Karstā vasara aizgājusi, un reizē ar to noslēgusies kārtējā, jau septītā, Vides izglītības fonda rīkotā kampaņa «Mana jūra». Kā katru gadu, kopā ar cilvēkiem, kuri vēlas labāk iepazīt Latvijas piekrasti, nogājām vairāk nekā 500 kilometru gar jūras krastu. Ik dienu veicām pārdesmit kilometru, tikāmies ar cilvēkiem, kuri labi pazīst jūras un piekrastes dabas bagātības, rīkojām izglītojošus pasākumus un katru rītu kopīgiem spēkiem devāmies cīņā ar piekrastes atkritumiem.
Kampaņa «Mana jūra» aizsākās 2012. gadā, kad Vides izglītības fonds kopā ar citām Baltijas jūras valstu vides organizācijām no Igaunijas, Zviedrijas un Somijas sāka darbu pie jūras un piekrastes piesārņojuma izpētes un problēmu aktualizēšanas. Ņemot vērā datu trūkumu par situāciju Latvijas piekrastē, ekspedīcijas formāts tika izraudzīts kā piemērotākais šā «cauruma» aizlāpīšanai. Kopš 2012. gada daudz kas ir mainījies un kampaņa izaugusi par pilnvērtīgu iniciatīvu, kas palīdz meklēt risinājumus jūru piesārņojošo atkritumu problemātikai ne tikai Latvijas, bet arī visas Baltijas jūras mērogā.
Jūru piesārņojošo atkritumu izvērtējumi vasaras sezonā tiek veikti 43 laukumos, citā laikā – 12 vietās Latvijas piekrastē. Tas ļauj ne tikai lepoties ar plašāko datu apjomu no visām Baltijas jūras valstīm, bet sniedz arī ļoti konkrētu informāciju par situāciju katrā piekrastes novadā un pilsētā. Ja rūpīgāk ieskatās šajā informācijā, tā sniedz atbildi arī uz jautājumu par iespējamajiem risinājumiem.
2018. gada ekspedīcija noslēgusies ar vairākiem secinājumiem, kas brieduši jau ilgāku laiku. Pirmkārt, nevar noliegt pozitīvās tendences. Salīdzinot situāciju septiņu gadu griezumā, ir sasniegta virkne uzlabojumu gan piekrastes apsaimniekošanas un labiekārtošanas jomā, gan vispārīgā uzmanības pievēršanā atkritumiem piekrastē – sākot no pārdomātākas pieejas daudzām lietām un virknei pašvaldību, kur situācija uzlabojas, līdz rezonansei un risinājumu meklēšanai nacionālā mērogā.
Otrkārt, par spīti visam pozitīvajam, fakts, ka Latvijas piekrastē atkritumu ir arvien vairāk, nav apstrīdams. Negatīvā datu līkne jau ceturto gadu pēc kārtas kāpj gan atkritumu apjomam, gan arī tādai satraucošai tendencei kā plastmasas materiālu īpatsvars.
Tā kā šie divi secinājumi nonāk savstarpējās pretrunās, tie rosina aizdomāties par trešo, proti, kas notiek pēc tam, kad izsmeltas saprātīgas rīcības apsaimniekošanas un labiekārtošanas jomā? Atkritumu daudzuma pieaugums un arī sastāvs, tajā nostiprinoties plastmasas un iepakojuma frakcijām, rosina domāt par skrējienu vāveres ritenī. Nez vai no tā var izkļūt, turpinot domāt tikai par problēmas risinājumiem seku līmenī, sak, izliksim vairāk atkritumu konteineru, labiekārtosim pieejas jūrai, biežāk izvedīsim atkritumus, algosim vācējus. Tādēļ no šā gada skaļāk nekā iepriekš «Mana jūra» aicina aizdomāties par risinājumiem, kas iziet ārpus seku novēršanas.
