Latvijas Lauku tūrisma asociācijas «Lauku ceļotājs» darbinieki, regulāri apsekojot Latvijas teritoriju, ne reizi vien ir sastapušies ar gadījumiem, kad populāri dabas tūrisma objekti ir cietuši vai degradēti no pārlieku lielas apmeklētāju – galvenokārt tūristu – plūsmas radītajām ietekmēm vai nesaudzīgas, bieži vien neapzinātas rīcības. Arī informatīvajos materiālos – bukletos, ceļvežos, kartēs un internetā –, kā arī plašsaziņas līdzekļos tūrismam veltītajās publikācijās un TV raidījumos nereti tiek popularizēti dabas objekti (sugas, biotopi u.c. unikālas dabas vērtības), kuru eksponēšana tūristiem var radīt nozīmīgas sekas nākotnē. Jāmin arī tāda problēma, ka daudzos populāros dabas tūrisma objektos nav veikti nekādi labiekārtojumi ne pēdējo 15 gadu laikā, ne arī pirms tam.
Lai veicinātu videi draudzīgu un ilgtspējīgu tūrismu ne tikai uz papīra, bet arī darbos, kā arī celtu vides apziņu visos līmeņos – sākot no uzņēmēja un pašvaldības darbinieka līdz pat dažādu politiku plānotāju un īstenotāju līmenim –, Lauku tūrisma asociācija ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu 2006. gadā sāka īstenot projektu «Ilgtspējīga dabas resursu izmantošana tūrisma piedāvājumā», kura viens no galvenajiem uzdevumiem bija parādīt gan pozitīvos, gan negatīvos piemērus, «iesaistot» nozīmīgus dabas objektus, biotopus, sugas u.c. resursus tūrisma produkta veidošanā un popularizēšanā. Jēdzieni «negatīvs» un «pozitīvs», protams, jāsaprot relatīvi. Tātad jautājums bija šāds: «Kas tiek popularizēts un kādā veidā?»
Projekta laikā tika apsekoti visi 26 Latvijas rajoni un analizēti aptuveni 500 dažādi ar tūrismu saistīti izdevumi, kas bija izejmateriāls «pozitīvo» un «negatīvo» piemēru identifikācijai. Projekta «taustāmais» rezultāts ir pētījums – rokasgrāmata «Vadlī-nijas un piemēri dabas resursu – dabas objektu, biotopu, sugu un teritoriju – iekļaušanai ilgtspējīga un videi drau-dzība tūrisma piedāvājuma popularizēšanā». Vadlīnijas ietver arī kritērijus dabas objektu popularizēšanas piemērotības preventīvai novērtēšanai un uzskatāmus fotoattēlus. Projekta rezultātā kā alternatīva «negatīva-jiem» piemēriem tika sagatavota un izdota videi draudzīga tūrisma karte «Dabas takas Latvijā». Tālāk ieskicēšu tikai dažas pārdomas par mūsu nozīmīgāko resursu izmantošanas ilgtspējību tūrisma kontekstā.
Latvijā ir daudzi populāri un ne tik zināmi, bet reklamēti dabas objekti un teritorijas, kuros vēl līdz šim brīdim nav veikti nekādi labiekārtojumi vai izveidoti nepieciešamie infrastruktūras elementi. Izņēmums nav arī Laukezers Jēkabpils rajonā, kura krastā vasaras dienās pulcējas simtiem cilvēku. Lai gan šī atpūtas vieta ir ļoti populāra, te nav pat tualešu. Tas nozīmē, ka atpūtnieku «aktivitāšu» rezultātā ezerā ieplūst slāpeklis un fosfors (domājams, vairākkārt pārsniedzot pieļaujamo normu), kas ir galvenie eitrofikāciju veicinošie biogēnie elementi. Un te nav runas par pārspīlētu dabas aizsardzību, bet gan par to, ka pēc kāda laika pie esošās antropogēnās slodzes ezers zaudēs savu dzidrūdens pievilcību un nebūs vairs izmantojams kā rekreatīvs objekts. Līdzīgas problēmas ir aktuālas arī citiem nedaudzajiem Latvijas dzidrūdens ezeriem. Atbilstošas infrastruktūras trūkums saistīts ar vēl vienu būtisku lietu, ko nedrīkst aizmirst tūrisma produkta veidotāji un popularizētāji, proti, apmeklētāju drošības aspektu (norobežojumi, kāpnes, būtiska informācija u.c.).
Tūrisma maršrutos, dabas takās, gidu piedāvājumā dažviet parādās tādi apskates objekti kā apdzīvotas plēsīgo putnu ligzdas un diemžēl arī to mazuļi. Kādā Latvijas rajona mājaslapā tūristiem veltītajā sadaļā pat atrodama informācija par melnā stārķa ligzdu ar precīzām koordinātēm. Šķiet, nav jābūt īpašām zināšanām ornitoloģijā, lai saprastu, ka apmeklētāju radītā traucējuma dēļ putns var pamest gan konkrēto ligzdu, gan teritoriju. Putna prombūtnes laikā tā olas var izpostīt citi dzīvnieki, piemēram, vārnas. Protams, tas nenozīmē, ka nedrīkst vērot šos putnus to dabiskajā dzīves vidē. Svarīgi, kādā veidā mēs to pasniedzam. Taču arī putnu vērošanai ir savs «ētikas kodekss», ko visiem putnu vērotājiem iesaka Latvijas Ornitoloģijas biedrība (Sk. http://www.lob.lv/lv/birdwatch/etika.php). Ja tūristus nevedīsit uz putnu apdzīvotu ligzdu, konkrētā putnu suga rotās jūsu laukus arī citu gadu. Kā stāsta ornitologs Aivars Petriņš, tieši pie ligzdas šo putnu ir visgrūtāk novērot, jo tas cenšas aizlavīties nemanīts!
