Kā Latvijā jūtas baltais āmulis?

Kad kokiem lapas nobirušas, skatu reizēm piesaista koši zaļas bumbas to kailajos zaros. Un tad gribas ko vairāk uzzināt par Latvijā reto, bet Eiropā tik izplatīto un mītiem apvīto augu – balto āmuli. Es vēlējos noskaidrot, kā āmuļiem klājas pie mums, Latvijā, un divu gadu laikā atradu vairāk nekā trīs tūkstošus koku, kur aug šie pusparazītiskie krūmi.

Tā kā āmulis aug it kā starp debesīm un zemi, to vēl pirms pārsimt gadiem uzskatīja par savdabīgu debesu sūtni. No tā pina vainagus un nēsāja kā talismanu, lai izārstētos no smagām slimībām. Par visdziednieciskākajiem tika uzskatīti āmuļi, kas aug uz ozoliem. To ogas vāca Ziemassvētkos tikai dziedniekiem vien zināmā stundā, lai dziedinātu ar vēzi vai epilepsiju sirgstošos. Svaigo āmuļu sulu cildina arī par vislabāko pretindi, ja cilvēks cieš no caurejas. Latvijā gan āmuļus plūkt nevajadzētu, jo tas ir aizsargājams augs.

Eiropā sastopamas četras baltā āmuļa pasugas: Viscum album pasuga abietis sastopama uz balteglēm; pasuga austriacum aug uz priedēm, retāk uz lapeglēm un eglēm; pasuga creticum sastopama vienīgi Krētas salā; visbiežāk Eiropā sastopama baltā āmuļa V. album pasuga album, kas aug uz lapkokiem, un tā ir arī vienīgā, kas konstatēta Latvijā.

Baltā āmuļa izpaltība Eiropā.

Apputeksnē mušas, izplata putni

Baltais āmulis ir mūžzaļš, daudzgadīgs krūms. Tam ir epifītisks dzīvesveids, proti, tas aug uz dzīvu koku zariem un stumbra un daļu enerģijas iegūst no saimniekkoka, ņemot no tā minerālvielas un ūdeni, bet daļu enerģijas iegūst no gaismas fotosintēzes procesā.

Vienmēr zaļojošais āmulis ir divmājnieks; tas uzzied martā vai aprīlī sīkiem, dzeltenzaļiem ziediņiem, kas smaržo līdzīgi āboliem un pievilina mušas, kuras, lidinoties no vīrišķajiem uz sievišķajiem ziediņiem, tos apputeksnē.

Auglis ir neīsta balta, spīdīga oga ar līmveida mīkstumu un vienu sēklu. Balto āmuli izplata putni. Pamielojušies ar ogām, tie pārlido uz citu koku, kur, sēkliņa, kas izgājusi cauri gremošanas sistēmai, pēcāk tiek «iesēta». Latvijā ar āmuļu ogām barojas zīdastes, svilpji, melnie meža strazdi, pelēkie strazdi, sila strazdi, plukšķi, dižknābji un mājas strazdi, tāpēc baltā āmuļa izplatības vietas var saistīt ar strazdu migrācijas ceļiem, taču ne vienmēr šī sakarība ir acīmredzama.

Atrodas valsts aizsardzībā

Baltais āmulis valsts aizsardzībā ir kopš 1957. gada – tas iekļauts īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, tā aizsardzībai un saglabāšanai izveidoti divi mikroliegumi: «Arendoles muiža» Rožkalnu pagasta saimniecībā 3 ha platībā un «Gaviezes āmuļi» Grobiņas novada Gaviezes pagastā 105 ha platībā. Par āmuļa iznīcināšanu vai bojāšanu Ministru kabineta noteikumi paredz sodu divu minimālo mēnešalgu apmērā par katru augu.

Atrasti gandrīz 30 tūkstoši āmuļu

Lai noskaidrotu, cik, kur un uz kādām koku sugām Latvijā sastopams baltais āmulis, 2009. un 2010. gadā veicu pētījumu, jo līdz šim baltais āmulis raksturots kā Latvijā ļoti reta suga, kurai draud iznīkšana. Turklāt tā līdz šim aprakstīta periodiski, nepilnīgi pārbaudot patieso stāvokli. Vēlējos arī uzzināt, kas ir tie faktori, kas ierobežo šā auga izplatību Latvijā.

