Izmēros viņš necils – pieauguša dzīvnieka garums kopā ar asti ir aptuveni 70 cm. Rumpis izskatās neveikls un drukns, apaļīgs, jo ir kupli apmatots. Arī aste kupli apmatota, vidēji gara, nokarena, sniedzas gandrīz līdz zemei. Galva ir salīdzinoši neliela, ar nelielām ausīm un nelielu jeb, precīzāk sakot, īsu un smailu, purnu, kas segts ar gludu vilnu, galvas sānos uz vaigiem izceļas kupla pagarinātu matu aploce. Kājas, atšķirībā no citiem viņa dzimtasbrāļiem, ļoti īsas; tās klātas ar cieši piegulošu, gludu vilnu, tāpēc uz korpulentā ķermeņa fona izskatās uzkrītoši tievas. Tādējādi no attāluma dzīvnieks atgādina resnu kažokādā iemauktu sardeli, no kuras nokarājas četri īsi, tievi cīsiņi.
Apmatojuma krāsa ķermeņa virspusē pamatā brūna ar pelēcīgu vai rūsganu toņu piejaukumu, gareniski pār muguru un uz pleciem vienmēr uzkrītoši tumšbrūni ietonēta. Apmatojums apakšpusē: krūtis krietni tumšākas, bet vēders gaišāks (pelēkdzeltens) par virspusi. Kājas melnas. Sejas un vaigu matojums kontrastējošs: purns, atskaitot pašu tā galiņu, balts, balta arī «vaigubārda», kas ieskauj melnus laukumus ap acīm. Izskatās, ka zvērs uzlicis karnevāla masku vai lielas saulesbrilles. Ja rodas izdevība, ieskatieties viņa sejā! Manuprāt, tā ir skaista vai vismaz impozanta.
Vai nojaušat, kura zvēra ārējo veidolu še esmu atainojis?
Nu, protams, aprakstītais dzīvnieks ir jenotsuns (Nyctereutes procyonoides) – augumā mazākais no suņu dzimtu Canidae pārstāvošajiem plēsēju kārtas Carnivora savvaļas zīdītājiem Latvijā.
Atceraties iepriekš lasīto – zvēra seju rotā balta «vaigubārda», kas ieskauj melnus laukumus ap acīm? Tieši šo uz baltā fona «iezīmēto» melno laukumu dēļ kustonis nodēvēts par jenotsuni, jo līdzīga sejas «maska» ir arī mazlācītim – Amerikas jenotam. Diemžēl daudzi, ļoti daudzi cilvēki jenotsuni aplami dēvē par jenotu…
63 gadi Latvijā (2006.gadā)
Pirms Otrā pasaules kara Latvijā jenotsuni neviens vēl nebija redzējis.
Mūsu valsts teritorijā šī suga pirmoreiz konstatēta 1943. gadā. Toreiz daži zvēri te ieklīda no Krievijas. Bet arī Krievija nav jenotsuņa dzimtene. Sugas pamatareāls atrodas Austrumāzijā, tas ietver Ķīnas austrumdaļu, Koreju, Vjetnamas ziemeļdaļu, vairākas Japānas salas, Amūras baseinu un Usūrijas apgabalu. Tieši no Usūrijas jenotsuņus ieveda Krievijas Eiropas daļā, tāpēc labu laiku tos dēvēja nevis vienkārši par jenotsuņiem, bet par Usūrijas jenotsuņiem. Tātad ieveda no Usūrijas novada – no Tālajiem Austrumiem. Ieveda tīši un tīši izlaida mežos, krūmājos, purvos, lai ieviešas – dzīvo un iedzīvojas, vairojas un savairojas: būs vērtīgi medījumi, no kuriem iegūt kažokādas – skaistas, siltas, mitrumizturīgas, izturīgas.
Vaislīgie ienācēji
Jenotsuņi ir ļoti vaislīgi. Katru pavasari katrai mātītei piedzimst vidēji seši septiņi kucēni. Tas ir vidēji, bet atsevišķos gadījumos var piedzimt pat sešpadsmit mazuļi! Un nākamajā pavasarī šiem mazuļiem pašiem jau ir mazuļi, jo dzimumgatavību jenotsuņi sasniedz vidēji desmit mēnešu vecumā. Viņu dzīves ilgums ir 6-8 gadi. Ja zināms, ka jenotsuņi turklāt ir ekoloģiski ļoti plastiska suga, nav brīnums, ka jaunajās dzīvesvietās tie tiešām, kā bija iecerēts, savairojās ātri un iedzīvojās labi. Kopumā, sākot ar 1934. gadu, vairāk nekā divdesmit turpmākos gadus plaši tika veikta šīs sugas mākslīga ieviešana gandrīz visā toreizējās Padomju Savienības Eiropas daļā. Bet no turienes zvēri pēc tam jau patstāvīgi, nekontrolēti izplatījās tālāk rietumu virzienā, pamazām vien neparedzēti papildinot daudzu Eiropas valstu faunu.
