Par lauksaimniecības subsīdijām visskaļāk runā tad, kad Briselē dala naudu Eiropas zemniekiem. Tad pārsvarā līdz ļaužu ausīm nonāk tas, ka mums dod maz naudas, un tas ir slikti. Attīstītajās valstīs katru gadu milzīgas naudas summas tiek novirzītas vajadzīgam un nevajadzīgam zemnieku atbalstam. Piemēram, Lielbritānijā 60% no zemkopju ienākumiem ir subsīdijas. Pārējie 40% – peļņa no pārdotās ražas. No vienas puses – katra valsts savu naudu var tērēt kā grib. No otras – šī naudas plūsma atstāj sekas arī citās valstīs.
Subsīdijas neattiecas tikai uz tiem cilvēkiem, kuriem tās tiek izmaksātas, un tiem, kuri subsidētās preces var iegādāties lētāk. Tās, izrādās, ietekmē labklājību nabadzīgajās valstīs. Ērtības labad šajā rakstā nabadzīgās valstis pārstāvēs Āfrika, kaut gan subsīdijas bagāto valstu klubiņam ietekmē dzīvi arī, piemēram, Haiti, Bolīvijā un Filipīnās. Savukārt, lai vieglāk būtu paskatīties uz lietām no malas, bagāto valstu klubu pārstāvēs Amerikas Savienotās Valstis (viņi), nevis Eiropas Savienība (mēs). Un par galveno lauksaimniecības kultūru šajā stāstā iecelšu kokvilnu. Kokvilnas ražošanas ietekme uz vidi vien būtu pelnījusi veselu rakstu, bet šoreiz par ko citu.
Ir vairāki iemesli, kāpēc kokvilnas ražošana Burkinafaso vai Beninā ir lētāka nekā ASV. Pirmkārt, Āfrikas valstīs zeme ir lētāka. Otrkārt, arī darbaspēks ir lētāks. Tāpēc viena kilograma saražošana Rietumāfrikā ir vidēji trīs reizes lētāka nekā ASV. Pat ņemot vērā to, ka Āfrikā viena kilograma saražošanai nepieciešama lielāka zemes platība, jo bieži vien zemnieki tur nevar atļauties minerālmēslus, ASV kilograma kokvilnas saražošana sanāk dārgāka. Vai tas nozīmē, ka Mali kokvilna ir lētāka nekā Teksasas kokvilna? Nē. ASV subsidē kokvilnas audzētājus un daļu ražošanas izmaksu «uzsauc». Tamdēļ beigās ASV ļaudis var atļauties šo kokvilnu pārdot lētāk, un Āfrikas zemnieki ar to konkurēt nevar.
Kam sāp vairāk?
Ja ASV ieguldījums kopējā kokvilnas katlā būtu sīks, arī tā ietekme uz cenu būtu niecīga. Bet tā nav – ASV ilgstoši ir lielākā kokvilnas eksportētājvalsts pasaulē. Aptuveni katrs trešais kokvilnas kilograms globālajā tirgū nāk no ASV. Rietumāfrikā un Centrālāfrikā kopā tiek saražots aptuveni 15% kokvilnas. Kaut arī Āfrikas valstīs saražotais apjoms ir relatīvi neliels, tomēr šīm valstīm pašām tas ir ļoti, ļoti nozīmīgs. Piemēram, Beninā kokvilna no visa eksporta apjoma ir 26%, Burkinafaso – 20%, Mali – pat 60%*. Turklāt klasiski jaunattīstības valstīs ir lielāks lauku iedzīvotāju īpatsvars, tātad šādas valstis kokvilnas cena ietekmē vairāk nekā tās, kur galvenais iztikas avots nav zemkopība, – tas ir vēl viens iemesls, kāpēc kokvilnas cenu samazinājumu šīs valstis izjūt tik sāpīgi.
ASV zemkopību sāka subsidēt pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Lielās depresijas laikā. Bija aizdomas, ka bez īpaša atbalsta zemkopība varētu izzust pavisam. Tolaik ASV bija aptuveni seši miljoni mazo saimniecību, kurām bija nepieciešama palīdzība. Šobrīd viss ir citādi – 15% bagātāko fermeru saņem 85% subsīdiju. Tas laikam izskaidro to, kāpēc tieši šie ir bagātākie. Arī Jaunzēlandē ilgu laiku zemnieki tika aplaimoti ar subsīdijām. Taču pirms gadiem trīsdesmit tās atcēla. Zemnieku šajā valstī bija piecreiz vairāk nekā ASV. Taču nozare nesagruva. Un Jaunzēlande arī nav sabrukuma priekšā.
Vai esat dzirdējuši par tādu ASV lauksaimniecības reģionu kā Ņujorka? Tur katru gadu pusotram tūkstotim cilvēku tiek izsniegtas lauksaimniecības subsīdijas. Tie ir zemes vai saimniecību īpašnieki, kuri paši īsti nesaimnieko un var atļauties dzīvot Ņujorkā. Būt bagātam – pats par sevi tas, protams, nav nekas slikts. Tas pat ir ļoti labi! Bet skaidrs, ka subsīdiju sākotnējam mērķim – īslaicīgi atbalstīt mazās saimniecības, kas ir uz bankrota robežas, – ar mūsdienu shēmu vairs nav pilnīgi nekāda sakara. Sevišķi sāpīgs ir fakts, ka viens no subsīdiju saņēmējiem ir rokmūziķis Džons Bon Džovi. Nepietiek ar to, ka viņš ir radījis vairākas pasaulē sliktākās dziesmas, nē, viņš arī saņem vienas no nejēdzīgākajām subsīdijām!
