Atšķiru izdevuma «Latvijas ligzdojošo putnu atlants 1980-1984». Redzamas Latvijas PSR kontūras, to ietvaros – daži zaļi punktiņi, apakšā – īss aprakstiņš, kura latviskais variants beidzas ar « … pašlaik republikā varētu ligzdot 3-6 pāri (70. gadu beigās bija zināmi 3 ligzdošanas iecirkņi)». Ja tādu atlantu veidotu tagad – pēc vairāk nekā divdesmit gadiem –, informācija par šīs sugas putnu sastopamību būtu pārsteidzoši atšķirīga. Kā nu ne: šogad Latvijā ir droši zināmas jau 19 apdzīvotas ligzdas, bet kopumā, pēc zinātnieku aplēsēm, tagad pie mums mājo 40-50 pāru. Latvijas ornitologu jeb putnu pētnieku žargonā viņš tiek dēvēts par jūrnieku, bet oficiāli nokristīts par jūras ērgli.
Ērgļi ir augumā lielākie dienas plēsīgo jeb piekūnveidīgo putnu kārtas vanagu dzimtas pārstāvji. Savukārt šā stāsta galvenais varonis jūras ērglis ir ceturtā lielākā ērgļu suga pasaulē un lielākā ērgļu suga Eiropā, tātad arī Latvijā. Viņš ir lielākais pie mums ligzdojošais plēsīgais putns! Plēsīgais – tātad plēsīgs. Pašsaprotami. Tomēr to īpaši uzsveru, lai būtu iemesls atgādināt: nemaz ne tik sen vārds plēsīgs nepārprotami tika (diemžēl nereti joprojām tiek) uztverts kā sinonīms vārdam kaitīgs. Ja kaitīgs, tātad iznīcināms! Raugoties ar šodienas aci, briesmīgi: līdz pat pagājušā gadsimta otrajai pusei daudzās Eiropas valstīs tika maksātas prēmijas par «kaitīgo» zvēru un putnu, tostarp ērgļu, iznīcināšanu. Arī Latvijā. Vajadzēja vien atrādīt nobendētā kustoņa kājas un… nauda ķešā! Tā bija. Vēl bija dažādi indīgi ķīmiskie (galvenokārt hlororganiskie) savienojumi, kas kopā ar citādu piesārņojumu ievērojamā apjomā nokļuva ūdeņos un uzkrājās ūdens dzīvniekos, no kuriem koncentrētā veidā nonāca citos dzīvniekos – tajos, kas noslēdz barošanās ķēdi, tātad arī ērgļos.
Visvairāk – Norvēģijā
Pateicoties valstu oficiālās attieksmes un cilvēku individuālās attieksmes maiņai uz labo pusi, kā arī tādēļ, ka samazinājies vidē nonākošo indīgo ķimikāliju apjoms, ērgļu skaits ir pieaudzis – krietni pieaudzis. Latvijā pārdesmit gadu laikā – aptuveni desmitkārt! Atceraties? – pēc zinātnieku aplēsēm tagad pie mums mājo 40-50 pāru? Lietuvā varētu būt pusotru divas reizes vairāk, bet Igaunijā – trīs reizes vairāk. Arī Zviedrijā un Somijā jūras ērgļu ligzdu skaits mūsdienās mērāms simtos. Bet Norvēģijā tas rakstāms ar trīs nullēm – šajā ziemeļvalstī mīt vairāk nekā puse no visas Eiropas tagadējās populācijas!
Globālāk raugoties, jūrnieks ir putns ar visai plašu areālu, kas stiepjas no Atlantijas okeāna līdz Klusajam okeānam. Eiropā tas sastopams galvenokārt kontinenta ziemeļos un austrumos. Tālāk uz austrumiem mīt Ziemeļāzijā, Japānā, Indoķīnas pussalā.
Internetā bez lielas„rakņāšanās var uzzināt, ka jūras ērglis ir iekļauts starptautiskajā apdraudēto sugu sarakstā (IUCN Red Data Book), Eiropā šai sugai pastāv vairošanas programma nebrīvē (EEP), tiesa, tās metodika vēl nav pilnībā izstrādāta, jo vairošanās saistās ar vairākām specifiskām problēmām, t.sk. pāru nesaderību (mātīšu agresiju). Kā redzam, neraugoties uz ievērojamo skaita pieaugumu, jūras ērgļa aizsardzības līmenis starptautiski joprojām ir visaugstākais. Putns ierakstīts arī Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā.
