Ir tik brīnišķīgi vērot, kā izaug gan pašas, gan kaimiņu bērni! Šā žurnāla 1. vāka autors ir Gatis Indrēvics – mans kaimiņš Raiskuma Gaujmalā, mežsardzes dēls. Bija laiks, kad priecājos, ka Latvijā atcēla obligāto dienestu armijā, – man likās tik šausmīgi, ka puikām jānoņemas ar kara lietām šajā mierīgajā pasaulē. Tā negribējās, ka maniem dēliem būtu jāvicinās ar ieročiem. Bet Valdas puikas kļuva par karavīriem. Tagad esmu pateicīga, ka Latvijā ir stalti un inteliģenti puiši, kuri pārzina kara mākslu, jo šobrīd tas ir tik svarīgi. Sākumā gan likās, ka Gatis ies mammas pēdās, jo pabeidza Ogres meža tehnikumu. Bet viņš iestājās nevis Latvijas Lauksaimniecības universitātes mežiniekos, bet gan LU Vēstures un lozo jas fakultātē un specializējās arheoloģijā. Mums Cēsīs bija vairāki vīri, pie kuriem tiecās visi nacionāli noskaņotie, viens no viņiem – seno rotu meistars Daumants Kalniņš. Gatis 1997. gadā sāka mācīties pie viņa kalt senās rotas, tad pamanīja darbnīcā dūdas, pamazām iemācījās tās valdīt un no 2003. gada spēlē grupā «Auļi». Tajā pašā gadā Gatis kļuva par profesionālu karavīru, viņš bijis misijā Irākā un Afganistānā. Un šajā brīdi sākas stāsts par fotografēšanu. Irākas bāze atradās pāris kilometru attālumā no senās civilizācijas šūpuļa Babilonas. Karš nešķiro, ko iznīcināt, un Gatim likās ļoti svarīgi paspēt visu nofotografēt pirms grautiņa. Nopirka savu pirmo Canon 300D. Atgriezies Latvijā, gadu apguva foto izpratni pie Māra Kundziņa.
Vaicāju, kāpēc Irākas un Afganistānas bildes ir melnbaltas? – «Man šķiet, ka tā šīs fotogrā jas atklāj vairāk. Bet tās nav skumjas, es vienkārši šīs kara plosītās zemes tā redzu – melnbaltas,» nosaka Gatis. «Viduslaikos bija trīs šķiras: strādnieki, lūdzēji un karotāji. Karavīra loma miera noturēšanā ir ļoti liela, un vienlaikus tieši karavīrs saprot, cik karš ir bezjēdzīgs. Bet cerēt, ka visu varēs atrisināt ar demokrātiskām pārrunām, ir pāragri,» jaunais vīrietis stingri nosaka. Gatis ir Sauszemes spēku Kaujas atbalsta bataljona instruktors un bieži fotografē arī armijas vajadzībām. 2013. gadā viņš ieguva 1. vietu Eiropas militārās preses fotokonkursā.
Kāpēc Gata fotogrāfijās ir bruņinieki? Vienkārši tāpēc, ka viņš ir ne tikai karavīrs, mūziķis un fotogrāfs, bet arī bruņinieks. Bruņinieks sirdī visu laiku, bet bruņas uzvelk tad, kad vēstures rekonstrukciju klubs «Rodenpoys» (jeb dzelzs dēls – līvu valodā) rāda viduslaiku cīņas.
Man ļoti patīk Gata dabas fotogrāfijas. Viņš gan par to brīnās, jo dabu bildē visretāk. Tur vajagot mieru. Es ticu, ka miers būs un tas pamazām ienāks arī Gata fotomākslā.
Pilnu rakstu kopā ar Gata fotogrāfijām skatiet pdf formātā VV 01/2015