Izrādās, ASV subsīdijas kokvilnas cenu pasaulē samazina par 10–13%. Un, ja vienā dienā šīs subsīdijas izkūpētu gaisā, līdz ar kokvilnas cenu kāpšanu palielinātos arī Rietumāfrikas zemnieku ienākumi un nodokļu apjoms, ko varētu novirzīt izglītības vai veselības aprūpes veicināšanai. Lūk, tā būtu šo valstu iespēja izveidot kaut ko vismaz attāli līdzīgu vidusslānim.
Latīņamerikas drāma
Es neesmu vienīgā, kurai ienācis prātā, ka subsīdijas ir kaitnieciskas. Tā, reiz Brazīlijas kokvilnas audzētāji pasēdēja, palasīja un saprata, ka tas, ko dara ASV, galīgi nav labi. Viņi nolēma sūdzēties Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO). PTO ilgus gadus domāja, domāja un izdomāja, ka tiešām ASV īsti korekti nerīkojas, tāpēc lielvara vairs tik ļoti nedrīkstēs mētāties ar naudu. Pie viena Brazīlija pretiniekam piedraudēja ar sankcijām, sak, ja jūs neizbeigsiet tās perversās subsīdijas, mēs pie jums nepirksimies! Tie ir vērā ņemami draudi, jo Brazīlijas IKP ir septītais lielākais pasaulē, un pazaudēt šādu biznesa partneri ir ļoti čābīgi. Turklāt skaidrs, ka latīņamerikāņi mēdz ne tikai runāt, bet arī asi reaģēt. Lielisks piemērs ir urugvajiešu futbolists Luiss Suaress, kurš mēdz kost pretiniekiem. Tā Brazīlija piedraudēja, PTO pakratīja ar pirkstu, un, gods godam, ASV lauksaimniecības subsīdijas tiešām tagad krietni sarukušas.
Protams, nav arī tā, ka Bon Džovi vairs nesaņem neko. Valsts rūpējas par brangu apdrošināšanu, lai nav jābaidās par sliktu ražu, piemēram. Oficiālais pamatojums – tā kā lauksaimniecība ir ļoti riskants bizness, valsts pienākums ir «uzsaukt» apdrošināšanu. Nu, šā biznesa riskantums ļoti lielā mērā atkarīgs no saimniekošanas prasmes. Piemēram, ja sasēj kviešus nekam nederīgā augsnē, risks ir ļoti augsts. Protams, pastāv tādi riski kā neparasts sausums, šausmīgas lietavas vai kaitēkļu uzlidojums. Tomēr jāpatur prātā, ka ASV gadā savu darbību beidz aptuveni pusprocents saimniecību. Daudz? Maz? Grūti pateikt. Bet svarīgi ir tas, ka galvenie iemesli nav kaut kādas dabas kataklizmas. Pirmais iemesls – saimniekam rodas veselības problēmas, par kuru risināšanu var samaksāt, tikai pārdodot fermu. Otrais iemesls – ģimenes saimniecība izjūk, jo vīra un sievas ceļi šķiras.
Maiami rīsi
Brazīlija varēja aizstāvēt savu zemnieku intereses, jo tā ir liela un bagāta. Kā pretstatu varu piedāvāt Haiti gadījumu. Haiti šobrīd ir ārkārtīgi nabadzīga valsts. ASV mēdz regulāri nosūtīt humānās palīdzības kravas uz šo zemestrīces skarto zemi. Tiesa, arī pirms šīs katastrofas ekonomiski tā nebija nekāda paradīze zemes virsū, tomēr apmēram līdz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem tā bija valsts, kas savējos vismaz varēja paēdināt. Vietējie ļaudis audzēja rīsus, visi bija paēduši, zemnieki varēja kaut ko nopelnīt. Bet kādu dienu ASV sāka eksportēt savus subsidētos rīsus uz šo valsti. Kaut arī rīsu saražošana Haiti ir lētāka nekā ASV, tomēr amerikāņu rīsi maksāja mazāk. Tā nu vietējie ļaudis iemainīja pašmāju produktu pret importa. Pēc kāda laika zemnieki bija spiesti mest pie malas rīsu audzēšanu, jo tos neviens nepirka. Vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz Haiti ir kļuvusi par vienu no pasaulē nabadzīgākajām valstīm, uz kuru ASV sūta pārtiku.
Šobrīd gana lieli nanšu resursi tiek novirzīti, lai palīdzētu Āfrikas valstīm. Bieži vien šie projekti sastāv no labas ieceres un katastrofāla izpildījuma. Pašai bija tas gods paviesoties Kenijā, kur man stāstīja par stulbākajiem palīdzības projektiem. Piemēram, uz skolu atvesti datori. Viss baigi labi. Vienīgi skolā nav elektrības. Bet tas nekas – vismaz labu gribēja. Tāpat pasaules nabadzīgākajām valstīm tiek piedoti un aizmirsti viņu kredīti. Tas viss ir skaisti, bet, ja lauksaimniecības labumu globālajā tirgū valdītu godīga konkurence, iespējams, šāda palīdzība nebūtu nepieciešama.
* http://atlas.media.mit.edu – lieliska vietne, kur paskatīties ikvienas valsts eksporta/importa galvenos varoņus.
Šis raksts tapis ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu ES programmas «EuropeAid» projekta «Prompting change in European attitudes towards the IMF’s development role and developing country debt management to help achieve the MDGs» ietvaros.
Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 06/2015