Izlietu ūdeni nesasmelsi

Ja ceri, ka šis būs pie vīna glāzes lasāms un saprotams raksts, brīdinu – tā nebūs! Šis būs skaitļiem, vektoriem un grafikiem pieblīvēts teksts, kuru uztvert izdosies tikai tad, ja lasīsi skaidrā.

Pasaulē trūkst dzeramā ūdens. Bet kāda gar to daļa valstīm, kur tā netrūkst, piemēram, Latvijā? Pat ja gribētos solidarizēties ar visu izslāpušo cilvēci, no tā, ka mēs taupītu ūdeni šeit, tā daudzums, piemēram, Austrālijā vai Kenijā nepalielinātos. Tomēr tas, ka mūsu ūdens lietošanas paradumi neietekmē šo resursu citur pasaulē, nenozīmē, ka mēs esam hidroloģiski atrauti no citiem reģioniem. Jāatceras, ka 85% ūdens pasaulē patērē lauksaimniecībā. Un tad, kad, piemēram, uzvelkam mugurā Uzbekistānas kokvilnas krekliņu, jāapzinās, ka līdz ar to esam patērējuši turienes ūdeni.

Starptautiskais tirgus, kas sniedz iespēju jebko pārdot jebkurā pasaules malā, būtībā ir ļoti sakarīga ideja – valsts, kura viskvalitatīvāk un ar vismazāk resursiem spēj saražot, piemēram, zeķes, saražo tās vājprātīgā apjomā un tad visā pasaulē pārdod par lētu naudu. Savukārt citā valstī, kur neviens neprot ražot zeķes, dzīvo dzērveņu audzēšanas lielmeistari, kas saražo pamatīgus dzērveņu apjomus un eksportē. Tā rezultātā visi visā pasaulē par vislētāko naudu iegūst vislabākos produktus – nekas cits neatliek kā laimē diet un gavilēt. Taču ne vienmēr tieši tā arī notiek.

Virtuālais ūdens tirgus

Ir ūdens starptautiskais tirgus – no punkta A ūdens tiek transportēts uz punktu B. Tas gan fiziski īsti nav ūdens, tas ir virtuālais ūdens. Un, nē, tā nav nekāda viedtālruņa aplikācija, kurai pa spēkam saslapināt cilvēku. Tas ir ūdens daudzums, kas nepieciešams, lai saražotu vienu preces vienību. Piemēram, ja 1 kg liellopa gaļas saražošanai tiek patērēti 16 tūkstoši litru ūdens, varam uzskatīt, ka ar šo vienu Argentīnas buļļa kilogramu mūsu rokās nonācis arī 16 tūkstoši litru ūdens. Tad jau labāk dzert vīnu nekā ēst liellopa gaļu – būs jāpatērē mazāk ūdens.

Pasaulē ir reģioni, kuros ūdens trūkst, un ir tādi, kur tā ir atliku likām. Un starptautiskā ūdens tirgus pamatdoma ir ļoti jēdzīga – reģionos, kur ūdens ir gana, saražo pārtiku un citas preces, kuras vēlāk eksportē uz sausākiem reģioniem, kuros arī cilvēki grib paēst un apģērbties, bet paši neko dižu nevar izaudzēt, jo knapi pietiek ūdens, ko padzerties. Par to sausās valstis bagātīgi atalgo slapjās valstis ar naudu. Ja viss notiktu tieši tā, nekas cits, kā jau teicu, neatliktu kā laimē diet un gavilēt, bet diemžēl kaut kur kaut kas nobrūk.

Produkts	Ūdens, kas nepieciešams 1 kg saražošanai
Kvieši	1150
Rīsi	2656
Kukurūza	450
Kartupeļi	160
Sojas pupiņas	2300
Liellopa gaļa	16 000
Cūkgaļa	5900
Vistas gaļa	2830
Olas	4650
Piens	860
Siers	5300
Vīns	1130

Globāli virtuālā ūdens transportēšana hidroloģiski dod labumu. Piemēram, Meksika labprāt importē pārtiku no ASV, līdz ar to katru gadu pāri robežai pārved apmēram septiņus miljardus tonnu ūdens. Bet, lai to pašu pārtikas daudzumu saražotu Meksikā, būtu nepieciešams divas reizes vairāk ūdens. Līdz ar to globāli tiek ietaupīti vēl septiņi miljardi tonnu ūdens. Kāpēc Meksikā būtu nepieciešams vairāk ūdens? Pirmkārt, tur ir sausāks, tāpēc lauki jālaista biežāk. Tikpat labi varētu gadīties, ka ASV vienkārši bagātīgāk lieto minerālmēslus, tāpēc viss izaug īsākā laikā un lauks ir jālaista nevis četrus, bet trīs mēnešus. Pastāv iespēja, ka ASV vienkārši ir vairāk zināšanu par to, kā efektīvāk izmantot ūdeni.

