Jānis Ilsters – botānikas Barontēvs

2006.gada pavasarī apritēja 155 gadi, kopš Vestienas pagasta Gretēs dzimis Jānis Ilsters – pirmais latviešu botāniķis, pirmās botānikas mācību grāmatas latviešu valodā autors, skolotājs, botānikas un zooloģijas latviskas terminoloģijas aizsācējs, unikāla herbārija izveidotājs un publicists. Viņa raksti par dabaszinātņu, zemkopības, pedagoģijas, folkloras un etnogrāfijas jautājumiem «Rotā», «Baltijas Vēstnesī», «Baltijas Zemkopī», «Dienas Lapā», «Darbā» un «Balsī» devuši šodienas skolai un dzīvei saprotamu tik aktuālo un nozīmīgo mācību par dabu.

Botāniķis

«Botānika tautas skolām un pašmācībai» izdota Rīgā 1883. gadā un ir pirmā botānikas mācību grāmata latviešu valodā. «Iepazīšanās ar dabas ķermeņiem ir visai vajadzīga, ja gribam, lai viņu labās īpašības mums nāk par svētību un viņu ļaunās lai mums paliek nekaitīgas. Pie tam arī mūsu prāts top gaišāks un gars daiļāks,» raksta Jānis Ilsters. Skolām viņš ieteic «dabas ķermeņus papriekš aplūkot pa vienam un pēc tos savērt sistēmā, citus jaunus tiem piebiedrot klāt». Grāmatā ir 30 augu apraksti: tā vispārējs raksturojums, sakne, stumbrs, lapas, ziedi, augļi, radniecīgi stādi. Pirmajā daļā raksturoti tie 17 augi, kuri, autoraprāt, līdz brīvdienām izmācāmi, otri 13 – līdz Miķeļiem. Kā pirmais augs minēta zilā vizbulīte, par kuru teikts: «Ir viena no vispirmajām pavasara puķēm, jo tikko siltais saulesstars balto sniega segu kausējis, tad vizbulītes atver savas zaļās cerības pilnās ziedu actiņas uz jaunu dzīvi. [..] Darina pirmos vainadziņus, labprāt tos uzmeklē bites. [..] Var ņemt malas jeb iekantēšanas stādiem uz puķu dobītēm. Lapu līdzības dēļ ar aknām, ņem zālēm pret aknu kaitēm.» Purene raksturota šādi: «Kur purenei tīk, tur tā aug dažreiz tādā pulkā, ka lieli pļavas gabali stāv kā ar dzeltenu lakatu pārklāti. Bērni staigā tad labprāt pa pļavām, purenītes kā pirmo zāli priekš gotiņām salasīdami. Purenei ir caur caurim spirgts, spēcīgs izskats.» Īpaša uzmanība grāmatā pievērsta arī krāsošanai ar augu krāsām: «Mūsu zemītē ir diezgan stādu, kas savā sulā satur krāsu vielas, tik vien aiz svešzemes labākiem ražojumiem un aiz minerālu krāsām šie par maz tiek ievēroti.»

1884. gadā iznāca «Herbārijs botānikas elementārkursam», kurā kā uzskates līdzekļi atrodami 29 augi. Rakstu krājumā «Latviešu botāniskie nosaukumi» stāstīts par augiem un teikts, ka tos pazīt nevar, ja sugu nenosauc visiem saprotamā vārdā. Šādu vārdu vēl nav. Jānis Ilsters negaida no citiem, bet pats izgudro latviskos nosaukumus aptuveni 500 augu sugām: gundega, pienenīte, magonīte, mežrozīte, rudzupuķe, purenīte, kaķpēdiņa, maijpuķīte, vizbulīte… Ilsters sakrājis herbāriju 18 lielos sējumos, no kuriem astoņi veltīti tikai Daugavas piekrastes stādiem; Vestienas pusē 1893. gadā botāniķis aprakstījis 226 augu sugas.

