Gaisma nav nekas vairāk kā noteikta garuma viļņu elektromagnētiskais starojums. Evolūcijas gaitā pirms aptuveni 540 miljoniem gadu tolaik dzīvojošajiem primitīvajiem dzīvniekiem sāka attīstīties «ierīces», ar kuru palīdzību šo starojumu uztvert. Tas deva priekšrocības barības meklēšanā, ļāva izvairīties no briesmām – citiem vārdiem sakot, palīdzēja adekvātāk uztvert pasauli un atviegloja dzīvi. Sākumā tās bija vienkārši gaismas jutīgas šūnas, kuras evolūcijas procesā pakāpeniski kļuva aizvien sarežģītākas, līdz ieguva to veidolu, kādu mēs tagad saucam par acīm. Princips palicis tas pats – acis ir gaismas jutīgs orgāns, kurš uztver gaismu un pārveido to elektriskā impulsā. Tālāk, gluži kā pa vadiem, šis niecīgais elektrības lādiņš pa nerviem tiek novadīts uz smadzenēm, kur lielajā «datorā» veidojas attēls. Tiesa, ir zināmas dzīvnieku sugas, kurām attēls veidojas nevis smadzenēs, bet tieši acīs. Acis mēdz būt ļoti dažādas. Nav labāku un sliktāku acu. Katra dzīvnieka acis ir pielāgotas un atbilstošas tā dzīvesveidam. Dzīvnieki apdzīvo dažādas vides, tāpēc to acis arī ir ļoti daudzveidīgas…
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 03/2013
Vilnis Skuja