Latvijas 497 km garā krasta līnija atrodas Baltijas jūras austrumkrastā. Baltijas jūras un Rīgas līča piekraste ir ļoti daudzveidīga – šeit var atrast gan smilšainas, gan oļiem klātas, gan akmeņainas un piejūras pļavām aizaugušas pludmales. Pati Baltijas jūra ir viena no lielākajām iesāļa ūdens platībām pasaulē. Šādā vidē, kas ir ne īsti sāļa, ne īsti saldūdens, dzīvei piemērojušās tikai nedaudzas augu un dzīvnieku sugas. Turklāt sugu skaits samazinās, tieši tāpat kā samazinās ūdens sāļums Baltijas jūrā – virzienā no Dānijas uz Latviju. Rīgas līcī sastopamo sugu skaits nu jau ir pavisam sarucis. Jūras ūdens sāļums ietekmē ne tikai augu un dzīvnieku sugu skaitu, bet arī to izmērus. Sugas, kas parasti sastopamas sāļā vidē jūrā vai – gluži pretēji – saldūdenī, piemērojoties dzīves apstākļiem iesāļā ūdenī, kļūst mazākas. Tā, piemēram, Ziemeļjūrā dzīvojošās parastās ēdamgliemenes ir krietni lielākas par savas sugas radiniecēm Rīgas līcī. Līdzīgi ir arī ar augiem. Daudzas sārtaļģes un brūnaļģes ir mazākas par savas sugas pārstāvēm sāļākajā Ziemeļjūrā.
Brūnaļģe pūšļu fuks ir Rīgas līča liedagā biežāk izskalotā aļģe.
Ja raugāmies no atpūtnieku viedokļa, lielākā daļa cilvēku parasti izvēlas atpūsties tīrās, neaizaugušās, smilšainās vai oļainās pludmalēs, un tādu mūsu jūras piekrastē netrūkst. Vienīgi pēc spēcīgāka vēja krastā vai seklā ūdenī jūra mēdz izskalot no substrāta atrautas dziļākos ūdeņos augušās aļģes, ko tautā dēvē vienkārši par jūras mēsliem. Kad šīs aļģes sāk sadalīties, rodas nepatīkama smaka. Šā iemesla dēļ populārākajās pludmalēs tās regulāri savāc. Jau izsenis izskalotās aļģes lieti noderējušas barības vielām nabadzīgo piejūras dārzu mēslošanai. Tā kā jūras piekraste Latvijas teritorijā ir pietiekami gara un salīdzinoši maz apdzīvota, ir saglabājušies posmi, kur izskalotās aļģes var brīvi uzkrāties jūras krastā. Šajās sanesās atrodami dažādi sīki dzīvnieciņi, kas ir lieliska barība jūras bridējputniem, it īpaši pavasara un rudens migrāciju laikā. Uz izskalotajām, barības vielām bagātajām aļģu sanesumu joslām nelielās platībās izveidojas viengadīgu un atsevišķu daudzgadīgu augu sabiedrības. Šajās sanesumu joslās aug vairākas ļoti retas augu sugas. Tādēļ, pārāk centīgi aizvācot no jūras izskalotās aļģes, it īpaši apdzīvotu vietu tuvumā, riskējam pazaudēt vairākas Latvijā ļoti retas sugas.
Interesanti, ka Rīgas līča liedagā starp izskalotajām aļģēm visbiežāk var atrast pūšļu fuku, bet Baltijas jūras krastā, Kurzemes jūrmalā, biežāk izskalo furcelāriju. Šīs aļģes aug, piestiprinājušās pie cieta substrāta dziļāk jūrā. Dziļāk ūdenī augošās brūnaļģu un sārtaļģu audzes ir vienlaikus substrāts, slēptuve un vairošanās vieta daudzām sugām, piemēram, sīkiem vēzīšiem un citiem bezmugurkaulniekiem, zivīm, kā arī citām aļģu sugām. Pūšļu fuku un furcelāriju audzēs nārsto vairākas zivju sugas, to skaitā reņģes. Piesārņojuma dēļ aļģu audžu platības samazinās, tādējādi reņģu eksistence Baltijas jūrā ir apdraudēta. Lielo aļģu audzes dienas laikā bagātina ūdeni ar skābekli un attīra ūdeni no piesārņojuma. Diemžēl daļa piesārņojuma, it īpaši smagie metāli un to savienojumi, uzkrājas pašās aļģēs. Dzīvnieki, kas ar tām barojas, saņem jau krietni prāvāku piesārņojuma daļu.
Furcelārijas ir vienas no biežāk izskalotajām aļģēm Kurzemes jūrmalā. Šajās sanesās atrodami dažādi sīki dzīvnieciņi, ar ko mielojas šņibīši un citi bridējputni.
Zaļi mati uz akmeņiem
Zaļaļģes – kladoforas.
