Visu mūžu biju dzīvojusi ar pārliecību, ka Vecpiebalga ir viskulturālākais novads Latvijā, klasiķu dzimtene, latviešu izglītības šūpulis. Sirds gavilēja vienmēr, kad bija iemesls aizbraukt uz šo skaisto novadu. Pērn vienā dienā sanāca ciemoties gan Zemgalē, kur līdz horizontam plešas tīrumi, bet lielās Ulmaņlaiku mājas jau sabrukušas, un arī cilvēku šajā lauksaimniecības industrijas paradīzē pavisam maz, gan Vidzemē, Vecpiebalgā, kur vakarā, kad aizbraucu, draudzene mani paņēma līdzi uz vietējā teātra izrādi «Skroderdienas Silmačos». Tautas nama zāle bija pilna, izrāde – izcila, un es turpināju dzīvot ar pārliecību, ka gaišāka novada par Vecpiebalgu nav.
Februāra beigās, precīzāk – rāmā 19. februāra vakarā, LTV «Panorāmā» tika izrādīts sižets, kur visi uzrunātie pauda vienu domu: nepiekrītam Vecpiebalgas aizsargājamā ainavu apvidus jaunajam dabas aizsardzības plānam, jo tas privātīpašniekiem liegs pilnīgi visu saimniecisko darbību! Tāpēc tagad zaļajiem par sodu visus mežus, kas ir cērtamā vecumā, nogāzīsim kailcirtē! Uz lmēšanu bija uzaicināti vietējie iedzīvotāji, kuri bēdājās, ka pārliekas dabas sargāšanas dēļ bērni paliks neskoloti un pašiem būs jāatgriežas Sibīrijā. (Sižetu var noskatīties portālā «LTV.lsm.lv») Pēc pāris dienām tajā pašā Vecpiebalgas tautas namā, kur vasarā laimīga vēroju «Skroderdienas», notika otrā Vecpiebalgas aizsargājamā ainavu apvidus dabas plāna sabiedriskā apspriešana, un nu jau Aija Kinca tiešraidē ziņoja par notiekošo gan dienas, gan vakara ziņās. Un atkal vēsts tā pati: dabas aizsardzības kritēriju pastiprināšana vietējos zemes īpašniekus dzen nabadzībā! Plaši runāja vietējie viedokļa līderi, bet no dabas aizsardzības jomas speciālistiem žurnāliste intervēja tikai vienu, turklāt ēterā izskanēja vien neveikls, no konteksta izrauts teikums. Ne vārda par to, ka ierobežojumi skars tikai 6% no aizsargājamā ainavu apvidus 8924 ha plašās teritorijas, bet visstingrākie, kur plānota lieguma zona ar atļautu kopšanas cirti, – 2,4%. Labi vismaz, ka TV raidījums «Vides fakti» nekavējoties sagatavoja plašu un daudz objektīvāku sižetu par samilzušo problēmu (27. februāra raidījumu vari noskatīties tīmeklī – www.videsfakti.lv).
Kompensācijas nav gana dižas
Vēlos atgādināt: ja dabas aizsardzības dēļ privātīpašniekiem kaut kas tiek liegts, valsts maksā kompensācijas. Saņemt naudiņu par bioloģiski vērtīgajiem zālājiem visiem taču ļoti patika (līdz brīdim, kad botāniķi attapās, ka nopļautā zāle no pļavas ir arī jānovāc, lai neiznīktu liesu augsni mīlošie aizsargājamie augi). Saņemt naudu par tā saukto zaļināšanu zemniekiem arī ļoti patīk, it īpaši, ja to var savienot ar visa dzīvā indēšanu. Nezinu, vai daudzi laucinieki no šādiem acīm redzami nezaļiem «zaļināšanas» maksājumiem atteicās ētisku apsvērumu dēļ.
