Kamēr daudzi satraucas, ka IKP Latvijā neaug tik strauji kā citur, ir cilvēki, kas runā par ko citu, proti, par ekonomiskās izaugsmes tempu apturēšanu jeb degrowth. Par izaugsmes robežām jau pirms vairāk nekā 40 gadu savā grāmatā «The Limits to Growth» (1972) mūs brīdināja Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta pētnieku grupa. Izmantojot matemātiskus modeļus, viņi bija aprēķinājuši, ka pie tādiem attīstības tempiem jau pāris paaudžu laikā izsīks daudzi būtiski resursi, bet piesārņojums sasniegs kritisku līmeni, līdz pastāvošā sistēma sagrūs, izraisot katastrofālas sekas. Pēc 30 gadiem pārskatot un atjauninot savas prognozes, viņi secināja – tās vēl aizvien ir nomācoši precīzas. Tas pats secināts pēc 40 gadiem – 2012. gadā. Mēs tuvojamies bezdibenim bez bremzēšanas, un, lai gan šo gadu laikā bijuši neskaitāmi saieti, kuros valstsvīri sprieduši par ilgtspējīgu attīstību, nekas būtiski nav mainījies.
Viena no atbildēm nepārtrauktajam patēriņa tempu kāpinājumam ir degrowth jeb neaugsme (www.degrowth.org). Lai uzzinātu ko vairāk par šo kustību, satikos ar vienu no pētniekiem un reizē aktīvistiem Federiko Demariju (Federico Demaria), jaunu ekonomikas zinātnieku, itāli, kurš dzīvo un studē Barselonā. Uz tikšanos viņš atskrēja tieši no konferences, pavisam aizgrābts un steidzīgs, tomēr mūsu saruna izvērtās mazliet garāka, jo nav pārāk bieži, kad intervija ar svešu cilvēku vērpjas tik viegli un aizraujoši. Tikai vēlāk aptvēru, ka kustība, par ko mēs abi spriedām, dzīvo ne tikai Barselonā, bet arī Rīgā, un to iemieso gan, piemēram, «Vides Vēstu» redaktore Anitra Tooma (pārlasiet interviju ar viņu žurnāla «Ieva» augusta numurā), gan tiešās pirkšanas pulciņu dalībnieki.
– Kas ir un ko nozīmē degrowth?
– Degrowth jeb neaugsme nozīmē divas lietas: tā ir kritika apsēstībai ar ekonomisko izaugsmi, kritika uzskatam, ka ekonomiskā izaugsme ir panaceja, kas atrisinās tik nopietnu problēmu kā klimata pārmaiņas, un vienlaikus tas ir arī alternatīvs piedāvājums izvairīties no domāšanas tikai ekonomiskos jēdzienos un meklēt veidus, kā sabiedrībai dzīvot labāk. Atbilde ir vienkārša: jāpatērē mazāk enerģijas, mazāk materiālu, mazāk mantu. Ekonomiskās krīzes vai recesijas laikā mēs patērējām mazāk, bet jutāmies nelaimīgi, jo knapināšanās dzen izmisumā. Mēs, neaugsmes aktīvisti, uzsveram, ka mums ir jādzīvo citādi – jāpatērē citādi, mums jāmaina attiecības starp cilvēkiem, arī dzimumiem. Neaugsmes mērķis ir nodrošināt ekoloģisku ilgtspēju un arī lielāku vienlīdzību starp cilvēkiem. Mēs aicinām patērēt mazāk, bet tas jāpanāk demokrātiskā ceļā: tiem, kuri šobrīd patērē vairāk, vairāk arī jāsamazina patēriņš, jāatsakās no liekas šķērdēšanas, kaut viņi to var atļauties, savukārt tiem, kuri jau tagad patērē maz, jāatsakās mazāk, varbūt pat kaut kas jāsaņem vairāk.