Lai vai kā – viena puse spēj saražot preci ar mazāku ūdens patēriņu. Šie valstu pāri nav vienīgie, kur slapjākie palīdz sausākajiem. Ar pārtikas pārvešanu no ūdens bagātiem reģioniem uz sausākām vietām pasaulē ik gadu tiek ietaupīts aptuveni 5–8% lauksaimniecībā izmantotā ūdens. Un tas ir labi. Tomēr jāatceras, ka, pirmkārt, nevajadzētu pārspīlēt, otrkārt, jādara tieši tā – virtuālais ūdens jāeksportē no mitrākām vietām uz sausākām, nevis otrādi.

	Importētāji	Eksportētāji
1.	Šrilanka	Amerikas Savienotās Valstis
2.	Japāna	Kanāda
3.	Nīderlande	Taizeme
4.	Dienvidkoreja	Argentīna
5.	Ķīna	Indija
6.	Indonēzija	Austrālija
7.	Spānija	Vjetnama
8.	Ēģipte	Francija
9.	Vācija	Gvatemala
10.	Itālija	Brazīlija

 

Ūdens tirgus slimības

Par to, ka ir izžuvusi Arāla jūra, dzirdējis ikviens, kurš paņēmis rokās šo žurnālu. Savulaik ļaudis nolēma, ka kokvilnas audzēšanai nepietiek ar to ūdeni, kas ir, tāpēc bija jāsāk smelt no Amudarjas un Sirdarjas – lielākajām šī ezera pietekām. Un ezers izsīka. Šis ir lielisks piemērs tam, ka ūdens tirgus ir sagājis grīstē, jo būtu jābūt tā, ka ražotājvalsts iztērē tikai tik daudz ūdens, lai paliktu gan pašiem, gan ekosistēmai. Tā nenotika, un nevarētu teikt, ka Uzbekistāna, pārdodot šo ūdeni, būtu kļuvusi stāvus bagāta.

Kā minēts iepriekš, ideāli būtu, ja pārtiku ražotu gana mitrā vietā un eksportētu uz sausu reģionu. Bet tā ne vienmēr notiek. Piemēram, Indijas ziemeļi ir sausāki par dienvidiem, bet tieši ziemeļu daļā saražo lielāko daļu Indijas pārtikas, kas vēlāk aizceļo uz dienvidiem un tiek eksportēta uz citām valstīm. Arī Ķīnā pārtiku ražo pārsvarā tās ziemeļu daļā, kas ir daudz sausāka par dienvidu daļu, uz kuru to transportē. Var jau saprast – Ķīnas dienvidos lauksaimniecībai nepietiek vietas, jo tur saceltas pilsētas. Un, protams, pilsētas izdevīgāk celt tuvu pie ostām, lai pilsētā saražotos labumus varētu aizsūtīt uz jebkuru vietu pasaulē. Ar sauso ziemeļu pārtiku vien urbanizētajiem dienvidiem nepietiek, tāpēc Ķīna kļuvusi par vienu no lielākajām virtuālā ūdens importētājām. Tiesa, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, Ķīnai nav problēmu iekļūt jebkurā topā.

Protams, limitēti ūdens resursi, no vienas puses, paver arī jaunas iespējas – ja ūdens jātaupa, tiek attīstītas labākas tehnoloģijas. Un tik tiešām – gan Indijas, gan Ķīnas gadījumā sausajos reģionos lauksaimniecības ūdens tiek lietots daudz efektīvāk nekā mitrajos reģionos, kur kaut ko audzē reti, bet, kad audzē, tad ūdens tiek šķērdēts uz nebēdu. Tātad viena kilograma saražošanai valsts sausajā nostūrī tiek patērēts mazāk ūdens nekā tāda paša kilograma saražošanai mitrajā nostūrī. Nelaime vien tā, ka to kilogramu ir tik daudz, ka jau tā sauso reģionu ūdens resursi tiek absolūti netālredzīgi pārtērēti.

Mahinācijas tepat durvju priekšā

Protams, klārēt par Indijām un Ķīnām, Meksikām un Amerikām nav nekāds labais stils, jo tas ir tik tālu, ka nevienu īstenībā neinteresē, tādēļ pārejam tepat uz Eiropas Savienību. Tā kā ikviens ir ar Šlesera mīļāko aviokompāniju lidojis uz Rietumeiropu, mainīšanās ar ūdeni starp Franciju, Austriju, Zviedriju un Spāniju – tā ir arī mūsu darīšana. Galu galā poļu zemenes un Spānijas tomātus mēs tiešām esam ēduši. Dažkārt – pat negribot.

