Ar Kasparu Zakuli, AS «Latvijas Zaļais punkts» direktoru, par atkritumu šķirošanu pēdējo piecu gadu laikā esam runājuši ļoti daudz. Bieži viņu satieku dažādos izglītojošos pasākumos un apbrīnoju, cik skaidri un gaiši Kaspars visu saliek pa plauktiņiem. No viņa iemācījos plastmasas pudeles nevis sabradāt, bet saspiest ar ceļgaliem, kas ir daudz ērtāk, taču nekad tā īsti nav sanācis parunāt par dzīvi. Izrādās, Kasparam ir 48 gadi, abi ar sievu Daci audzina trīs bērnus – dēlus Kristapu un Rihardu un meitu Elzu –, un tieši Dace vīram pirms sešpadsmit gadiem parādījusi liktenīgo sludinājumu, ka nesen dibinātais Latvijas Zaļais punkts meklē tehnisko direktoru.
Praktiskais limbažnieks
Mani vecāki satikās Rīgā: vidzemniece Skaidrīte studēja juristos un satika manu tēti Agri, riktīgu zemgalieti, kurš uzaudzis Bauskas pusē. Es pieteicos, kad mamma vēl studēja ceturtajā kursā, un tā nu sanāk, ka esmu dzimis Rīgā. Taču es sevi uzskatu par limbažnieku, jo pēc augstskolas beigšanas vecākus aizsūtīja strādāt uz Limbažiem. Mammai gadu nācās mitināties prokuratūrā un gulēt saliekamajā gultā, tā sauktajā raskladuškā, tētis vēl studēja, bet es vienu gadu dzīvoju pie mammas vecākiem viņu mājās tagadējā Bērzaines pagastā. Tad vecākiem piešķīra divistabu dzīvoklīti hruščovkā, un tā līdz 18 gadu vecumam es nodzīvoju Limbažos. Mani vecāki joprojām tur dzīvo; mamma ir Tautas daiļamata meistare aušanā – darina segas, lakatus, paklājus. Tā viņai ir teju vai apsēstība, bet, redzot, cik labi viņai veicas Brīvdabas muzeja gadatirgos, domāju: ja mamma būtu piedzimusi mūsu laikos, viņa būtu ļoti laba uzņēmēja, jo māk ne tikai radīt ļoti skaistas lietas, bet tās arī pārdot. Tas man laikam no viņas – man ļoti patīk pašam darīt dažādus darbus. Esmu praktiķis. Nesen, piemēram, no vecām džinsenēm pagatavoju virtuves taburetēm jaunus pārvalkus. Reiz bijām Naukšēnu muzejā, un gide aicināja kādu no grupas ieaust savu sleju audumā. Šķelmīgi skatās uz mani: «Nu, kurš tad nāks? Varbūt kāds vīrietis?» Nu labi, iešu! Viņa jau nezināja, ka visu bērnību esmu pavadījis austuvē, spolītes tīdams un paminas mīdams. Protu gan paminas rakstā spiest, gan piesist, gan diedziņu audumā noslēpt. Savukārt tēvs ar izcilību beidzis tagadējo Latvijas Sporta akadēmiju un pēc tam ilgus gadus strādāja par zkultūras skolotāju Limbažu 1. vidusskolā. Vēlāk, līdz pat aiziešanai pensijā, no nulles uzcēla un vadīja Limbažu 3. vidusskolu. Pateicoties viņam, ar sportu esmu uz tu jau no bērnības.
