Dīvaina izvēle – tā par manu nodomu doties ceļojumā uz Kanādu izteicās ne viens vien paziņa. Protams, ja jau runa ir par lidošanu pāri okeānam, tad daudz ierastāk ir dzirdēt stāstus par ceļojumiem uz dinamisko iespēju zemi ASV vai kādu eksotisku Latīņamerikas valsti, kas daudzu prātus skurbina ar senām civilizācijām vai savdabīgu pašreizējās varas režīmu. Kanāda ir pavisam cita. Tur viss ir mierīgi un viss ir kārtībā.
Reizēm šķiet, ka Kanāda ir ieslīgusi absolūti mietpilsoniskā mierā un bez jebkādām ambīcijām. Pat varas krīze ar ārkārtas parlamenta vēlēšanām, šķiet, noris bez lieka trokšņa, ātri un bez jezgas. Tieši sava rimtuma dēļ Kanāda ir lieliska izvēle brīdī, kad ir vēlme atpūsties no darbā uzkrātā stresa, vienkārši staigāt un vaļēju muti nebrīnīties par cilvēces sasniegumu brīnumiem un senās civilizācijas pieminekļiem. Indiāņu kultūra ir gandrīz zudusi, tik vien kā veikali, pilni ar vietējo indiāņu mītu produktu tūristiem – sapņu ķērājiem. Pilsētas šeit liek atcerēties «veco» Eiropu, bet daba ļoti atgādina Latviju. Ir dīvaini būt tik tālu prom un justies tik tuvu mājām.
Lai arī ceļojam vairāk pa pilsētām – Toronto, Otavu, Monreālu –, tieši dabas skati – Niagāras ūdens kritums, 1000 salu zeme, brauciens uz latviešu ciemu «Tērvete», kas atrodas pa ceļam no Otavas uz Monreālu, upes, ezeri un visuresošie ūdenskritumi – ir tas, kādēļ daudzi dodas ceļojumā uz Kanādu. Jo īpaši septembra beigās un oktobrī, kad kļavas visu apkārtni iekrāso spilgti sarkanā krāsā. Šķiet, ka kļavu lapu sarkanums Kanādā ir īpašs un neatkārtojams. Tā vismaz man stāstīja šeit sastaptie latvieši, jo pašai to pieredzēt diemžēl neizdevās – bijām tur nedaudz par ātru, kad viss vēl zaļoja. Taču tas nebūt netraucēja pagaršot pankūkas ar kļavu sīrupu. Garšīgi…
Mazpilsēta – Niagara Falls
Niagāras ūdenskritums ir teju pirmais katra Kanādas ciemiņa apmeklējuma mērķis un arī viens no vārdu savienojumiem – tūlīt aiz kļavu sīrupa –, kas iešaujas prātā, domājot par Kanādu. Protams, arī mēs devāmies paskatīties uz šo dabas brīnumu. Braucām ar sabiedrisko transportu – vilcienu – no Ontario provinces galvaspilsētas, Kanādas finanšu centra Toronto. Ērts, bet ne lēts brauciens aptuveni divu stundu garumā. Turklāt pirmās klases pasažieriem vēl tiek uzsaukta vīna glāze vilciena galā piekabinātajā bārā. Par to paziņo vilciena stjuarte – liela, ļoti runātīga, ļoti smaidīga un ļoti atsaucīga sieviete. Pēc vīna glāzes gan katram jāiet pašam.
No vilciena izkāpjam mazpilsētā ar nosaukumu Niagara Falls. Tieši tāda paša nosaukuma pilsēta esot arī ASV. Tur varot nokļūt pavisam ātri, atliek šķērsot tikai tiltu pāri Niagārai – un ir jau cita valsts. Vai arī tajā pusē pilsētiņa ir tikpat neliela kā Kanādā, nezinu, jo robežas šķērsošanai vismaz tolaik vēl vajadzēja vīzu. Taču Kanādas pusē Niagara Falls ir mazpilsēta kā jau mazpilsēta – ar mazām ģimenes mājiņām un ģimenēm piederošiem veikaliņiem, kafejnīcām, auto remonta darbnīcām un, protams, arī ar savu baznīcu. Šķiet, ka pilsētai īsti nemaz nav nekāda sakara ar lielo ūdenskritumu, ka tas te nemaz neatrodas. No nelielās stacijas uz Niagāras ūdenskritumu gan kursē arī autobusi, taču ļoti reti, jo lielākā daļa tūristu šeit ierodas ar speciāliem autobusiem un uz visu dienu. Piemēram, šāds brauciens no Toronto vienam apskatniekam var izmaksāt 100-140 Kanādas dolāru.