Mēs jau aptuveni 30 gadus spriedelējam par ilgtspējīgu attīstību, taču ir redzams, ka tā nestrādā. Mums bija reāls sapnis, bet laiks iet, un mēs nespējam to ieviest dzīvē. Cilvēce ir tik apsēsta ar ekonomisko izaugsmi, ka grūti viņiem izskaidrot, kāpēc būtu jāsamazina patēriņš.
– Vai tas nozīmē, ka ilgtspējīgas attīstības politika cietusi sakāvi?
– No vienas puses, jā, jo sākotnējie nodomi bija labi, cilvēki daudz ieguldīja, lai panāktu izmaiņas, bet rezultāti izpalika. No otras puses – var teikt, ka esam kaut ko sasnieguši, jo ir mainījusies mūsu izpratne. 70. gados priekšlikumu samazināt patēriņu uztvertu kā ļoti radikālu. Toreiz uzskatīja, ka ekonomiskā attīstība ir savienojama ar ilgtspēju, jo nabadzības cēloņus skaidroja kā resursu nepietiekamību. Šķita, ka ir nepieciešama attīstība, lai novērstu nabadzību, un tikai pēc tam var pievērsties vides aizsardzībai, tā teikt – tev jākļūst bagātam, lai varētu domāt par vidi. To sauc par postmateriālismu.
No tāda viedokļa, ka daudzi cilvēki nevēlējās mainīt vispār neko, par sasniegumu var uzskatīt arī sarunu par ilgtspējīgu attīstību. Jo toreiz šķita – pamainīsim dažus sīkumus, bet turpināsim dzīvot pa vecam, un viss būs labi. Tāpēc, ja mēs runājam par ilgtspējīgu attīstību vispārīgi – jā, tā ir cietusi sakāvi, un neaugsmes ideja izaugusi no ilgtspējīgas attīstības kritikas. Pats jēdziens degrowth parādījās jau 70. gadu beigās, bet vides aktīvistu aprindās kā lozungs tas ieskanējās pēc 2000. gada. Tikai pēc tam šai idejai pievērsās arī akadēmiskie spēki un pētnieki ar publikācijām, grāmatām, konferencēm.
– Kā izskaidrot cilvēkiem, kāpēc jāsamazina patēriņš?
– Es nedomāju, ka problēma ir cilvēku uztverē. Protams, mums vajag pārmaiņas, vairāk informācijas, citu vērtīborientāciju, bet aptaujas liecina, ka problēmas sakne drīzāk ir lielie spēlētāji – bankas, starptautiskās korporācijas. Piemēram, ja jautāsiet spāņiem, vai viņi ir gatavi mainīt savu dzīves stilu, lai samazinātu klimata pārmaiņas, lielākā daļa atbildēs: «Jā!» Ja prasīsiet, vai viņi samierinātos ar mazāku IKP par labu videi, spāņi arī atbildēs: «Jā!» Tā ir tikai politiķu atruna, ka cilvēki nevēlas mainīties, jo cilvēki vēlas pārmaiņas! Bet tautai šo pārmaiņu sasniegšanai ir nepieciešama arī vara. Piemēram, ja es strādāju fabrikā un uz darbu braucu ar auto, man to nevar pārmest, ja tas ir vienīgais veids, kā turp nokļūt. Bet piedāvājiet citu iespēju, kā to izdarīt, un cilvēki mainīsies! Ja cilvēkiem izskaidro pamatlietas, viņi to saprot, bet problēma ir plašsaziņas līdzekļos, kurus kontrolē tās pašas starptautiskās korporācijas, un tad, protams, ir grūti palaist tautās atšķirīgu informāciju.