Daudz kas mūsu ģimenē sasniegts, pateicoties darba mīlestībai. Man ir divi jaunāki brāļi – Kristaps un un Elmārs. Kopš bērnības vienmēr braucām lasīt ābolus uz kolhozu Lēdurgā. Tā bija vienīgā iespēja inteliģencei piepelnīties – par kasti maksāja 60 kapeikas. Vēlāk kolhozs tiem, kuri vēlējās, iznomāja zemi – varēja sēt gurķus, burkānus… Mēs tos kopām visu vasaru un ražu nodevām tam pašam kolhozam. Pat tad, kad jau studēju, braucu vecākiem palīgā, un, pateicoties šiem dārzeņiem, vecāki varēja uzcelt nelielu vasarnīcu Tūjā. Joprojām katru pavasari ar mazu traktoriņu, ko saucam par zilo briesmoni, uzaru zemi, lai mammai ir, kur ņemties. Tā mēs varam atļauties vismaz pusi gada nepirkt veikalā nevienu dārzeni – viss ir pašu izaudzēts. Ravēšana mani nebiedē – visu skolas laiku piepelnījos, kaplēdams bietes. Esmu strādājis arī maizes ceptuvē un pienotavā. Limbažu pienotavā tolaik strādāja leģendārais meistars Vāvere, un man iepatikās šis darbs. Arī mamma teica, ka, pārtikas nozarē strādājot, vismaz paēdis būšu vienmēr. Tā nu pēc Limbažu vidusskolas beigšanas iestājos pārtikas tehnologos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā un padziļināti apguvu piena pārstrādi.
Pārsteigums pusdienlaikā
Katru vasaru bija jāiet praksē, un es, protams, izvēlējos jau pazīstamo Limbažu pienotavu. Man gan likās, ka cilvēki mani vēro nedaudz ar aizdomām, bet daudz par to galvu nelauzīju. Tas bija laiks, kad visus ļoti uzraudzīja tā sauktais OBHS, sak, vai tik kāds nezog valsts mantu. Limbažu pienotavā es strādāju sviesta cehā, kur sviesta netrūka, bet veikalos to nopirkt nevarēja. Viendien pusdienlaikā devos uz ēdnīcu, bet – ak, vai! – talons palicis ķitelī. Aši gāju atpakaļ, atrāvu ceha durvis, un man pretī raudzījās bars pārbiedētu cilvēku. Cits sastinga bailēs, cits lēca ārā pa logu, cits grāba, ko vēl var pagrābt. Skats kā pagrabā, kad negaidīti ieslēdz gaismu un peles metas uz visām pusēm. Protams, ka viņi šausmīgi pārbijās, jo es kā prokurores dēls taču varēju viņus nostučīt. Tas arī man bija liels šoks, jo biju vēl students un par ikdienišķām lietām galvu tolaik īpaši nelauzīju.
Divi gadi Tālajos Austrumos
Es studēju pārmaiņu laikā, kad studentiem nepietika ar laika nosišanu kara katedrā, nācās iet dienēt. Visus, kurus vien varēja, sūtīja uz Afganistānu, bet mani no šīm briesmām netieši paglāba vectēvs. Viņš savulaik tika iesaukts vācu leģionā un savu dēlu, tas ir, manu tēvu, nemaz nebija redzējis kopš gada vecuma, jo nācās atkāpties kopā ar vācu armiju. Paldies Dievam, viņš nokļuva angļu gūstā un pēcāk nonāca Kanādā. Ar ģimeni vectēvs sāka sarakstīties 80. gados. Pat atbrauca uz Latviju un čekista uzraudzībā aizbrauca aplūkot dzimtās vietas Bauskā. Kara komisariātā to bija uzoduši un sāka mani pratināt. Mjā, tik neuzticamu personāžu taču nevar laist uz Afganistānu karot! Aizsūtīja uz Tālajiem Austrumiem. Mūsu garnizons atradās kādus 40 kilometrus no Vladivostokas, pa kazarmas logu varēja redzēt Ķīnas robežu, aiz kuras ņudzēja ķīniešu karavīri.
Biju aktīvajā armijā, un man nenācās deldēt bikses kaptjorkās, jo biju pašgājēja lielgabala komandieris. Gan ziemu, gan vasaru dzīvojām sopkās, trenējāmies šaut ar pašgājējiem lielgabaliem un ložmetējiem, mācības notika ļoti intensīvi. O cieri ik palaikam atgādināja: kara gadījumā mēs ar jums rēķināsimies astoņas minūtes, pēc tam ķīnieši jūs vienkārši noslaucīs no zemes virsas! Šai sakarā atceros tādu kā leģendu, kā patiesu notikumu, ko tagad stāsta kā anekdoti, bet toreiz tā varēja būt arī realitāte. Padomju leitnants instruē karavīrus: «Ķīnieši pāries robežu mazās grupās – pa miljonam. Visiem patronas nepietiks, tāpēc vispirms šaujiet pa tiem, kuriem pie mundiera ir zīmotnes, jo tie ir o cieri. Kad komandieri būs nošauti, pārējie kļūs par aitu baru.» Smejies vai raudi, bet ķīniešu tur bija ļoti daudz. Kā šie savā pusē sāka organizēt mācības, tā mūs arī lika pie darba. Savās kaujas mašīnu radiostacijās labi dzirdējām viņu sarunas.