Okeāni, jūras, cilvēki un plastmasa
Septiņus gadus savām rokām lasot atkritumus piekrastē gan kampaņas laikā, gan sezonālajos monitoringos, kā arī visa gada garumā strādājot pie monitoringa rezultātiem un datu analīzes, arvien biežāk nākas domāt par to, ka starp terminiem «jūru piesārņojošie atkritumi» un «plastmasas krīze» jāliek vienādības zīme. Tā, protams, nav unikāla situācija nedz Latvijas, nedz Baltijas jūras valstu piekrastē, arī ne visā pasaulē. Iespējams, tieši plastmasas atkritumu daudzums ir tas, kas par aktuālāko globālo šā gadsimta izaicinājumu vides politikas jautājumu vidū pēdējā gadu desmitā izvirzījis tieši drazu likvidēšanu jūrās un okeānos. Kāpēc? Tāpēc, ka kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem, kad aizsākās plastmasas uzvaras gājiens, tās ražošana ir pieaugusi ģeometriskā progresijā, un tai līdzi netiek nekādi apsaimniekošanas pasākumi.
Ja 50. gados pasaulē ik gadu saražoja 1,7 miljonus tonnu plastmasas, pašlaik tie ir vairāk nekā 311 miljoni tonnu (neieskaitot PET, poliamīda, polipropilēna un poliakrila materiālus), un, ja nekas netiks mainīts, ap 2050. gadu šis apjoms var sasniegt 2 miljardus tonnu gadā! Šo pieaugumu veicina plastmasas lētums un izmantošanas ērtums. Tomēr tieši šie virzošie faktori ir arī daļa no iemesliem, kas plastmasas atkritumu problēmu ir padarījuši tik redzamu – plastmasa ir viegla, tā vidē ceļo ilgi un tālu, tā lēni sadalās, savukārt zemās ražošanas izmaksas veicina vieglprātīgu tās izmešanu. Un, ja no šiem atkritumiem apmēram desmitā daļa nonāk pasaules okeāna un jūru ekosistēmās, arī tas ir pārmēru liels daudzums.
Situācija Latvijas piekrastē karsta vasara = daudz cilvēku pie jūras
Šogad kampaņai «Mana jūra» ir sliktas ziņas – pludmales kļuvušas vēl netīrākas. Salīdzinot 2018. gada datus ar vidējiem izpētes rezultātiem iepriekšējo gadu griezumā, atkritumu daudzums ir pieaudzis teju par trešdaļu. Šogad 100 pludmales metros ekspedīcijas dalībnieki savāca vidēji 247 atkritumu vienības! Varētu jau sevi mierināt ar domu, sak, vasara bija karsta un piekrastē atpūtās vairāk cilvēku nekā parasti, bet šī negatīvā tendence diemžēl turpinās jau vairāk nekā trīs gadus.
Teju 60 procenti monitoringa laukumos atrasto atkritumu ir izstrādājumi no plastmasas, un situācija ir identiska visā Baltijas jūras piekrastē, kur plastmasas atkritumi ir 62 procenti no kopējā to apjoma. Pirms sešiem septiņiem gadiem situācija Latvijas piekrastē bija nedaudz labāka – plastmasas atkritumi bija «tikai» 53–54 procenti no kopējā apjoma.
Vērtējot datus pašvaldību līmenī, situācija ir uzlabojusies Grobiņas, Rojas, Limbažu, Pāvilostas, Salacgrīvas, Engures, Saulkrastu un Rucavas novadā, sliktāka nekā vidēji iepriekšējos gados tā ir Mērsraga, Ventspils, Carnikavas, Dundagas un Nīcas novadā, kā arī Ventspils, Liepājas, Rīgas un Jūrmalas pilsētas pludmalēs.
Tīrākā jūras piekraste Latvijā šogad ir Abragciema pludmale, savukārt vislielākais atkritumu daudzums uz 100 metriem konstatēts piekrastē pie Liepājas Karostas. Arī atkritumu daudzuma spektrs uz 100 pludmales metriem ir ievērojams – no 36 atrastajām vienībām Abragciemā līdz 937 vienībām Liepājas Karostā.