Daudz retāk privātīpašniekiem patīk kompensācijas par mikroliegumiem – 160 eiro par hektāru gadā. Uguns pakulās, ja vietā, kur izdzīvojušas aizsargājamas sugas, iesaka mežu izstrādāt maigāk – izlases cirtē –, jo tur kompensācija ir vien 45 eiro par hektāru. Tā kā šī metode no mežizstrādātājiem prasa papildu izglītību, meža izjūtu un inteliģenci, mežu jomas biznesmeņiem vieglāk piestrādāt pie nenoplicinošās mežsaimniecības metožu zākāšanas, savu interešu lobēšanas valdībā, nesaudzīgas ciršanas iemaņu apgūšanas. Un, iespējams, tieši šajā vietā – Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijā – aug kājas dabas aizsardzības plānu kritizēšanas kampaņai. Šīs organizācijas vadītājs Māris Liopa ir Mežu serti kācijas padomes priekšnieks un FSC individuālais biedrs, bet nelaiž garām iespēju kritizēt dabas aizsardzības prasības mežos. Tajā pašā laikā Mežu serti kācijas padomes mājaslapā teikts, ka «biedrība «Latvijas Mežu serti kācijas padome» ir dibināta 2001. gadā ar mērķi veidot un uzturēt Latvijas sabiedrības izpratni par ilgtspējīgu mežsaimniecību un ar mežsaimniecības serti kācijas palīdzību atbalstīt un veicināt vidi saudzējošu, sociāli taisnīgu un ekonomiski ilgtspējīgu Latvijas mežu apsaimniekošanu». Man gan šķiet, ka rosīgie puiši džipos par dabas mīļotājiem izliekas vien FSC serti kācijas starptautiskajās jumtorganizācijas sapulcēs un tad, kad parakstās algu sarakstā, bet Latvijā lej ūdeni uz kailciršu mīļotāju dzirnavām. Kad tiks nofutbolēts Vecpiebalgas aizsargājamā ainavu apvidus dabas aizsardzības plāns, viņi metīsies palīgā uz Veclaiceni, pēc tam droši vien uz Abavu utt.
Jauni dabas aizsardzības plāni
Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālās administrācijas direktors Rolands Auziņš skaidro, ka pašlaik visā Latvijā tiek izstrādāti jauni dabas aizsardzības plāni 15 teritorijām, kurām tādu līdz šim nebija. Kad aizsargājamo teritoriju novērtējuši serti cēti dažādu jomu dabas eksperti, ar dabas aizsardzības plānu tiek iepazīstināti zemju īpašnieki, un informācija par to tiek publicēta vietējā laikrakstā un pašvaldības mājaslapā internetā. Pēc tam notiek sabiedriskā apspriešana, tiek uzklausīti abu pušu viedokļi un meklēts kompromiss. Gatavo un ministra parakstīto dabas aizsardzības plānu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija virza uz Ministru kabinetu, un tikai tad, kad to apstiprina Ministru kabinets, tas stājas spēkā.
«Tā nav, ka tiek aizliegta pilnīgi visa saimnieciskā darbība! Dariet, bet ar apdomu un tā, kā iesaka eksperti! Izlases cirtes var pielietot ļoti plaši, un tas nemaz nav liels ierobežojums, jo ir iespējas gan cirst kokus, gan iegūt kompensāciju un vienlaikus saglabāt dabas vērtības. Vienas dienas saimniekošanas cildināšana ir mirkļa emocijas,» skaidro Rolands Auziņš.
Šopavasar daudzviet Latvijā notiek dabas aizsardzības plānu sabiedriskās apspriešanas. Nav tā, ka it visur tās izvēršas par sabiedriskajām apriešanām, vismaz Ziemeļkurzemē šīs sapulces norit mierīgi, cilvēki ar izpratni uztver ierobežojumus, jo ir jau sapratuši – dabiska ainava ir skaista un relaksējoša, tai ir daudz lielāka garīgā vērtība nekā kailcirtei. Bet tas nu gan jāatzīst, ka dabas aizsardzības plāni ir sarakstīti nespeciālistam grūti izprotamā valodā. Arī plānu izstrādātāji ne vienmēr spēj izskaidrot, ko un kāpēc vajag sargāt. Ja cilvēki uz tikšanos jau atnāk ar tieksmi pārprast, dabas speciālistam bez īpaši trenētām debatēšanas prasmēm ir teju neiespējami kādu pārliecināt.
