Mēs neesam vieni savā lauku sētā, un arī Latvija nav viena plašajā pasaulē. Vides aizsardzība ir viena no jomām, kur to var īpaši just, – gan vidi piesārņojam kopā, gan arī kaut ko mainīt varam tikai kopā. Tāpēc ir vērtīgi uzzināt, ko dara vides aktīvisti un organizācijas citās valstīs un kāds ir viņu skatījums uz būtiskāko.
Londonā satikos ar organizācijas «CHEM Trust» vadītāju Maiklu Vorhērstu (Michael Warhurst), kuru pirms tam pamanīju čivinātavā jeb «Twitter», kur Maikls informē par ķīmiskām vielām, bet jo īpaši – par endokrīno sistēmu traucējošām vielām.
Pirms diviem gadiem Pasaules Dabas fonda Anglijas nodaļa, kas bija daudz darījusi, lai lobētu sabiedrības intereses, aizsargājot vidi un cilvēku veselību no kaitīgo ķīmisko vielu iedarbības, mainīja prioritātes un pievērsās klimata pārmaiņu jomai. Tāpēc eksperti, kuri Pasaules Dabas fondā pārstāvēja ķīmisko vielu jomu, nolēma dibināt jaunu organizāciju «CHEM Trust» un turpināt darbu šajā jomā. «CHEM Trust» īpašā interese ir «parastās» ķimikālijas, kas tiek izmantotas rūpniecībā un ir dažādu preču – celtniecības materiālu, apģērba, rotaļlietu, tīrīšanas līdzekļu utt. – sastāvā.
Vai REACH garantē drošību?
Pirms astoņiem gadiem tika pieņemta Eiropas Savienības regula par ķīmisko vielu novērtēšanu un atļaujām jeb REACH. Vai šī regula garantē to, ka šajā ziņā varam justies droši?
Maikls atbild, ka miers nekad nav ticis solīts. «REACH nodrošina daudz labāku ķīmisko vielu izmantošanas uzraudzību nekā agrāk, bet prasību īstenošana ir darbietilpīga.» Piemēram, šobrīd daudz nākoties strādāt pie īpaši bīstamu vielu atļaujām. Ja Eiropas Ķimikāliju aģentūra izvērtē un nolemj, ka kāda viela nopietni apdraud cilvēku veselību vai vidi, tās lietošanu stingri ierobežo, izsniedzot atļauju tikai atsevišķiem tās izmantošanas veidiem un tikai tad, ja nav pieejamas citas alternatīvas. Taču tas viss panākts, pārvarot pamatīgu industrijas pretestību.
Šobrīd rit kaismīgas diskusijas par svina oksīdu izmantošanu krāsās. Kā zināms, svinu saturošas krāsas Eiropā jau kādu laiku ir aizliegtas, bet ražotāji no Kanādas, kas eksportē savu produkciju uz Eiropu, prasa to atkal atļaut, un Eiropas Ķimikāliju aģentūras ekspertu komitejas to atbalsta. Eiropas krāsu ražotāji apgalvo, ka ir atrastas gana labas alternatīvas, kas ir gan ekonomiski «panesamas», gan mazāk kaitīgas videi un cilvēkiem, savukārt Kanādas ražotājs apgalvo, ka viņu ražotnes speci kas dēļ citas alternatīvas nav iespējamas.
Šis piemērs ilustrē to, cik svarīga ir nevalstisko organizāciju iesaistīšanās atļauju apspriešanas procesā. Lai gan šādas vielas izmantošanu, atbilstoši REACH regulai, nevajadzētu atļaut, jo ir pieejamas citas alternatīvas, laiku palaikam parādās mēģinājumi šo aizliegumu apiet.
Jautāju «CHEM Trust» pārstāvim, vai ķīmisko vielu izvērtēšanas process tomēr nav pārāk lēns – šķiet, nomainīsies vairākas paaudzes, kamēr tiks apspriesti izmantošanas ierobežojumi visām zināmajām kancerogēnajām vielām. Maikls teic, ka, lai gan REACH nosacījumu izstrāde prasījusi ļoti daudz darba, šobrīd atļauju izsniegšanas ātrums pieaug. Pozitīvi ir tas, ka pēc tam, kad Eiropas Ķimikāliju aģentūra (ECHA) kādu vielu atzīst par ļoti bīstamu un iekļauj īpašā sarakstā, aptuveni puse uzņēmumu bez ierunām atsakās no turpmākas tās izmantošanas. Otrs svarīgs REACH mehānisms ir kaitīgo vielu izmantošanas ierobežojumi.
Bet kā ar kontroli? Lielākoties šīs kaitīgās ķīmiskās vielas produktos ar aci nav pamanāmas, tām nav ne īpašas smakas, ne krāsas, un tās var noteikt tikai testos laboratorijās… Jā, Maikls atzīst, piemēram, ES ātrās ziņošanas sistēma jeb RAPEX atklāj ļoti daudz gadījumu, kad izstrādājumi satur vielas, kam tur nevajadzētu būt. Arī ASV pirms pāris gadiem bija vairāki skandāli par aizliegtiem ftalātiem, kas joprojām tiek pievienoti plastmasai, no kuras gatavo rotaļlietas, tāpēc tagad visiem importētājiem un ražotājiem ir jāpierāda, ka viņu rotaļlietas aizliegtos ftalātus nesatur, un tas jāapliecina ar neatkarīgu laboratoriju atzinumu. Žēl, bet Eiropā šāda sistēma vēl nav ieviesta.