Par vienībām
Tomēr ne jau slavēšana par iekļūšanu labāko sarakstā vai kaunināšana par iekļūšanu antitopā var palīdzēt rast konstruktīvu risinājumu, lai gan, jāteic, iepriekšējos gados tas ir palīdzējis daudzviet šo problēmu aktualizēt un arvien vairāk šos datus izmanto arī pašvaldības, lai meklētu risinājumus. Atklāt problēmas sakni un atrast īsto atbildi palīdz dati. Kampaņas «Mana jūra» laikā savākto piekrastes atkritumu izvērtēšanā tiek izmantota ANO Vides programmas metodoloģija un datu protokols – tiek noteikts katras atrastās vienības materiāls un tai piemeklēta vieta kādā no 80 datu ailītēm. Tādējādi gan šā gada rezultāti, gan ilgtermiņa dati ļauj skaidri saskatīt svarīgāko, proti, lielākā daļa ailīšu šo gadu laikā ir palikušas tukšas. Divas trešdaļas no kopējā atkritumu apjoma Latvijas piekrastē pārstāv desmit dažādu frakciju atkritumi. Līdz ar to šīs desmit ailītes sniedz arī atbildi uz jautājumu, kā Latvijas piekrasti padarīt tīrāku.
Atkritumu «desmitnieks»
Starp pieciem izplatītākajiem atkritumu veidiem pirmās četras vietas aizņem plastmasas un mākslīgo polimēru frakcijas. Neapšaubāms līderis ar 16 procentiem no kopējā atkritumu apjoma Latvijas piekrastē ir dažādās sadalīšanās stadijās esoši plastmasas gabali un detaļas, kuru sākotnējais veidols jau vairs nav atpazīstams, vai, piemēram, ausu tīrāmie kociņi. Tiem seko plastmasas maisiņi (10%) un izsmēķi (8%). Šo atkritumu galvenā izcelsme ir sauszeme un mūsu pašu atkritumu saimniecības nepilnības un uzvedība piekrastes zonās. Vienīgā frakcija, kas tieši sasaistāma ar ostu, kuģniecības un zvejniecības aktivitātēm, ir plastmasas virves un to gabali (7%). Starp desmit izplatītākajiem atkritumu veidiem iekļuvusi arī tāda plastmasas izstrādājumu vienība kā plastmasas pudeļu vāciņi un korķi, kā arī divas papīra izstrādājumu frakcijas – parastais papīrs (čeki, biļetes, salvetes, laikraksti) un papīra pārtikas iepakojums (mūsdienās tas bieži vien ir ar dažādu kompozītmateriālu piejaukumu) –, kā arī būvmateriāli (visbiežāk tas ir mantojums no senākiem laikiem), stikla un keramikas gabali. Pēdējie šo desmit izplatītāko frakciju sarakstā ir tā sauktie neklasi cētie atkritumi, starp kuriem izplatītākie ir akmeņogļu un izdedžu izskalojumi, azbesta šīfera atlūzas un tādi atkritumi, kam materiālu vai izcelsmi noskaidrot neizdodas.