Dienā, kad mēs ierodamies mazajā pilsētiņā, pamatīgi līst, tādēļ cilvēku uz ielām tikpat kā nav. Ik pa laikam garām pabrauc milzīgas mašīnas, kādas ierasts redzēt vienīgi ASV. Lai arī benzīns tolaik nebūt nebija lēta prece arī Ziemeļamerikas kontinentā, tomēr šķiet, ka šeit to neviens lāgā nav iemācījies taupīt.
Izrādās, te tikko beidzies Elvisa Preslija dubultnieku salidojums. Pa mazajām ieliņām stumdās «vecā Elvisa» mašīnu kopijas ar večiem – lieliem un maziem, resniem un tieviem – mirguļu izšūtos Elvisa skatuves tērpos un ar nez kādām matu lakām iestīvinātās «vecā zēna» frizūrās. Kāds no palicējiem retajiem apmeklētājiem uzspēlē arī kādu veco hītu. Elvisi jautri komunicē ar apmeklētājām, un tās jūtas glaimotas par šādu uzmanību.
Ūdenskrituma ceturtā daļa
Lai nokļūtu līdz ūdenskritumam, jāšķērso ne tikai mazpilsētas daļa, kas nav domāta tūristiem, bet arī vesels atrakciju kvartāls, kurš paredzēts tieši tūristiem: karuseļi un dažādas spēles bērniem, suvenīru un nieku veikali, bāri un ēstuves dažādu iebraucēju dažādajām gaumēm, kazino un dārgi hoteļi, pa kuru logiem varot redzēt tālumā esošo apskates objektu – pašu ūdenskritumu. Izklaides industrija strādā uz pilnu klapi un ir gatava vismaz daļu no atbraukušajiem maksimāli ilgi noturēt savos apkampienos.
Arī pats ūdenskritums «apaudzis» ar daudziem papildu pakalpojumiem. To var apskatīt bez maksas, ejot pa gājēju celiņu gar upes krastu, vai arī par maksu – piebraucot ar kuģīti klāt krītošajam ūdenim, turklāt pašam tajā krietni saslapstot. Var skatīties uz ūdenskritumu no augšas, lidojot ar helihopteru, vai arī no apakšas, izejot cauri speciālai alai, kura izved pie ūdenskrituma pakājes. ASV pusē vēl ir uzbūvēts speciāls skatu laukums.
Lai arī ūdenskritums pārsteidz ar savu lielumu (ASV pusei piederošais ir 56 metrus, Kanādas – 53 metrus augsts), jāņem vērā, ka ūdens daudzums, kas tajā ik dienu «nokrīt», ir aptuveni tikai ceturtā daļa no kādreizējā apjoma, jo arī šo ūdenskritumu aktīvi izmanto enerģijas ieguvei un uz tā ir uzbūvētas hidroelektrostacijas. Naktīs cauri ūdenskritumam plūst divreiz mazāk ūdens nekā dienā. Savukārt ziemā ūdenskritumā nonāk tikai ceturtā daļa ūdens. Enerģijas ražošana tika uzsākta jau labi pasen – 1875. gadā uzbūvēta pirmā spēkstacija. Pašlaik 50-75 procenti Niagāras upes ūdeņu tiek novirzīti četros lielos tuneļos, kas sākas labu gabalu augšpus ūdenskrituma. Pirms ūdens atgriešanās upē jau krietnu gabalu aiz ūdenskrituma, tas iztek cauri elektrību ražojošām turbīnām. Taču Niagāras ūdenskritums nav izņēmums – enerģijas ražošanai tiek izmantoti ļoti daudzi Kanādas ūdenskritumi, gan lielāki, gan mazāki. Bet to dara saudzīgi, īpaši nebojājot ainavu.
