Enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš ir vīrs ar izcili asu prātu – jau pusaudža gados viņš «Latvenergo» sāka strādāt par tranšeju racēju, bet beidza kā valdes priekšsēdētājs; viņš bija pēdējais Latvijas Republikas enerģētikas ministrs; viņš gandrīz piecus gadus ir bijis Eiropas enerģētikas komisāra Andra Piebalga konsultants, bet tagad izstrādā padomus grūtībās nonākušām valstīm. Ar Juri Ozoliņu tiekos Skanstes namu 21. stāvā, kur viņa ģimenei ir dzīvoklis ar plašu skatu uz Rīgu. No šejienes var redzēt gan buriniekus jūrā, gan melna putekļu mākoņa ieskautās ogļu kaudzes ostā.
Pastāstiet, kā jaunam censonim izaugt līdz cienījama eksperta statusam?
Mana dzīves pieredze rāda, ka tikai ar nemitīgu mācīšanos un sevis pilnveidošanu. Esmu dzimis un mācījies Rīgā. «Latvenergo» sāku strādāt jau tehnikuma prakses laikā, tad iestājos Sarkankarogotajā Arvīda Pelšes vārdā nosauktajā Rīgas Politehniskajā institūtā un, darbu nepametot, studēju vakara nodaļā. Sākumā man neko vairāk par tranšeju rakšanu kabeļiem neuzticēja; kad ieguvu diplomu, mainījās pienākumi, un 1960. gadu beigās jau nodarbojos ar sistēmu vadību – daudzus gadus uzraudzīju mērījumu datus, kas ziņoja par elektroapgādes traucējumiem. Sākumā bija grūti aptvert, ka kaut kur, taipus sienām, norit reālā dzīve, bet man visa sistēma jāuzrauga virtuālajā pasaulē, taču tas saasina uztveri.
Ar burāšanu arī sāku nodarboties laikā, kad viss bija ļoti primitīvi, un beidzu jau ļoti modernā laikmetā. Burājot cilvēks dabas parādības izbauda uz savas ādas nepastarpināti, bez mērījumu datiem un teorijas.
Neilgu laiku man bija arī politiskā karjera ar veiksmēm un neveiksmēm. 1994./1995. gadā es biju pēdējais Latvijas enerģētikas ministrs un piedzīvoju diezgan skarbus pārbaudījumus, jo pa bankām un uzņēmumiem brīvi šiverēja bandīti. Tad es nolēmu, ka politikā tomēr neiešu, bet attīstīšu savu profesionālo karjeru. Pievērsos konsultanta darbam, ko joprojām arī turpinu. Esmu strādājis daudzās valstīs; gandrīz piecus gadus Eiropas Komisijā biju enerģētikas komisāra Andra Piebalga konsultants.
Esmu ļoti daudz darbojies ASV Ārvalstu attīstības aģentūrā, kas dodas palīgā valstīm, kad to vietējie speciālisti vairs nezina, kā valstij palīdzēt atdzimt gan ekonomiski, gan politiski. Sāku Baltijā, tad Balkānos – Albānijā, Horvātijā, Moldovā, Kosovā. Pašlaik strādāju ES projektā Ukrainā. Pirms dot padomus, vispirms jānoskaidro, uz kādiem principiem funkcionē konkrētās valsts ekonomika, ko šeit nozīmē likumu vara, kādā pakāpē darbojas demokrātija. Dažādās valstīs sapratne par vidi neatšķiras, atšķiras vien līdzekļi, ko sabiedrība var un spēj pielietot. Atskatoties uz savā dzīvē pieredzēto, varu teikt, ka konsultanta darbs prātu un uztveri attīsta daudzpusīgi, jo, strādājot enerģētikas uzņēmumā, es attīstījos tikai vienā, tehniskā virzienā, satikos ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, un mūsu uzskati nevienā jomā daudz neatšķīrās. Pēdējos divdesmit gados man ir daudz iespēju uzzināt globālu informāciju, iepazīt citas valstis un, pats galvenais, citām acīm vērtēt notiekošo Latvijā. Tāpēc es reti krītu panikā, skatoties vietējās ziņas.
