Guna Grimsta kopā ar skolēniem nesen veica pētījumu par aļģu izmantošanas vēsturi Pāvilostas pusē. Domāt par šo jautājumu rosinājis viens teikums Pāvilostas pelēkās kāpas Dabas aizsardzības plāna darba redakcijā: «Sārtaļģes tika vāktas un žāvētas ievērojamos apjomos, daļa no aļģēm tika izmantota augšņu mēslošanai, daļa nodota agara ražošanai.» Guna stāsta, ka bijusi pilnīgi pārliecināta, ka kāpā žāvētās aļģes lauku mēslošanai neizmantoja, uz laukiem lika nežāvētās. Bet – ja nu tomēr? Mamma ieteikusi to izpētīt, iesaistot šajā pasākumā arī erudītos Pāvilostas jauniešus. Tā nu, aptaujājot jūras mēslu vācējus, uzzināts daudz jauna un interesanta.
Pāvilostas skolēni ar aļģu vācamo grābekli.
To, ka jūras mēsli «nāk» rudenī un tajos vienmēr var atrast dzintaru, zina katrs piejūras iedzīvotājs. Tāpat arī to, ka jūras mēsli izsenis izmantoti augsnes mēslošanai. No deviņus gadu desmitus piedzīvojušā Freimaņu Viļa, kurš izslavēts par vislabāko aļģu atnesošā vēja noteicēju, uzzinām, ka viņa puikas gados «pulka vairāk to mēslu bija» un tie vesti krastā ar zirga pajūgu vai ar laivu pa upi, un ka jau no 1880. gada jūrmalnieku peļņas avots bija kartupeļu un rudzu piegādāšana barona spirta dedzinātavai. Lai izaudzētu tik lielas ražas, masveidā vāktas aļģes, ar ko mēsloti lauki. No Viļa uzzinām, ka jūras mēsli baro augsni tikai vienu gadu, tāpēc lielais darbs jāveic no jauna katru gadu. Ja liekot kopā ar kūtsmēsliem, tad raža esot vēl labāka! Lai gan jūras mēsli «nāk» aizvien mazāk, lauku, augļu koku un dobju mēslošana ar tiem vēl joprojām ir ļoti iecienīta arī mūsdienās. Īpaši jau zemeņu audzētāju vidū – ogas tiek mēslotas, saglabātas tīras un ziemā pasargātas no izsalšanas pliksalā.
Mājputnu barībā vēl joprojām izmanto aļģēm līdzi izskalotos sīkumus, bet pilnīgi neticami šķita tas, ka kopš neatminamiem laikiem jūras mēsli izmantoti arī mājlopu, it īpaši cūku, piebarošanai. Gaļa esot bijusi ļoti garšīga, ne tā kā tad, kad tās barotas ar zivīm. Bet to, atšķirībā no mums, zināja visi, kam kaut reizi bijusi cūka! Aļģes izmantoja arī, lai apsegtu kartupeļu kapšus, kad sāka piesalt. Kad sala nebija, tad vēl jūras mēslus uz kapšiem nelika, lai kartupeļi nesaslapst.
Zinātāji iesaka bradāt ar plikām pēdām pa aļģēm, tad āda kļūstot mīkstāka. Dažs atcerējās bērnības rotaļas dārzā ievestajā jūras mēslu vezumā – sanākusi ļoti atsperīga lēkāšana!
Kolhoza laikos aļģes žāvēja un nodeva agara ražošanai Dobelē. Vispirms bija jāprasa robežsargiem atļauja, tad tās izveda krastā ar traktoru, žāvēja uz lauka un kāpās. Kad prasījām, vai ar žāvētām aļģēm mēsloja arī augsni, uz mums paskatījās kā uz dīvainēm – «tu ko, tā tak bij’ dzīva nauda». Par tonnu žāvētu aļģu maksāja 250 rubļu, un daudzi nopelnīja pat jaunam auto. Jūras mēsli ar smagu darbu atnesa ne tikai peļņu, tie mēsloja arī kāpas, kur izveidojās liela bioloģiskā daudzveidība, jo īpaši vietā, kur tagad atrodas dabas liegums «Pāvilostas pelēkā kāpa». Šobrīd biologi iesaka izmantot jūras mēslu žāvēšanu daļā lieguma, lai uzturētu vērtīgos biotopus.
Publicēts 2009.gada jūlijā.