Kopumā no armijas man ir labas atmiņas, lai gan ar ģedovščinu nācās saskarties un ziemā mācību laikā bija jādzīvo teltīs pat tad, kad ārā mīnus 40 grādu un pašiem vajadzēja gādāt malku. Brokastis atveda ap vienpadsmitiem no rīta, pusdienas bija sešos vakarā, vakariņas – nākamajā rītā. Maize bija sasalusi klucī. Ar cirvi sacirtām gabaliņos un sildījām pie miesas. Tomēr tas bija ļoti interesants laiks, es tiku sveikā cauri un veselību arī nesabeidzu. Dienests man deva labu rūdījumu. Tāpēc puča laikā devos sargāt Zaķusalu. Nezinu – par laimi vai nelaimi –, karošanas prasmes tur nebija jāliek lietā. Bet mēs, visi studenti, bijām gatavi ņemt ieročus rokā un aizstāvēt savu valsti.
Aprēķina laulības
Atgriezos no dienesta un turpināju studēt. Iepazinos ar Daci, kurzemnieci no Talsiem. Ātri vien – jau 1991. gadā – apprecējāmies, jo tikai precētajiem deva ģimenes istabiņas. Jā, aprēķins caur un cauri, jo nebija ērti gulēt istabiņā, kur aiz aizkariņa dzīvo studiju biedrs! (Smejas) Laikā, kad nojauca Berlīnes mūri, kopā ar studentu vienību braucām uz Vāciju lasīt ābolus. Tikām Rietumberlīnē, un mutes visiem bija vaļā: kādi veikali, kādas mājas! Par ābolu naudu nopirkām videomagnetofonus, Latvijā pārdevām un nopelnījām trīs reizes vairāk nekā par āboliem!
Kad algu izmaksāja šprotēs
Pēdējā kursa laikā bija jāmeklē darbs, jo pie gala eksāmeniem laida tikai tos, kuriem jau bija skaidrs, kur strādās. Man stipendiju maksāja Valmieras piena kombināts, bet viņiem darbiniekus nevajadzēja, tāpēc aizgāju strādāt uz Salacgrīvas pienotavu par izpilddirektoru. Tā bija maza pienotava ar 30 darbiniekiem. Ražojām biezpienu un skābo krējumu un kannās vedām uz tirgu. Reiz pienotavai nogāzās metāla skurstenis, un es, riktīgs iekšzemes cilvēks būdams, saku: «Nogaidīsim, kamēr norimst vējš, tad uzsliesim jauno.» Veči smejas: «Tu ko? Salacgrīva, un norims vējš???»
Pienotavā ieguvu pieredzi darbā ar cilvēkiem. Mums vienmēr trūka darbinieku, jo visi centās dabūt darbu zivju kombinātos. Vairākas reizes vedu mehāniķi – vīru ar zelta rokām – uz Straupes narkoloģisko dispanseru pie daktera Rudzīša. Pienotavā nostrādāju no 1993. līdz 1997. gadam, kad to slēdza, jo nespējām konkurēt ar Limbažu pienotavu.
Kādu laiku pastrādāju zivju fabrikā «Salacgrīva 95», kur biju atbildīgs par sagādi. Viss gāja uz urrā, bet tad 1998. gadā sākās Krievijas krīze un mums algu teju pusgadu izmaksāja konservos. Cik tad ilgi var ēst zivis? Māte un tēvs tirgoja zivju konservus gan skolā, gan prokuratūrā. Kombinātā nostrādāju divus gadus, tad sapratu: nebūs aršana! Aizgāju strādāt uz pašvaldību – biju atbildīgs par iepirkumiem. Tur es uzzināju, kā notiek darbs pašvaldībā, kā tiek organizēti iepirkuma konkursi. Meklēju nansējumu un pirmo naudu dabūju no Sorosa fonda, lai varētu ierīkot brīvā laika pavadīšanas jeb sociālo istabu bērniem un algot vadītāju. Pirms tam biju strādājis uzņēmumos, kur alga atkarīga no pašu nopelnītā, bet pašvaldībā iepazinu, kā cilvēki domā un strādā valsts darbā. Tur ir cits ritms un uzstādījums.