Analizējot iegūtos rezultātus, atklājās vairākas interesantas lietas. Pētījuma ietvaros uzskaitīju 3324 kokus, uz kuriem aug 29 509 baltā āmuļa krūmi, un salīdzināju šo skaitu ar 1975. gada datiem – āmuļu skaits bija pieaudzis 25 reizes! Patlaban suga ir iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas I kategorijā kā reta suga, kurai draud iznīkšana un kuras turpmāka eksistence nav iespējama bez sevišķu pasākumu veikšanas, un tai nepieciešama īpaša valsts aizsardzība likumdošanas veidā. Taču reālā situācija pa šiem gadiem ir mainījusies, tādēļ būtu pamats balto āmuli iekļaut Latvijas Sarkanās grāmatas III kategorijā kā retu sugu, kurai nedraud iznīkšana.

Divus gadus ilgajā pētījumā balto āmuli konstatēju uz 31 koku sugas, to skaitā uz 17 sugām pirmo reizi Latvijā. Visbiežāk āmuļi aug uz parastās liepas, mājas ābeles un parastās kļavas. Bieži sastopami dažādos apstādījumos uz papelēm, arī uz Latvijā reti sastopamās laurlapu papeles Liepājā.

Baltā āmuļa izplatība Latvijā 2010. gadā.
Karte: Ritvars Rekmanis.

Nekaitē ne mežam, ne dārzam

Lai arī āmuļu skaits Latvijā palielinās, to izplatību ietekmē vairāki dabiski un cilvēka radīti faktori. Baltais āmulis ir dienvidu izcelsmes augs, un Latviju šķērso tā areāla ZA robeža, tāpēc būtiskākais izplatības ierobežotājs ir klimats, jo īpaši janvāra vidējā temperatūra, kas sugu vairāk ietekmē Latgalē. Kurzemē ziemas ir maigākas, un te baltajam āmulim ir manāma tendence izplatīties Z un ZA virzienā.

Baltais āmulis ir gaismas prasīga suga, it īpaši dīgšanas laikā, tāpēc Latvijas mežos tas sastopams reti – konstatēts tikai uz 129 kokiem; mežsaimniecībai augs nekaitē. Augļu dārzos tas atrasts tikai uz 166 kokiem un arī augļkopjiem zaudējumus nerada. Daudz sarežģītāk ir aizsargāt baltā āmuļa atradnes kultūrainavā un pilsētvidē. Alejās, parkos, kapsētās un viensētu dārzos konstatēti 94% baltā āmuļa saimniekkoku. Šādas vietas pārsvarā ir privātīpašumi un regulāri tiek «koptas».

Lai gan baltais āmulis jau ilgāku laiku atrodas valsts aizsardzībā, pētījuma laikā nācās saskarties ar vairākiem āmuļu saimniekkoku iznīcināšanas gadījumiem, jo vietās, kur āmuļi sastopami lielā skaitā, iedzīvotāji uzskata par pašsaprotamu šā auga ierobežošanu. Latgalē konstatēti pieci, bet Liepājas apkārtnē vismaz 16 gadījumi, kad cilvēki nozāģējuši kokus, uz kuriem aug āmuļi. Bieži vien viņi nav informēti par šā savdabīgā auga aizsardzību un to iznīcina nezināšanas dēļ. Cilvēki maldīgi uzskata, ka āmuļi spēj nogalināt koku, uz kura aug. Taču tas iespējams vien tad, ja āmuļu skaits uz saimniekkoka sasniedz vairākus desmitus. Latvijā esmu redzējis vien aptuveni 300 koku, uz kuriem zeļ desmitiem āmuļu, taču tas uz kopējā fona ir maz.

Vācijā, Austrijā, Šveicē un Lielbritānijā, kur baltais āmulis ir samērā izplatīts augs, to izmanto par dekorāciju Ziemassvētkos. Lielbritānijā ik gadu notiek pat īpašs festivāls par godu āmulim. Lai arī Latvijā āmuli Ziemassvētku rotājumos neizmanto, šis augs būtu jāsaudzē, nevis jāuzskata par kaitnieku.

Rirvars Rekmanis

Publicēts 2010.gada decembrī.