Nav jau tā, ka visur, kur eju, satieku vien dabas nīdējus. Pabraucot 20 km no Vecpiebalgas līdz Jaunpiebalgai, aprunājos ar Lielkrūžu saimnieku Guntaru Dolmani. Viņš visu mūžu bijis pārliecināts ekosaimnieks gan pļavās, gan mežos. Tagad pensija – kā jau visiem – pavisam niecīga. Toties prieks, ka mūža darbs nes regulārus augļus – maksājumi par mikroliegumiem mazajiem ērgļiem un melnajiem stārķiem ir lielāki nekā pensija. Kad par Guntara pieredzi pastāstīja TV raidījumā «Vides fakti» un radioraidījumā «Zaļais vilnis», saimnieks priecīgs zvanīja un stāstīja, ka vietējie iedzīvotāji aizdomājušies un braukuši pie viņa pēc padoma, kā sadzīvot ar dabu un tikt arī pie naudas.
Lobiju vara dabas nīdēšanā
Ziņa, ka turpmāko četru gadu laikā Latvijā notiks vispusīga aizsargājamo biotopu inventarizācija, nu jau vairs nešķiet tik pacilājoša, uzzinot, ka VARAM izstrādātie purvaino un boreālo mežu vērtēšanas kritēriji pēc apdarināšanas Zemkopības ministrijā tik ļoti mainījušies, ka autori tos vairs pat nepazīst! Droši vien mežu īpašnieku lobiji mierā neliksies un darīs visu, lai savā pusē dabūtu ne tikai zemkopības ministru, bet arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Kasparu Gerhardu. Vēlēšanas tuvu, katrs politiķis grib saglabāt savu tēlu neaptraipītu. Un labi iecerētā biotopu inventarizācija var izvērsties par farsu.
Kas turpmāk notiks ar dabas aizsardzību Latvijā? Kur mēs atļausim patverties sugām, kuras cilvēks ar savu buldozeram līdzīgo ekonomisko rosību iznīcina? Tikai un vienīgi rezervātos? Retās sugas pazīst vien daži, tās mirst klusi, pamazām un pilsētniekam nemanāmi. Nevienam no tā, ka viņu nav, nākamajā dienā sliktāk, protams, nekļūs. Dabas aizsardzība nav individāla, bet gan kolektīva atbildība, tā deleģēta valstij, un labi būtu, ja pirmais un nozīmīgākais aizsargvalnis būtu Vides aizsardzības (un reģionālās attīstības) ministrija.
Var aizbildināties, ka Ulmaņlaikos no Kārļa Skalbes «Saulrietiem» varēja Ērgļu baznīcas torni saskatīt, jo mežu nebija. Var nostalģiski raudzīties uz 80 gadus senām pastkartēm, kur redzami plaši lauki un tāli skati, un šīs fotogrā jas izmantot kā argumentu, ka tagad dabu sargājam pārspīlēti. Bet pagājušā gadsimta 20.–30. gados Latviju vēl nebija skārusi nedz lauksaimniecības ķimizācija, nedz prakse zāģēt mežu visu gadu, tā traucējot dzīvo radību, kas pavasari un vasaru izmanto, lai vairotos. Sugas un biotopi nevar būt tikai un vienīgi mistiskā valsts pārziņā, mēs nevaram iekonservēt dabas bagātības tikai Moricsalā, Teičos, Krustkalnos, Slīterē, Rāznā un Gaujas senielejā un citur audzēt vien egles, priedes un bērzus. Daudzveidīga ainava, vairāk nekā 350 putnu sugu, aptuveni 70 sugu zīdītāju, 100 dienas tauriņu sugu, vairāk nekā 500 sūnu un apmēram tikpat ķērpju sugu – tā ir unikāla Latvijas bagātība! Un tas nekas, ka lielākā daļa no mums šo bagātību nekad neiemācīsies atpazīt! Šīs sugas dzīvo Latvijā, un tām ir tikpat lielas tiesības šeit dzīvot cik mums, cilvēkiem.