Es arī gribētu, lai 68 gados man būtu tik ass prāts kā jums…
Tikai aktīvs dzīvesveids palīdz neiestigt vecuma lēnprātībā. Sāpīgi, bet ar burāšanu vairs nenodarbojos, jo 1990. gadu sākumā, kad mainījās sporta finansēšanas principi, bija jāizšķiras: ģimene un karjera vai burāšana. Sapratu, ka jāatgriežas ģimenē, ka nevar vairs gandrīz visu brīvo laiku pavadīt jūrā. Apkārt pasaulei neaizbraucu, kaut mani aicināja, – tas arī bija tas krustceļu brīdis. Mans tālākais brauciens bija apkārt Lielbritānijai. Taču kaut reizi gadā, vismaz vienu nedēļu, es dodos uz kalniem slēpot.
Lauku dzīve sākās kā joks, bet izvērtās pavisam nopietni. Mūsu mājas ir Zaubes pagastā, 20 km no Ērgļiem, izteikti depresīvā vietā. Klusāku vietu grūti atrast, pat lidmašīnas šeit pārlido reti. Kāpēc tādu vietu izvēlējos? Tādēļ, ka visas skaistās vietas bija velnišķīgi dārgas, un tad nācās aprunāties ar sevi, ko darīt: ieguldīt ainavā vai mājas vietā, kur pats vari veidot savu vidi.
Latvija pēc šīm Saeimas vēlēšanām stāv krustcelēs – kā dzīvot tālāk?
Cerības bija vien tajās pāris stundās, kamēr gaidījām vēlēšanu rezultātus. Taču, lai ko mēs domātu par Saeimu, nav citas iespējas nodrošināt demokrātiju – tikai vēlēšanas. Un jaunievēlētā Saeima ir mūsu sabiedrības atspulgs, mēs esam tieši tādi paši – gan ideālisti, kas neko lielu nevar panākt, gan melīgi rausēji, kas bieži vien ņem virsroku. Būsim reāli – jo lielāka nācija, jo tai ir lielākas iespējas valsts pārvaldē iesaistīt gudrākus cilvēkus vienkārši tādēļ, ka ir plašāka izvēle. Mēs – 1,5 miljoni balsotāju – ievēlam vienu simtu deputātu Saeimā, bet, piemēram, 30 miljoni poļu ievēl 400 deputātu. Tur izlase ir nesalīdzināmi lielāka, nemaz nerunājot par ASV.
Ja jums vaicātu, kā turpināt Latviju?
Mēs esam pārņemti ar labklājības pieauguma alkām. Mēs gribam dzīvot arvien labāk un labāk, savas prasības ierobežot nevēlamies. Pat nopirkuši pavecu lauku īpašumu, nevaram mierīgi dzīvot tik nost, kaut kāds velniņš dzen nemitīgi kaut ko uzlabot, pārveidot, iekārtot… Un valsts ir līdzīgs veidojums, no kura pilsoņi gaida dzīves uzlabojumus. Turklāt mēs esam enerģētiskie ķīlnieki.
Taču zaļā revolūcija ir sākusies – nāk jauni atklājumi, kas ļauj aizvien efektīvāk nodrošināt civilizācijas aizvien pieaugošās dzīves kvalitātes prasības, liekot lietā atjaunojamo enerģiju.
Ir absolūtie skeptiķi, kas noliedz cilvēka vainu klimata pārmaiņu izraisīšanā un turas pie uzskata, ka visa civilizācija nevar piedraņķēt atmosfēru vairāk kā viens vulkāna izvirdums.
Un ir cilvēki, kam viss vienalga, viņus interesē vien tas, cik tas maksā. Un, tā kā tie visu samēro ar naudas vienībām, tad izvēlēsies lētāko. Šī kategorija sagādā vislielākās problēmas zaļo ideju paudējiem. Viņi skatās tikai caur tūlītējās labklājības prizmu, neapzinoties, ka ir ļoti daudz metožu, kā pārmaiņu laikos aizsargāt nabadzīgos. Latvijā visskaļāk runā skeptiķi, kas aicina noraidīt visu jauno un visur meklēt ienaidniekus.
Tas, ko mēs tagad saucam par krīzi, ir nieks, salīdzinot ar patiesu nelaimi, piemēram, karu vai stihisku dabas katastrofu. Tās ir tikai īslaicīgas grūtības, nekas taču nav sabrucis! Turklāt mēs aizvien turpinām palielināt prasības labklājībai, bet paradumus mainām slinki.