Vēl viens interesants un dažbrīd biedējošs rādītājs, kas liek aizdomāties par jūru piesārņojošo atkritumu problēmas nopietnību, ir atsevišķu materiālu frakciju izplatība jeb procents, cik daudzos no izvērtējuma laukumiem septiņu gadu laikā šī frakcija ir atrasta. Visu šo septiņu gadu laikā diemžēl nav bijusi neviena vieta Latvijas piekrastē – nedz apdzīvota un noslogota, nedz maz apmeklēta un tālu prom no populārajām pludmalēm –, kur nebūtu atrasti vismaz daži plastmasas gabali dažādās sadalīšanās stadijās. Vairāk nekā 90 procentos atkritumu izvērtējumu laukumu ir atrastas vēl četras plastmasas atkritumu frakcijas: iepirkumu maisiņi (98%), izsmēķi (92%), plastmasas pudeļu vāciņi un korķi (90%), plastmasas virves (90%). Vienīgā atkritumu frakcija, kas šajā bēdīgajā sarakstā parādījusies nesen, ir papīra pārtikas iepakojums un krūzes un cigarešu paciņas (94%), turklāt šajā frakcijā bieži vien ir sastopamas vienības, ko tikai nosacīti var klasificēt kā papīru un kas patiesībā var būt kompozītmateriāli.
2018. gadā pilnīgi visos izvērtējuma laukumos tika atrasti šādi četri atkritumu veidi: plastmasas gabali, plastmasas maisiņi, izsmēķi un papīra gabali.
Risinājumi vietējā jeb pašvaldību līmenī
Par spīti tam, ka arvien uzstājīgāk nākas runāt par risinājumiem, kas iziet ārpus apsaimniekošanas un labiekārtojuma uzlabojumiem Latvijas piekrastē, mums joprojām ir potenciāls uzlabojumiem tieši vietējā līmenī, jo Latvijas piekrastes apsaimniekošanas prakse ir tālu no ideālās. Gan Latvijas piekrastes monitoringa laukumos atrasto atkritumu izcelsme, gan starptautiski pētījumi liecina, ka līdz pat 80 procenti atkritumu jūrās un okeānos nonāk tieši no sauszemes: tūrisms un rekreācija, upju ieneses, piekrastes zveja utt.
Pirmais solis, protams, ir rūpes par piekrastes teritorijām, un tās sākas ar plānošanu un šo teritoriju labiekārtošanu. Bieži nākas redzēt skaisti izbūvētas piekļuves vietas jūrai, kuras tā vietā, lai mazinātu antropogēno slodzi uz piekrastes ekosistēmām, sezonas laikā un starpsezonā pārvēršas par atkritumu piesārņojuma koncentrācijas punktiem, jo ir pieļauta kāda kļūda labiekārtošanā vai par atkritumu jautājumu vienkārši aizmirsts.
Veicot piekrastes apsaimniekošanas uzlabojumus, ne vienmēr ar to jāsaprot tikai mēģinājumi izvietot vairāk konteineru vai biežāk tos izvest. Ir daudz piemēru, kā arī apsaimniekošanas praksē var domāt citādi. Varbūt dažās pludmalēs, kur grūti nodrošināt atkritumu konteineru izvešanu un slodze ir nevienmērīga, tiem vispār nevajadzētu būt? Šādā gadījumā ir jānodrošina citi infrastruktūras uzlabojumi un pludmales apmeklētāji par to laikus jāinformē.
Tāpat rūpīgi jāizvērtē ne tikai konteineru izvietojums auto stāvlaukumos un pie ieejas, bet arī pašā pludmalē. Prieks, ka no Latvijas pludmalēm lēnām pazūd atvērtie konteineri, kas parasti nevis samazina piesārņojumu, bet to palielina un koncentrē vienuviet.
Analizējot pludmalē atrasto atkritumu sastāvu, lielākoties tā ir tara un iepakojums. Varbūt pludmalēs būtu jāizvieto tikai šķirojamo atkritumu konteineri? Pašlaik tādi ir tikai Zilā Karoga peldvietās. Diemžēl arī tur apsaimniekotāju atsauksmes par šķirošanas kvalitāti nav glaimojošas. Droši vien vairāk jānodarbojas ar apmeklētāju informēšanu un sodīšanu.