No kļūdām jāmācās
Domājot par to, ko rakstīšu šajās lappusēs, veselu mēnesi esmu pavadījusi drūmās pārdomās un neizpratnē par to, kas īsti notiek. Šķiet, viss, ko esam darījuši šajos 19 gados, kopš iznāk žurnāls «Vides Vēstis», ir bijis lieki. Varbūt lielākā kļūda bijusi pārliecība, ka Latvijas cilvēki mīl dabu. Arī piebaldzēni teic, ka viņi ir inteliģenti un mīl savu novadu, bet darbos – jau gadus trīs četrus mērķtiecīgi izstrādā mežus ar kailciršu metodi. Iespējams, arī Latvijas Dabas fonda un Pasaules Dabas fonda cilvēkiem ir tikpat drūms noskaņojums, jo arī viņi teju 20 gadus rāda, kā saimniekot ar nenoplicinošām mežsaimniecības metodēm, bet gan valsts mežu izstrādātāji, gan privāto mežu īpašnieki joprojām izturas tā, it kā par to neko nebūtu dzirdējuši. Varētu domāt, ka dabas speciālisti iesaka, atvainojiet, mandeles caur dibenu operēt! Nē! Mēs vēlamies tikai to, lai cilvēki ar cieņu izturētos pret tiem, kuriem nav lobija ministrijās! Tāpēc interesanti, cik ilgs laiks paies, līdz izdosies savākt 10 000 cilvēku parakstus, lai varētu lūgt Saeimu pārskatīt noteikumus, kas atļauj mežizstrādātājiem zāģēt kokus putnu ligzdošanas laikā… Žēl, ka parakstīties nevar mežirbes, rubeņi, medņi, dzilnas, dzeņi, paceplīši un pārējie, kam mežs ir vienīgā mājvieta un kam doma pārcelties uz izgāztuvēm nav pieņemama.
Ir pēdējais laiks pārstrādāt normatīvos aktus un iestrādāt tajos darbības mehānismu, kurš liedz privātīpašniekiem laikā, kamēr nav pieņemts jaunais dabas aizsardzības plāns vai mikroliegums, bezatbildīgi iznīcināt dabas vērtības. Pašlaik aizvien biežāk notiek tā: dabas eksperts mežā atrod, piemēram, aizsargājama putna ligzdu, sāk darbu pie mikrolieguma izstrādes, informācija mežinieku aprindās tiek nopludināta, veikli tiek saskaņoti papīri un… šī vieta ir izzāģēta. Esmu dzirdējusi, ka zāģētāju kursos jau pirmajā nodarbībā iesaka: ja gribat, lai jums būtu darbs un nebūtu problēmu, gadījumos, kad pamanāt mežā lielu ligzdu, nevienam nesakiet un paklusām nogāziet!
VARAM Dabas aizsardzības departamentam, kā arī Dabas aizsardzības pārvaldei ir jārēķinās ar to, ka izglītojoši pasākumi par dabu tagad jāorganizē nevis cilvēkiem, kas dabu mīl, bet tiem, kurus daba traucē. Ir pēdējais laiks mainīt mērķauditoriju. Mediju treniņi un citas apmācības, kā nezaudēt vārdu kaujās ar dabas aizsardzības pretiniekiem, būtu jāiziet visiem, kam paredzamas diskusijas par dabas aizsardzības pasākumiem. Ir jāiemācās runāt ar cilvēkiem, kuri nevēlas dzirdēt. Citādi dabas eksperti nevietā zaudē valodu, kad viņus apvaino visos pasaules grēkos. Turklāt Latvijas dabas aizsardzības politika ir jāskaidro vadošajām amatpersonām, nevis ierindniekiem. Ir nepiedodami, ka zem kāpurķēdēm bez žēlastības tiek mesti cilvēki, kuri visu mūžu trenējušies atpazīt retas sugas un biotopus, – reti kuram no viņiem ir iemaņas saskarsmē ar naidīgu auditoriju. Daudzi pēc šādiem tračiem garīgi salūst un vispār aiziet no nozares. Bet augstākās amatpersonas – drošs paliek nedrošs – klusē.
Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2016