Lielākais Latvijas ērglis
Pirms sāku jūrnieka ārienes aprakstu, akcentēšu kādu novērojumu: ļaudis Latvijā jūras ērgli ļoti bieži jauc ar zivju ērgli. Faktiski – jauc šo divu sugu nosaukumus. Pašus putnus sajaukt nevar, jo jūrniekam netrūkst uzkrītošu īpatnību, pēc kurām to viegli pazīt. Ja šīs pazīmes zināsiet, nesajauksiet jūrnieku ne ar vienu citu Latvijas ērgli.
Taču, pat neorientējoties īpašās pazīmēs, gan no zivju ērgļa, gan no čūsku ērgļa, gan no mazā ērgļa, gan no vidējā ērgļa jūras ērgli viegli atšķirt jau pēc ievērojami lielākiem ķermeņa izmēriem. Viņam ir arī raksturīgs lidojuma siluets: uz priekšu stipri izstiepts kakls, plati un taisni spārni, kuru galos labi saskatāmas pirkstveidīgi ieplestas lidspalvas. Spārnu garums, atkarībā no dzimuma, aptuveni 2-2,5 metri. Mātītēm spārni garāki nekā tēviņiem, jo viņas pašas, kā jau tas plēsīgajiem putniem raksturīgi, ir lielākas (un smagākas – līdz 5 kg).
Manuprāt, visuzkrītošākā lidojuma siluetā redzamā morfoloģiskā atšķirība gan no iepriekš nosauktajiem nelielajiem ērgļiem, gan no augumā daudzmaz līdzvērtīgā klinšu ērgļa, ir tā, ka jūras ērglim relatīvi īsās astes spalvu izkārtojums veido ķīli. Ja vēlaties novērot Latvijas ērgļus, šī pazīme jāiegaumē, jo jūrniekam vienīgajam ir ķīļveida aste. No klinšu ērgļa (arī citiem īstajiem ērgļiem) viņš turklāt atšķiras arī ar salīdzinoši masīvo knābi un neapspalvotajām kāju apakšdaļām.
Apspalvojuma krāsa jaunajiem jūras ērgļiem ir viscaur vienmērīgi tumšbrūna. Pieaugušajiem, t.i., vismaz četrus piecus gadus veciem, putniem kļūst gaišāki pleci un galva un parādās vēl kāda ļoti īpaša pazīme, kas ne tikai ļauj tos pa gabalu viegli atšķirt no «nepilngadīgajiem» savas sugas pārstāvjiem, bet arī pilnīgi nešaubīgi pat no samērā liela attāluma pazīt starp citiem Latvijā sastopamajiem ērgļiem. Koši baltas astes stūres spalvas – lūk, šī īpašā pieaugušo jūras ērgļu pazīme, kuru, starp citu, Linnejs savulaik akcentējis arī sugas latīniskajā nosaukumā albicilla.
Planē virs ūdeņiem
Kāpēc jūras ērglis? Latviskais nosaukums droši vien aizgūts no kādas citas valodas, teiksim, no vācu Seeadler vai angļu Sea Eagle. Šī plēšputna saistība ar jūru atspoguļota ļoti daudzās mēlēs, arī mūsu kaimiņu valodās: igauniski – merikotkas, lietuviski – jūrinis erelis.
Jā, bet kāpēc tieši jūras ērglis? Visticamāk, tāpēc, ka apmetas uz dzīvi netālu no lielākiem ezeriem, dīķiem, upēm vai kādas jūras, kur kāda augsta koka augšdaļā vai uz klintīm putnu pāris no zariem uzbūvē masīvu ligzdu, kurā ik gadu mēģina izaudzināt mazuli vai divus mazuļus. Protams, izvēlas vietu, kur netrūkst barības. Barība? Pirmkārt, kā apliecina ģints nosaukums Haliaetus, – dažādas zivis un arī visādi dažādu lielumu ūdensputni, starp kuriem dominē pīles, lauči, kaijveidīgie. Šo ēdienu jūrnieks nolūko, majestātiski planējot virs ūdenstilpēm. Ērgļa medījumu objekti ir arī ar ūdeņiem tieši nesaistīti putni, tostarp, augumā itin prāvi, piemēram, stārķi un dzērves. Apstākļu spiests, jūrnieks ēd arī maitu, bet ziemā pārtiek galvenokārt no maitas.