Liktenīgais sludinājums
Puikas gāja bērnudārzā, Dace kādu laiku strādāja maizes kombinātā, tad zivju fabrikā. Bet mana sieva vienmēr bijusi «urķis». 2000. gadā viņa avīzē izlasīja sludinājumu, ka Latvijas Zaļais punkts meklē tehnisko direktoru, un iedrošināja mani pieteikties. Varbūt viņa ilgojās pēc kaut kā lielāka? Salacgrīvai cauri var iziet pusstundas laikā, tur dzīvo aptuveni 3000 iedzīvotāju, izaugsmes iespēju nav daudz. Aizsūtīju Zaļajam punktam pieteikumu, un mani uzaicināja uz darba interviju. Atceros, ka komisijā bija Viesturs Tamužs un Undīne Būde. Lika testu pildīt, un tas bija pilnīgi Viestura stilā: «Kas ir mols? Kas ir Kolizejs? Kāds ir Staļina īstais vārds?» Es rakstīju un pukojos: kas tie par jautājumiem?! Mani pieņēma darbā. Varbūt tāpēc, ka biju strādājis gan privātos uzņēmumos, gan pašvaldībā.
Pārcēlos uz Rīgu. Kur dzīvot nebija, tādēļ pirmo mēnesi mitinājos gan pie vidējā brāļa, gan pie ģimenes draudzenes no studiju laikiem. Pa dienu gāju uz darbu, vakaros sludinājumos meklēju dzīvokli. Dzīvokli atradu, un ģimene veiksmīgi pārcēlās uz Rīgu. Vecākais dēls Kristaps sāka iet 1. klasē Rīgas 64. vidusskolā. Par to liels paldies jāsaka kolēģa Māra Simanoviča mammai, kura tolaik bija šīs skolas mācību pārzine un palīdzēja bērnu iekārtot izcilā izglītības iestādē.
Tumša bilde
Toreiz man bija diezgan tumša bilde, kas ir Zaļais punkts un kas tā tāda ražotāju atbildība. Ar Undīni arī sākumā bija grūti sastrādāties – viņa ir ideāliste, es praktiķis. Tas bija laiks, kad likvidēja izgāztuves un sāka būvēt poligonus. Jau tolaik atkritumu apsaimniekošanas nozarē strādāja Aivars Sirmais no Valmieras, Gaitis Celms no Ventspils, Egils Pukinskis no Bauskas, «Hoetikā» bija Ēriks Zaparožecs. No viņiem daudz ko iemācījos. Joprojām atceros, kā Aivars Sirmais mani atsēdināja atpakaļ uz zemes: «Kāda šķirošana? Kamēr 95 procenti mājsaimniecību nebūs noslēgušas līgumu ar apsaimniekotājiem par atkritumu izvešanu, aizmirsti par šķirošanu! Lai cilvēki vispirms iemācās savus atkritumus salikt konteinerā!» Sirmajam ir tāds stiliņš: vispirms nolīdzina līdz ar zemi un tad skatās – celsies vai ne. Es tolaik biju jauns, naivs un nepieredzējis atkritumu nozarē, labāk zināju, kā šproti ielikt bundžā, nevis, ko ar to iepakojumu darīt pēc iztukšošanas.