Salas un mērce
Kanādā attālumi ir pavisam citādi nekā Latvijā. Tur izbraucienu uz vietu 200 kilometru attālumā sauc par nelielu līkumu. Lai arī ceļi ir labāki nekā Latvijā, taču arī uz tiem gadās gan bedres, gan ielāpi, un reizēm rodas arī jautājums – vai es patiešām dodos pareizajā virzienā. Gluži kā Latvijā, arī šeit ziemā ceļi var būt grūti izbraucami un sabiedriskais transports vispār nekursēt. Arī šeit, ja intensīvi snieg, ceļi nebūt netiek uzreiz notīrīti.
Protams, ar sabiedrisko transportu ir pagrūti nokļūt uz labāko dabas skatu aplūkošanu, tāpēc šādam nolūkam tomēr labāk īrēt mašīnu. Arī mēs uz netālo – pēc Kanādas mērogiem – izbraucienu vietu, kur var redzēt 1000 salu, devāmies ar mašīnu.
Izsenis indiāņi šo vietu dēvēja par Varenā gara dārzu. Svētā Laurensa jūras ceļā patiesi atrodas gandrīz 1000 salu. Pietrūkst tikai divu trīs līdz šim apaļajam skaitlim. Uz lielākās salas var izvietoties teju vai ciemats, taču uz mazākās – viena privātmāja ar dārzu, pāris koku vai pat tikai neliela bāka, kas kuģiem rāda ceļu. Lielākās salas ar sauszemi savieno tilts, bet no mazākajām uz «lielo zemi» var tikt vai nu ar laivu, vai arī jāgaida ziema, kad veidojas stingrs ledus, kurš notur ne vien gājējus, bet arī kādu smagāku transporta līdzekli.
Salas ir ideāla vieta, kur laiski pavadīt laiku. Zveja te esot lieliska. Tāpat te var sēdēt un vienkārši nesteidzīgi domāt par dzīvi. Taču ir vēl kas, ar ko šī vieta ir pazīstama lielā daļā pasaules – tieši te ir tapusi «1000 salu mērce». Ja salīdzina Latvijā gatavoto ar Kanādas oriģinālu, pirmā noteikti ir maigāka. Kanādieši savējo taisa asāku, tai ir specifiskāka garša.
Pilsētu atšķirības
Ja Toronto var pārsteigt ar debesskrāpjiem, kuros mīt ne viena vien pasaulslavena firma, tad Kanādas galvaspilsēta Otava pārsteidz ar parlamentu, tajā esošo bibliotēku, baznīcām un citām ēkām, kuras tik ļoti atgādina veco Londonu. Savukārt Monreāla, kas atrodas Kanādas franciski runājošajā daļā, krietni atgādinot Parīzi. Tā vismaz saka zinātāji. Tā kā Francijas galvaspilsētā man pašai nav izdevies vēl pabūt, nevaru spriest. Taču tas, kas, manuprāt, atšķir Monreālu no abām iepriekš pieminētajām pilsētām, ir dinamisms un skaļums. Šķiet, ka beidzot esmu nonākusi īstā pilsētā, kur valda arī kaut kādas ambīcijas.
Pilsētas Kanādā nav īpaši lielas, un, pēc eiropieša uzskatiem, vecās arhitektūras celtnes vai jaunos modernisma piemērus šeit atrast ir pagrūti. Taču, atceroties Monreālu, vismaz var runāt par šīs pilsētas «seju». Te mēģina būvēt ne tikai, lai būtu praktiski, bet arī – arhitektoniski interesanti.