Dabiskās smilšakmens alas (Latvijā – aptuveni 200) ir ne tikai unikāli un pret dažādām apmeklētāju radītām ietekmēm ļoti jutīgi biotopi, bet arī pēc izmēriem mikroskopiskas ekosistēmas ar tikai tajās pielāgojušos sugu kopumu, kas līdz šim ir cietuši no jebkādām alās veiktajām aktivitātēm. Ir pamats apgalvojumam, ka kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma smilšakmens alas ir viens no degradētākajiem Latvijas biotopiem, kur ne mazums posta ir nodarījusi t.s. alu atrakšana, ugunskuru kurināšana u.c. Jāpiebilst, ka alas ir ļoti nozīmīga sikspārņu ziemošanas vieta. Tieši aukstajā gadalaikā apmeklētāji nodara vislielāko ļaunumu, pamodinot anabiozes stāvoklī ieslīgušos zīdītājus, kuriem pēc neparedzētās pamošanās pastiprināti noārdās dzīvībai tik nepieciešamās tauku rezerves.
Apmeklējot interesantus dabas tūrisma objektus, gribas uzdot jautājumu: kādēļ ir jāstaigā (un kādēļ vispār ir radīta tāda iespēja) pa unikālu dabas pieminekļu virsmu? Šādi nostaigāti un nomīdīti dabas pieminekļi ir Liepas Ellīte, Raunas Staburags, Kalējala, Pokaiņu meža akmeņi, Dāvida dzirnavu avoti, dižkoku un neparastu koku saknes un citi. Uz Raunas Staburaga Alpu kreimule neaug jau vairāk nekā 15 gadus, pretēji ceļvežos un uz informācijas zīmēm rakstītajam! Domājams, viens no iemesliem ir trauslo avotkaļķu nomīdījums, cilvēkiem masveidā pārvietojoties pa to virsmu. Vai varat iedomāties muzejā kāpt uz tur novietotajiem eksponātiem?
Zīmējumi, ieraksti u.c. veida smilšakmens atsegumu bojājumi ir daudzu upju ieleju ainavas neatņemama sastāvdaļa. Daži šo parādību dēvē par grafomāniju, un tā novērojama gandrīz visur, kur ir šāda veida ģeoloģiski (bieži aizsargājami) objekti. Tādējādi tiek bojāti vai iznīcināti arī uz atsegumiem esošie augu un dzīvnieku valsts pārstāvji, t.sk. aizsargājamas sugas. Vai varat iedomāties, kas notiktu, ja kāds noskrāpētu, piemēram, 18. gs. celtās Rundāles pils Baltās zāles sienas? Liela rezonanse un plašs sabiedrības nosodījums! Bet kāda ir sabiedrības lielākās daļas attieksme pret dabas mantojumu? Latvijas smilšakmeņi ir veidojušies pirms aptuveni 350 miljoniem gadu, bet to atsegumu vecums var sasniegt daudzus tūkstošus gadu. Turklāt tie radušies ļoti sarežģītā un ilgstošā nedzīvās un dzīvās dabas procesu mijiedarbībā. Ikvienu cilvēka radītu pieminekli varam atjaunot īstermiņā, bet dabas vērtības – sugas, biotopus un ekosistēmas – to sākotnējā kvalitātē mākslīgi nav atjaunojamas nekad un nekādos apstākļos!
Kāpēc ir jāpopularizē un tūrisma produktā jāiekļauj unikālas, pat Eiropas mērogā retas un aizsargājamas sugas un to aizsardzībai izveidotie mikroliegumi? Mums taču ir simtiem, pat tūkstošiem bieži sastopamu augu un dzīvnieku sugu, ar kurām sastopamies ikdienā – arī pilsētā –, bet par kuru eksistenci pat nenojaušam. Ir gadījumi, kad par tūristu piesaistēm Latvijā izmanto retas sugas, kurām ir viena vai dažas atradnes, piemēram, peldošo ezerriekstu, lielo kosu, ziemeļu upespērleni u.c. Tajā pašā laikā ir tikai nedaudzi pozitīvi piemēri, kad teritorijas apmeklētājiem interesanti stāsta, skaidro un rāda arī par bieži sastopamām sugām. Lielu pozitīvu ieguldījumu šeit devusi Latvijas vides gidu kustība.
Un vēl! Ar dažiem izņēmumiem gan minētie, gan citi dabas resursi kā vietējiem, tā arī ārvalstu ceļotājiem ir apskatāmi un izmantojami par baltu velti. Dažviet pat radīti apstākļi, ka pie tiem, piemēram, Čortoka jeb Veln-ezera, ir iespējams piebraukt ar mašīnu, nemaksājot pat par autostāvvietu. Neviļus rodas jautājums: kāds labums no tūristiem reģionos, ja no tiem netiek paņemta nauda, kura būtu jāiegulda šo objektu uzturēšanā, aizsardzībā, kā arī vietējo iedzīvotāju labklājības celšanā? Bet ceļošanas ekonomiskie aspekti jau ir cita tēma.
Juris Smaļinskis
Publicēts 2007.gada aprīlī.