Bijām aizbraukuši uz Bausku, un domes priekšsēdētāja, padzirdējusi, ka nu atkritumi būs jāšķiro, satraucās: «Atkritumi? Es dzīvoju privātmājā, man atkritumu nav! Ko jūs man stāstāt par šķirošanu?» Joprojām atceros, kā brīnījos: kā var nebūt atkritumu? «Mizas sapūst kompostā, stikla burkas izmantoju konservēšanai, bundžas aproku, bet papīrus un plastmasu sadedzinu,» priekšniece turpināja. Nu, ap 2000. gadu tas visiem likās normāli, jo uz kuru lauku māju gan brauca atkritumu savākšanas mašīna? Kad pirms gadiem astoņiem mantojumā saņēmu vecu lauku māju netālu no Rundāles, pirmais, ar ko nācās sākt, bija atkritumu vākšana, – pasūtīju desmit kubikmetru konteineru, lai pažobeles, bēniņus un krūmus atbrīvotu no atkritumiem, kas tur visu mūžu bija krāti. Ar vienu konteineru nepietika. Vācot atkritumus, domāju: cik vēl Latvijā ir māju, kuru apkārtne ir pilna ar atkritumiem? Tolaik gan atkritumu sastāvs bija vienkāršāks, lielākoties makulatūra, stikls un metāls… Toties apsaimniekošana – nekāda.
Jā, varu palepoties, ka nozarē strādāju kopš atkritumu šķirošanas sistēmas pirmsākumiem Latvijā. 90. gados valsts iekasēja dabas resursu nodokli. Kad «Salacgrīvas-95» laikos pirkām saldētas zivis no Zviedrijas, braucu uz Ainažiem tās atmuitot, un tad vajadzēja maksāt 1% no preces kravas vērtības, bet tam nebija nekāda sakara ne ar pārstrādi, ne šķirošanu. No iekasētā nodokļa 50% subsīdiju veidā izmaksāja atpakaļ tiem, kuri iesniedza pieteikumus. Nebija nekādas kopīgas un vienotas iepakojuma uzskaites. Kad iestājāmies Eiropas Savienībā, šī kārtība bija jāmaina, iepakojums jāuzskaita, lai saprastu, kas un cik pēcāk nonāks atkritumos. Tad parādījās pirmās reģenerācijas normas, kas bija jāpilda, un vajadzēja uzskaitīt, ko var savākt un cik no tā pārstrādāt. Valsts uzņēmumiem sāka piešķirt dabas resursu nodokļa atbrīvojumus par iepakojuma apsaimniekošanu. Sāka veidoties ražotāju atbildības sistēmas, un pirmais bija Latvijas Zaļais punkts. Tad parādījās arī citi.
Nebeidzams darbs – izglītot
Latvijas Zaļajam punktam ir trīs galvenie darbības virzieni. Pirmais ir izglītošana. Tas ir nebeidzams darbs, jo nepietiek vienreiz ierasties skolā un parunāt par atkritumu šķirošanu. Cilvēkiem nemitīgi ir jāatgādina, ko un kā šķirot. Uzlabojas tehnoloģijas, palielinās pārstrādes iespējas. Ja savulaik dzeltenajos konteineros drīkstēja likt tikai PET un polietilēnu, kā arī metāla iepakojumu, tad tagad – faktiski visu vieglo iepakojumu. Strādnieki pēc tam to visu pāršķiro, un nav jāsarežģī cilvēkiem dzīve, mēģinot iestāstīt, kas ir PP, PS, HDPE, LDPE un citi materiāli. Tagad ir pavisam vienkārši: stikla tara jāliek zaļajos šķirošanas konteineros, bet viss pārējais iepakojums – dzeltenajos. Pats galvenais, kas jāievēro, – šķirotajos atkritumos nedrīkst būt pūstošu atkritumu! Tie sabojā pilnīgi visu. Un vēl kas… Nepietiek, ja pie virtuves galda viens otram sūrosieties, ka šķirošanas konteineri tālu. Jāinformē pašvaldība un namu apsaimniekotājs, kur jāizliek konteineri, un jāpieprasa, lai tie būtu. Prasiet! Nebūs neviena laimes lāča, kas atnāks un iedzīvotāju vietā izmēzīs viņu mēslus. Pašiem vien būs jātiek galā.
