Klimats un tikai klimats diriģē mūsu dzīves ritmu laiku laikos, pret dabas varenību esam bezspēcīgi. Kad Latvijas teritoriju klāja ledus blāķi, neviens te nemēģināja dzīvot, bet, līdzko iestājās atkusnis, vējš no siltākām vietām šurp atpūta augu sēkliņas, zeme sāka zaļot, parādījās zāles plūcēji un līdz ar viņiem – mednieki. Jo siltāks kļuva klimats, jo vairāk sugu te ieviesās un cilvēki labāk jutās. Tā bija dzīve gluži kā blakus lielveikalam – upes un ezeri bija pilni ar zivīm, meži – ar zvēriem, ogām un riekstiem.
Ikvienas zemes vēsture sākas ar laiku, kad tur ierodas cilvēks. Latvijas teritorijā cilvēki parādījās pirms aptuveni 12 500 gadu jeb 11. gadu tūkstoša vidū pirms mūsu ēras. Ledājam kūstot un plaisājot, kušanas ūdeņi izveidoja gan lielo upju senlejas, gan ezeru ieplakas, – tolaik tapa mūsu zemes hidrogrāfiskais tīkls. Klimats bija vēss un sauss, pirmie augi, kas te spēja zaļot, bija sūnas, ķērpji, grīšļi, vērmeles, kā arī pundurbērzi, pundurkārkli un driādes – rožu dzimtas pundurkrūmiņi, kas arī tagad zeļ un baltiem ziediņiem zied arktiskajos apgabalos un augstu kalnos. Kad mazie augi bija radījuši nedaudz augsnes, uzdīga sīkas priedītes. Tolaik šeit izskatījās kā vēsā stepē vai īpatnējā tundrā bez kūdras slāņa. Kaut augu nebija daudz, tos plūkt ieradās migrējošie dzīvnieki no siltākiem apgabaliem – ziemeļbrieži Rangifer tarandus, kam tundras apstākļi ir vistīkamākie. Ar radioaktīvā oglekļa metodi analizētie Baltijā atrastie ziemeļbriežu kaulu un ragu fragmenti liecina, ka ziemeļbrieži te ganījušies no 12 200 līdz 9200. gadam p.m.ē. Lietuvā tie ienāca agrāk, Igaunijā – vēlāk nekā Latvijā. Loģiski, ka ledājs kusa pamazām. Ziemeļbrieži nebija nekādi vientuļnieki, plāno augāju skrubināja arī baltie zaķi, kurus medīja polārlapsas un āmrijas, ziemeļbriežiem uzglūnēja vilki. Ledus ezerā mājoja roņi un zivis. Šo zvēru kauli gan nav uzieti, toties ir gadījies Latvijas teritorijā atrast mamutu atliekas. Vēsturnieki domā, ka pirmie cilvēki, kas Latvijas teritorijā ienāca līdzi migrējošajiem ziemeļbriežiem, sastapa arī pēdējos mamutus.
Gājputniem līdzīga dzīve
Ziemeļbrieži vēlajā paleolītā visā Ziemeļeiropā bija tie, kas nodrošināja cilvēku izdzīvošanu skarbajos apstākļos. Nekas no nomedītā dzīvnieka netika bezjēdzīgi izmests: gaļu, taukus un kaulu smadzenes apēda, no ādām un dzīslām darināja apģērbu un apklāja mitekļus, ragus un kaulus izmantoja dažādu rīku gatavošanai. Vissenākās liecības par pirmajiem cilvēkiem Latvijas teritorijā atrastas pie Daugavas, mazliet – pie Lielupes, pavisam reti – valsts rietumdaļā. Tātad Daugavas ceļš bija galvenais un ērtākais, lai te ierastos. Tolaik cilvēki dzīvoja kā tādi gājputni – vēsajā laikā kopā ar ziemeļbriežiem atgriezās siltākās zemēs, vasarā devās līdzi dzīvniekiem. Abos Daugavas krastos no Dvietes ietekas līdz Salaspilij 11 vietās atrasti ziemeļbriežu medībās izmantoti krama rīki; viena raga harpūna ar divpusēji izvietotiem knābjveida zobiem saglabājusies Dvietes upes ielejā, bet 11 kaula un raga harpūnas ar vienpusēju vai divpusēju zobojumu atrastas ar Daugavu saistītajā Lubāna ezera zemienē. Tātad mednieki vispirms ienāca Dvietē no ziemeļaustrumu Lietuvas un tad turpināja ceļu gar Daugavas krastiem. Tikuši līdz Aiviekstes ietekai, daļa devās Lubāna virzienā, bet citi – lejup pa Daugavu. Par mednieku apmetnēm liecina daudz krama rīku atradumu vienuviet: Daugavas kreisajā krastā – Sēlpils, Spietiņu-Plāteru, kā arī Lejasdopeļu senvietu kompleksi, Tomes Nariņi; Daugavas labajā krastā – Jersikas pilskalns, Pļaviņu Bebruleja, Skrīveru Lielrutuļi, Pārogres Čabas, Ikšķiles Elkšņi, Salaspils Lipši un Laukskola. Visas šīs vēlā paleolīta–mezolīta laikmeta apmetnes atklātas samērā nejauši, veicot izrakumus vēlāku laiku apmetnēs. Tas nozīmē, ka ziemeļbriežu mednieku apmetnes gan jau ir arī citviet, tikai nav uzietas.
