Cilvēka dzīves vērtības un izpratne par norisēm dabā veidojas agrīnā bērnībā. Mūsdienās daudzu bērnu saskare ar dabu ir visai fragmentāra, un ir aplami cerēt, ka mīlestību un pietāti pret to izdosies iemācīt skolā, ieliekot visiem rokās planšetdatorus. Lai veidotos cilvēka saikne ar dabu, jāmācās ārpus telpām. To sauc par brīvdabas pedagoģiju, kas ir populāra Skandināvijā un citās zemēs, bet nu iedvesmo arvien vairāk pedagogu un vecāku arī Latvijā.
Norvēģu profesors Arne N. Jordets (Arne N. Jordet) raksta, ka brīvdabas pedagoģija ir metode, kad daļa pedagoģisko aktivitāšu tiek īstenotas ārpus ierastās klases – dabā. Tas dod bērniem iespēju mācīties darot. Brīvdabā var apgūt ne vien akadēmiskās zināšanas, bet dot vaļu komunikācijai, sociālajām prasmēm, personīgajai pieredzei, spontanitātei, rotaļām, zinātkārei un fantāzijai. «Tā bērni integrēti mācās par dabu dabā, par sabiedrību sabiedrībā un par vidi vidē.»
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 04/2014
Iveta Sondore