Iespējams, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Klimata un vides politikas integrācijas departamenta priekšniece Ilze Prūse ir jaunākā augstā amatpersona šajā ministrijā. Parasti sievietes kautrējas atklāt savus gadus, mulstot no sava vecuma. Ilze mulst no savas jaunības. Parasti es viņu manīju sanāksmēs blakus ministram, un parasti Ilze klusēja, jo reti kurš uzdrošinās raisīt sarunas par klimatu, tāpēc neviens viņai jautājumus arī neuzdeva. Bet reiz vides un tehnoloģiju izstādē Ķīpsalā Ilze vadīja diskusiju par oglekļa mazietilpīgu dzīvesveidu un vienkārši dzirkstīja aizrautībā. Un tas nekas, ka klausītājos bijām vien es un divi Jāņi – Ulme un Brizga. Pārējie nepievērsa mūsu runām lielu vērību. Man šķiet, ka Klimata un vides politikas integrācijas departamentu nemaz nedrīkst vadīt vecs cilvēks – tikai jaunie līdz mielēm apzinās situācijas nopietnību.
Ilze Prūse visu mūžu dzīvojusi Rīgā, kaut par savu mīļāko vietu sauc Līgatni, kur vasarās dzīvojusies pie omes. Vecāki stāsta, ka, tiklīdz meitiņa sākusi staigāt, griezusies dejā, tādēļ gluži loģiski, ka pēcāk Ilze dejojusi «Uguntiņā» un Rīgas 99. vidusskolas deju ansamblī. Kabinetā pie sienas ir viņas pašas bildētās fotogrājas – ziedi, pa kādam kukainim, bet visvairāk viņai patīkot fotografēt gaismu. Nereti viņas kabinetā stāv arī koferis, jo Ilzei bieži nākas būt ārpus Latvijas. Tomēr viņas mājas ir Latvija, un viņa ir gandarīta par iespēju strādāt Latvijas labā. «Esmu diezgan tipiska latviete: man patīk dejot, dziedāt, būt dabā – vērot un ieklausīties, vākt zāļu tējas, ogot, sēņot, rūpēties par krūmiem, jo īpaši upenēm, kas man lieti noder pret saaukstēšanos,» nosmej Ilze, bet garās runās par personīgo dzīvi neielaižas.
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 03/2014
Intervē Anitra Tooma un Jānis Ulme