Dzied un dejo
Rakstot rindas par dižputna barību, man atmiņā atausa saruna ar kādai jaunatklātai jūras ērgļa ligzdai kaimiņos mītošu sievieti. Runājām par jūrnieku. Uzzinājusi putna ēdienkartes sastāvu, viņa bažīgi pajautāja: «Vai viņš mums te neapēdīs visas dzērves?» Provokatīvi demagoģiski pretjautāju: «Vai dzērves, jūsuprāt, ir vērtīgākas par ērgli?» – «Protams!» atbildē saklausīju ne vien pārliecību, bet arī neizpratni: sak, kā vispār var uzdot tādu jautājumu, kā var salīdzināt nesalīdzināmo!? Nu, jā: reti kurš nav dzirdējis skanam (ja ne dabā, tad vismaz kinofilmu rudenīgo ainu fonā) dzērvju skaļos, melanholiskos kliedzienus. Skumji, bet skaisti… Kurš gan nav redzējis (ja ne dabā, tad vismaz nofilmētas, nofotografētas vai uzzīmētas) dzērvju graciozās riesta dejas? Tās nu jāziedo ērgļu barībai?!
Bet vai zināt – arī jūras ērglim ir balss? Manuprāt, melanholiska. Un vai zināt – arī jūras ērgļi pavasarī riesta laikā dejo? Ja ne graciozāk par dzērvēm, tad, manuprāt, iespaidīgāk gan. Balss: slāpēti, bet skaļi kra – kra vai spalga, skanīga klii – klii – klii … virtne. Deja? Grūti aprakstāma, tāpēc mēģināšu rosināt jūsu iztēli. Iedomājieties: divi milzīgie putni cīnās aci pret aci – ieķērušies ar garajiem nagiem viens otra pēdās, sakrampējušies tvērienā, viņi, kūleņodami un virpuļodami, no liela augstuma krīt lejup… Reizēm abi tā aizrāvušies, ka vērotājam šķiet – tūlīt, tūlīt spalvu kamols atsitīsies pret zemi… Nē – putni atkabinās un ceļas augšup… Cīņa beigusies? Nē – deja nodejota! Latvijā šādas jūras ērgļu dejas visbiežāk izdodas novērot no februāra vidus līdz aprīlim – ligzdošanas perioda sākumā.
Divus metrus plata un 100 kilogramu smaga ligzda
Klintīm bagātās teritorijās jūras ērgļi savu ligzdu būvē pārsvarā (bet ne tikai) uz augstām piejūras klintīm. Tur, kur tādu iespēju nav, putni meklē citu, viņuprāt, piemērotu vietu ligzdas pamatiem. Meklē un gandrīz vienmēr izraugās kādu vecu, lielu – garu, resnu – koku, kura galotnes daļa ir gana izturīga, lai noturētu milzīgu, masīvu rupju zaru krāvumu.
Mūsu valstī jūras ērgļi ligzdo vienīgi kokos – gan skuju, gan lapu (retāk) kokos. Izraugoties konkrēto koku, putni raugās, lai tā galotne sniegtos virs apkārtējās audzes un vēlams, lai netālu būtu vēl kāds lielāks koks (vēlams ar nokaltušu galotni), no kura var labi pārredzēt apkārtni.
Latvijā ligzdojošie jūrnieku pāri savā pastāvīgajā vairošanās iecirknī bieži vien uzbūvē arī kādu rezerves ligzdu.