Ražotāja atbildība
Otrs Latvijas Zaļā punkta darbības virziens ir darbs ar klientiem. Tie ir vairāk nekā 3000 uzņēmumu, kas mums deleģējuši realizēt ražotāja atbildību. Tas nozīmē: ražotājs veikalā novieto savu produkciju, kas ir skaisti un ērti iepakota. Bet šis iepakojums drīz vien kļūst par atkritumu! No 2000. gada ražotāji ir atbrīvoti no dabas resursu nodokļa maksāšanas par iepakojumu, bet apmaiņā par to viņiem ir jānodrošina iepakojuma atpakaļ savākšana un pārstrāde valsts noteiktā apjomā. Uzņēmums to var darīt pats, var deleģēt Latvijas Zaļo punktu vai citu organizāciju. Protams, ka uzņēmumi labprātāk izvēlas uzticēt šo pienākumu kādam citam, jo visus savus spēkus velta, lai ražotu krējumu vai alu, nevis paralēli nodarbotos arī ar stikla vai plastmasas savākšanu pa visu valsti un meklētu, kur izdevīgāk pārstrādāt plastmasu, metālu vai stiklu. Visdažādāko iepakojumu Latvijā izmanto teju 5000 uzņēmumu, kas ir atbrīvoti no dabas resursu nodokļa maksāšanas. Latvijas Zaļais punkts konsultē un apmāca savus klientus, kā labāk un pareizāk uzskaitīt iepakojumu un kā efektīvāk sakārtot atkritumu saimniecību savā uzņēmumā.
Viss jāuzskaita
Trešā mūsu darbības joma ir iepakojuma savākšana un pārstrāde, bet Latvijas Zaļajam punktam nav ne konteineru, ne mašīnu, ne piesārņojošo darbību atļaujas. Tam ir domāti specializētie uzņēmumi, kas darbojas visā Latvijas teritorijā un apkalpo iedzīvotājus: izliek konteinerus, savāc to saturu… Daudziem poligonos ir arī šķirošanas līnijas, kur strādnieki pāršķiro to, ko iedzīvotāji sametuši šķiroto atkritumu konteineros. Grobiņā un Getliņos uzbūvētas modernas automātiskās šķiroto atkritumu pāršķirošanas rūpnīcas. Sašķirotās izejvielas sūta uz pārstrādes uzņēmumiem. Taču kādam visi šie dati ir jāapkopo: cik iepakojuma nonāca veikalos un cik ir savākts atpakaļ un pārstrādāts. Uz Latvijas Zaļo punktu vienkopus sanāk informācija gan no tiem, kuri iepako, gan no tiem, kuri savāc un pārstrādā. Mēs slēdzam līgumus, maksājam par darbu. Tā Latvijas Zaļajā punktā jeb ražotāju atbildības organizācijā visi satiekas – gan uzņēmumi, kas izmanto un tirgo iepakojumu, gan uzņēmumi, kas savāc un pārstrādā atkritumus. Protams, vēl ir sabiedrība, kas ir viņu klients, jo pērk preces un izmet atkritumus.
Vai mēs nenoslīksim savos atkritumos?
Visiem iesaku noskatīties animācijas lmu «Wall-e» par mazo atkritumu presēšanas robotu Volliju. Filmas veidotāji uzbūruši apokaliptisku ainu, proti, pēc gadiem 700 uz Zemes vairs nav vietas dabai, jo visur ir atkritumi. Tā kā cilvēki visu bija piemēslojuši, viņi pārcēlās uz dzīvi kosmosā. Uz Zemes palika vien roboti, kas presēja atkritumus un krāva tos piramīdās. Zonde Ieva atrada vienu izdzīvojušu stādiņu un saprata, ka Zemi vēl var glābt. Šī mult lma uzskatāmi rāda, kāda būs mūsu nākotne, ja neko nedarīsim. Piemēram, 1985. gadā uzņemtā lma «Atpakaļ nākotnē» no zinātniskās fantastikas žanra ir sapņu pasaules vīzija, tomēr izrādās, ka daudz kas no tolaik par brīnumiem uzskatītā mūsdienās ir realitāte. Bet es negribētu, lai fantāzija par atkritumu kalniem no «Wall-e» arī kaut kad piepildītos.