REACH regulas mērķu sasniegšanā ļoti liela nozīme ir katras dalībvalsts aktivitātei – pirmkārt, gan to ieviešot savā valstī un pārbaudot, vai tiešām netiek pārdotas preces, kas satur kaitīgas vielas, otrkārt, piedaloties dažādās Eiropas Komisijas komitejās, kas lemj par atsevišķu vielu ierobežošanu, un te dalībvalstu pārstāvjiem ir ļoti nozīmīga loma. Nenoliedzami, ka dažas ES dalībvalstis vairāk aizstāv rūpniecības intereses, bet citas – vides un cilvēku veselības aizsardzības intereses.
Jautāju par Latvijas ietekmi – esam maza valsts, bet šāda pārstāvniecība prasa krietnus resursus. Mums ir balsstiesības Eiropas Komisijā, tās aģentūrās un komitejās, bet Latvija visai maz iesaistās ķīmisko vielu ierobežošanas darbā. Maikls piekrīt, ka tā ir problēma, un rosina aktīvāk darboties vides aktīvistiem, lai panāktu, ka arī dažādās ministrijās ķīmisko vielu apzināšanu un to kaitējuma novēršanu uzskata par aktuālu problēmu. Arī Apvienotajā Karalistē neiet viegli – ministrijas ne tikai ļoti ieklausās rūpnieku viedoklī, bet daudzās valsts iestādēs ir arī samazinātas darbavietas, un tas nozīmē arī mazāk ķīmisko vielu ekspertu. Ir prognozes, ka turpmāk tiks samazināts ierēdņu un ekspertu skaits. Tomēr Eiropā ir valstis, kuras ķīmisko vielu politikai pievērš lielu vērību, piemēram, Dānija, Francija, Zviedrija. Savukārt Vācijā, kas ļoti lielu darbu iegulda ķīmisko vielu politikas attīstībā, ir arī ļoti spēcīgs ražotāju lobijs.
EDS jeb endokrīno sistēmu graujošo vielu izskaušana
Eiropā rit spraigas diskusijas par EDS kritērijiem – jo, kamēr nav vienošanās, kā šādas vielas atpazīt, tās nemaz nevar ierobežot. Kritēriju apspriešanā aktīvi iesaistās gan sabiedrība, gan «CHEM Trust», kaut šie ierobežojumi visvairāk skars biocīdus un augu aizsardzības līdzekļus, kas ir organizācijas «PAN Europe» lauciņš.
Darbs pie EDS stratēģijas Eiropā aizsākās pirms pārdesmit gadiem, par kritērijiem bija jāvienojas jau pirms diviem gadiem, taču vēl aizvien tas nav izdarīts. Kāpēc? Maikls kā galveno cēloni lēnajam procesam min rūpniecības, it īpaši pesticīdu industrijas, spēcīgo lobiju, kas ir ieinteresēts bremzēt šo kritēriju apstiprināšanu, lai varētu turpināt tirgot savu produkciju.
Dzīve bez atkritumiem
Ļoti karsta tēma Eiropā šobrīd ir aprites ekonomika (circular economy), kuras mērķis ir taupīt resursus un panākt, ka atkritumi tiek pārstrādāti vērtīgās izejvielās. Šā gada beigās Eiropas Komisija plāno nākt klajā ar vērienīgu aprites ekonomikas stratēģijas projektu, par kuru vasarā notika sabiedriskā apspriešana, un tajā piedalījās arī «CHEM Trust». Vides aizsardzības organizācijas vēlas panākt, lai produktiem, kas gatavoti no otrreizēji pārstrādātām izejvielām, būtu stingras prasības, kas novērstu nevēlamu ķīmisku vielu klātbūtni. Rūpniecības pārstāvji savukārt vēlas maigākas prasības. Piemēram, ļoti spēcīgi savas intereses lobē PVC jeb polivinilhlorīda ražotāji, kas vēlas panākt maigākus nosacījumi tādu PVC materiālu pārstrādei, kas satur šobrīd aizliegtas ķīmiskās vielas.
Kaitīgas ķīmiskās vielas pārtikas iepakojuma materiālos
Tas ir lauciņš, kas diemžēl iziet ārpus REACH kompetences, jo šo vielu izmantošanu regulē pārtikas drošības likumi. Prasības papīram, tintei un līmei, ko izmanto pārtikas iepakojuma ražošanā, Eiropas līmenī nav saskaņotas. Ir diskusijas par ftalātu klātbūtni iepakojuma materiālos (jā, to pašu, kas atzīti par nevēlamiem rotaļlietās). «CHEM Trust» uzskata, ka pārtikas iepakojuma risku izvērtēšanā jāņem vērā arī REACH pieredze, bet tas netiek darīts.
Maikls vēlētos, lai Eiropas Savienības dalībvalstis pievērš vairāk uzmanības un bez lielas kavēšanās novērš problēmas, kas apdraud cilvēku un dzīvnieku veselību, nevis tās ignorē vai vadās pēc šaurām atsevišķu rūpniecības uzņēmumu interesēm. Skaidrs, ka rūpniecības, tostarp, pesticīdu ražotāju, lobijs ir spēcīgs, tāpēc ikvienas ES valsts pilsoniskās sabiedrības līdzdalība ir ļoti būtiska.
Jana Simanovska
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 06/2015