Daiļdārznieks

Atsevišķu rakstu sēriju J. Ilsters publicējis par linkopību, kārklu rīkstīšu audzēšanu, alus miežiem, augļu kokiem. Rakstā «Veco latviešu puķu dārziņā» raksturoti ne tikai augi, bet arī sniegta informācija, no kurienes cēlušies dažādi kultūraugi un dekoratīvie augi, minētas senas teikas un nostāsti par šiem augiem. «Ir vēl pie daudz mājiņām istabas priekšā vai galā mazs dārziņš, appīts ar biezu zedeņu sētu, ka ne kaķis, ne sivēns tur nevar ielekt. Puķes tur nav tādas, kādas redzamas smalkos dārzos, tur ieraugām mūsu vecvecās pazīstamās, proti: rozes, magones, kurpītes, dievkociņu, biškrēsliņu. Kādā kaktiņā redz arī dažas veselības zālītes, kā kumelītes un vērmeles. Lūk, tas ir veco latviešu puķu dārziņš. Jau vecās latviešu tautas dziesmās viņas mīlīgi smaržo un viņu krāsu košums laistās. Šīs puķes latvieši kopa savā dārziņā, pina savos vainagos, savās dziesmās. [..] Veco latviešu puķu dārziņā atsēdīsimies uz soliņiem, kas vai nu prasti galda gabaliņi ar četrām kājām, vai arī viengabala, taisīti jeb plēsti no zarotas egles, kur nu zari der par kājām. Atzveltnes nav.» Lasot šo rakstu, Jānis Ilsters liek iztēloties 19. gadsimta zemnieku sētu, kurā auga puķes ikdienas skaistumam, veselībai, kapusvētkiem…

Novadpētnieks

Jānis Ilsters pierakstījis 865 tautas dziesmas no divām saimniecēm Vestienā, jo negribējis, «lai pie šā kopīgā latviešu darba arī Vestiena, mana dzimtvietiņa, nepaliktu neprezentēta». 1885. gada vasarā apmeklējot Ziemeļkurzemi, top novadpētniecisku rakstu sērija par Kandavu, Sabili, Talsiem, Dundagu, Kolku; ar pseidonīmu Daugavietis ceļojuma vērojumi publicēti laikrakstā «Rota».

Skolotājs

«Cilvēks sastāv no miesas un gara, un abi cieši savienoti. Kad viens cieš, tad arī otrs cieš, kad viens jūsmu jūt, tad arī otrs to jūt, jeb, kad miesa nīkst, tad arī gars nīkst,» raksta J. Ilsters. Viņš uzskatīja, ka skolās nopietni jāmāca dabas vēsture – to apgūstot, bērni topot ne vien daudzpusīgi izglītoti, bet arī mācoties patstāvīgi pētīt, kas ir pamats saprātīgai rīcībai nākotnē, šodien teiktu – ilgtspējībai. Rotaļas uztur brīvu bērna izturēšanos un priecīgu prātu, modinot un pavairojot prieku par padarīto darbu. Autors atzīst, ka vingrināšanās un rotaļas esot svarīgs līdzeklis bērnu attīstībā, brīvības un vīrišķības audzināšanā. Audzinātājs rotaļā vislabāk varot iepazīt sava audzināmā dabu un spējas. Tagad ko līdzīgu piedāvā projekts «Bērniem ir tiesības uz veselīgu dzīvi – daudzveidīgu dabu, tīru vidi un vietu āra aktivitātēm», kas domāts skolām, kuras iesaistījušās ekoskolu programmā. Derīgs ir ieteikums skolotājiem: «Mācību stundai jābūt kā zaļam, saulainam pakalnam, no kura var tālu redzēt.»

Ceļotājs

Pastaigās brīvā dabā J. Ilsters ieteica izmantot putnu valodu, kas radītu skolēnos lielāku interesi par attiecīgo putnu sugām, viņu dzīvesveidu. Laikrakstā «Dienas Lapa» J. Ilsters raksta: «Vecie latvieši, no kultūras iespaidiem vēl neaiztikti, iepazinās un nopūlējās tik ar to, ko tiem lauka un meža māte rādīja un pasniedza. Ne tik vien savu pārtiku viņi lūkoja izpelnīties iz dabas mātes rokām, bet arī pie tās pakavēt un pajautrināt savu garu.» Tādēļ viņš sāka putnu dažādām meldijām pēc sava prāta darināt tekstu jeb vārdus, sāka viņu valodu tulkot cilvēku valodā, piemēram, dzeguze, mazo kauķīti trenkādama, sakot: «Tiš perēt, tiš perēt, kas kūkos!»»

Dzejnieks

To, ka J. Ilsters bijis arī dzejnieks, uzzināja tikai pēc viņa nāves, kad tika atrasti viņa dzejoļi. 1889. gadā Āronu Matīss parūpējās, lai tie iznāktu krājumā «Sīkrozītes, magonītes jeb Dzejas ziediņi».