Vēl viena samilzusi problēma gan pie mums, gan daudzās citās valstīs ir izsmēķi, kas uzmanības lokā nonākuši gan tāpēc, ka ir sintētisks materiāls (ražots no celulozes acetāta), gan arī tāpēc, ka tie ir viens no indikatoriem, kas parāda sabiedrības uzvedības modeļus un patieso attieksmi pret vidi. Arī Latvijā, par spīti visai stingrajai likumdošanai, šī problēma samilst, un šogad, apkopojot datus, pirmo reizi izveidojām arī «pelnutrauka» pludmaļu topu – vietas, kur izsmēķu koncentrācija smiltīs pārsniedza jebkādu tolerējamo normu. Šā saraksta augšgalā bija laukums, kur 10 metrus plašā pludmales joslā tika atrasti 107 izsmēķi. Ironiskā kārtā gandrīz visu šī antitopa augšgalu aizņem o ciālās peldvietas, kur smēķēšana ir aizliegta. Tātad, ja negribas kontrolēt un sodīt pīpmaņus, risinājums varētu būt smēķēšanai atvēlēta vieta ar pelnutrauku tuvu pie ieejas pludmalē.
Pašvaldībām ir visnotaļ plašas iespējas arī plašākiem risinājumiem piekrastes tīrības nodrošināšanā, piemēram, izstrādājot pludmales un piekrastes zonas kafejnīcu un tirdzniecības punktu darbību regulējošus saistošos noteikumus vai nomas nosacījumus, brīvdabas pasākumiem izvirzītās prasības apsaimniekošanā u.c. Visbeidzot apsverams instruments ir arī tūrisma nodokļi, kas vietām ar augstu sezonālo noslodzi palīdzētu piesaistīt resursus pludmales apsaimniekošanai.
Attiecībā uz pludmales kafejnīcām un tirdzniecību jau esošās likumdošanas ietvaros ir iespējas noteikt prasības, kas ierobežo atsevišķu materiālu, piemēram, vienreizlietojamo plastmasas ēdienu trauku, salmiņu, saldējuma iepakojuma u.tml., izmantošanu, kā arī noteikt nomnieku līdzatbildību par piekrastes tīrību. Tas pats attiecas uz lielajiem pludmales pasākumiem. Līdztekus nacionāla mēroga risinājumiem arī pašām vietvarām, jo īpaši pašvaldībām ar lielu pludmales noslodzi, sadarbībā ar vietējiem uzņēmējiem vai pasākumu rīkotājiem ir iespējas īstenot tādus pasākumus kā lokālas depozīta sistēmas kafejnīcu vai pasākumu ietvaros (piemēram, attiecībā uz dzērienu glāzēm).
Ir daudz iespēju, kā pašvaldības var rast risinājumu un panākt uzlabojumus, kas skar daudzus sektorus – sākot no lauksaimniecības (piemēram, polietilēna plēvju savākšanas kampaņas) līdz būvniecībai (piemēram, stingrākas prasības būvniecības procesam un tā kontrole piekrastes zonā attiecībā uz izolācijas materiālu izmantošanu, transportu un būvniecības atkritumu apsaimniekošanu).
Darbs, kas nekad nebeigsies un kam jāvijas cauri visām aktivitātēm, ir sabiedrības un apmeklētāju izglītošana un iesaistīšana.