– Mums Latvijā notiek līdzīgas diskusijas. Piemēram, par to, vai svarīgāk ir aicināt katru iedzīvotāju personīgi rīkoties klimatam saudzīgi vai tomēr jāvēršas pie politķiem, lai tie veidotu klimatam labvēlīgus nosacījumus…
– Es tikko atgriezos no augsta līmeņa konferences, kurā piedalījās arī bijušais Spānijas vides ministra vietnieks, un viņš teica: «Parīzes klimata vienošanās bija lieliska,» bet es iebildu: «Tā bija totāla izgāšanās.» Tad starp mums sākās vārdu pingpongs, kurā viens vaino otru: es vainoju politiķus, politiķis vainoja zinātniekus, zinātnieks vainoja aktīvistus… Mums ir jāatzīst, ka tas nav vienkārši, tomēr «diagnoze» ir skaidra: mēs zinām, kādas ir problēmas, mēs zinām to cēloņus, mēs zinām, kā tās risināt, domstarpības ir vienīgi par detaļām.
Mums vajag dažādas pieejas: gan pētījumus, gan aktīvu rīcību, gan informēšanu. Mums vajag eksperimentēt ar alternatīvām, vajag pārmaiņas politiskā līmenī. Visi šie pasākumi papildina cits citu, bet mums šobrīd nav pievilcīgas stratēģijas, kā sākt. Un tas ir mūsu vājums: nezinot, kas ir tavs mērķis, grūti saprast, ar ko sākt.
Tomēr mēs varam vērsties pie patērētāja un teikt: «Re, ir pieejamas šādas alternatīvas, tu vari darīt citādāk, piemēram, pirkt enerģiju, kas ražota no atjaunīgiem resursiem.» Tu vari mainīt ieradumus savā ģimenē, bet tev arī jāiet uz pašvaldību. Barselonai ir ļoti progresīva vadītāja – Ada Kolo (Ada Colau), kura ir pirmā sieviete mēra amatā. Pilsētas pārvaldē ir daudz vides aktīvistu, pati Ada Kolo ir bijusī mājokļu kustības aktīviste, un tagad pilsētas pārvalde vēlas rīkoties klimata labā, piemēram, ierobežojot privāto automašīnu izmantošanu pilsētā. Tas ir revolucionāri, ir grūti to sākt, bet mēs nevaram citādi. Mums jārīkojas reģionālā, nacionālā un arī globālā līmenī.
– Vai rūpniecības lobijs, jūsuprāt, neietekmē politiku?
– Tas ir jautājums, uz kuru man nav atbildes. Jā, mums daudz melo, bet cik ilgi mēs to piecietīsim? Spānijā 2011. gadā sākās tā sauktā 15M kustība: 15. maijā jaunu cilvēku grupa izgāja ielās, saucot: «Mēs gribam īstu demokrātiju!» Viņus iedvesmoja Pavasara revolūcija Ziemeļāfrikā. Kustībai vēršoties plašumā, cilvēki devās ielās ne tikai Barselonā, bet arī Madridē un citur. Esmu piedalījies pasākumos Barselonā, kur kopā sanāca aptuveni trīsdesmit tūkstoši cilvēku! Bija demonstrācijas, kas noritēja visā Spānijā, ar miljons cilvēku līdzdalību. Tā bija kolektīva prasība pārtraukt melot pēc 2008. gada trakumiem, kad juka bankas, auga bezdarbs. Tauta protestēja un prasīja pārmaiņas, saprotot, ka nepārtraukta izaugsme nav ilgtspējīga. Tas bija lūzuma punkts Spānijas politiskajā dzīvē, un šobrīd Spānijas pašvaldībās ir daudz vairāk kreiso politiķu, kuri vēlas kaut ko mainīt.