«Lai ušņas un nezāles visādas nīkst,
Un tīkami asniņi vien tikai dīgst!»

Jāņa Ilstera mūžs aprāvās 38 gadu vecumā. Gretēs izveidota izcilā botāniķa piemiņas vieta, allaž sakopta ir atdusas vieta Vestienas kapos; ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu Vestienas pagasta centrā tiks izveidots Jāņa Ilstera dārzs.

«Savu «es» es turu par daudz mazsvarīgu, ka par viņa pazušanu vai iznīkšanu nodotos skumjām rūpēm,» tā kādreiz teicis Jānis Ilsters.

Inese Mailīte

Jāņa Ilstera dārzs Vestienā.

1. Ieejas zona
2. Pulcēšanās vieta
3. Dīķis
4. Atpūtas laukums pie dīķa
5. Spēļu laukumi
6. Meditācijas zona
7. Augu kolekcijas laukumi:
   1. veco latviešu puķu dārziņš
   2. ārstniecības augi
   3. garšaugi
   4. krāsošanai izmantojamie augi
   5. izteikti smaržīgie augi
   6. tējas augi
   7. mitrummīlošie augi
   8. kultūraugi
   9. savvaļas augi
8. Autostāvvieta

Ilstera dārzs iecerēts gan kā savdabīgs piemineklis diženajam vestienietim, gan kā ieguldījums Vestienas pagasta centra vides sakārtošanā un vides izglītības procesa veicināšanā. Dārza veidošanai par pamatu tiek ņemtas Jāņa Ilstera savulaik paustās atziņas.

Dārza plānošanai ir divi būtiski priekšnosacījumi – tam jākļūst par izglītojošu un informatīvu vidi, kā arī jāpadara telpiski, skaniski un vizuāli interesantāka, kompozicionāli vienotāka un bagātāka pagasta centra teritorija, lai tā būtu pievilcīga gan pagasta iedzīvotājiem, gan tūristiem un viesiem.

Dārzā vienotā sistēmā plānoti dažādi Vestienā un tās apkārtnē sastopamu augu sugu kolekciju laukumi (tostarp Ilstera aprakstītais «Veco latviešu puķu dārziņš»), kas ļaus gan bērniem, gan pieaugušajiem labāk iepazīt šā reģiona augus. Katram augam tiks pievienota plāksnīte ar auga latvisko un latīnisko nosaukumu un tā praktisko pielietošanas veidu. Atceroties, ka savulaik J. Ilsters bieži izmantojis folkloras materiālu, lai skolēnus ieinteresētu, attīstītu viņu izdomu un fantāziju, kā arī audzinātu cieņu pret dabu un tautas vēsturi, iecerēts pievienot arī kādu pasaku, teiku, mīklu, sakāmvārdu vai tautasdziesmu, kas saistās ar konkrēto augu.

Dārza teritorijā plānots veidot arī dīķi ar atpūtas laukumu, pastaigu takām un soliņiem. Lai zināšanas tiktu apgūtas rotaļu formā, iecerēts veidot oriģinālu spēļu laukumu ar dažādiem skaņu objektiem. Teritorijas veidošanā, kā arī uzturēšanā un kopšanā tiks iesaistīti Vestienas pamatskolas audzēkņi, kas arī ir viens no dārza pamatuzdevumiem – veicināt izpratni par apkārtējās vides daudzveidību, kā arī tuvināt cilvēku dabai un tajā notiekošajiem procesiem. Turklāt dārzs kalpos kā brīvdabas mācību klase un praktisku nodarbību vieta visos gadalaikos, šādi lieliski apliecinot Ilstera pausto domu par mācību stundu kā zaļu pakalnu (praktiskā darbošanās dārzā varētu izpausties, piemēram, kā viengadīgo augu sēšana, kā arī sēklu ievākšana, tēju vākšana un kaltēšana u.tml.)

Daļa no augu kolekcijas tiks veidota ar devīzi «Augu nozīme cilvēka dzīvē». Šeit tiks izvietoti augi, kurus cilvēki lieto uzturā, medicīnā vai izmanto dažādām praktiskām vajadzībām (piemēram, dziju krāsošanai).

Pakāpjoties «Ilstera zaļajā pakalnā» ikviens dārza apmeklētājs turpinās viņa iesākto darbu.

Lauma Garkalne

Publicēts 2006.gada maijā.