Arī Latvijā Padomju vara, lai iegūtu vairāk kažokādas, veica jenotsuņu tīšu ieviešanu jeb, internacionāli izsakoties, introducēja tos. Tas notika 1948. gadā. Sākumā jenotsuņus pie mums tāpat kā citur krievu okupētajās teritorijās saudzēja, sargāja, neļāva medīt. Tie ātri – dažu gadu laikā – savairojās un drīz vien bija sastopami visās malās. Viņi acīm redzami bija labi iedzīvojušies mūsu zemē. Nu tos atļāva medīt. Bet vēl pēc dažiem gadiem jau ieteica jebkurā gadalaikā bez žēlastības iznīcināt, jo introducēto zvēru esot savairojies jau tik daudz, ka tie kļuvuši par kaitniekiem: pār mēru izēd aborigēno faunu, tostarp – kas, protams, ir pats briesmīgākais – samazina medījamo putnu skaitu. Turklāt viņi izplatot kašķi, trakumsērgu un citas cilvēkiem, mājkustoņiem un savvaļas zvēriem bīstamas lipīgās slimības. Lūk, tāpēc jenotsuņus medīja. Protams, ne tikai tāpēc. Neaizmirsīsim par vērtīgajām kažokādām! Jenotsuņus drīkstēja medīt un medīja visu gadu, jebkurā gadalaikā. Jenotsuņus medīja pat pavasarī, arī mātes, kurām zīdāmi mazuļi. Medīja mazuļus. Jenotsuņus šāva, sita ar kokiem, izraka no alām, ķēra ar suņiem.
Ar suni apbruņots mednieks – viens no nopietnākajiem jenotsuņa ienaidniekiem. Pēkšņa apdraudējuma, akūtu briesmu gadījumā jenotsuns parasti nevis bēg, bet cenšas kaut kur nobēgt, noslēpties. Ja īskājainajam zvēram nav kur paglābties, viņu spēj noķert jebkurš medību suns. Klajā vietā arī veiklākam cilvēkam var izdoties to noskriet. Zināt, ko dara jenotsuns, kad to panāk vajātājs? Viņš noliekas garšļaukus, pieplok ar vēderu zemei, ierauj plecos galvu, piever acis un nekustīgi guļ – izliekas beigts. Tā stāv rakstīts ne vienā vien jenotsunim veltītā rakstu darbā. Ne mirkli neapšaubu, ka izlikšanās taktika ietilpst šīs sugas pašaizsardzības arsenālā. Diemžēl man nekad nav bijusi izdevība to skatīt savām acīm. Toties esmu redzējis, kā šis Dabas apdalītais dzīvnieks, kura arsenālā nav ne spēcīgu žokļu, ne lielu zobu, ne asu nagu, ne arī kādu citu aktīvas aizsardzības līdzekļu, drosmīgi ērpējas pretī par sevi krietni lielākam sunim. Tiesa, tas notika pavasarī, kad jenotsuņi nav tik korpulenti un tāpēc ir salīdzinoši apsviedīgi. Vasaras nogalē un rudenī, kad viņi krietni aptaukojušies, tādēļ tapuši manāmi tumīgāki un tātad neveiklāki, izlikšanās droši vien ir par aktīvu pretošanos efektīvāks pašsaglabāšanās paņēmiens.
Medniekus neinteresē
Kopš 1993. gada jenotsuņu medīšana vairošanās sezonā Latvijā ir aizliegta. Nu tie netraucēti drīkst dzīvot visu pavasari un vasaru – audzināt savus burvīgos melnos kucēnus – līdz pat rudenim, kamēr sākas kažokzvēru bendēšanas sezona. Starp citu, cik zinu, mednieki par medību termiņa ierobežojumiem īpaši apbēdināti nejūtas, jo, pirmkārt, starp viņiem maz atlicis piekritēju viedoklim par jenotsuņu kaitējošo ietekmi uz vietējo faunu, otrkārt, jenotsuņa tauki vairs netiek (vismaz Latvijā ne) plaši izmantoti tautas medicīnā, lai ārstētu plaušu kaites, treškārt, siltajā sezonā nogalinātu dzīvnieku kažokādas ir nekvalitatīvas, ceturtkārt, pieprasījums pēc dabiskajām kažokādām, salīdzinot ar agrākiem laikiem, vispār ir būtiski krities. Bet, kopš zudusi ticība jenotsuņa tauku dziedinošajām spējām, izņemot ādu, šim zvēram, merkantili raugoties, nekā cita daudzmaz vērtīga nav. Patlaban oficiālais jenotsuņa statuss Latvijā: nelimitēti medījams dzīvnieks.