Spānijas sabiedrībā bija sasniegta kritiskā masa, kas uzskatīja, ka vairs nevar dzīvot kā līdz šim, ka kaut kas ir nepareizi un tas negatīvi ietekmē lielu daļu iedzīvotāju, tāpēc tauta alka pārmaiņu. Šajā ziņā esmu materiālists un domāju: kamēr cilvēks nejūt ietekmi uz savas ādas, savā personīgajā dzīvē, ir ļoti grūti mainīties. Mums bija ļoti liels vidusslānis, kas dzīvoja labi, cilvēkiem piederēja jauks dzīvoklis, auto, naudas bija gana. Bet krīze to visu atņēma – cilvēki zaudēja savus īpašumus, mašīnas, iedzīvojās parādos… Tas radīja neapmierinātību un vēlmi pēc pārmaiņām, jo tā, kā ir tagad, tautai nav labi. No vienas puses, šādas pārmaiņu alkas varēja pāraugt ļoti konservatīvā kustībā, no otras puses, tās var būt ļoti pārveidojošas. Visā Eiropā cilvēki ir neapmierināti ar gaismā nākušajiem meliem, un viņi sāk zaudēt ticību iestādēm, politiķiem, bankām. Jautājums, kā šī vēlme pēc pārmaiņām tālāk izvērtīsies: dažās valstīs tas notiek ļoti progresīvā virzienā, citur – galēji labējā virzienā.
Nākamajā konference, kas notiks Budapeštā, runāsim par neaugsmi postsociālisma valstīs. Spānijā attīstība bija atšķirīga – mums vēl pirms 30 gadiem bija izteikti fašistiska diktatūra. Austrumeiropas valstīs tuvāks ir liberālisms un neoliberālisms, jo tas krasi atšķiras no tā, ko esat piedzīvojuši sociālismā.
Atšķirībā no ilgtspējīgas attīstības idejas, kas visām valstīm liek sekot vienotam modelim, attiecībā uz neaugsmi mēs sakām: «Katrai valstij jāmeklē savs ceļš saskaņā ar vietējiem apstākļiem, kultūru.» Termodinamikas likumi visās valstīs ir vienādi, vēsturiskā pieredze – atšķirīga. Bet pārmaiņas ir nepieciešamas, jo ekonomiskā izaugsme ir neilgtspējīga, tā nevairo laimi, nerisina problēmas, tā veicina nevienlīdzību.
– Latvijā mēs diskutējam par hipokrātiju. Piemēram, cilvēkiem šķiet netaisni, ka Leonardo di Kaprio, kurš ir klimata politikas sūtnis, pats dzīvo ļoti pārtikušu dzīvi un no labumiem neatsakās.
– Es nedomāju, ka mēs mainīsim savu dzīves stilu tāpēc, ka pār mums nākusi apgaismība. Tas ir grūti. Mēs mainām savu dzīves stilu tad, kad pati dzīve mūs piespiež. Pirms finanšu krīzes cilvēkiem bija iespējas ņemt kredītus, varēja lēti iegādāties nekustamos īpašumus, bija labas algas, lai apmaksātu izdevumus. Bet krīze to atņēma. Cilvēki zaudēja īpašumus, bet turpināja maksāt kredītus. Kad nonāc šādā situācijā, sāc domāt, ka kaut kas nav kārtībā ar sistēmu un tā ir jāmaina. Tu jūties «izdrāzts», un pati dzīve tevi izaicina. Tieši krīze sniedz mums iespēju mainīt savu domāšanu un saprast, ka mums vajag kaut ko vairāk, jo ar to dzīvi, kādu dzīvojam, mēs neesam apmierināti. 15M kustībā tie bija jaunieši, kas kliedza: «Mums nav darba, mums nav māju, mums nebūs pensiju, un tas nozīmē, ka mums nav nākotnes. Ja mums nav nākotnes, mums nav arī baiļu.»
Vecākiem cilvēkiem, piemēram, maniem vecākiem, ir ļoti pietiekama pensija, viņiem ir māja, kāpēc lai viņi kaut ko mainītu? Jā, jūs varat viņiem lūgt mainīties nākamo paaudžu labā. Bet, manuprāt, atkal problēma nav cilvēkos, bet gan saziņā. Varbūt Latvijā ir citādi, bet šeit, Spānijā, laikrakstos un televīzijā ir grūti runāt, piemēram, par klimata pārmaiņām, jo mūsdienu mediji nav paredzēti, lai izskaidrotu lietas, bet gan lai vienkāršotu sarežģīto. Jā, mani aicina arī uz televīziju, un tā ir mana atbildība piedalīties un skaidrot cilvēkiem. Bet man atvēl tikai piecas minūtes ētera laika, kamēr pārējās gandrīz 24 stundas cilvēkiem no televizora ekrāniem borē: «Patērē, patērē, patērē!» Kāpēc tad jūs sagaidāt, ka cilvēki mainīsies?