Arī cilvēki uz ielām te šķiet citādi – interesantāk ģērbušies, ar savdabīgāku sasuku uz galvas, emocionālāki savstarpējās sarunās, atraisītāki. Monreālā vairs nevar runāt arī par lielo kārtības mīlestību, ko labi varēja novērot tik labi apsaimniekotajā Toronto (izņemot ķīniešu kvartālu) un Otavā. Monreālā uz ielas mētājas papīra turzas, un šķiet, ka nevienu tas īpaši neuztrauc. Nevar jau arī paiet garām ielas kafejnīcām, kurās noteikti runās franciski un, nesteidzīgi baudot kafiju, pļāpājot sēdēs pavecas kundzes. Lai arī uz ielas var redzēt kanādiešus ar tik ļoti iecienītajām lielajām kafijas krūzēm-termosiem rokās, tomēr kafejnīcās kafija šķiet pavisam citāda. Tas vairs nav padzēriens, ko patērēt lielos daudzumos. Tā patiesi ir kafija – stipra un smaržīga – nelielās galantās krūzītēs.
Tirgus, muzeji un baznīcas
Lai saprastu, kā kanādieši dzīvo, ir vērts aiziet uz divām vietām – uz tirgu un baznīcu. Mūsdienās daudzus Toronto iedzīvotājus var satikt ķīniešu kvartālā, kur, kā jau kārtīgā Ķīnā, tirdzniecība norit tieši uz ielas un kur var nopirkt visdažādākos dārzeņus un augļus, par sīkām lietām nemaz nerunājot. Taču Toronto ir arī «savs» tirgus, kur savu preci tirgo vietējie zemnieki no tuvējās apkārtnes. Te var nopirkt gan mājās gatavotu kļavas sīrupu, kas, protams, ir gardāks par masveida rūpniecisko produkciju, gan zemenes un zilenes – pat vēl septembrī.
Tirgus ēkā – tā nedaudz līdzinās Rīgas Centrāltirgus paviljonam, tikai ir nedaudz mazāka – var iegādāties arī dažādu dzīvnieku un putnu gaļu, Kanādā ražotus sierus un cita veida piena produktus. Daudziem sieriem gan ir ļoti līdzīgi nosaukumi Eiropā ražotajiem. Taču to nebūt nevar uztvert kā īpašuma tiesību pārkāpumu – šeit ieceļojošie eiropieši vienkārši turpināja nodarboties ar to pašu, ko darīja savās mājās.
To, kā notikusi šīs Ziemeļamerikas valsts zemju apgūšana, var uzzināt un apskatīt Otavas Civilizācijas muzejā. Te var izstaigāt lielo ekspozīciju, kas ar konkrētu sadzīves priekšmetu, māju un citu lietu starpniecību spilgti parāda, kā gājis kanādiešiem vairāku gadsimtu garumā. Muzejā kaut nedaudz, bet vismaz kaut ko var redzēt arī no iezemiešu – indiāņu – mākslas un tradīcijām. Īpaši daudz vietējo indiāņu lielākās pilsētās uz ielas ieraudzīt nevar. Otavā vasarās darbojas speciāls ciemats, kur tūristi un arī vietējie iedzīvotāji var iepazīties ar indiāņu tradicionālo dzīvesveidu – amatiem, dziesmām, dejām un dažādajiem rituāliem. Protams, tas notiek par maksu, un, protams, ka mūsdienās indiāņi tā vairs nedzīvo. Jau septembra vidū «ciemats» veras ciet, tāpēc pat no šā komerciālā projekta neko daudz par indiāņiem vairs uzzināt nevar.
Tas, ka baznīcas Kanādā mēģina kopēt Eiropas paraugus, arī ir skaidrs. Kāpēc lai tās būtu izņēmums? Taču, neskatoties uz to, arī tās mēdz pārsteigt ar krāšņumu. Dievmātes bazilika Monreālā noteikti būtu jāredz. Lai arī, salīdzinot ar Eiropas celtnēm, tā ir jauna (pašreizējā ēka tapusi 1829. gadā), tomēr neoklasicisma un neogotikas sajaukums amerikāņu arhitekta Džeimsa O’Donela (James O’Donnell) izpildījumā ir radījis patiesu skaistumu «jaunajā» pasaulē.
Aiga Pelane
Publicēts 2009.gada jenavārī.