Zaļi piemēri nav tālu jāmeklē. Tā, piemēram, Dānija milzīgus finanšu līdzekļus ir ieguldījusi zaļajās tehnoloģijās, un vislielākā ieguvēja ir tieši sabiedrība. Viņu vēju fermas ir absolūtās līderes pasaulē! Un tagad dāņi apgādā ar videi draudzīgu enerģiju ne tikai savu valsti, bet tirgo tehnoloģijas citiem.
Vai zināt, kā darbojas gāzes un naftas industrija? Šie «monstri» vispirms padara visus atkarīgus, sākumā piedāvājot ļoti mazas cenas; visi ar prieku pieņem šo piedāvājumu, noslēdz ilgtermiņa līgumus, nomaina iekārtas. Un tad naftas vai gāzes piegādātājs paziņo, ka cenas tādu vai citādu iemeslu dēļ tiek paaugstinātas… Bet mums jau vairs nav, kur sprukt. Un visa māksla! Turklāt viņi dāsni finansē tos, kas ir pie varas, tāpēc uzpirktie politiķi aktīvi kavē atjaunojamās enerģijas projektus.
Vai jaunievēlētajiem politiķiem pietiks spēka īstenot enerģētisko revolūciju?
Cilvēce visu laiku piedzīvo revolucionāras pārmaiņas gan tehnoloģijās, gan domāšanā. Piemēram, Lielbritānija pirms mēneša paziņoja, ka no visiem, kas saražos Saules enerģiju, to arī iepirks. Un tas – miglainajā Anglijā! Nesen Vācijas kanclere Angela Merkele paziņoja, ka pagarina AES darbības termiņus, taču atomindustrijai nāksies maksāt pamatīgu nodokli, kas tiks izmantots zaļās enerģijas attīstībai, – tas ir sistemātisks un neatgriezenisks darbs! Bet šādi lēmumi tiek pieņemti tikai tad, kad ir nobriedusi «pirmsrevolucionāra» situācija. Tāpēc Latvijas sabiedrībai vajadzētu daudz sadzirdamāk mudināt valdību pieņemt labvēlīgus lēmumus zaļās enerģijas ieviešanai.
Kādu gan spiedienu zaļie var izdarīt, ja pretī darbojas naftinieki un gāzinieki, kas lobē sev labvēlīgus lēmumus? Turklāt NVO darbu finansē vairs tikai daži ārvalstu fondi…
Jā, tā ir zaļo kustību problēma. Daudzi procesi notiek vai nu ārēju spēku ietekmē, vai arī uzrodas kāds patiess līderis, piemēram, Als Gors, kurš spēja pamodināt lielu daļu pasaules. Tāpēc ir ļoti svarīgi, kādi cilvēki būs Saeimā un kas strādās valdībā, vai vides ministra teiktajā citi ieklausīsies, vai zemkopības ministrs sapratīs, ko īsti nozīmē lauku attīstība utt.
Man bija iespēja būt klāt, kad kolapsēja Krievijas un Ukrainas sarunas par gāzes piegādi un vairākās Eiropas valstīs iestājās gāzes piegādes pārtraukumi, – tikai tas piespieda valdības aizdomāties un mainīt enerģijas ieguves tehnoloģijas. Piemēram, Dānija divas reizes piedzīvoja smagu naftas embargo no arābu naftas piegādātājiem laikā, kad nebija nekādu iespēju to aizvietot ar Ziemeļjūras naftu. Par savu drosmi un demokrātijas izpausmēm viņi dabūja pamatīgu mācību – kā neviena cita valsts Eiropā. Un tad zaļā revolūcija ļoti ātri visu nolika, kur nākas.
Es gribētu, lai Latvijas valdībai būtu reāla atbilde, ko darīt, ja pēkšņi gāzes padeve tiek pārtraukta. Vai mums ir, ar ko aizvietot gāzi vai naftas produktus? Kur ņemsim elektroenerģiju, kad HES turbīnas būs apstājušās, jo Daugavā ir zems ūdens līmenis? Pagaidām jau viss kaut kā funkcionē. Taču pats grūtākais ir pārkārtot domāšanu, lai saprastu, ka jāmaina attieksme. Jā, zaļā enerģija sākumposmā ir dārgāka, taču tehnoloģijas attīstās un iekārtas kļūst lētākas. Turklāt valstij jāiedvesmo iedzīvotāji, piešķirot bonusus tiem, kuri izvēlas lielākus sākuma ieguldījumus par labu planētas kopējai veselībai.
