Plastmasas maisiņš pludmalē, vēl solis – PET pudele un korķītis. Nejauši aizmirsti, steigā izkrituši. It kā nekas. Patīkami jau nav, bet var skatīties arī uz viļņiem un skaistajām debesīm saulrietā. Diemžēl jūras un okeānu atkritumu problēma no estētiskas vainas sen ir kļuvusi par vienu no pasaules lielākajām vides problēmām. Tēma ir tik nopietna, ka pēdējā piecgadē tā beidzot ir pamanīta gan likumdevēju kabinetos, gan iekļuvusi direktīvās, vides ministru debatēs un šogad – ANO desmit svarīgāko aizvien pieaugošo globālo cilvēces apdraudējumu gadagrāmatā.
Pat vispieticīgākie zinātnieku aprēķini liecina, ka Pasaules okeānā vidēji katru kvadrātkilometru «rotā» 18 tūkstoši peldošu plastmasas gabalu, nerunājot nemaz par citiem cilvēka radītiem atkritumiem, kas arī mēdz būt ne mazāk bīstami dabai. Katru gadu atkritumu daudzums jūrās un okeānos turpina papildināties ar sešiem miljoniem tonnu. Pieņemot, ka to izraisītās sekas vispār var aprēķināt naudā, postījumi ekosistēmām ir vismaz 13 miljardu ASV dolāru apmērā. Četras piektdaļas atkritumu apjoma rada cilvēku aktivitātes krastā un pusi no tām – tieši tūrisms un atpūta. Plastmasas atkritumus apēd putni, jūras dzīvnieki un zivis. Un mirst. Pamestajos plastmasas tīklos jeb spoku tīklos iepinas vaļi, delfīni un citas dzīvas radības. Un mirst.
Plastmasas gabali pārklāj koraļļu rifus un jūras sedimentu. Tie aiziet bojā. Un tas ir tikai sākums. Plastmasai sadaloties mazākos gabalos, tā nonāk barības ķēdē, indēdama visu dzīvo radību ūdenī; tā kļūst par transportlīdzekli invazīvajām sugām. Plastmasa, kas kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem tiek sviesta jūrā, sadaloties izraisījusi ķīmisku un bioloģisku ietekmju vāveres riteni, kurā mēs turpināsim riņķot vairāk nekā 500 gadu!
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 05/2014
Jānis Ulme