– Jūs esat ne tikai zinātnieks, bet arī vides aktīvists. Kā no vides jomas nokļuvāt līdz ekonomikai? Vai vispirms tomēr bija ekonomika?
– Mana interese par vidi sākās ar interesi par sociālo taisnīgumu. 90. gadu beigās mans politiskais aktīvisms saistījās ar antiglobalizācijas kustību, godīgas tirdzniecības nolīgumu. Es redzēju, ka vides joma piedāvā daudz labu instrumentu sociālās netaisnības novēršanai, tāpēc sāku pētīt vides tiesības, piedalījos Barselonas universitātes veidotā Globālā vides taisnīguma atlanta («Global atlas of environmental justice») sagatavošanā. Mēs kartējām apmēram divus tūksošus vides konfliktu pasaulē, un, domāju, mūsu atlantā ir arī pāris punktu no Latvijas. Šo konfliktu risināšanā pamatjautājums ir: kurš būs pārmaiņu nesējs vai, kā teiktu K. Markss, kurš sāks revolūciju? Viena no problēmas saknēm, kas ir neilgtspējīgās ekonomikas pamatā, ir netaisnīgs peļņas un izmaksu sadalījums. Piemēram, Barselonā elektrību piegādā atomelektrostacija Katalonijas dienvidos. Mēs priecājamies par lētu elektrību, bet Dienvidkatalonijas iedzīvotāji cieš no tās radītā piesārņojuma. Tādu konfliktu pasaulē ir daudz, it īpaši dienvidos, – minerālu un metālu ieguvē, enerģētikas jomā un tā tālāk. Esmu pārliecināts, ka globālā vides taisnīguma kustība var būt labs iedvesmotājs pārmaiņām uz patiešām ilgtspējīgāku ekonomiku, līdz ar to ir labs ekonomiskās izaugsmes tempu apturēšanas jeb degrowth idejas sabiedrotais, jo konflikti notiek šeit un tagad. Ir tik daudz netaisnību, tāpēc mums nepieciešamas pārmaiņas. Diemžēl šobrīd pretestība ir liela un pastāvošās sistēmas kritika vēl nav pietiekama to rosināšanai. Bet pienāks laiks, kad cilvēki sapratīs, ka neaugsme ir ne tikai kritika ierastajai sistēmai, bet arī laba ideja, ko darīt, lai apturētu ceļu uz bezizeju.
10 priekšlikumu, kā uzplaukt bez izaugsmes
Iedzīvotāju parādu audits. Ir netaisni no iedzīvotājiem atprasīt kredītus, kas saņemti, balstoties uz fiktīviem izaugsmes rādītājiem.
Darba dalīšana. Samazināt darba nedēļu līdz 32 stundām, atbalstot uzņēmējus un organizācijas, kas uz to pāriet.
Noteikt minimālos ienākumus, kā arī ienākumu griestus. Tas palīdzētu mazturīgākajai iedzīvotāju daļai normāli dzīvot uz 10 % «ienesīgāko» cilvēku rēķina.
Zaļā nodokļu reforma. Nodokļiem jāveicina klimatam un videi draudzīga uzņēmējdarbība.
Pārtraukt subsidēt piesārņotājus, bet ieguldīt tīrākās tehnoloģijās. Piemēram, subsidēt sabiedriskā transporta un velosipēdu nomu izveidi, atbalstīt maza mēroga decentralizētas atjaunīgās enerģijas ražotājus.