Depozīts: plusi un mīnusi
Dzērienu iepakojuma depozīta sistēmai ir gan plusi, gan mīnusi. Depozīta sistēmā mēdz savākt noteikta veida atkārtoti lietojamās stikla pudeles, atkārtoti un vienreizlietojamās dzērienu PET pudeles un vienreizlietojamās dzērienu skārda bundžas. Šādā veidā Igaunijā savāc apmēram 8% stikla pudeļu, 80% PET un 60% metāla bundžu. Tas ir efektīvs paņēmiens, kā var savākt noteikta veida izlietoto iepakojumu. Bet uz kopējā fona tas ir ļoti mazs guvums – kādi 0,08 % no visiem atkritumiem Latvijā. Bet kā tad ar konservu bundžām, stikla burkām, šampūna un kečupa plastmasas pudelēm, kartona kastēm un citu iepakojumu? Depozīta sistēmā pieņem veselas un nesaplacinātas pudeles ar svītru kodu, tātad iedzīvotājiem šīs pudeles un bundžas nāksies krāt mājās, jo ar vienu pudeli taču neskriesi uz veikalu. Noteikti atbalstu depozītu alus stikla pudelēm. Videi tas noteikti ir draudzīgi, jo pudeles pēc iztukšošanas nevis izmetam, bet izmantojam n-tās reizes, līdz tās saplīst. Neo ciāli šis depozīts Latvijā pastāv jau tagad, jo alus pudeles pieņem faktiski visā valsts teritorijā. Es pats alus pudeles nesu nodot uz tuvējo veikalu «Maxima». Zinu, ka par šo pudeli, pērkot alu, esmu samaksājis 8–10 centus, bet atpakaļ saņemu tikai 3–4 centus, taču starpība ir maksa par šo pudeļu pieņemšanu un transportēšana uz alus ražošanas rūpnīcu.
Depozīta sistēma ir ļoti efektīvs veids, kā cīnīties ar cilvēka slinkumu. Esmu tik daudz reižu dzirdējis atrunas, kāpēc cilvēki nešķiro savus atkritumus: maza virtuve, nav vietas, kur glabāt, konteiners nav pa ceļam utt. Viņi šķirošot tikai tad, kad valstī ieviesīs depozītu. Bet – vai tava virtuve kļūs lielāka no tā, ka valstī ieviesīs depozītsistēmu? Nē! Vai pēkšņi tev uzradīsies vieta, kur glabāt nesaplacinātas skārdenes un PET, jo automātam jānolasa svītrkods? Vai tev būs vairāk laika, lai to visu aizvestu uz veikalu, kurš atrodas kilometriem tālu? Un tagad, kad šķirošanas konteiners atrodas pārsimt metru no mājām, aiznest saplacinātu pudeli nav ērti?
Ja dzīvosim ar mežonīgā kapitālisma pārliecību, sak, esmu taču samaksājis, tādēļ varu atļauties mēslot, tālu netiksim. Viesu māju saimnieki man ir stāstījuši, ka daļa viesu uzskata: mēs par namiņu samaksājām, tādēļ varam atļauties to izdemolēt. Civilizētā sabiedrībā ir citi ieradumi. Mēs mācāmies šķirot gadus piecpadsmit, un, šķiet, tas ir pietiekami ilgs laiks, lai pierastu, ka noteikumi ir citi. Aizbraukuši uz Veco Eiropu, mēs piekrītam šķirot bez iebildumiem. Kāpēc savā dzimtenē gādāt par kārtību mums vairs nepatīk?
Būtu interesanti aplūkot statistiku pa reģioniem. Esmu pārliecināts, ka vēl ir daudz mājsaimniecību, kuras vai nu nav noslēgušas līgumu ar atkritumu apsaimniekotāju, vai arī tas ir formāls. Es neticu, ka četru cilvēku ģimene prot tik labi šķirot, ka 240 litru konteineru ar sadzīves atkritumiem piepilda reizi pusgadā. Drīzāk vai nu norok un sadedzina, vai aizved uz svešiem konteineriem, un tā ir vai nu vides piesārņošana, vai zagšana. Ja tu veikalā paņemsi maizi bez maksas, tevi aizturēs apsargs, bet to, ka tu izmet atkritumus svešā konteinerā, mēs nez kāpēc par lielu grēku neuzskatām. Bet tas ir tas pats – tu nozodz vietu konteinerā, par kuru ir samaksājuši citi!