Videi draudzīgas enerģijas ieviešanas jomā mēs varam būt laimīgi, ka esam Eiropas Savienībā, jo tā rosina ikvienu dalībvalsti rūpēties par enerģētisko suverenitāti un alternatīvo tehnoloģiju ieviešanu. Turklāt mazai nācijai nekad nav tādu iespēju kā lielai – lai kaut ko panāktu, ir jāveido zinātnieku izlases, taču tas maksā bargu naudu. Ir nepieciešama kvalitatīva izglītība, sākot no pamatskolas, un nākamais – talantīgajam zinātniekam jāspēj iekļauties lielā kolektīvā, lai veiktu revolucionārus atklājumus. Kad apvienojas zināšanas, spējas un sakritības, rodas atklājumi, kas maina pasauli.
Vai tas ir gods vai negods importēt no citām valstīm modernās tehnoloģijas?
Tā ir absolūtā nepieciešamība! Ja kāds man nepiekrīt, lai nebrauc uz televīziju ar importa auto un publiski nebiedē vienkāršos cilvēkus, stāstot, ka, ieviešot vēja parkus Latvijā, mēs atdosim naudu citām valstīm. Vai tad mums jānoraugās, kā vilciens aizbrauc mums garām?
Daudzi tomēr uzskata, ka, ja visas zaļās tehnoloģijas pirksim no citiem, atbalstīsim citas valstis, bet paši grimsim aizvien lielākā nabadzībā.
Tas nu ir kļūdaini. Visas cilvēces vēstures un attīstības pamatā ir tirdzniecība un cilvēciskie kontakti. Nekas nav radies noslēgtā sistēmā. Arī dāņi savas vēja tehnoloģijas izveidoja, aizgūstot idejas un pērkot izejmateriālus no citiem. Iedomāties, ka mēs paši kaut ko izgudrosim un sāksim ražot no sākuma līdz beigām, ir galēji naivi.
Pagaidām lielākā daļa zaļās enerģijas, ko paši saražojam, gulstas uz Daugavas pleciem. Vai tas neiemidzina?
Lielo HES kaitējums videi un nedrošība ir lielāka par ieguvumiem. Turklāt visas mūsu lielās HES būvētas padomju laikā, tā ka nav nekā daudz, par ko būtu vērts lepoties. Ne jau velti ES lielo hidroelektrostaciju saražoto enerģiju izslēdz no zaļās enerģijas ieguves veidu sarakstiem, Eiropā tā pasludināta par neatbalstāmu. Vai kāds ir aizdomājies, cik no Latvijas gada energobilances ir hidroenerģija, cik – zaļā, cik – atomenerģija? Un kas notiek ar kodolatkritumiem, kas radušies, lai nodrošinātu mūs ar elektrību? Mēs pat lāgā nezinām, kur šādu informāciju meklēt.
Svarīgi, lai enerģētikas joma būtu pārskatāma: lai iedzīvotāji izprastu, kas notiek viņu valstī, nevis ik pa laikam tiktu baidīti ar tendencioziem apgalvojumiem bez visaptverošu faktu seguma. Un svarīgi, lai cilvēki negulētu Ērkšķrozītes miegā, bet gan uzdotu jautājumus. Taču mums raksturīgi, ka daudz nevaicājam un pietiek, ja atbild vispārīgi. Sak’, ir jau labi tāpat…
Kam lai prasa?
Es kā naivs cilvēks, izstudējis visus ES dibināšanas līgumus, to skaitā Lisabonas līgumu, redzu kompetenču sadalījumu dažādu līmeņu pārvaldes sistēmās, tostarp mūsu lomu Eiropas gaiteņos. Un, ja jau mēs esam tai lielajā savienībā un visas dalībvalstis piekritušas spēlēt pēc vienotiem noteikumiem, tad, manuprāt, mums nevajadzētu daudz mocīties un izdomāt savu ceļu. Mums jāprasa no tiem, kurus esam ievēlējuši, – naivi, bet cita ceļa nav.