Veicināt solidaritāti sabiedrībā, dalīšanās ekonomiku. Atbalstīt bezpeļņas kooperatīvās ekonomikas nozari, alternatīvus pārtikas tīklu kooperatīvus, mājokļu koplietošanu un citus.
Optimizēt ēku izmantošanu, padarīt ēkas pieejamas mazāk naudīgām aktivitātēm, piemēram, labdarībai u.c.
Samazināt reklāmas, kas veicina patēriņu, apjomu.
Noteikt stingras prasības vides aizsardzībai, ierobežot resursu patēriņu, vides piesārņošanu.
Neizmantot IKP (iekšzemes kopprodukts) kā progresa rādītāju, jo tas maldina; jāvērtē cilvēku labklājība, apmierinātība ar dzīvi.
Piemēram, tika ieguldīts daudz pūļu, lai Spānijā veicinātu bioloģisko lauksaimniecību, bet to nospieda lielie uzņēmumi ar milzīgiem lielveikaliem, tāpēc šobrīd mēs aizvien vairāk un vairāk popularizējam jēdzienu «agroekoloģija», kas nozīmē – veicināt ne tikai bioloģisko, vietējo un sezonālo pārtiku, bet arī citādus pārtikas tīklus, piemēram, atbalstīt patēriņa preču kooperatīvus, ētiskās bankas. Barselonā ir izveidojies Solidaritātes ekonomikas tīkls. Piemēram, interneta pakalpojumus es pērku no neliela kooperatīva.
– Bet kā ar «Starbucks»? Viņi sāka kā alternatīva kafejnīca, bet šobrīd ļoti līdzinās «McDonald’s»…
– Jā, tu vari sākt ar zaļu kooperatīvu, bet konkurence tevi izaicina – audz vai mirsti! Kā tikt tam pāri? Tagad ir jauna kustība – Ekonomika kopējam labumam, kas piedāvā uzņēmumiem vadīties arī saskaņā ar vides un sociālajiem faktoriem. Bet tā tas ir – lietas mainās laika gaitā. Tu sāc ar labiem nodomiem, bet tad ļoti ātri kaut kas var noiet greizi.
Klasiskajā ekonomikā jums teiktu: varat uzsākt jebko, ieguldīt kapitālu bioloģiskajā saimniecībā vai veikalā, bet dzīvosiet tikai tad, ja tirgū būs pieprasījums pēc jūsu produkcijas.
Godīgas tirdzniecības aizsākumos Itālijā interese par to bija ļoti maza. Sākumā bija mazi brīvprātīgie veikaliņi, produktu izplatīšanā iesaistījās arī baznīcu draudzes. Un tad, pieaugot interesei, arī lielveikali vēlējās pārdot Godīgās tirdzniecības kafiju, un mēs debatējām, vai tas ir labi un vēlami. Piemēram, ja jūs pērkat bioloģiskos ābolus no Ķīnas – vai tas ir ilgtspējīgi?
Tāpēc, lietām attīstoties, mums vienmēr ir jāpārskata sava misija, un tas attiecas arī uz neaugsmi. Tomēr neaugsme nav mārketinga sauklis, un es būtu pārsteigts, ja kādam izdotos pārdot kaut ko ar nosaukumu «Degrowth». Ar neaugsmi mēs vēlamies nopietni apstrīdēt pastāvošo sistēmu, jo nelielas izmaiņas mūs neapmierina. Mēs gribam vēstīt par radikālu pārmaiņu nepieciešamību, tāpēc mums ir nepieciešams radikāls sauklis. Jā, mēs lietojam neaugsmi kā provokatīvu jēdzienu, bet tas nav vienkāršs pretnostatījums izaugsmei. Neaugsme neattiecas tikai uz ekonomisko attīstību – tā ir cita pieeja dzīvei, tāpēc mums ir nepieciešami vides zinātnieki, sociālie antropologi, kas skaidros un vairos cilvēku izpratni.
Jana Simanovska
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 06/2016