Risinājumi valsts līmenī
Tā kā jūru piesārņojošo atkritumu problēma jau sen prasa sistēmiskas atbildes, virkne risinājumu ir rodami nacionālā līmenī. Viens no aktuālākajiem ir pilnvērtīgas depozītsistēmas ieviešana ne tikai plastmasas (PET) pudelēm, bet arī stikla un alumīnija tarai. Depozīta sistēmas ieviešanas izmaksas un ieguvumi pēdējo gadu laikā ir rēķināti dažādos rakursos, bet tieši piekrastes zonas būtu vienas no lielākajiem ieguvējiem. Tās pozitīvo ietekmi jau tagad izbauda Kurzemes pierobežas pludmales, no kurām gandrīz pilnībā ir pazudušas kādreiz bieži sastopamās lietuviešu tūristu atstātās pudeles. Kampaņas «Mana jūra» monitoringa dati par piekrastē atrasto atkritumu frakcijām liecina, ka pilnvērtīgas depozīta sistēmas ieviešana varētu samazināt piesārņojumu pludmalē pat par piekto daļu. Tomēr depozīta ieviešanai būtu vēl kāds bieži vien nepamanīts pozitīvs efekts uz piekrasti. Tā kā atkritumu sastāvs piekrastes zonās ir ļoti speci sks, proti, tajā ir milzīgs taras un vienreizlietojamā iepakojuma īpatsvars, izņemot no atkritumu kopējā apjoma depozīta frakcijas, ķēdes reakcija attiektos arī uz veselu virkni piekrastes un pludmaļu apsaimniekošanas sāpīgo punktu – pārpildītiem konteineriem, konteineru apsaimniekošanu un to izvešanas biežumu u.tml., līdz ar to būtiski ietekmējot arī pludmales apsaimniekošanas izmaksas. Otrs instruments, ar ko nacionālā līmenī varētu ietekmēt situāciju piekrastēs tieši attiecībā uz plastmasas materiālu frakcijām, ir plašāka un ambiciozāka dabas resursu nodokļa palielināšana materiāliem un precēm, kas ātri vien pārvēršas atkritumos. Dabas resursu nodoklis pamazām jau tiek palielināts gan plastmasas maisiņiem, gan vienreizējās lietošanas traukiem un iepakojumam, tomēr nodokļa paaugstinājumu par efektīvu varēs uzskatīt tikai tad, kad šo materiālu ražotāji un tirgotāji sāks meklēt videi draudzīgākas alternatīvas. Līdz šim tas vēl nenotiek.
Mācoties no citu valstu piemēriem un negaidot tikai uz Eiropas Savienības noteiktajiem ierobežojumiem, bet rīkojoties proaktīvi, paveras plašs instrumentu klāsts, ko vēl varētu izmantot, rūpējoties par mūsu piekrastes tīrību, tajā skaitā nosakot ierobežojumu vai aizliegumu izmantot konkrētus materiālus. Ir valstis, kur aizliegti ne tikai plastmasas, bet arī putuplasta vienreizējās izmantošanas ēdienu un dzērienu trauki. Būtisks jautājums ir par koordinētas atbalsta sistēmas izveidošanu piekrastes pašvaldībām apsaimniekošanas pasākumu jomā, tomēr šim atbalstam jābūt sasaistītam arī ar kvantitatīviem rādītājiem un pārdomātām rīcībām.
Starptautiskais līmenis
Nu jau vairāk nekā desmit gadus jūru piesārņojošo atkritumu tēma ir viens no aktuālajiem jautājumiem gan globālā mērogā, gan Eiropas Savienības un Baltijas jūras valstīs kopā un katrā atsevišķi, meklējot atbildes un vienojoties par kopīgiem mērķiem un risinājumiem. Kopš 2003. gada ANO Vides programmas paspārnē ir izveidots globāls ietvars un iniciatīva jūru piesārņojošo atkritumu problēmas risinājumu meklēšanai. Šī tēma ir skarta arī ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķos, kas nu izvirzīti laika periodam līdz 2030. gadam. Plastmasas atkritumu problemātika izcelta arī 2012. gada ANO Ilgtspējīgas attīstības konferences gala atzinumos, un 2011. gadā pieņemtā Honolulu stratēģija jau izveido daudz konkrētāku un rīcīborientētu skatījumu uz jūras piesārņojošo atkritumu samazināšanu.
Eiropas Savienības līmenī var runāt gan par jau pieņemtiem mērķiem un obligātām rīcībām dalībvalstīm problēmas apzināšanai un novēršanai, gan arī par pašlaik vēl izstrādes stadijā esošiem lēmumiem. Nozīmīgākais stūrakmens Eiropas Savienības politikā ir Jūras stratēģijas pamatdirektīva (2008/56/EK). Tā nosaka jūru piesārņojošos atkritumus kā vienu no deskriptoriem laba jūras vides stāvokļa sasniegšanai, paredzot konkrētas rīcības situācijas novērtēšanā, uzraudzībā un risinājumu un mērķu plānošanā.