Ukrainas vides organizāciju pārstāvji sūrojas, ka viņu valdība un oligarhi nereaģē uz tautas prasībām un vides jautājumus pilnībā ignorē, bet – kamēr šīs valsts parlamentā nebūs neviena vides pārstāvja, tikmēr par vidi gādās nespeciālisti, un tos jebkurš varēs pārliecināt kaut vai par upju pagriešanas nepieciešamību. Taču Ukrainā nav nevienas zaļās partijas…
Latvijā Vides aizsardzības kluba loma Atmodas laikā ir nepārvērtējama, un tagad pie mums darbojas vēl daudz spēcīgu nevalstisko organizāciju. Arī daudzās Eiropas valstīs pārmaiņas notika tieši vides aktīvistu spēka un neatlaidības dēļ. Tāpēc nevalstiskajām zaļajām organizācijām aktīvi jāstrādā arī tagad un jāietekmē valdības lēmumi.
Daudzas organizācijas citās valstīs modri uzrauga, lai valdība rūpētos par zema oglekļa izmešu tehnoloģijām. Ja sabiedrība vienosies ar politiķiem, tad pārmaiņas būs neizbēgamas. Protams, tas nenotiks jau nākamajā dienā, bez pakāpeniskas stīvēšanās un izskaidrošanas procesa neiztikt.
Kamēr es gaidīšu uz politiķiem, būšu jau beigta. Man šķiet, ka svarīgi ir pašam, negaidot nekādus likumus un soda sankcijas, mainīt ieradumus. Ko spēj indivīds šajā nenoteiktībā?
Visapkārt notiek diezgan daudz zaļu lietu. Re, tur pa logu redzama Rietumu Banka, kas, no enerģijas efektivitātes viedokļa, ir modernākā celtne Rīgā. Kāpēc viņi izvēlējās dārgāku projektu? Acīmredzot kompānijas vadībā bija līderis, kurš pārējiem pierādīja, ka ir vērts pievērst uzmanību ekoloģijas jautājumiem.
Ik pa brīdim parādās ziņas, ka viena vai otra firma izvēlējusies, piemēram, videi draudzīgākas apkures risinājumus: pārveidojusi apkures sistēmu kurināšanai ar šķeldu, biogāzi, ierīkojusi siltumsūkņus utt. Tas tiek darīts gan ekonomisku apsvērumu dēļ, gan tāpēc, ka viņiem nav pieņemama gulēšana aizkrāsnē un jaunu ideju noliegšana. Un šie labie zaļie piemēri iedvesmo arī citus. Bet tajā pašā laikā ir partijas, kas sludina par labu Latviju, bet programmā lepni ieraksta cūcības, piemēram, veicināt koksnes izmantošanu apkurei tikai tur, kur nav pieejama dabas gāze! Tie nu gan ir dinozauri! Un to saku bez kautrēšanās.
Es zinu, ka zaļā revolūcija nav apturama! Tā vispirms notiek cilvēka galvā, un tad vairs nav nekādu šķēršļu informācijas apmaiņai un pieredzes nodošanai. Skat, vispirms nopērkam lētu, Ķīnā ražotu lampiņu, ko darbina saules enerģija; tad ar interesi vērojam un priecājamies, kā par tik mazām naudiņām tā tik smuki spīd. Tiklīdz kāds izgudrojums izrādās dzīvotspējīgs, tā pilnveidošanā tiek iesaistīti spējīgākie zinātnieku kolektīvi, un, kad izgudrojums tiek pirkts vairumā, tas kļūst par komerciālu veiksmi. Kad pieradīsim pie saules lampiņām, drošāk raudzīsim pēc kaut kā cita.
Mēs taču spējām pārkārtoties un aizvien biežāk pērkam enerģiju taupošās spuldzes! Nākamais sasniegums ir LED spuldzes, kas pagaidām gan ir ļoti dārgas. Tolaik, kad tirgū ienāca energotaupošās spuldzes, divas kompānijas – «Osram» un «Siemens» – ražošanu pilnīgi monopolizēja un citiem šo tehnoloģiju neatklāja. Tur jau ir tas zinātnes trumpis: štrunta lampiņa, bet neviens cits nevar izdomāt! Un, kamēr izgudrojumu nepārdod vai nenozog, tas citiem nav pieejams. Tādēļ divas kompānijas visai pasaulei kādus desmit gadus varēja noteikt augstu cenu.