Atskaitot cilvēku un arī slimības, jenotsunim Latvijā nav nopietnu ienaidnieku. Plēsīgie zvēri jenotsuni ēd nelabprāt – tiem neiet pie dūšas zvēra specifiskā miesas smaka un garša. Tiesa, reizēm tas dabū galu kāda vilka zobos, taču nevis kā ēdiens, bet kā potenciālais barības konkurents.
Neizvēlīgs visēdājs
Ja var ticēt aprēķiniem, kas veikti, balstoties uz, manuprāt, apšaubāmām uzskaitēm, tagad mūsu valstī dzīvo 13-15 tūkstoši jenotsuņu, tie daudzmaz vienmērīgi izplatīti visā valsts teritorijā, kur vien ir piemēroti dzīves apstākļi.
Kā jau iepriekš minēju, šī ir ekoloģiski ļoti plastiska suga. Viena no ekoloģiskā plastiskuma izpausmēm – mazprasīgums pret dzīves vidi. Tātad, ja zināms, ka jenotsuņi dzīvo visur, kur vien ir piemēroti dzīves apstākļi, var teikt – tie dzīvo daudz kur. Kad iespēja izvēlēties, priekšroka tomēr tiek dota mitriem lapu koku vai jauktiem mežiem ar biezu pamežu un bagātīgu paaugu. Tādu mežu mums pagaidām vēl netrūkst.
Otra jenotsuņa ekoloģiskā plastiskuma izpausme: viņš ir neizvēlīgs visēdājs – notiesā visu, ko savā dzīves vietā var sagādāt, proti, pārtiek gan no dzīvnieku, gan augu valsts barības. Jenotsuns nav mednieks, bet ir barības meklētājs. Šim dzīvniekam ir ļoti labi attīstīta oža, toties dzirde un redze ir salīdzinoši vāja. Meklēdams ēdmaņu, viņš pārvietojas galvenokārt soļos vai lēni tipinot. Ja nepieciešams, bez liekas minstināšanās laižas peldus. Aktīvs pārsvarā krēslā un tumsā. Un tā: siltajā gadalaikā vakaros un naktīs jenotsuns nesteidzīgi siro pa upju, strautu, ezeru piekrastēm un saliņām, pa purvu un mežu malām, krūmājiem, meklēdams dažādus sauszemes un arī ūdens bezmugurkaulniekus, zivis, abiniekus, rāpuļus, putnu olas un mazuļus, peļveidīgos grauzējus, tāpat augu dzinumus, sakneņus, augļus, sēklas. Augi jeb veģetārā barība īpaši nozīmīgu vietu dzīvnieka ēdienkartē ieņem rudenī; rudens ir uzbarošanās periods, kad pastiprināti tiek uzkrāti zemādas tauki. Rudenī jenotsuns ēd daudz, īpaši nešķirodams, ko ēd. Neatsakās pat no maitas. Salīdziniet šā gastronomiskā neizvēlīguma rezultātu: zvēra ķermeņa svars pavasarī un vasaras sākumā – līdz 6 kg, bet rudenī tas dažkārt palielinājies pat līdz 12 kg.
No kā jenotsuns pārtiek ziemā?
Mūsu platuma grādos ziemā viņš ēd maz, jo, lai cik tas šķistu paradoksāli, aukstajā gada periodā tērē relatīvi maz enerģijas. Ziemā viņš «ēd» sevi – izmanto vasaras nogalē un rudenī uzkrātās zemādas tauku rezerves, kuru daudzums rēķināms vismaz pāris kilogramos. Ziemā viņš «ēd», snauzdams dziļā alā, siltā migā. Izsakoties mazāk liriski: gada auksto periodu no oktobra nogales līdz martam, ja šis periods tiešām ir auksts, visi jenotsuņi pavada neaktīvā stāvoklī – dziļā, apātiskā snaudā, bet īstā ziemas miegā neiegrimst, pārtiekot no rudenī uzkrātajām zemādas tauku rezervēm. Šai ziņā jenotsuņi ir unikāli savas dzimtas pārstāvji, citi suņveidīgie tā nedara.
