Baltijas jūras piekraste Latvijā ir nozīmīga vieta kaut vai tās iespaidīgo izmēru dēļ – mūsu valsts teritorijā tā stiepjas 496 kilometru garumā, turklāt lielākā daļa ir smilšainas vai grantainas pludmales, kas lieliski piemērotas atpūtai. Tādēļ nav pārsteigums, ka daudziem cilvēkiem jūras krasts ir tikai vieta, kur sauļoties un peldēties, bet tur augošie augi lielākoties vai nu netiek pamanīti, vai pat uzskatīti par atpūtu traucējošiem elementiem. Septiņus gadus vecā Madara nemācēja nosaukt nevienu jūras piekrastē augošu augu, toties mācēja raksturot kaktusu: «Tas ir ass un zaļš, ar adatām, viņam vajag maz ūdens. Viņš parasti ir tuksnešos, arī «Mainekraftā» tā ir.» Īpatnējā kāpu un smilšu pludmales ainava tiešām atgādina tuksnesi, un šī līdzība nav tikai šķietama – daudziem piekrastes augiem piemīt tādas pašas īpašības kā tipiskiem tuksneša augiem. Tāpat kā tuksnesī, arī jūras krastā var augt tikai tie augi, kuri pielāgojušies sausumam, karstumam un vēja nestās smilšu plūsmas ietekmei. Augu klātbūtne ir galvenais stabilizējošais faktors piekrastes ekosistēmās, un šajā rakstā es iepazīstināšu ar kāpu augu adaptīvajām īpašībām.
Jūras piekrastes veids un augu sugas ir cieši saistītas ar ģeomorfoloģiskajiem, viļņu un plūdmaiņas procesiem. Krastos ar spēcīgiem viļņiem, kur notiek intensīva smilšu pārvietošanās, veidojas smilšu kāpas, bet mierīgākās vietās – piejūras pļavas un mitrāji. Jūras piekraste ir izteikti neviendabīga vide, kur vides faktori strauji mainās laikā un telpā.
Nespeciālistam var šķist, ka jūras piekrastes pludmale un smilšu kāpas ir visai nepiemērota dzīvesvieta augiem. Un tiešām – augu sugu daudzveidība šeit ir visai neliela. It kā loģiski būtu pieņemt, ka vides faktoru kombinācija smilšainajos jūras krastos rada nepārtrauktu «stresu» tur augošajiem augiem, taču patiesībā tas, vai konkrētie apstākļi būs piemēroti vai nepiemēroti, atkarīgs tikai no augu spējas vai nespējas tiem pielāgoties ar adaptīvu zioloģisko īpašību palīdzību. Citiem vārdiem sakot, auga uzbūvei, zioloģiskajām un bioķīmiskajām īpašībām jābūt tādām, kas ļauj efektīvi augt un vairoties neatkarīgi no apstākļu šķietamā «ekstrēmisma». Vietās, kur augšanas apstākļi var strauji mainīties, īpašībām jābūt pietiekami plastiskām (spējīgām mainīties), nodrošinot nepieciešamās izmaiņas un pielāgošanos…
Ģederts Ieviņš, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Augu fizioloģijas katedra
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 05/2016