EK pieņēma lēmumu pakāpeniski nomainīt kvēldiegu spuldzes pret ekonomiskajām tikai tad, kad tirgus izpēte pierādīja, ka šīs spuldzes ir pieejamas plašai sabiedrībai. Nupat gan lasīju, ka ekonomiskās spuldzes tomēr bojājot redzi. Šādos gadījumos vienmēr jāmeklē, kas ir pasūtījis šo pētījumu un kurš sniedzis eksperta līmeņa atbildi. Piemēram, salīdzinot dažādu enerģijas veidu izmaksas, ziņojumam ir jābūt rakstiskam, tas nevar būt anonīms, lai par vainīgajiem vai varoņiem varētu spriest arī pēc gadiem desmit.
Tas gan lāgā neattiecas uz tēmu, bet viena no problēmām ES ir tikt skaidrībā ar to vides organizāciju finanšu avotiem, kas demokrātijas aizsegā sniedz atzinumus vides likumdošanā. Bet tas vienmēr ir liels noslēpums, un tur var būt gan atomindustrija, gan spuldzīšu ražotāji vai kāds cits, tāpēc praktiski neiespējami izveidot šo lobiju reģistru.
Latvijā par zaļo organizāciju finansēšanu visvairāk aizdomās tur Sorosu…
Es gan neesmu dzirdējis, ka Sorosa fonda atzinumus izmantotu likumdevēji. Lobijs ir tas, kurš tiek līdz likumdevēja priekštelpai, proti, jau pats vārds nozīmē ‘kuluāri, priekšistaba’, – tātad tas, kurš darbojas jau likumdevēja kabinetā. Ir asociācijas un biedrības, kas nez kāpēc vienmēr tiek līdz likumdevējiem. Tās var piezvanīt kaut nakts vidū un paģērēt, lai kāds nodoklis jau rīt tiktu izmainīts. Tie ir īstie lobisti, pārējie ir vien parasti klaigātāji. Bet pie mums piesauc gan Čeku, gan Kremli, gan zviedrus un amerikāņus, un Sorosu – pie visa vainīgi citi.
Vai tiešām nav?
Ja kompānija, kas pārstāv zviedru kapitālu mežizstrādē, būtu izlauzusies līdz premjera kabinetam vai parlamentam uz sarunām, ierosinājumi tiktu fiksēti un būtu rakstīts, ka izmaiņas likumā iekļautas, pamatojoties uz viņu iniciatīvu, tad viss kārtībā, nevienam nav nekādu noslēpumu. Žurnālisti var idejas autorus iztaujāt un, ja vajag, gar sienu izsmērēt. Viņi aizstāv savu viedokli, un tas ir demokrātisks process. Svarīgi, lai mūsu izvēlētais likumdevējs iet atklātu ceļu, neslēpj lobijus, un tad mēs uzzinātu vairāk informācijas, kāpēc Latvijā tik lēni ienāk zaļās tehnoloģijas. Galvenais – gribēt uzzināt un nelikties mierā.
Lai kā mēs spirinātos, zaļie procesi notiek gan pasaulē, gan Eiropā. Un ārzemju sadarbības partneri pieprasa, piemēram, labas mežu apsaimniekošanas sertifikātus, citādi nav ko cerēt, ka viņi pirks no mums koksni. Pasaules Bankai vai Eiropas investīciju bankām ir stingra politika – nefinansēt neko tādu, kas var izraisīt ekoloģiskas problēmas. ES fondi tāpat – tur vienmēr iestrādātas arī vides prasības. Lai ko mēs plānotu «savārīt» savā nacionālajā politikā, lai ko puiši mēģinātu sarunāt, apkārtējā pasaule ir kā sazvērējusies un visu laiku pieprasa zaļus risinājumus.
Es neesmu zaļais ekstrēmists un zinu, ka pēkšņi un it visās jomās videi draudzīgas tehnoloģijas nevar ieviest. Viss jādara soli pa solim. Pasaulē nežēlīgi cīnās par resursiem, konkurence tirdzniecībā ir briesmīga, tādēļ nevar ne uz mirkli apstāties, lai kādā rītā sāktu jaunu dzīvi no nekā.
Anitra Tooma
Publicēts 2010.gada rudenī.