Migrē katru gadu
Ja pirms 12 000 gadu katru pavasari uz Latvijas teritoriju nelēkšotu izsalkušu ziemeļbriežu bari, diez vai tolaik te parādītos cilvēki. Atgādināšu, ka ziemeļbrieži ir migrējoši bara dzīvnieki. Kad tuvojas pavasaris, tie pulcējas baros un pa priekšteču iemītām trasēm dodas uz vasaras ganībām, bet rudeņos atpakaļ. Tā kā migrācijas maršruti nemainījās, mednieki laikus varēja izvēlēties medībām piemērotākās vietas. Vislielākās cerības atņemt dzīvību kādam ziemeļbriedim bija tad, kad bars peldēja pāri upei brasla vietā. Tad briežus no laivām harpunēja, un, kad dzīvnieku kājas piekrastē jau sasniedza stingru pamatu, tie sāka lēkšot, mednieku bars metās tiem pakaļ. Tās bija kolektīvas medības, cilvēki zināja, kad un kur dzīvnieki parādīsies, tāpēc Daugavas krastos pie brasliem atrastas vissenākās apmetnes.
Bez krama nu nekādi
Gan Laukskolā, gan citās apmetnēs atrastie krama rīki ļoti līdzīgi tiem, kādi raksturīgi Svidru areheoloģiskajai kultūrai. Nosaukumu šai 11.–9. gadu tūkstotī p.m.ē. izplatītajai ziemeļbriežu mednieku kultūrai devusi netālu no Varšavas atrasta apmetne. Tādi paši krama rīki bija izplatīti Polijas, Lietuvas un Baltkrievijas teritorijā. Dažos izstrādājumos manāma Ārensburgas ziemeļbriežu mednieku kultūras ietekme, šie rīki plaši atrasti Vācijas un Polijas teritorijā. Tas liecina, ka ziemeļbriežu mednieki tajās senajās vasarās pirms vairāk nekā 10 000 gadu Daugavas krastos bija ieradušies no Polijas ziemeļaustrumiem, Kaļiņingradas apgabala un Lietuvas dienvidiem.
Katrai ģimenei viens slietenis
Izanalizējot atradumus un to atrašanās vietas vienīgajā plašāk izpētītajā sezonālajā Salaspils Laukskolas apmetnē, var spriest, ka tā varētu būt lielākas mednieku grupas uzturēšanās vieta, kur kopā mitinājās aptuveni 30 cilvēku jeb piecas sešas mobilas mednieku grupas. Varbūt tās bija ģimenes – vīrs, sieva, bērni, kāds vecāks tuvinieks –, tik, cik var sagulēt vienā ar ādām apjumtā slietenī. Vēlajā paleolītā visā Ziemeļeiropā cilvēku nebija daudz un mednieku grupas varēja mērot lielus attālumus, neriskējot iztraucēt citus.
Kad klimats bija tāds pats kā tagad
Pirmie 2500 gadi pēc lielā atkušņa bija visbargākie, tāpēc drošāk bija katru gadu migrēt kopā ar ziemeļbriežiem. Tad klimats mainījās, pirms 10 000 gadu tas pamazām 700 gadu laikā kļuva siltāks un mitrāks. Tāds klimats, kādu Latvijā piedzīvojam pašlaik, aizlaikos bija pirms 9300 gadu un ilga 1300 gadu. Tundras plašumus nomainīja meži. Ziemeļbrieži vai nu izmira, vai devās turp, kur joprojām bija tundra. Toties mežainās vietas bija tīkamas aļņiem, kas šajā laikā bija 92 procenti no visa medījuma. Mežos labi jutās meža cūkas, lāči, stirnas, lapsas, ūdeņos dambjus būvēja bebri, pieauga zivju dažādība.