Mēs gribam, lai vide ir tīra, bet šķirot negribam. Mēs ticam, ka viss mainīsies uz labu, ja ieviesīs depozītsistēmu. Tad nu mēs krāsim nesaplacinātas pudeles un kā gaisa balonu vedīsim uz pieņemšanas punktu veikalā. Un mānīsim sevi, ka esam nopelnījuši naudu. Tad jājautā, cik daudz var nopelnīt, pēc iepirkšanās lielveikalā novietojot iepirkumu ratiņus vietā un izņemot no tiem savu eiro? Tad cilvēks blisina acis un saka: «Tā taču ir mana nauda, ko pirms brīža tur ieliku!» Un kas tad ir tā nauda, ko dabūji par PET pudelēm? Tava! Tikai par 10–20% mazāk. Katrā ziņā depozīta ieviešanas gadījumā sadārdzināsies visu pārējo atkritumu apsaimniekošana.
Pieaugušos mācīt nav vērts
Labs piemērs ir Vācija un Austrija. Tur nebija depozīta, tomēr iedzīvotāji tāpat šķiroja. Tas liecina par sabiedrības briedumu… Bet mēs pretojamies. Varbūt jānomainās divām paaudzēm un tad viss notiks? Kad nodibināja Latvijas Zaļo punktu, mēs kopā ar Viesturu Tamužu un Undīni Būdi braucām uz Vācijas Zaļo punktu gūt pieredzi, un vēl tagad atceros, kā vācieši teica: «Netērējiet laiku un resursus pieaugušiem cilvēkiem! Pieaugušajiem pietiek ikdienas rūpju, un viņi jauno attieksmi nepieņem. Viņi par visu gaida atlīdzību. Investējiet bērnos, jo, kad viņi pieaugs, viņiem būs cita apziņa. Viņi domās par to, kāds labums būs videi, kāds labums pārējiem.» Jau 15 gadus izglītojam, stāstām, mācām, rādām. Mainās cilvēki, mainās tehnoloģijas, bet informācija vienmēr jāsniedz, cilvēki jāuzmundrina un jāatgādina, ka jāšķiro. Kamēr lielākā daļa pieaugušo gaida naudu, bērniem vairāk rūp, lai skudriņa nedabū galu vai zaķītis nesagriež ķepu.
Šķirošanas «tehnika»
Tehnoloģijas attīstās, un nu jau daudz ko var sašķirot «roboti», bet pamatdarbs tomēr ir jāizdara pašiem savās mājās, kaut vai pats elementārākais – no vieglā iepakojuma atsevišķi jānodala stikla iepakojums un pūstošie atkritumi. Pārējo, kas ir sauss un tīrs, lai šķiro mašīnas. Nevajag pētīt PS, PP, PE – tikai sadaliet lielajās frakcijās! Stiklu, ko nepieņem atkārtotai lietošanai, es lieku savā 240 litru konteinerā, un to izved reizi sešos mēnešos. Atsevišķi lieku PET pudeles, metāla bundžas, papīru, žurnālus, kartonu un vakara pastaigas laikā aiznesu uz šķirošanas punktu, kas atrodas 300 metru attālumā. Bioloģiskos atkritumus lieku komposta kastē un pēc tam beru uz puķu dobēm. Vecās drēbes un apavus vedu uz «Spici», kur atrodas «Ziedot.lv» kastes. Nolietotās elektropreces vedu uz šķirošanas laukumu Jaunmārupē.
Mazāk pirkt un mazāk izmest
Tu jautā, vai mēs nenoslīksim savos atkritumos… Es gribētu ticēt, ka ne, jo kļūstam apzinīgāki. Protams, iepakojuma un mantu, kas nonāk atkritumos, arī kļūst vairāk. Uz atkritumiem ir jāskatās plašāk. Labi būtu, ja iepakojums būtu vienkāršāk pārstrādājams, jo dāsni nokrāsoto vairākslāņu materiālu ir grūti sadalīt sastāvdaļās un pārstrādāt. Atkritumu šķirošana ir tikai cīņa ar sekām. Tā tikai daļēji risina piesārņojuma problēmu. Daudz vairāk planētas glābšanai dotu tas, ja mēs radītu mazāk atkritumu – mazāk pirktu, mazāk izmestu, vairāk izmantotu daudzkārt lietojamas preces, dotu tām otro mūžu un tamlīdzīgi.
Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 05/2016