Tuvāk krastam uz akmeņiem un baļķiem ūdenī, kā arī citiem zemūdens priekšmetiem aug zaļaļģes. Biežāk sastopamas ir kladoforas, kas atgādina zaļus matus. Bieži var atrast arī zarnveida enteromorfu, kura, kā jau norāda sugas nosaukums, atgādina ūdenī plīvojošu dobu, zaļu zarnu. Aizvien pieaugot barības vielu daudzumam jūrā, kas tur nonāk galvenokārt ar notekūdeņiem no apdzīvotām vietām un lauksaimniecības zemēm, palielinās arī zaļaļģu daudzums, jo tās pret piesārņojumu ir izturīgākas nekā citas aļģes un jūras augi, kas, savukārt, strauji izzūd. Seklajos ūdeņos, kuru dziļums nepārsniedz vienu metru, barojas lielākais jūrā sastopamais putns – paugurknābja gulbis. Tas ēd dažādus ūdensaugus, to skaitā aļģes, iebāžot garo kaklu ūdenī tā, ka virspusē paliek vien vēdergals un aste.
Niedres pārņem piejūras pļavas
Pludmalēs Ainažu, Mērsraga un Bērzciema apkārtnē nav smilšaina liedaga, tur plešas piejūras pļavas un niedrāji. Šeit jūras krasts līdz pat ūdenim ir apaudzis dažādiem lielākiem un mazākiem augiem. Vēsturiski šajās pļavās ganījās lopi un vietējie iedzīvotāji pļāva zāli sienam, bet tagad lielās platībās aizaugušo pludmali neviens vairs neapsaimnieko un kādreiz skaisto, zemo piejūras pļavu vietā plešas augsti, necaurredzami niedrāji vai meldru audzes. Niedre ir ļoti agresīvs augs – ja tiek pārtraukta teritorijas apsaimniekošana, tās ātri savairojas, radot faktiski necaurejamas, monolītas audzes. Tad var līdzēt tikai niedru izpļaušana un apsaimniekošanas atsākšana.
Purva diedzene – reta, apdraudēta augu suga. Fotografēta 10 cm dziļā ūdenī Rīgas līcī pie Bērzciema.
Krupju donis lāmā kopā ar zaļaļģēm
Rīgas līcis Mērsraga apkārtnē. No ūdens izskalotās zaļaļģes.
Sveicieni no devona laikmeta
Mieturaļģe – ļoti sena aļģe, apaugusi ar zaļaļģu pavedieniem. Šāda zaļaļģu savairošanās apdraud daudzu sugu sastopamību Baltijas jūrā. Fotografēta 10 cm dziļā ūdenī Rīgas līcī pie Bērzciema.
Ja izdodas izbrist cauri piejūras augājam, skatam atklājas piekrastes ūdensaugiem visbagātākās vietas. Tieši jūras līčos un lagūnās sastopamas gan daudzas parastākas, gan arī ļoti retas aļģu un augu sugas. Starp citiem augiem līču seklajā ūdenī aug vienas no senākajām mūsdienu aļģēm, kuru senči bija sastopami jau devona periodā, – mieturaļģes. Mūsu piekrastē sastopamās mieturaļģes reti pārsniedz 10 cm garumu, un parasti tās aug skrajās audzītēs. Lielākā daļa šo mieturaļģu Latvijas piekrastē ir retas. Viena no biežāk sastopamajām mieturaļģu sugām ir arī citviet Eiropā sastopamā iesirmā mieturīte. Tā ir divmāju augs, proti, šai sugai raksturīgi gan vīrišķie, gan sievišķie vienas sugas augi. Interesanti, ka līdz šim nevienam pētniekam Baltijas jūrā nav izdevies atrast kādu vīrišķo šīs sugas pārstāvi. Sastopamas ir tikai sievišķās aļģes, taču, neskatoties uz šo savādo īpatnību, parasti tām ir daudz nobriedušu oosporu, kas spēj dīgt un veidot nākamo aļģu paaudzi. Iesirmās mieturītes vīrišķās aļģes aug tikai dažviet Francijā, Rumānijā, Austrijā, Sicīlijā un Kaspijas jūrā.
Ūdens zālītes
Gan seklākā, gan dziļākā ūdenī piekrastē sastopami arī dažādi ziedaugi. Lielākā daļa jūras ziedaugu no pirmā acu uzmetiena šķiet pilnīgi vienādi – tie atgādina zarainus pavedienus vai zaļu zālīti. Tomēr, ieskatoties uzmanīgāk, redzams, ka tie ir dažādi. Vietām izplatīta ir parastā jūraszāle, kas veido mīkstu augu paklāju. Daudzas jūrā augošās ziedaugu sugas ir retas – piemēram, jūras rupija un purva diedzene, kas ļoti reti ir sastopama arī saldūdeņos. Purva diedzene sastopama visā pasaulē, atskaitot polāros apgabalus. Tomēr Baltijas jūras reģionā tā ir apdraudēta. 1839. gadā tā pirmo reizi konstatēta Rīgas līcī pie Engures.
Ļaunā gundega – piekrastes mitrajās pludmalēs un lāmās bieži sastopams indīgs augs.
Lielāko daļu aļģu un citu jūras augu audžu nopietni apdraud eitrofikācija jeb ūdens bagātināšanās ar barības vielām, kas veicina ūdens «ziedēšanu» – mikroskopisko aļģu savairošanos un pret piesārņojumu izturīgu sugu platību palielināšanos. Bīstamas ir arī naftas produktu noplūdes, kas var iznīcināt aļģu audzes. Tādēļ dzīvosim tā, lai mēs vēl ilgi varētu priecāties par mūsu jūras neatkārtojamo skaistumu un dabas vērtībām!
Egita Zviedre
Publicēts 2011. gada janvārī. Nr.132