pilnīgi visur. Katram sava vieta. Vienīgi mūsdienās to vietu kļūst aizvien mazāk. Turklāt korallis nav nedz lūsis, nedz ērglis, kas var pārvietoties uz citu – labāku – vietu. Tas nozīmē, ka, kamēr koraļļi mēģina pārdzīvot klimata pārmaiņas un okeāna paskābināšanos, tie piedevām tiek apbērti ar dubļiem.
Kur lai dzīvo?
Lauksaimniecība aizņem arvien jaunas platības. Gan tāpēc, ka vecās vietas vairs neder, gan arī tāpēc, ka vienkārši vajag vairāk. ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija aplēsusi, ka 2050. gadā lauksaimniecībā izmantojamo zemju apjoms būs pieaudzis par 70 %, salīdzinot ar 2010. gadu. Un tas būs nevis cilvēku skaita pieauguma dēļ (tik ļoti mēs nesavairosimies), bet gan tāpēc, ka ļaudīm gribas ēst vairāk gaļas. Labklājība pasaulē pieaug, līdz ar to palielinās to cilvēku skaits, kas nansiāli var atļauties ēst gaļu. Un, lai pabarotu gaļas lopiņu, ir jāaizņem jaunas un jaunas zemes platības sojai, kukurūzai utt.
Jau sen garām tie laiki, kad meži tika izcirsti tāpēc, ka gribas iegūt koksni (Latvija šajā ziņā dzīvo pagātnē). Globāli pie atmežošanas pārsvarā vainojama lauksaimniecība – tropiskie lietusmeži, kuri tēlaini tiek saukti par planētas plaušām, tiek izcirsti tāpēc, lai stādītu soju, kukurūzu un stilīgos avokado. Par atmežošanas iemesliem vispār nekādu šaubu nav Indonēzijā, kur pēdējos gados sācies tāds palmu eļļas drudzis, ka koki nevis tiek izcirsti un kaut kā izmantoti, bet gan nodedzināti, lai pēc iespējas ātrāk varētu sākt pelnīt par palmu eļļu, kas ir tik populāra pārtikas produktu piedeva, ka visus produktus pat nav iespējams nosaukt.
Protams, mežu pārvēršana monokultūru tīrumos dramatiski samazina bioloģisko daudzveidību. Pie viena tas veicina arī klimata pārmaiņas, jo mežu zaļā masa, kas varētu vismaz daļēji absorbēt CO2, pazūd. Un tas attiecas ne tikai uz tālām, siltām tropiskajām zemēm, bet pat uz Latviju. Daudzu putnu sugu populācijas sarukušas tieši tāpēc, ka tām vairs nav kur dzīvot. Šiem putniem piemērotu dzīvesvietu atrast ir grūtāk nekā izremontētu divistabu dzīvokli Rīgas centrā par 100 eiro mēnesī. Latvijas «Gada putna 2017» – dzeltenās cielavas – skaits kopš 1995. gada ir samazinājies par 95 %. Protams, viena cielava – tā nav liela bēda. Bēda ir tā, ka, spriežot pēc «Eurostat» datiem, Eiropas Savienībā putnu populācijas, kas dzīvo blakus lauksaimniecības zemēm, samazinājušās par 57%. Putnu skaits kopumā (ieskaitot tos, kas nedzīvo lauksaimniecības zemju tuvumā) ES samazinājies par 25 %. Kam gan tie dažādie putni vajadzīgi, jautāsiet? Putni ir vides slimību vai veselības simptoms – tie parāda, vai konkrētajā vietā viss kārtībā. Līdzīgi kā cilvēka ķermeņa temperatūra sniedz vispārīgu informāciju par veselību. Pašai temperatūrai +39 grādi nav ne vainas, bet, ja tāda ir cilvēka ķermenim, tas nozīmē, ka šis ķermenis ir slims. Tāpat tas, ka putnu kļūst mazāk, nozīmē, ka pazudusi viņu barība (piemēram, kukaiņi, kas noindēti, jo lietoti pesticīdi) un dzīvotnes (košas pļavas, krūmi, meži).
Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2017