Guļ divatā
Parasti, iekārtojušies iepriekš ar sausām sūnām rūpīgi izklātā midzenī, kas ierīkots kādā pamestas vai – retāk – apdzīvotas āpšu alas atzarā vai neapdzīvotā lapsu alā, vai pašu izraktā alā, ziemo kopā divi pieaugušie jenotsuņi – tēviņš un mātīte – dzimumpartneri; jaunie dzīvnieki var ziemot gan vienatnē, gan divi vai pat vairāki līdzās. Tiesa, ziemošanas periodā miegs jenotsuņiem ir caurs. Ja bijušas nepietiekami uzkrātas un priekšlaicīgi izsīkušas enerģijas rezerves, kā arī atkušņa laikā, zvēri ziemošanas migas mēdz pamest, lai meklētu barību.
Bada vai siltuma pamodināto jenotsuņu pastaigas sniegā ziemas atkušņu laikā un agrā pavasarī dod zinātkāriem ļaudīm iespēju tuvu un labi iepazīties ar šo dzīvnieku miņām. Jenotsuns ir tā sauktais pirkstminis, proti, ejot viņš atbalstās uz pirkstu falangām. Tā pēdiņu nospiedumi samērā raksturīgi – vairāk plati (5-6 cm) nekā gari (4-5 cm), ar uzkrītoši izvērstiem pirkstiem. Ja dzīvnieks gājis soļos, attālums starp pēdu nospiedumiem ir aptuveni 15 cm, ja rikšojis – aptuveni 20 cm. Gan soļojot, gan rikšojot jenotsuns atstāj aiz sevis miņas, kas izkārtotas lauztā līnijā; ja viņš lēkšojis, pēdu nospiedumi sakārtoti ieslīpi pa pāriem ar 25-30 cm lielām atstarpēm.
Monogāmi un uzticīgi līdz nāvei
Ja zemādas tauku rezervju ir gana, jenotsuņi pazemes migā ne tikai veiksmīgi pārziemo, bet ziemas nogalē tur pagūst arī sapāroties. Ne velti abi viena pāra dzīvnieki gada auksto periodu pavada kopā – sāns pie sāna. Jenotsuņi ir monogāmi radījumi – uzticīgi līdz nāvei, pāri izveidojas uz visu mūžu. Viņu ikgadējais kopošanās laiks iekrīt neilgi pirms ziemošanas procesa beigām – februāra pati nogale, marta sākums.
Ziemas migā izgulējušies un tur pat sapārojušies, dzīvesbiedri martā pamet pazemi un steidz atkopties – atjaunot organismā izsīkušos enerģijas krājumus. Kad tas paveikts, abi meklē nostūri bērnistabas ierīkošanai. Izvēloties pauguru vai nogāzi, kur rakt alu midzenim, allaž raugās, lai tuvumā atrastos kāda ūdenstilpe un – tajā pašā laikā – lai vieta būtu neapplūstoša.
Kad kopš apaugļošanās pagājušas 58-63 dienas, mātīte laiž pasaulē kuslus, bezpalīdzīgus vidēji 80-90 gramus smagus, aklus, kurlus mazuļus. Acis jenotsuņu mazuļiem atveras 8.-10. dienā. Bet jau aptuveni divu nedēļu vecumā tie sāk laiku pa laikam izlīst no tumšās alas, lai pamazām iepazītu lielo pasauli. Māte kucēnus zīda līdz apmēram pusotra mēneša vecumam. Savukārt tēvs māti un arī bērnus, protams, čakli apgādā ar netālā apkārtnē sarūpētu ēdienu. Kucēni aug ātri. Jau četru piecu mēnešu vecumā jaunie dzīvnieki kļūst pilnīgi patstāvīgi un tūdaļ izklīst, pamet dzimto apvidu.
Ar ko bērni tiek baroti pēc tam, kad pārstāj saņemt pienu, nav grūti noskaidrot, parakņājoties… dzīvnieku mēslos. Jenotsuņu ekskrementu saturā, kā droši vien jau nojaušat, var atrast visdažādāko sīkdzīvnieku skeleta un ādas segas fragmentus, kā arī dažādu augu dažādu daļu fragmentus. Mēsli ir vārpstveida, parasti ar vienu vai divām iežmaugām. To krāsa un konsistence stipri variē atkarībā no barības sastāva. Savukārt mēslu izmēri, loģiski, atkarīgi no kakātāja izmēriem, kas savukārt, protams, atkarīgi no viņa vecuma; pieaugušajiem zvēriem mēsli ir 4-6 cm gari, 2-3 cm diametrā. Gan pieaugušo jenotsuņu, gan viņu mazuļu kakas lielākā daudzumā vienkop vienmēr atrodamas dažus metrus no mājokļa, konkrētāk, no alas ieejas – īpašās «tualetes» bedrītēs vai kaudzītēs, kā arī pie pastāvīgajām takām ierīkotās atejas bedrītēs.
Ilmārs Tīrmanis
Publicēts 2006.gada decembrī.