Ar Konatsu Hagitu tiekos sniegainā janvāra dienā Ķemeru Nacionālajā parkā. Kamēr runājam, ik pa laikam paskatāmies ārā pa logu. Konatsu priecājas, ka šeit bieži var redzēt dzeņus. Ēdam piparkūkas un dzeram japāņu tēju ar grauzdētiem rīsiem. Abas garšas ļoti labi sader kopā.
Kad lasīsit šīs rindas, Konatsu jau būs Japānā. Gads, ko viņa pavadīja Latvijā, būs beidzies. Bet mūsu sarunas laikā Konatsu smejas, ka pirms tam būs jāizdala no Japānas atvestais ēdiens, kas palicis pāri: «Es domāju, ka skumšu pēc Japānas ēdiena, bet te viss ir tik garšīgi!» Konatsu iemācījusies gatavot auksto zupu, viņai ļoti iegaršojušies biezpiena sieriņi, kurus Japānā būšot grūti atrast.
Latvijā Konatsu ir jau trešo reizi. Pirmo reizi viņa atbrauca uz divām nedēļām un mācīja šeit japāņu valodu. Īsajās nedēļas nogalēs redzētais, bet jo īpaši daba, lika viņai saprast, ka Latvijā atgriezīsies vēlreiz. Otro reizi viņa šeit atbrauca kā tūriste. Trešā, bet, cerams, ne pēdējā reize bija krietni ilgāka. Konatsu ieradās Latvijā Japānas valdības atbalstītas programmas ietvaros, kas dod iespēju Japānas jauniešiem izbraukt no valsts un iepazīt pasauli. «Ļoti daudzi Japānas iedzīvotāji nekad neizbrauc no valsts,» stāsta Konatsu. «Lielākā problēma ir valoda. Cilvēki ir pieraduši runāt tikai japāniski.» Lai gan sākumā Konatsu bija domājusi apmeklēt arī lekcijas Latvijas Universitātē, viņa tomēr nolēmusi veltīt visu laiku darbam Ķemeru Nacionālajā parkā un apgūt vides vadību šajā dabas parkā.
Ķemeru Nacionālā parka izglītības centrā Konatsu atstājusi savas «pēdas» – apgleznotas sienas un lielisku fotogrāfiju kolekciju. Vienu zāli rotā dažādi parkā sastopamie dzīvnieki un augi. Visu gadu Konatsu piedalījās arī dažādās Ķemeru Nacionālā parka aktivitātēs, tās fotografējot un novērojot. Šajā laikā viņa gredzenojusi gulbjus, satikusi gan bebrus, gan citus Latvijas faunas pārstāvjus. Konatsu pastāsta arī to, ka viņai piesūkusies ērce, bet, tā kā pirms brauciena uz Latviju vakcinējusies pret encefalītu, viss beidzies laimīgi.
Izrādās, Japānā varot atrast ainavas, kas līdzīgas Ķemeru tīrelim, bet tās ir augstu kalnos – vairāk nekā 1000 metru augstumā. Arī «dziedošās smiltis» Japānā varot atrast, bet ļoti reti. «Latvijā pludmales ir tik tīras! Japānā pludmales piesārņo gan mūsu pašu izmestie atkritumi, gan no okeāna izskalotie.» Vēl Latvijā Konatsu pārsteidzis Papes dabas parks putnu migrācijas sezonā: «Tas bija fantastiski! To es noteikti ieteiktu redzēt gan visiem Latvijas viesiem, gan pašiem latviešiem!»
Tā kā Konatsu studē bioloģiju, viņa var salīdzināt abu valstu izglītības sistēmas, un izrādās, ka Latvijas augstskolas viņai šķiet praktiskākas. Arī Latvijas jaunajā paaudzē viņa saskata lielāku interesi par dabas tēmām nekā Japānā. «Es biju putnu gredzenošanas pasākumā, un tur kāds pusaudzis zināja visu par putniem!» ar izbrīnu teic Konatsu.
Konatsu patīk tas, ka Latvijā ir «tik daudz dabas»: «Japānā es teiktu, ka esmu no laukiem, bet Latvijā… Šeit es varu teikt, ka esmu no pilsētas,» smej Komatsu. Arī cilvēki šeit viņai šķiet tuvāki dabai. Konatsu pārsteiguši, piemēram, ugunskuri. «Kādā pasākumā jaunieši palīdzēja iekurt ugunskuru, un viņi zināja, kā rīkoties, ja uguns iet tur, kur nevajag! Viņi darbojās tik ātri un saskaņoti! Japānas jauniešiem tas tik labi nesanāktu. Pie mums kurt ugunskuru faktiski ir aizliegts. Pat zemnieki savos laukos to nedrīkst darīt.»
Pēc brīža Konatsu parāda bildi, kurā redzama veikalā nopirkta vista. Latvietim tas nebūtu nekas īpašs, bet Konatsu norāda: «Uz vistas ādas vēl var redzēt, kur ir bijušas spalvas. Japānā tādu vistu nepārdotu – cilvēki to nesaprastu. Manuprāt, tas ir dabīgi.»
«Latvija ir tik plakana!» ar izbrīnu teic Konatsu, kura pieradusi pie kalniem. «Japānā līkumoti ceļi ved pa kalniem, bet te visi ceļi ir taisni.» Tiesa, Latvija esot krietni mierīgāka nekā Japāna. Konatsu nāk no zonas, kas ir tuvu Fukušimai, un viņa ir piedzīvojusi daudzas zemestrīces. «Zemestrīces simulācija, ko var izbaudīt Latvijas Dabas muzejā, nav stipra. Tas nav nekas!» Konatsu piebilst.
Latvijā Konatsu plāno atgriezties gan šogad uz konferenci Ķemeru Nacionālajā parkā, gan arī pēc studiju beigšanas. «Latvijā un Eiropā ir vieglāk savienot darbu ar privāto dzīvi. Kādu dienu var strādāt arī no mājām, un, lai gan atvaļinājuma dienu skaits ir līdzīgs, Japānā ir grūti paņemt veselu nedēļu brīvu. Cilvēki lielākoties var paņemt brīvu tikai vienu vai divas dienas.»
Kad izejam pastaigā pa Ķemeru Nacionālo parku, Konatsu rāda plakātus ar parkā sastopamajiem dzīvniekiem, paceļ laipas vidū nokritušas šķiltavas un stāsta, ka viņai ir prieks par atjaunoto sanatoriju. Pa meža takām viņa iet droši un pārliecināti – var redzēt, ka gājusi te jau daudzas reizes, un ir skaidrs, ka meitene no otras pasaules malas Latvijā ir iejutusies.
Mairita Lūse
No rubrikas Latvijas ārzemnieka acīm