Kur gan vēl labāk apgūt vides gudrības, ja ne ārā, tieši vidē – pļavā, mežā, upes krastā? Jo īpaši, ja ārā ir tik jauks laiks, ka nav iespējams klasē nosēdēt! Tālu? Nevar paspēt? Transports dārgs? Tad varbūt jums ir kāds zaļāks stūrītis skolas pagalmā? Mācāties pilsētas skolā, kur nav neviena zaļumiņa? Bet tad noteikti tuvumā ir kāds parks vai skvēriņš – esam taču diezgan zaļa valsts! Atrodiet vietu, kur varat vērot, pētīt, sajust, un – pie darba! Nevienam taču vairs nav jāatgādina, ka praktiska darbošanās skolēniem atmiņā paliek labāk un ilgāk nekā grāmatās izlasītās gudrības. Pat interaktīvā tāfele ar savām iespējām tam nestāv klāt.
Tomēr ir daži noteikumi, ko vajadzētu ievērot, ja gribat ar skolēniem doties ārā un kaut ko arī iemācīt.
Visupirms ņemiet vērā to, ka ārpus telpām ir daudz dažādu blakus kairinātāju, kas novērš skolēnu uzmanību no skolotāja, daudz dažādu trokšņu, kuru dēļ viņi vienkārši var teikto nesadzirdēt. Tāpēc nodarbību vēlams sākt telpā, ierastā vidē, kur jūs izstāstāt skolēniem, kas tieši būs jādara, kāds būs viņu uzdevums, kurp dosities un kad plānojat atgriezties. Protams, neaizmirstiet pārrunāt arī drošības noteikumus, it īpaši, ja plānojat šķērsot ielas vai ceļus vai doties pie upes vai ezera.
Ja skolēniem nāksies veikt dažādus uzdevumus, neizstāstiet uzreiz visus, jo bērni tos tāpat aizmirsīs, – pasakiet, ka uzdevumi būs vairāki un ka jūs uz vietas pastāstīsit, kādi tieši. Citādi skolēni, vienu uzdevumu paveikuši, aizklīdīs kur kurais un nebūs vairs sasaucami!
Pirms došanās ārā vēlams vienoties arī par to, kā sasauksit skolēnus kopā, ja būs nepieciešams doties uz citu vietu vai atpakaļ uz klasi. Tam noderēs dažādi signāli – gan redzami, gan dzirdami. Mazākiem bērniem ļoti noderīga būs, piemēram, lelle vai mīkstā rotaļlieta, kas viņiem saistās ar ārā iešanu un kurai jāseko, lai tā visu laiku būtu redzama – tālāk aiziet nedrīkst. Kad jūs gribēsit mazuļus sasaukt kopā, pacelsit lelli virs galvas, un tā būs zīme, ka viņiem jābeidz iesāktais darbiņš un jānāk pie jums.
Darbu ārpus telpām labāk organizēt mazās grupās – tad jums būs vieglāk skolēnus pārredzēt. Katrai grupai var dot savu uzdevumu un beigās pārrunāt kopīgi, kā veicies. Tādējādi nošausit divus zaķus uzreiz: skolēniem būs interesantāk darboties, un viņi paveiks daudz vairāk, nekā visi darot vienu un to pašu darbu. Turklāt viņi jutīsies atbildīgāki par uzticēto.
Ja uz pētījumu vietu jādodas tālāk, sagatavojiet kādu uzdevumu, ko veikt pa ceļam, piemēram, saskaitīt putnus kokos vai lapu un skuju kokus ceļa malā. Nonākot pētījumu vietā, noteikti pārrunājiet, ko redzējāt pa ceļam, pajautājiet, kā bērniem patika redzētais, lai viņiem nerastos iespaids, ka darbiņš bijis veltīgs.