Viens eiropietis vidēji patērē vairāk ūdens nekā vidēji pasaulē. Tas nozīmē tikai to, ka kopumā Eiropa aktīvi nodarbojas ar ūdens importu – patērē vairāk produktu un ūdens, nekā pati ir saražojusi. Būsim precīzi – 42% virtuālā ūdens, ko patērējam, nāk no valstīm ārpus Eiropas Savienības. Svešs ūdens nav vienīgais, ko «importējam». Līdzīgi, starp citu, ir ar CO₂ un vienkārši zemi – lai mēs te varētu lietot savus viedtālruņus, piesārņojums tiek radīts citur un zeme tiek noplicināta citur.

 

Ja skatāmies tikai Eiropas Savienības mērogā un runājam tikai par ūdeni, jāsecina, ka visvairāk izdzeram Spāniju – tā var lepoties ar lielāko ūdens eksportu uz vienu cilvēku. Otrajā vietā topā «Eksportētais ūdens uz vienu cilvēku» iekļuvusi Luksemburga. Tur, protams, jāņem vērā, ka Luksemburgā dzīvo mazāk cilvēku nekā Rīgā, tāpēc nav īpaši grūti iekļūt jebkādos «lielākais uz vienu iedzīvotāju» topos. Vēl no lielvalstīm jāpiemin arī Grieķija un Francija, kas labprāt iegulda savu ūdeni produktos, kas tiek pārdoti citur Eiropā. Protams, pēdējās divas i salīdzināt nevar ar Spāniju, kur katrs iedzīvotājs gada laikā deportē 55 m³ ūdens. Jau iepriekš minēju, ka vajadzētu būt tā, ka ar ūdens resursiem bagātākās valstis saražo, piemēram, pārtiku un pārdod to sausās zemēs. Bet ne vienmēr tā notiek. Spānija, kurai jau tagad trūkst ūdens, turpina to notērēt tomātos, ko likt uz mana, Tonija Blēra un Angeles Merkeles galda. Gra kā redzam, ka visvairāk ūdens uz vienu personu ieved Austrijā un Beļģijā, bet, ja skatāmies uz kopējo ūdens apjomu, nevis dalām uz galviņām, līderes ir Lielbritānija un Vācija. Un, ja sausā Spānija savu ūdeni pārdod slapjajai Lielbritānijai, tas, iespējams, ir apliecinājums tam, ka labie starptautiskā tirgus nodomi ir sagājuši putrā.

Diagrammā varam redzēt, kā ūdens pārvietojas no vienas Eiropas valsts uz citu. Pelēkā maliņa ir tai valstij, kur ražošanai patērē ūdeni, zaļā maliņa – tai valstij, kur patērē saražoto. Tā, Spānijai radusies milzīga pelēkā maliņa – tātad tā saražo milzīgus apjomus, kurus sūta gan uz Lielbritāniju, gan uz Vāciju, gan citām valstīm. Savukārt Vācijai ir milzīga zaļā maliņa, un varam redzēt, ka tai savu ūdeni sūta vesels lērums Eiropas valstu. Strīpiņas, kas ir tik mazas, ka nav pat iespējams saprast to krāsu, reprezentē tās valstis, kuru ūdens apmaiņa savā starpā ir tik nenozīmīga, ka šajā rakstā tās vairs netiks pieminētas.

Tomēr spriedumus nevajadzētu izdarīt tik ātri un tikai paskatoties uz vienu apļa diagrammu un vienu muļķīgu ekseļa gra ku. Mazliet patinot atpakaļ, vēlreiz aplūkosim pasaules ūdens tirgus karti. Redzam, ka, piemēram, tā pati Spānija ir sarkanā krāsā, kas nozīmē, ka tā vairāk ūdens eksportē nekā importē. No kurienes? No citām zemēm, kas nav Eiropā. Tātad, ja pieņemam, ka Spānija Angelei Merkelei atdod divlitreni, iespējams, no Brazīlijas tā dabū jau pieclitrīgu pudeli. Savukārt Lielbritānija, kas Eiropas Savienību izdzer sausu, pasaules mērogā tomēr skaitās pat ūdens eksportētāja. Tas nozīmē, ka Karaliene Elizabete nelaiķim Salvadoram Dalī atņem divlitreni, bet tad aizsūta pieclitreni, teiksim, nelaiķim Mao Dzedunam uz Ķīnu.

Ļaudis mēdz sūkstīties par to, ka tirgus ir pilns ar poļu zemenēm un kartupeļiem. Nē, nu forši jau ir pirkt Latvijas preci, taču pie viena der atcerēties, ka nekāds milzīgais ļaunums no poļu produktu pirkšanas nav. Vismaz tai valstij, no kurienes šie augļi un dārzeņi nāk. Toties padomāt par to, ka, pērkot tropiskos augļus no Kenijas un Barbadosas, mēs tiešām varam izmainīt cilvēku dzīvi citur – lūk, to gan derētu.

Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 04/2015