Ligzdas darināšana (un pēcāk arī papildināšana) ir abu pāra putnu pienākums, bet, to pildot, katram ir savs uzdevums. Tēviņa uzdevums – piegādāt būvmateriālu. Mātītes uzdevums – veikt būvdarbus. Ligzdas izmēri var būt patiesi iespaidīgi! Ja tā tikusi apdzīvota ne vienu vien gadu, tātad ne vienu vien gadu ik pavasari arī papildināta ar būvmateriāliem, šīs būves ārējais diametrs var pārsniegt divus metrus, augstums jeb biezums – pusotru līdz divus metrus un pat vairāk. Tiesa, rupjais – no resniem, gariem zariem darinātais –, simtiem kilogramu smagais veidojums ir tikai pamatkrāvums. Ligzdas augšdaļa un pats relatīvi nelielais, ļoti seklais perēklis jeb ligzdas iedobums izveidots no smalkiem zariņiem, izklāts ar sūnām, augu kušķiem, zvēru vilnu, putnu spalvām.
Ģimenes plānošana
Agri – jau martā vai aprīļa sākumā – ligzdā parādās paprāva, duļķaini balta ola, pēc zināma laiciņa parasti tiek iedēta otra ola. Trīs olas dējumā – tā jau ir reta parādība. Perēt ērgliene sāk tūlīt, līdzko izdēta pirmā ola, tātad – pirms vēl beigusi dēt. Vēl dēj un jau perē. Partneris apgādā viņu ar barību. Kad dēšana pabeigta un atlikusi tikai perēšana, tēviņš laiku pa laikam nomaina dzīvesbiedri šajā procesā.
Plēsīgajiem putniem tas raksturīgi – sākt perēt uzreiz, līdzko izdēta pirmā ola, un vienlaikus turpināt dēt. Šīs īpatnības dēļ mazuļi neizšķiļas visi reizē, bet ar starplaiku cits pēc cita, tāpēc dobumā ligzdā vienlaikus tup dažādu vecumu (tātad arī dažādu izmēru un attīstības pakāpju) putnēni. Šai plēsīgo putnu dzīves īpatnībai ir bioloģiska jēga. Mēģiniet iedomāties, kas notiktu, ja gads izrādītos barības ziņā nabadzīgs, bet abi (vai visi trīs) mazuļi būtu viena vecuma! Visi – vienlīdz lieli; visi – vienlīdz spējīgi pieprasīt no vecākiem ēst. Visiem tiktu pa drusciņai no nelielā barības daudzuma. Visiem pietrūktu! No pusbadā augušajiem mazuļiem rezultātā iznāktu vārgi putni – ne kārtīgi medītāji, ne sugas turpinātāji. Ja vispār iznāktu. Ja visi nenonīktu badā. Jā, daba par plēsīgo putnu dzīvi lēmusi nežēlīgi, bet gudri: ja barības maz, lai no perējuma labāk izaug viens, toties spēcīgs pēcnācējs, nekā divi vai trīs vārguļi. Nabadzīgos gados vecākais, lielākais un stiprākais, ēst prasot, atstumj malā jaunākos, saņem un aprij gandrīz visu vecāku atnesto barību – izdzīvo uz savu brāļu un māsu rēķina. Turklāt, ja ar tēva un mātes nomedīto nepietiek, viņš var notiesāt jaunākos… Gados, kad barības pietiekami, izdzīvo visi mazuļi – vismaz badā viņi nenomirst.
Par to, ka rit dēšanas un perēšanas process, cilvēks var uzzināt, aplūkojot tālskatī ligzdas malu: ja tā izdekorēta ar zaļiem zariņiem, – viss notiek.
Kad mazuļi izlobījušies no olām, sākumā – pirmās divas trīs nedēļas –, kamēr mātīte, ne uz brīdi nepametot ligzdu, silda pēcnācējus, par barības sarūpēšanu atbildību uzņemas tēviņš viens pats. Viņš ēdienu sadabū, atnes, bet mātīte to sapluina un pa gabaliņam izbaro bērniem.
Arī tad, kad ērglēni jau daudzmaz paaugušies, pirmajā laikā galvenais ēdmaņas gādātājs ir tēvs, bet māte, kā jau lielākā un spēcīgākā no vecākiem, pieskata savas atvases un, kad nepieciešams, sargā tās no lietus, no saules stariem, no ienaidniekiem. Vēlāk medībās dodas abi pieaugušie putni, taču parasti – pārmaiņus: viens lūko ēdienu, otrs pārrauga ligzdas apkārtni. Tā – līdz gandrīz augusta vidum, kad jaunā jūrnieku paaudze pamet savu šūpuli.
Ilmārs Tīrmanis
Publicēts 2007.gada septembrī.