Mainoties augu un dzīvnieku pasaulei, mainījās medību un zvejas stratēģija. Mezolītā cilvēki vairs neklejoja simtiem kilometru tālu, viņi savām apmetnēm biežāk izvēlējās ezeru un tajos ietekošu upīšu krastus, jo tieši tur bija vislielākās iespējas sagādāt daudzveidīgu pārtiku visu gadu. Visdižākie atradumi par šo laiku arheologiem ir pie Burtnieku un Lubāna ezera, tie krāšņi ilustrē cilvēku dzīvesveidu aizlaikos. Kolektīvās medības nomainīja uzglūnēšana ar šķēpu vai loku vienatnē. Tā kā cilvēki vairs nedevās ziemot uz augstvērtīgā krama ieguves rajoniem, šajā laika posmā krama rīku bija mazāk un tie gatavoti no zemākas kvalitātes krītaina krama. Bet – ja nav krama, var radošāk pievērsties kaula un raga rīku izgudrošanai.
Pirms deviņiem tūkstošiem gadu Latvija kļuva par mežu zemi
Klimatam kļūstot siltākam un sausākam, mežos sāka dominēt priedes, netrūka bērzu, saauga gobas un ozoli, liepas. Pamežā zēla lazdas un alkšņi. Joprojām visbiežāk nomedīja aļņus (77,2%), bebrus (12%), meža cūkas (5,5%). Trāpījās arī staltbrieži, lāči, tauri, stirnas, savvaļas zirgi, ūdri, caunas. Suņi medniekiem agrajā mezolītā bija tik nozīmīgi, ka tos apbedīja kopā ar saimnieku.
Vairojās zivju sugu skaits, un nu to bija jau 13 – tās pašas, kas peld Latvijas ūdeņos mūsdienās, tikai zivju skaits un dižums gājis mazumā. Pārtikā iecienītākās bija līdakas (49,3%). Burtnieku Zvejnieku apmetnē ēsti pat 1,75 centimetrus gari līdacēni! Ķēra arī asarus, plaužus un līņus. Zivis medīja ar kaula šķēpiem, šāva ar loku, kad tās nārstoja seklumā. Makšķerēja ar kaula āķiem un sīkākās zvejoja ar tīkliem un murdiem. Vispār fauna bija tik bagātīga, ka mierīgi varēja pārtikt lielākoties no zivīm – to pierāda Zvejnieku kapulaukos atrasto kaulu oglekļa un slāpekļa stabilo izoptopu analīzes, kas apliecina, ka mezolītā un vēlajā neolītā pamatēdiens bija saldūdens zivis. Maz liecību saglabājies par lašveidīgo zivju lomiem, bet tas izskaidrojams ar to, ka lašveidīgajām zivīm un zušiem skelets ir salīdzinoši trausls un to kauli arheoloģiskajos slāņos sliktāk saglabājas. Savukārt nēģim vispār nav kaulaina skeleta, tādēļ tiešas arheoloģiskas liecības par nēģu zveju nav iegūstamas. Tā kā apmetņu vietās atrastas lazdu riekstu čaumalu kaudzes, gan jau senie cilvēki snaikstījās ne tikai gar lazdām, bet arī ogoja un sēņoja, meklēja gardas saknītes un veselīgas puķītes.
Pirms astoņiem tūkstošiem gadu klimats kļuva siltāks
Izskatās, ka aizlaikos klimata pasiltināšanās cilvēkiem nāca par labu. Pirms 8000 gadu vidējā temperatūra paaugstinājās par 2–2,5 grādu, gada vidējais nokrišņu daudzums pieauga līdz 200 milimetriem, salīdzinot ar mūsdienām. Šis siltais, Ukrainas ziemeļiem vai Baltkrievijas dienvidiem raksturīgais klimats mūsu teritorijā turpinājās 3300 gadu. Dominēja platlapju meži, zēla ozolu birzis, rietumdaļā auga pat skābarži. Siltajā klimatā straujāk veidojās purvi, un daudzas senās piekrastes apmetnes ieauga kūdrā, kur nemainīgi mitrajos apstākļos labi saglabājās liecības par dzīvi kādreiz. Ezeri bija pilni ar ezerriekstiem, apmetņu vietas – ar riekstu čaumalām. Cilvēki ēduši avenes, kazenes, zemenes, nātru lapas, balandas un skābenes. Medīja dažādus zvērus un putnus, zvejoja zivis. Šis ir laiks, kad kādam ienāca prātā no māliem pagatavot pirmos traukos. Tas bija revolucionārs izgudrojums, kas iezīmēja šķirtni starp mezolītu un neolītu un deva jaunas iespējas gatavot un uzglabāt ēdienu. Šajā laikā Tuvajos Austrumos un Centrālajā Eiropā cilvēki sāka nodarboties ar zemkopību un lopkopību, bet mūsu teritorijā par to nav tik skaidru pierādījumu.
Vai vēsture atkārtosies un klimata pasiltināšanās nesīs līdzi tikai labāku dzīvi? Diemžēl divreiz vienā upē neiekāpt, un klimatologi biedē, ka šoreiz cilvēce drīzāk piedzīvos pasaules galu nekā paradīzi zemes virsū.
Anitra Tooma
Raksts tapis ar biedrības «Daugavas savienība» atbalstu.