Baltijas klimats ir nepastāvīgs, tāpēc padomājiet par piemērotu apģērbu un arī par to, lai darba lapas nesamirktu. Tās var ielikt polietilēna kabatiņās (šis ir gadījums, kad plastikāts ir laba lieta!) un piestiprināt pie paliktnīša – tā nu būtu ļoti noderīga lieta jebkuram ārā gājējam, jo citādi pierakstus veikt būs ļoti grūti! Rakstīt labāk ar zīmuli, jo tas savu uzdevumu veic arī tad, ja ir samircis.
Ārpus telpām nevajadzētu skolēniem likt aizpildīt garum garās darba lapas, lūdziet tikai piefiksēt redzēto, lai vēlāk varētu aprakstīt. Bieži vien ārā nav arī laika gari rakstīt, jo tā var palaist garām ko svarīgu. Lietojiet nosacītus apzīmējumus – burtus, zīmes utt. Ja kaut kas jāskaita, var vilkt svītriņas un tad tās saskaitīt. Ja jāskaita lieli daudzumi (piemēram, daudz putnu), var ar vienu svītriņu apzīmēt 10 putnus, pēc tam tās saskaitīt un sareizināt ar 10. Galvenais, lai skolēni iemācītos paši pierakstīt un atšifrēt savus novērojumus jebkuros apstākļos.
Vienmēr sagatavojiet kādu papildu uzdevumu steidzīgajiem, jo ikvienā klasē ir bērni, kas visu dara ātrāk par citiem, – citādi viņiem kļūs garlaicīgi un viņi nodosies blēņām!
Un vēl kas ļoti svarīgs! – Dariet visu ar prieku, tad visiem šī stunda paliks lieliskā atmiņā!
Mākoņu detektīvi
Šīs nodarbības mērķis ir mācīties pazīt dažādus mākoņu veidus un saskatīt sakarības starp mākoņiem un laikapstākļiem.
Dalībnieku vecums: 7-12 gadi.
Šai nodarbībai nepieciešama daudzmaz atklāta teritorija, kur debesis neaizsedz koki un augstas ēkas.
Aiciniet skolēnus uzmanīgi pavērot debesis: kādus mākoņus viņi redz; pēc kā tie izskatās; kā tos var aprakstīt un nosaukt? Ikviens savās pierakstu lapās uzzīmē mākoņu formu, raksturo ar vārdiem to izskatu (viegls, pūkains, tumšs, smags utt.) un dod mākonim vārdu. Grupās pārrunā redzēto, mēģina atrast kopēju nosaukumu redzētajiem mākoņiem.
Vēlāk pārrunā, ko katrs zina par mākoņu veidošanos. Cik augstu veidojas mākoņi? Vai redzamie mākoņi varētu būt augstie, zemie vai vidējie mākoņi? Pēc kā to var noteikt? Kāpēc tas būtu jāzina? Kādos vārdos redzamos mākoņus sauc zinātnieki?
Turpmāk aiciniet skolēnus vienu nedēļu, nākot uz skolu, ik dienas vērot mākoņus un savus novērojumus pierakstīt. Skolēni turpina mākoņus aprakstīt saviem vārdiem, atzīmējot to raksturīgākās īpašības. Vienlaikus viņiem katru dienu jāpieraksta arī laikapstākļi: gaisa temperatūra, nokrišņi un vēja virziens.
Nākamajā mācību stundā apkopo novērojumu rezultātus un mēģina saskatīt, vai neveidojas kādas likumsakarības starp mākoņu veidu un valdošajiem laikapstākļiem. Mēģina sastādīt laika prognozi tuvākajām stundām/dienām. Novēro, cik prognoze bija precīza.
Var pārrunāt, kā laikapstākļus prognozēja senāk un kā to dara tagad? Kāpēc svarīgi zināt precīzu laika prognozi? Vai kādam ir zināmi veci ļaudis, kas ilgstoši novērojuši laikapstākļus? Vai zināmi tautas ticējumi un gudrības par laikapstākļu prognozēšanu? Te paveras plašas iespējas turpmākiem pētījumiem!
Degunu mākoņos!
Inese Liepiņa, Bērnu vides skola
Publicēt 2009.gada septembrī.