Direktīvas noteiktais virziens ir rezultējies virknē praktisku mērķu, kas iekļauti citos normatīvajos aktos. Tā, 2015. gadā pieņemtajā aprites ekonomikas pakotnē plastmasa ir starp vienām no piecām prioritārajām jomām; 2018. gada sākumā publiskotajā tā sauktajā Plastmasas stratēģijā iekļauti arī mikroplastmasas problemātikas jautājumi.
Galvenās rīcības, kas ES dalībvalstīm jāievieš, ir plastmasas maisiņu izmantošanas samazināšana par 80 procentiem līdz 2019. gadam salīdzinājumā ar 2010. gadu, vismaz 55 procentu plastmasas iepakojuma pārstrādes nodrošināšana līdz 2030. gadam, aizliegums poligonos noglabāt pārstrādājamus atkritumus un stingrākas rīcības ražotāju atbildības paplašināšanai.
Arī Baltijas jūras valstu līmenī arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta jūru piesārņojošo atkritumu jautājumiem. Tā, 2015. gadā HELCOM jeb Baltijas jūras vides aizsardzības komisija apstiprināja Reģionālo rīcības plānu jūru piesārņojošo atkritumu samazināšanai.
Rezumējums
Mūsdienās atkritumi nav tikai vienkārši atkritumi – tie ir izniekoti resursi jeb lietas, kas nav savā vietā. Un katra pludmalē, kāpās vai jūrā atrastā draza var pastāstīt, kā, kāpēc un no kurienes tā tur gadījusies. Atkritumi liecina par kļūdām vai nepilnībām resursu aprites ciklā un sabiedrībā kopumā. Šajos stāstos ir paslēptas arī būtiskas atbildes uz to, kas jādara, lai šīs nepilnības novērstu.
Prieks, ka arī Latvijā, arī pašvaldību līmenī, pēdējo septiņu gadu laikā jūru un tās piekrasti piesārņojošo atkritumu problēma ir pamanīta un atzīta, jo problēma pastāv un to nevar un nedrīkst ignorēt.
Ir daudz darbu, kas jāpaveic, lai panāktu uzlabojumus, tomēr to potenciāla griesti ir acīm redzami, tikai steidzami ir nepieciešama drosmīgāka rīcība. Nav iespējams nenoslīkt atkritumos, tikai izliekot arvien jaunus konteinerus, bet nemainot uzvedības un ekonomiskos modeļus.
Piekraste ir mūsu visu kopīgā nacionālā vērtība, tādēļ ikvienam ir jāuzņemas līdzatbildība par to, kāda tā tiks saglabāta nākamajām paaudzēm. Jā, jūru piesārņojošie atkritumi nav galvenais ekoloģiskais izaicinājums Baltijas jūras ekosistēmām, bet tieši tādēļ nevajadzētu ļaut šai problēmai tā samilzt, ka tā par tādu kļūst. Ir 21. gadsimts. Resursu pārpatēriņš ir sasniedzis savu apogeju un kritisko robežu. Ar to saistās arī viena no galvenajām atbildēm uz jautājumu, kā risināt patēriņa sabiedrības izraisīto atkritumu krīzi, – ir jāmaina domāšanas veids! Izplatītais nelāgais paradums pamest atkritumus, piemēram, dabā, kur cilvēks atpūšas, jāmaina uz principu, «ko atnesi, to arī aiznes sev līdzi». Tas būtu tikai pašsaprotami, un tieši tik vienkārši tas arī ir.
Jānis Ulme; Vides izglītības fonda vadītājs
Visu VV 02/2018 žurnālu pdf formātā skatiet te!